Rīga - Rumānija - Serbija - Rīga ar stopiem

  • 28 min lasīšanai
Šo vasaru biju nolēmis ļauties dēkām, tāpēc devos vairākos ceļojumos, no kuriem pēdējo izdomāju pievienot arī publiskai apskatei, ja nu kādam ir interesanti un varbūt noderīgi. Tā kā izjuka mans vasaras lielais plāns blandīties pa Eiropu ar stopiem pusotru mēnesi, tika veikti divi mazāki ceļojumi katrs pa divām nedēļām, šis būs otrā ceļojuma apraksts. Tajā atšķirībā no pirmā gan nedevos viens, bet kopā ar Anitu (pēc līdzbraucējas lūguma dažu apsvērumu dēļ vārds ir mainīts), nu un stopēšanas divi galvenie (gala)mērķi bija – apskatīt Rumāniju kā tādu, kā arī nokļūt 20. augustā Serbijā uz basketbola spēli starp šīs valsts un Latvijas izlasēm. Vienā brīdī arī uzradās doma uzspēt uz basketbolu arī Rumānijā, bet nu tas varēja notikt tikai ar lielas veiksmes palīdzību. Kā ceļojuma galvenais moto kalpoja manas māsas Elīnas iepriekšējā vakarā izteiktā manā skatījumā absolūti ģeniāli vienkāršā un vienkārši ģeniālā frāze (par kuru es ticu, ka to vēl citēs ilgi) – sliktākajā gadījumā viss būs labi! Apraksts ir diezgan garš, tāpēc varbūt ne visiem piemērots, bet īsāk rakstīt es vienkārši neprotu (un arī nemaz negribu). Sākumā tika publicēts trijās daļās, lai nekas nebūtu īpaši jākoriģē, tā arī atstāšu šeit (ar atšķirību, ka visas daļas jau ir samestas kopā). Daļa 1/3 Tātad ceļojumu mēs uzsākām trešdienas, 11. augusta, vidū, jau klasiskajā variantā dodoties ar 23. autobusu ārpus Rīgas, lai nedaudz aiz Baložu pagrieziena nostātos uz ceļa un pirmo reizi slietu augšup savus piedzīvojumu alkstošos īkšķīšus. Protams, sīki un smalki nestāstīšu, kur tieši ar kādām mašīnām cik tālu tikām, tas varētu arī nebūt interesanti, attiecīgi pieminēti tiks pieminēšanas vērtie šoferīši. Diez ko ilgi negaidījām un ar trim mašīnām tikām 10 km pirms robežas, kur gan mazliet ilgāk sanāca gaidīt nākamo auto. Tomēr ar to ļoti paveicās – lietuviešu puisis brauca līdz pat Kauņai, kas jau ir pietiekami solīds gabals, tā nu devāmies turp, pa ceļam piestājot tā malā esošajam, kā izrādās, lidlīdzekļu mini āra muzejiņam, kam ir ticis daudzas reizes braukts garām, bet tikai tagad uzzinājām, ka tu var arī piebraukt un apskatīt. Tā nu šis šoferis mūs izmeta vienā vietā pie Kauņas apvedceļa (garām braucot, uzmācās saldsērīgi skaudras pāris nedēļu vecas atmiņas, kā gāju tur kādus 15 km kājām pa 30 grādu karstumu, ak...), kur uzreiz jau pašā vakarā tikām pie poļu fūres, kas mūs aizveda līdz pat Polijai un vēl mazliet tajā, kas, godīgi sakot, bija krietni tālāk, nekā es biju uzdrīkstējies cerēt nokļūt šajā pirmajā dienā. Tā kā vadītājs otrā dienā brauca vēl mazliet tālāk, tad viņš mums piedāvāja pārnakšņot savā fūres piekabē un rīt arī vēl mazliet pavest. No šāda piedāvājuma atteikties, protams, nevar neviens, līdz ar to pirmā nakts tika pavadīta guļot garā tunelī, ko darīju pirmo reizi – man patika. Tikām cienāti ar alu un klausījāmies dažādus stāstus, jo šoferis tīri labi runāja krieviski. Nākamajā rītā tad arī tikām aizvesti līdz Augustovai un būtībā lielāko dienas daļu pavadījām, pa lielākām vai mazākām distancēm stopējot cauri Polijai. Vakarpusē Anitai uznāca tāds kā fizisks vājums, līdz ar to devos pie vietējiem pēc kādām zālēm un karsta ūdens, par laimi poļi ir tik atsaucīgi, ka pie sevis mājās ielaida bez nekādiem jautājumiem un līdzēja, kā vien varēja. Drīz arī spēki bija atpakaļ un devāmies vēl stopēt, bija jau gan diezgan vakars. Sākām domāt, ka varētu mēģināt sarunāt ar blakus esošo māju, lai atļauj mums gulēt viņu siena kaudzē, tomēr nē – aiz muguras izdzirdējām taurējienu un mūs pie sevis aicina kāds polis. Protams, gājām, viņš gan tālu nebrauca. Izskatījās tāds mazliet aizdomīgs (krimināls, es pat teiktu), bet nu kas tad mums – kā būs, tā būs. Un pēc 10 minūšu brauciena viņš mums piedāvāja palikt pie viņa dzīvoklī pa nakti. Godīgi sakot, esmu jau pieradis, ka cilvēki tā dara, tomēr parasti tas notiek pēc kādu divu stundu kopīga brauciena mašīnā, kad ir daudzmaz iepazinušies, bet šeit – tik pēkšņi. Tiesa, viņa frāze „I’m not a killer!” mūs, protams, pārliecināja, ka viņš ir lāga zellis (nu viņš taču nemelotu, vai ne!?), līdz ar to devāmies uz viņa dzīvokli, jo nākamajā dienā arī viņš brauca vēl mazliet tālāk uz vienu pilsētu, kas, protams, mums bija izdevīgi. Nākamais pārsteigums – ierodoties viņa dzīvoklī, viņš mūs tajā ieveda, ierādīja visu un... pats devās projām kaut kādās darīšanās. Apbrīnoju viņa spēju uzticēties vien 20 minūtes pazīstamiem latviešiem, kurus tā vienkārši atstāt savā dzīvoklī. Burvelīgi! Tā nu mēs tur paskatījāmies TV (atradām pat vienu kanālu, ka nebija poliski – pie tam tīri normālu, tās bija CNN ziņas) un devāmies gulēt, kaut kad nakts vidū arī pats saimnieks atgriezās. Nākamajā rītā mēs pat pamodāmies dzīvi un nepieķēdēti kādā slimā moku kambarī, kā arī tikām cienāti ar brokastīm, skatījāmies DVD no poļu Vudstokas, un tikām aizvesti līdz un izvesti cauri Ļubļinai. Superīgi! Tur līdz nākamajai mašīnai bija jāgaida apmēram 2 sekundes (godīgi sakot, es pat vēl biju domājis roku nemaz necelt, tas notika vairāk automātiski), kas mūs veda diezgan tālu. Tā nu turpinājām ceļu cauri Polijai, līdz pēcpusdienā tikām pie brāļu fūrēm (pirmajām manā stopēšanas karjerā, vēl viena pirmā reize, vai nav lieliski!?). Mazs skaidrojums – brāļu fūres nenozīmē divas fūres, kuras vada brāļi, bet gan divas vienas firmas fūres, kas dodas vienā virzienā. Te ir jāpiebilst maza piezīme par Slovākiju, kas bija nākamā valsts mūsu ceļā. Ir daudz lasīts, ka tur stopēšana nav attīstīta un to darīt ir diezgan grūti (pat biju dzirdējis, ka tas ir aizliegts ar likumu, kā tomēr laikam nav). Bet godīgi sakot – aizmirstiet! Nav nekā vieglāka, kā stopēt cauri Slovākijai! Ir jādara tā – Tu nostopē mašīnu vēl pirms Slovākijas un tā lai viņa Tevi izved tai visai cauri un izkāp jau ārā aiz Slovākijas pēc divām stundām. Mēs tā izdarījām un tas strādā vienkārši perfekti! Nu labi – lai neņem ļaunā slovāki, tā tik maza ironija par divām lietām vienlaicīgi. Pirmkārt, par to, ka man tā arī nesanāca izmēģināt, kā ir stopēt tur. Otrkārt, par Slovākijas plakanumu – izbraukšana cauri aizņem apmēram divas stundas un tad jau esi Ungārijā. Nu ja. Respektīvi, šī fūres vispār brauca uz Itāliju, līdz ar to līdz Ungārijas vidum (Miškolcai) devāmies kopā ar viņiem, tur gan mūsu ceļi šķīrās. Tur nonācām vēlu, ap deviņiem vakarā (vēlu, jo viņiem tad tur jau ir ellīgi tumšs), sākām meklēt vietu, kur sliet telti. Bet ieraugām, ka netālu priekšā apstājas mašīna, nu tad devāmies klāt, ja nu mums. Tiešām mums! Šoferis runāja krieviski un piedāvāja aizvest kilometrus 40 tālāk. Tā kā mums nebija nekādas starpības, kur tumsā meklēt teltsvietu, tad, protams, piekritām. Tur viņš mums mēģināja iestāstīt, ka Ungārijā stopētājus vispār neņem, ja nu vien izbijuši armijnieki. Izkāpām, sākām atkal meklēt vietu, kur gulēt absolūti tumšas šosejas malā un voila! – pie mums atkal apstājas mašīna un piedāvā pavest. Nu un kā lai tagad notic, ka ungāri stopētājus neņem, ja divi jau paši no sevis pie mums ir apstājušies...? Šis mūs aizveda līdz Tokajai, kur norisinājās rokeru festivāls kaut kāds. Tur gan palikt negribējām saprotamu iemeslu dēļ, tad nu devāmies meklēt laimi atkal tumšas šosejas malā, kurai bija stāvas nogāzes, pēc kāda laika kaut cik pieņemamu vietu atradām un trešo nakti tiešām arī gulējām teltī jau Ungārijā. Ceturtā diena, mērķis – nokļūt Rumānijā. Diezgan ātri to arī izdarījām, pirmā pilsēta, kur paviesojāmies bija netālu no robežas esošā Satu Mare. Visi maiņa kantori bija jau ciet, jo tā bija sestdiena, tā nu devāmies tālāk bez vietējās naudas. Kādu laiciņu gājām ārā no pilsētas, aiz tās diezgan ātri tikām pie automašīnās, šķiet, vienas no visvairāk palikušajām atmiņā. Tas bija sacīkšu auto, kas atgriezās no sacensībām Satu Marē un devā uz salīdzinoši attālo pilsētu Klužu, kas mums bija ļoti pa ceļam. Brauciens atmiņā paliks ar to, ka vadītājs ik pa brīdim atļāvās braukt savā sacīkšu stilā, nu tad iedomājieties – mēs braucam pa līkumotiem Rumānijas kalnu serpentīniem, kuru augstums virs jūras ir ap kilometru un ceļa ārpusē ir vienkārši stāva nogāze uz ieleju, pats ceļš ir ar konstantiem 180 grādu pagriezieniem un kādu 7% slīpumu un mēs tos līkumus izņemam ar ātrumu ap 100 km/h (piemēram, braucot ar fūrēm pa līdzīgiem ceļiem ātrums bija ap 20...). Šī brauciena laikā es vairāk kā jebkad pieķēru sevi pie domas, ka par mums vakarā var rādīt ziņu sižetu, kurā parādās standarta frāze – avārija notika nepiemērota izvēlētā braukšanas ātruma dēļ... Bet nu viss beidzās labi, un, godīgi sakot, tādu īstu baiļu nebija, jo varēja just, ka tas nav vienkārši parasts wannabe, kam jāizrādās uz ceļa, bet gan cilvēks, kas ar to nodarbojas profesionāli un tiešām zina, ko dara, tā kā vispārīgi, protams, bija ļoti interesanti. Šis brauciens bija pirmais, kurā izpaudās Rumānijas stopēšanas īpatnības, kas ārzemniekiem ir makten vēlīgas, bet par tām nedaudz vēlāk. Klužā bijām jau novakarē, tomēr projām tikt vajadzēja, jo pilsētā jau nepaliktu, tāpēc nostājāmies pie ceļa ārpus, kur jau stāvēja kādi četri vietējie stopētāji (Rumānijā tas ir populārs pārvietošanās veids salīdzinošās nabadzības dēļ, šādi laikam sanāk ātrāk un lētāk, pie tam šoferi pat ne vienmēr prasa naudu). Diezgan ātri dabūjām auto un vakarā tikām ievesti mazā miestiņā kalnos (kas gan var būt vēl skaistāk), kur arī meklējām guļvietu. Pie vienas mājiņas ieraudzījām rosāmies vietējo vecmāmuļu un devāmies prasīt, vai var viņas teritorijā uzcelt telti. Viņa runāja tikai rumāniski, ko mēs neprotam (pārsteigums, ne), tomēr ar žestiem izlīdzējāmies. Sākām sliet telti, kad ieraudzījām, ka viņa mums nes dažādus dārzeņus. Izrādās, ka tur dzīvo arī viņas meita, kas māk itāliski (rumāņu valoda vispār ir līdzīga itāļu), savukārt Anita māk franču, tā nu viņām abām mazliet iznāca saprasties šo valodu līdzības robežās. Mūs uzaicināja iekšā sētā, sagatavoja salātus, iedeva ūdeni, kaut ko arī mēģinājām sarunāties un kopumā pavadījām jauku vakaru Rumānijā. Tā bija tāda jauka saimniecība, kur ganījās viņu vienīgā govs, apkārt skraidīja vistas un zosis, arī bijīgs šunelis, vienvārdsakot – apburoši! Nākamajā rītā mums pagatavoja arī brokastis, mēģinājām kaut ko uzzināt par pilīm, atvadījāmies no šiem jaukajiem cilvēkiem un devāmies tālāk. PIrmo dienas daļu sanāca pavadīt pārvietojoties pa apmēram 20 km starp visādiem maziem ciemiem, kas gan mums ļoti patika, varēja novērot vietējo dzīvi, izbaudīt mieru un neskarto dabu. Šķiet, tieši šo mazo braucienu laikā es iemīlējos Rumānijā, kas ir tik neskarta, vienkārša, ar skaistu un vēl nesavandītu dabu un jaukiem, atvērtiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem, zirgu pajūgiem uz ielām, čigāniem baltos kreklos un platmalēm galvās. Ak, Rumānija... Laikam pirmo reizi tiešām varu teikt par kādu valsti, ka tur es noteikti vēlos atgriezties, vienīgi laikam kādā citā formātā, lai to visu dabu var baudīt mierīgāk. Pēc tam tikām līdz Rēginai, kur mums sanāca samainīt naudu, jo izrādās, ka vietējie to praktizē, vajag tikai atrast atbilstoša izskata vīrieti ielas malā pie mašīnas un pēc diezgan laba kursa viņš Tev tā vienkārši samaina. Interesanti. Kā arī vadītājs bija ļoti runātīgs un apliecināja rumāņu dāsnumu nopērkot mums makten daudz dažādu augļu un dārzeņu (kuri gan, kā vēlāk atklājām, augstajā temperatūrā bojājās ļoti ātri, viena maltīte mums tā arī sanāca – kilograms persiku uzreiz), sarunājot mums mašīnu līdz nākamajai pilsētai - Targu Mures - un iesakot mums doties uz Sigišoaru apskatīt pili, ko arī darījām. Targu Mures uzzinājām, ka tur ir ūdens parks, gribējām mazliet atpūsties un atveldzēties, tāpēc turp arī devāmies. Svētdienas un zemo cenu faktors (biļete maksāja 85 santīmus, bet pieejami tur ir divi baseini, sporta laukumi, dušas, vienkārši vieta atpūtai – wow!) bija sapulcinājis daudz apmeklētāju, tā nu kādu stundiņu atpūtāmies daudzu puskailu rumāņu kompānijā un devāmies tālāk, lai stopētu uz jau pieminēto Sigišoaru. Salīdzinoši drīz tur arī nokļuvām un kāpām augšā kalnā, lai aplūkotu pili. Tiesa, nekā diža tur gan nebija, vieta arī uztaisīta makten tūristiska ar visādām suvenīru bodītēm un tā tālāk, pavērojām, atpūtāmies un nolēmām doties ārā no pilsētas (kas Rumānijā ir diezgan izstieptas, mīnuss stopētājiem), kur mazliet sanāca pastāvēt un pagaidīt. Tomēr tas atmaksājās un tikām pie diezgan interesanta vadītāja – labi runāja angliski un bija ļoti zinošs Rumānijas vēsturē un kultūrā, kā arī brauca līdz pat Bukarestei, kas bija mūsu nākamais galamērķis, tomēr turp nedevāmies, jo pa ceļam vēl gribējām apskatīt kādas pilis. Par tām viņš mums, protams, pastāstīja (uzzinājām, kur ir Drakulas pils, kas bija mums pa ceļam, par ko nopriecājāmies, jo es īsti nebiju cerējis, ka tiešām tur nokļūsim), kā arī daudzus interesantus faktus, piemēram, arī pa čigānu domāšanu attiecībā uz zagšanu – izrādās, ka vismaz tur čigānu uzskats ir tāds, ka ja Tu atstāj kādu savu mantu, piemēram, telefonu viņam paņemamā vietā, tad tā ir dāvana no Dieva, ka viņam ir iespēja to paņemt sev un, protams, ka šāda dāvana ir jāizmanto. Nevis zagšana, nevis tava nolaidība, bet gan dāvana no Dieva viņam. Tik vienkārši! Nu jā. Uzzinājām vēl daudz ko, sanāca mums divas stundas gara rumāņu vēstures stunda, kas, saprotams, bija ļoti patīkami. Sarunājām, ka vadītājs mūs izlaidīs netālu no vienas skaistas pils, kur Anitai bija radusies doma iet kādu gabaliņu mežā gulēt pie lāčiem (kuru tur ir ļoti daudz, mēs braucām pa apmēram pusotru kilometru augstiem kalniem, kas ir mežu klāti). Nevarētu teikt, ka mani šī doma īpaši sajūsminātu, tomēr nolēmu, ka nu ok, būs jau labi, gids arī pastāstīja, ka lāčus visdrīzāk pievilks mūsu ēdiens nevis mēs paši un visam vajadzētu būt kārtībā. Protams, tie taču ir tikai savvaļas lāči... Tā nu braucām, braucām, apkārt tumšs, līdz vienā brīdī ieraudzījām neticamu skatu – augstu debesīs mums priekšā karājas milzīgs, izgaismots krusts! Tā vienkārši tur atrodas – gaisā. Kas tas tāds par spīdīgo krustu un kā tas varēja karāties gaisā!? Vai mēs ielīdīsim mežā un sastapsimies aci pret aci ar Rumānijas lāčiem!? Kādi piedzīvojumi vēl mūs sagaida!? Vai Lesija pagūs laikā atgriezties mājās, lai pavēstītu, ka Timijs ir iekritis akā, un izglābtu mazā ziķera dzīvību!? Par to visu otrajā daļā, domājams, ka pēc ne pārāk ilga laika! Daļa 2/3

Otro daļu sākšu ar atbildi uz noteikti jūs visvairāk satraukušo jautājumu – es neesmu drošs, tomēr diezgan pārliecināts par to, ka Lesija tiešām uzspēja laikā aizskriet, un mazais nebēdnieks nu pārbijies, bet gana dzīvīgs malko karstu kakao uz omulīgā rančo dīvāna, jo, cik atceros, tas seriāls bija tomēr ģimenisks, un neticu, ka kādam būtu ļauts pēc scenārija noslīkt akā. Nu jā. Tātad – braucām un ieraudzījām to krustu karājamies debesīs, protams, bija pārsteigums. Tiesa, mūsu gids mūs apskaidroja, ka nekur jau viņš nekarājas – tas ir uzmeistarots pašā kalna galā uz klints smailes apmēram 2 km augstumā, tumsā, protams, pašu kalnu redzēt nevar, redzējām tikai krustu. Ja pareizi atceros, kalpoja tas par piemiņu Otrā Pasaules kara upuriem, bet varbūt arī maldos. Tā nu braucām, runājām, līdz ap pus 11iem tikām līdz mūsu galamērķim – pilij Sinaijā. Tur atvadījāmies, atkal novērojām rumāņu stopētājiem labvēlīgo īpatnību (par kuru nu tomēr vēl mazliet vēlāk) un devāmies augšup, lai mēģinātu atrast vietu, kur līst mežā, lai kaitinātu vietējos lāčus. Tiesa, viss bija ļoti stāvs, līdz ar to domu par iešanu mežā sākām atmest, kā arī tomēr tas likās pietiekami neomulīgi, tāpēc nolēmām pārnakšņot parkā pie pils. Tur atradās sarga būdiņa, nu tad ar viņu arī parunājām (jau klasiskais itāļu-franču variants, pie tam es pat jutos tā, ka daudzmaz visu saprotu, lai gan nezinu nevienu no abām valodām), viņš mums atļāva būvēt telti pie sava namiņa, teica, lai mežā dziļāk neejam, jo šeit tiešām nākot lāči, tāpēc viņiem bija arī suņi. Nu ok, uzslējām telti un devāmies gulēt. Nākamajā rītā sargs arī pavēstīja, ka pa nakti tiešām lācis bija nācis, suņi, protams, aizrīdīja. Tajā brīdī sajutos kaut kā labi, ka nebiju gājis mežā... Apskatījām pili (vien no ārpuses, jo tā vēl apmeklētājiem nebija atvērta) un devāmies uz ceļa, lai dotos uz pili mazā pilsētiņā Branā, kas arī tūristiem tiek pasniegta kā Drakulas pils. Ja tāda iespēja ir radusies, to, protams, nevarēja neizmantot! Nezinātājiem jāpiebilst, ka Drakulas pēc būtības ir divi. Pirmais ir senais rumāņu valdnieks Vlads „Drakula” Cepešs, kam šī iesauka ir radusies no vārda „drakons” saistībā ar viņa nežēlīgo dabu (bet tomēr daudzmaz taisnīgo, jāpiebilst arī, ka lai kā viņu atspoguļotu, tautā viņš esot bijis ļoti mīlēts un cienīts valdnieks). Nu un otrais ir Brema Stokera vampīru grāmatas galvenais ļaunais varonis, kuram par prototipu viņš arī ir savā ziņā izmantojis šo valdnieku, uzzinot par tā asinskāro dabu. Reāli Stokers šajā reģionā nav paviesojies nekad un tieši šo konkrēto pili nav izmantojis savam stāstam, šī pils par Drakulas pili būtībā ir pārveidojusies vien pirms pāris gadu desmitiem tūristu iespaidā, kam tā ir šķitusi vislīdzīgākā grāmatā aprakstītajai (tiesa, nav izslēgts, ka arī pats valdnieks Vlads ir uzturējies šeit, bet par to gan vēstures liecības klusē). Protams, mazā pilsētiņa par to noteikti nesūdzas, jo tas viņiem ir devis iespēju atvērt daudzas suvenīru bodītes ar vampīru tēmu, pārdodot abu Drakulu izdaiļotas lietiņas – varētu to saukt par vampīrtūrismu. Pati pils no ārpuses tiešām gan izskatās tā, ka es spēju iedomāties tur notiekam grāmatā aprakstīto, iekšā gan tāds diezgan klasisks piļu variants. Bet nu prieks par šo vizīti, protams, ir! Pēc tam tālāk devāmies uz Bukaresti, kas gan bija diezgan tālu. Tomēr kā smejies, uzreiz pēc Branas arī dabūjām mašīnu līdz turienei, tiesa, šoferis bija noguris un vienā pilsētā mums sanāca trīs stundu pauze, kamēr viņš pie vecākiem pagulēja, mēs arī līdz ar to atpūtāmies, jo karstā saule bija sabojājusi mūsu pašsajūtu. Kamēr atpūtāmies, ieraudzījām, ka pie Anitas somas ir pielipis mp3 atskaņotājs (abiem bija klipši), kas mūs diezgan satrauca, jo negribējām būt neapzināti apzaguši kādu no mūsu jaukajiem šoferīšiem. Tāpēc cerējām, ka tas ir no šī pēdējā, jo ar viņu vēl bija brauciena otrā daļa priekšā. Izrādījās, ka tā arī bija, līdz ar to kā akmens no sirds novēlās par to, ka neesam radījuši šoferi, kurš stopētājus nekad mūžā vairs neņems. Redz, ka var gadīties arī tā. Puisis bija jauks, runāja labi angliski, tā nu daudz ko izrunājām, sapratām, ka ekonomiski un sociāli Latvija un Rumānija ir apskaužami līdzīgas valstis (tik viņi ir nabadzīgāki, bet mēs – plakanāki), kā arī radījām viņam iedvesmu braukt uz šejieni, ko varbūt septembra beigās Liviu arī izdarīs. Pa ceļam sazinājos ar māsu, lai viņa mums atrod kādu hosteli Bukarestē, kas sekmīgi tika arī izdarīts un šo nakti pavadījām komfortā pie tam par ļoti lētu samaksu. Nākamajā rītā devāmies pastaigā pa Bukaresti, aplūkojām lielo parlamenta ēku, kurai apkārt apgājām apmēram pusstundā (teritoriju diezgan plaši ieskāva siena), pastaigājām pa aptuveno centru un tas apmēram arī viss. Būtībā Bukareste bija diezgan liela vilšanās (vienīgā pa visu Rumāniju) gan tāpēc, ka pilsēta bija tāda pilna, pelēka un putekļaina, gan arī tāpēc, ka neatradu vietu, kur nopirkt šalli, kas man neapšaubāmi bija neizsakāmi liela vilšanās. Devāmies atpakaļ uz hosteli pēc mantām un tad steidzāmies uz vilcienu, ar kuru bijām domājuši nobraukt diezgan lielu gabalu, jo, pirmkārt, no Bukarestes ārā veda autobānis, uz kura būtu grūti nokļūt, otrkārt, laika ekonomijas nolūkos, jo pēc četrām dienām jau bija basketbola spēle Serbijā. Nu jā, un vilcienu mēs nokavējām, vajadzēja gaidīt nākamo, kas vestu mūs tuvāk un maksātu pat dārgāk. Kopējo noskaņojumu tas, protams, neuzlaboja, bet nu ko padarīt. Apstākļi ir tādi kā ir un sliktākajā gadījumā viss taču būs labi. Sagaidījām vilcienu, mēģinājām atrast tajā savu vietu (pirmo reizi braucu vilcienā, kuram ir restorānvagons, smalki, vienkārši smalki) un devāmies apmēram trīs stundu braucienā. Biļete tika pirkta līdz Kraiovai, kas bija vēl apmēram 100 km no Rumānijas - Serbijas robežas. Brauciena laikā jutāmies miegaini un sākām prātot, ka jāuzliek modinātājs, lai nenogulētu mūsu galastaciju. Un tajā brīdī atnāca atklāsme, ka vilciens taču tālāk brauc mums vajadzīgajā virzienā uz Serbijas pusi, un nekas traks nebūtu, ja mēs tiešām „nogulētu” mūsu pieturu! Plāns rokā! Tā, lai izdotos sekmīgāk, nolēmām, ka uz Kraiovas laiku tiešām izliksimies aizmiguši, gadījumā ja nu tomēr sanāk kāda saķeršanās ar kontroli, tad lai mums kā attaisnojums ir tīri cilvēciska aizmigšana (nevis mēs vienkārši nekaunīgi braucam tālāk). Kopš iekāpšanas kontrole vispār nebija manīta vagonā, līdz ar to par plānu jutāmies droši. Bijām domājuši pēc tam vienkārši nākamajā pieturā izkāpt, jo Kraiovā vēl turpinājās lielceļš, bet tālāk jau bija normāli stopējamie ceļi. Tā nu braucām, braucām, līdz nonācām Kraiovā, kur arī ļoti saldi momentāni „iemigām” (nekad mūžā vēl nebiju tik ātri aizmidzis!). Pastāvējām kādas desmit minūtes un vilciens izkustējās. Tajā brīdī es pavēru acis un ieraudzīju, ka pa vagona durvīm nāk iekšā kontrolieris... Tajā brīdī es „aizmigu” vēl dziļāk un sāku pārdomāt potenciālos notikumu attīstības scenārijus. Vai mūs pieķers!? Ja jā, tad ko ar mums darīs – izsēdinās, liks samaksāt, sauks policiju!? Varbūt apžēlosies un palaidīs tāpat!? Vai kontrolieris mums vispār piesiesies!? Vai mēs uzspēsim laikā uz Serbiju, uz basketbola spēli!? Vai Rintintins panāks ļaundari, lai iekostos tam biksēs, nogāztu uz zemes, līdz atskrien viņa cilvēkveidīgais partneris un to saķēdē roku dzelžos!? Atbildes uz visiem šiem nervus plosošajiem jautājumiem gaidiet trešajā – noslēdzošajā – daļā! Daļa 3/3

Tas skrien cik spēka, spalvām ritmiski kustoties, tā muskuļi spriegojas ar katru soli, mute jau paveras, atsedzot viegli bēšīgo un aso zobu rindas, viss ķermenis ir gatavs kampienam, un pēkšņi vienā mirklī tas notiek, žokļi aizcērtas, sevī iekļaujot neģēļa dibena mīkstumus, viņš krīt, atskan kliedziens, viņš cenšas pretoties negantajam spalvainajam radījumam, tomēr viņa pūliņi ir velti, labā puslode ir cieši nofiksēta, liedzot kustību brīvību, kā arī sāpes viņu ierobežo, un nepaiet ne pāris sekundes, kad viņš sajūt ap savām rokām sakļaujamies divus aukstus metāla gabalus, viņš saprot, ka viss ir beidzies, savukārt spalvainais radījums saņem uzslavas un glāstus. Diena ir izglābta jau kārtējo reizi! Vai tad maz ir bijušas arī citādākas sērijas? Bet nu labi – jūsu ziņkāri vismaz daļēji esmu remdējis, tad nu turpināšu ar ceļojuma aprakstu. Tātad, ieraugot kontrolieri, es „aizmigu” vēl dziļāk un tad nu arī pie sevis apsvēru visādus variantu, un morāli sagatavoju sevi skaudrai uzrunai rumāņu valodai. Bet tomēr – kādu laiku nekas nenotiek un mani neviens neuzrunā (mēs sēdējām vagona sākumā). Sāku jau justies labāk un nolēmu, ka jāatver acis, paskatos un jā! – viņš ir projām. Kā teiktu Maksvels Smārts – vecais labais triks ar izlikšanos esot aizmigušam! Tā nu arī nobraucām vēl divas stundas, līdz pat pašai Serbijas robežai, kur izkāpām pilsētā ar nosaukumu Drobeta - Turnu Severin. Tiesa, atlikušā brauciena laikā secinājām, ka esot pārkāpušiem noteikumus, jebkurš cilvēks uniformā uzdzen panika, un tā nu mēs tur drebējām, kad iekāpa vagonā, piemēram, policists, lai gan loģiski, ka viņam nekāda sakara ar biļešu kontroli nav... Severīnā, kamēr biju tualetē, Anita jau paguva piesaistīt vietējo rumāņu (varbūt arī serbu) uzmanību un izpelnījās piedāvājumu par 8 eirām tikt aizvesta uz Belgradu (kas ir 250 km no turienes, nereāla cena), tiklīdz gan viņi uzzināja, ka līdzi esmu arī es, cena uzkāpa uz 25 eirām personai. Ak, džentelmeņi, kas dāmām dod atlaides... Pēc tam arī spriedām, vai viņa būtu tikusi tiešām līdz Belgradai vai tomēr tikai kādam tuvējam mežam. Kādu laiciņu gājām ārā no pilsētas, kas atbilda rumāņu izstiepto pilsētu standartam, līdz atradām naktsmājās kādā norobežotā teritorijā, kur ik palaikam kaut kas skanēja. Sākumā nesapratām, bet tad atkodām – gulējām pie smilšu karjera, kur ik brīdi tās smiltis vienkārši nobira no stāvajām sienām. Nākamajā rītā Anita ieraudzīja, ka tālumā šajā teritorijā atrodas vīrs ar bisi, tāpēc nolēmām ātri sapakoties un doties projām. Kamēr pakojāmies, dikti baismīgais un draudīgais vīrs ar bisi pienāca mums tuvāk, pajautāja, no kurienes esam, un novēlēja veiksmīgu ceļu. Un jā – bise izrādījās parasts miets, un vīrs bija, šķiet, vietējais bezpajumtnieks vai kas tāds. Bailēm lielas acis, patiesi. Devāmies uz ceļa, ar pirmo mašīnu tikām līdz robežpunktam, kas atrodas uz dambja pāri Donavai (kura atdala Serbiju no Rumānijas ļoti garu posmu), tā kā kājām šķērsot to nevar, tad diezgan bezkaunīgi „ieprasījāmies” vienā mašīnā, kas mūs arī pēc robežas aizveda vēl līdz tuvākajai pilsētai. Tā kā šajā brīdī mēs pametam Rumāniju, tad izstāstīšu to stopētājiem labvēlīgo īpatnību, par kuru jūs vai nu kaismīgā zinātkārē tvīkstat vai arī esat pilnībā aizmirsuši. Tas ir fakts, ka Rumānijā vietējie ir ļoti attīstījuši stopēšanu – ir pierasts, ka no pilsētām ārā daudzi stopē, jo nav līdzekļu sabiedriskajam, un līdz ar to arī daudzi autovadītāji, kas ir pieraduši ņemt stopētājus, kuri parasti arī mazliet samaksā par šo braucienu. Tomēr ir viens liels „bet” attiecībā uz ārzemniekiem – kā novērojām, mūs ņem labprātāk. Tas izpaudās gan tā, ka vairākas reizes tika pabraukts garām vietējiem, bet apstājās pie mums (kad mēs stāvējām vietējo stopēšanas vietās), gan tā, ka no vietējiem naudu ņēma, bet mums pat neko tādu neprasīju (ne reizes!), pat esot vienā un tajā pašā mašīnā! Laikam jau ārzemnieki viņiem šķiet interesantāki. Katrā ziņā – paldies vietējiem čigāniem, kas ir attīstījuši šo kultūru, kurai pateicoties stopēšana pa Rumāniju bija tiešām viegla. Tātad iebraucām Serbijā, kur nonācām izvēles priekšā – braukt pa mazākas nozīmes, bet īsāku ceļu, vai lielākas nozīmes, bet garāku. No mūsu pēdējā šoferīša saprast neko īsti nevarēja, jo vienu brīdi viņš teica, ka viens ceļš ir labāks, bet citu – otrs, beigās tad nu palikām pie lielākās nozīmes ceļa, jo arī viņš brauca 20 km pa to, attiecīgi paveda mūs uz priekšu. Un protams – izgājuši no pilsētas, mēs iestrēgām uz divām stundām pirmo reizi šī ceļojuma laikā! Ceļš bija gandrīz tukšs un braucošās mašīnas mūs ignorēja. Tomēr pēc divām stundām tomēr dažus desmitus kilometru tikām uz priekšu, kā izrādījās, tā pēc tam arī bija visas dienas tendence – ķert tās retās mašīnās un virzīties kādus 20 km vajadzīgajā virzienā. Par laimi, vismaz nākamās mašīnas stājās diezgan operatīvi, tā kā pārāk ilgi jāgaida vairs nebija. Tomēr vienā vietā kāds vietējais mums pateica, lai beidzam mocīties uz šī ceļa (teikšu godīgi – man jau ļoti bija nobojājies garastāvoklis, jo sāku domāt, ka neuzspēsim uz basketbolu, ko man būtu diezgan smagi pārdzīvot) un dodamies uz to otru (tajā vietā bija tieši savinotājceļš), tad nu lēmām paklausīt un devāmies ar. Salīdzinoši veiksmīgi nokļuvām gandrīz līdz tam, kur tikām pie fūres, kas brauca līdz pat Belgradai, kas nozīmēja, ka tomēr tiekam visur laicīgi! Ak, prieks, ak, laime! Kamēr braucām fūrē, Anitai uznāca spontāna vēlme kaut kur ātri kāpt ārā un palikt te pa nakti, jo bija burvīga ainava (mēs braucam pa ceļu, mums labajā pusē ir Donava, kurai otrā pusē ir Rumānijas kalni – skaisti patiesi!), es gan par šo domu sajūsmā nebiju (jo negribējās riskēt, ja nu rīt pie tik labas mašīnas netiekam), tomēr beigās piekritu, tāpēc vienā vietā izkāpām un meklējām naktsmājas. Atradām ceļa mālā diezgan interesantu mājiņu – vienkārši iet šoseja, kam vienā pusē ir Donava, bet otrā – siena, līdz sienai pa vidu ir tā māja un ceļa otrā pusē maza pļaviņa – tāda maza saimniecībiņa šosejas vidū bezmaz vai. Pajautājām, vai varam pļavā sliet telti, ko, protams, atļāva (serbi arī ir diezgan izpalīdzīga un laipna nācija), beigās (cik negaidīti!) tikām arī pie dārzeņiem (arī kukurūzas) un jogurta no saimnieces puses. Izbaudījām mierīgu vakaru un devāmies gulēt. Nākamajā rītā ātri tikām pie mašīnas līdz pat Belgradai (tiesa, ar stundas darījuma tikšanās pauzi kaut kādā mazā pilsētiņā), pa kuru tad arī vairākas stundas staigājām. Pa ceļam uz Belgradu nokļuvām uz ļoti starptautiska autobāņa – es, protams, saprotu, ka daudzi serbi strādā ārzemēs, kur reģistrē savas mašīnas, tomēr valstu daudzveidība uz šosejas mani ļoti pārsteidza – stāvot pie maksas punkta (viņiem ir maksas autobāņi), redzēju pa mašīnai no Zviedrijas, Bosnijas un Hercegovinas, Itālijas, Ungārijas, Nīderlandes, Vācijas, Francijas, Austrijas, protams, Serbijas, kā arī vēlāk uz šī ceļa vēl redzēju bulgāru, turku, melnkalniešus, horvātu, grieķi, poļus, arī vienu lietuvieti un pat mašīnu ar numuru SCG, kas ir no nu jau neeksistējošas valsts – Serbijas un Melnkalnes. Tātad uz vienas šosejas mašīnas no 17 valstīm – citur es pat tuvu tik daudz nekad vēl nebiju redzējis! Laiku Belgradā pavadījām, aplūkojot pilsētu, iepērkot kaut ko (trīs šalles man, super!), tiku arī pie interneta, paēdu. Belgradā ievēroju, ka viņiem ir ļoti daudz grāmatu veikalu, par nelaimi man, grāmatas gan tikai serbu valodā, nevarētu īsti teikt, ka māku to. Belgrada arī ļoti patika, ka bija dzīvīgāka un tūristiem daudz draudzīgāka nekā tā pati Bukareste, jo šeit bija daudzi info centri, kur uzzināt varēja daudz ko, pat to, ka rītvakara spēle ir par brīvu. Nu un vakarā devāmies uz Rumu ar autobusu (tas gan bija dārgs, par stundas braucienu 5 eiras), tur paprasījām vietējiem, kā tikt līdz sporta centram. Šie uzreiz piedāvāja aizvest, sākām braukt, un pēkšņi šofera draugs paziņo, ka tas mums maksās 10 eiras. Mēs, protams, uzreiz pretī, ka naudas mums nav un ka mēs tad kāpjam ārā, nu tad viņš nomierinājās un pateica, ka būs par brīvu. Es gan nobažījos (galvenokārt tāpēc, ka visas mūsu mantas bija bagāžniekā), bet nu ko padarīt. Izkāpām pēc 300 metriem, kas arī bija sporta centrs, tad nu es arī nesapratu, vai tās 10 eiras bija domātas nopietni par 300 metrubraucienu... Varbūt es vienkārši nesaprotu serbu humoru. Jebkurā gadījumā – pie sporta centra nonācām kopā ar Latvijas izlasi, kurai gan nezīmējāmies, jo gribējām, lai mūs ierauga tikai pēc spēles. Pēc tam devāmies ārā no pilsētas, lai meklētu vietu, kur gulēt. Gājām, gājām, ieraudzījām priekšā čigānu geto, attiecīgi nogriezāmies pa kreisi, gājām tālāk, kaut kur ārpusē arī atradām vietu, likās pietiekami tālu no tumsnējajiem. Nakts arīdzan bija mierīga, nākamajā rītā devāmies pilsētā, nolēmām parkā ieturēt brokastu, kur beigās arī visu dienu pavadījām atpūšoties un gaidot spēli. Pa brīdim uz maiņām pastaigājām pa pilsētu, bet lielāko dienas daļu nozvilnējām. Šeit atkal jāliek atsauce uz Mērfija kungu – šī bija ceļojuma pirmā diena (pēc kārtas jau desmitā), kad mēs tiešām varējām gan gulēt, cik vien gribas, gan sauļoties – cik vien gribas. Protams, ka pamodāmies pusseptiņos (tā katru dienu tik ap astoņiem cēlāmies), kā arī šī bija pirmā diena ceļojuma laikā, kad debesīs bija mākoņi. Nevar teikt, ka mani tas kaut kā īpaši pārsteigtu, tomēr vienalga apbrīnoju viņa likumu darbošanos... Vakarā bija paredzēts lielais notikums – basketbola spēle starp Latvijas un Serbijas izlasēm. Ietērpos savā kreklā un šallē, devāmies zālē. Protams, ka bijām vienīgie līdzjutēji no Latvijas, attiecīgi bijām divi latvieši un divi ar pusi tūkstoši serbu, kas ir ļoti karstasinīgi sporta fani. Solījās būt jautri. Spēles laikā centos izmantot kādus klusuma brīžu, lai pakliegtu kādus saukļus, bija ļoti jocīgi būt vienīgajam, kas kliedz „Latvija!” vai „Sarauj!” (Anitas balss saites neatļāva viņai turēt man līdzi), kā arī pietika tik pāris reizes to nokliegt, lai zāle jau mani sāktu pārkliegt par labu serbiem (otrajā puslaikā pietika ar vienu manis izkliegtu vārdu, lai tiktu jau notušēts, publika bija beidzot iesilusi), kā vēlāk pastāstīja, mazliet arī atrādījos TV ekrānos, katrā ziņā bija ļoti interesanti – šī man vispār bija pirmā reize, kad kādu Latvijas izlasi atbalstu izbraukumā. Spēli gan zaudējām – „diemžēl” no sportiskā viedokļa, bet laikam „varbūt labi, ka tā” no personiskā viedokļa – uzvaras gadījumā pēc tam iet naktī pa pilsētu būtu mazliet nepatīkami. Sagaidījām noskumušo izlasi un tad arī devāmies ārā no pilsētiņas, lai gulētu, šonakt atradām daudz mierīgāku vietu pie kapiem. Un Anita tika pie siena kaudzes, cik jauki! Pēc spēles būtībā tika uzsākts atpakaļceļš, jo nekādu galamērķu vairs nebija, sāka arī tā kā mazliet gribēties mājās, lai gan man ne pārāk, bet nu šis variants arī šķita derīgs. Pirms tam neņēmos prognozēt atpakaļceļa ilgumu, jo ceļi bija viltīgi (daudz lielo – nestopējamo – šoseju pa vidu), kā arī vairākas lielas pilsētas, no kurām ilgi jādodas ārā, ja tiekam tajā ievesti. Attiecīgi neko diži izplānot nevarēja un nācās paļauties uz „kā būs, tā būs” principu. No rīta ar pirmo mašīnu tikām līdz Novi Sadai, no kuras mazliet pagājām ārā, un sanāca mums stāvēt būtībā autobāņa malā, kas normāli nav atļauts. Tomēr pašlaik tur tieši bija remonts, mašīnām mazs ātrums un tieši vietiņa, kur iebraukt pie mums, tāpēc bijām optimistiski noskaņoti tikt pie kāda auto, vēlams pat ar ārzemju numuru (tā atkal bija tā starptautiskā šoseja, serbu mašīnu bija daudz mazāk nekā ārzemju), lai tiktu uzreiz pat varbūt cauri Ungārijai un/vai Slovākijai. Tā nu stāvējām tomēr diezgan ilgi, beigās kādu pusotru stundu, mierinājām sevi ar domu, ka parasti tā notiek – jo ilgāk stāvi, jo tālāk pēc tam tiec, tā kā viss, protams, būs labi, pēc tam arī pēc pusotras stundas pie mums beidzot kāds apstājās. Tā bija tomēr serbu mašīna, bet vismaz fūre, kas raisīja cerības uz kaut ko labu (lasi: tālu). Iekāpām un sākām runāt un voila! – viņš brauc uz Sanktpēterburgu! Tiesa, caur Baltkrieviju, kas nozīmē, ka Polijas vidū viņi griežas pa labi, tomēr tas vienalga ir ļoti liels gabals un pie tam garām visiem lielajiem ceļiem un baismajām pilsētām. Protams, centāmies sarunāt, vai varēsim ar viņu braukt līdz tam Polijas vidum. Izrādās, ka viņam vēl bija divi kolēģi, kas brauca turpat, tie vakarā pievienošoties un tad mēs varēšot braukt katrs ar savu mašīnu. Vienīgi tajā vakarā gan vēl nē, jo viņi jāsagaida benzīntankā. Tā, protams, nebija problēma, ņemot vērā potenciālo nobraucamo distanci, attiecīgi piekritām, es arī nosmējos, ka ja būtu vēl pusstundu gaidījuši, varbūt šie arī cauri Latvijai brauktu. Tā nu vakaru pavadījām serbu benzīntankā, kur mūsu šoferis mums uzsauca daudz alus, centos sākumā turēt viņam līdzi, tomēr redzot, ka viņš alu dzer kā ūdeni, no šīs domas atteicos, jo tas man varētu maksāt piespiedu kārtā iet nodīrāt kādu āzi, ko es nu absolūti nevēlējos darīt. Beigās gan tomēr izdzēru tikpat, cik viņš, vienīgi diezgan ilgākā laikā. Tā arī, kamēr tur dzērām, pie mums pamazām sasēdās citi serbu fūru šoferi, līdz vienā brīdī attapos, ka esmu es – viens latvietis – (Anita kaut kur staigājās) starp septiņiem serbu fūru šoferiem (jau otro ceļojumu pēc kārtas atsauce uz latviešu sniegbaltīti un kādu citu nāciju pārstāvošiem septiņiem rūķiem, ak, Grimmu brāļi...). Pašā vakarā sapazināmies ar diviem poļu stopētājiem, kas arī bija nokļuvuši šajā benzīntankā, viņi gan bija apņēmības pilni nokļūt vēl līdz Budapeštai (ap 100 km), lai gan ārā bija tumšs. Kā vēlāk sarakstījāmies, viņiem pat sanāca. Mēs gan gājām gulēt, pirmo reizi mūžā gulēju fūres kabīnē – šoferiem tur ir divas gultas, tā nu viena tika šoferim, otra –mums (katrs bijām savā mašīnā). Cik mājīgi! Nākamajā rītā tikām aizdzīti kājām pāri robežai (tā arī nesapratu, kāpēc), tur kādas divas stundas gaidījām, līdz arī visas mašīnas tiek cauri (viņām tas process bija daudz ilgāks). Vispār lielākā daļa fūru nekur nedevās, jo bija brīvdienas, savukārt daudzās Eiropas valstīs fūres brīvdienās drīkst braukt tikai naktīs, izņemot, ja ir prece, kas bojājas. Tā kā mūsējie veda ābolus (jā, jā – serbu ābolus uz Sanktpēterburgu), mēs drīkstējām braukt. Tā nu katrs savā mašīnā uzsākām tālo ceļu. Ar vadītājiem neko īpaši daudz nerunājām, sanāca tāds mierīgs brauciens, viņi mūs baroja pusdienu pārtraukumos, tādi dāsni un jauki bija tie šoferi, nakti bija domāts pārlaist uz Slovākijas un Polijas robežas. Atkal pasmējos par stopēšanas vieglumu cauri Slovākijai, tiesa, jūtu, ka kaut kad tomēr būs jāpamēģina tur pastopēt, tīri lai iemēģinātu, redzēs, kā sanāks. Laikam gan mana ironija par viņiem tomēr saniknoja kādu vojevodas garu, tāpēc lai dzīve liktos mazāk rožaina, Slovākijā ap 60 km pirms Polijas mums salūza viena mašīna – īsti vairs normāli nebrauca. Nu neko, sapratām, ka būs jāpaliek tur. Šajā brīdī jau tā jaukie šoferi mani pārsteidza vēl vairāk – kur latvietis jau būtu simtreiz nolamājies dažādiem „trīsstāvīgajiem” vārdiem un paguvis nolādēt visu pēc kārtas, viņi tikai mierīgā garā kaut ko ķimerējās ap mašīnu, pajokoja, iedzēra aliņu un pavakariņoja, lai pēc tam dotos gulēt. Tāda absolūti mierīga ļaušanās notikumu plūsmai bez nekādām negācijām – burvīgi! Baudījām gardo serbu baltmaizi (pa četrām dienām Serbijā es apēdu vairāk baltmaizes nekā ir mana pusgada norma, un to es saku pat īpaši nepārspīlējot), dzēru vīnu no pakas (sāpošā kakla dēļ, kas tāds kļuva iepriekšējā vakarā dzertā alus iespaidā, šajā vakarā aukstu alu nu absolūti nebija nekādas vēlmes malkot), drīz pēc tam arī likāmies uz auss, kas bija salīdzinoši interesants gulēšanas piedzīvojums, jo mašīna ik palaikam ierūcās (jo tā funkcionēja kā ledusskapis, domāju, ka daudzi vēl atceras mūsu pirms 10 gadiem virtuvē stāvošos dzesētājaparātus, kas ik brīdi palaida ņurdīga lāča cienīgu skaņu, attiecīgi, pielieciet klāt pāris decibelus un jūs iegūsiet kopainu). No rīta devāmies uz servisu, kur pavadījām kādas divas stundas un tad devāmies tālāk. Visa diena apmēram tā arī pagāja – braucot, ieturot pauzes un ēdot, līdz ap sešiem vakarā mūsu ceļi pēc divu dienu kopā būšanas (gan mans ilgākais laiks ar vienu šoferi, gan arī nobrauktais attālums) šķīrās, viņiem dodoties uz austrumiem, bet mums – ziemeļiem. Attapāmies salīdzinoši tukšas šosejas malā, līdz tumsai (kura iestājās jau ap pusastoņiem, tas, manuprāt, pat ir vēl pirms vakara pasaciņas!) nevienu auto tā arī nenostopējām, līdz ar to devāmies gulēt blakus esošajā kukurūzas laukā (ak, saldās atmiņas par Stīvena Kinga stāstu „Kukurūzas bērni”, tās mani bezmaz vai iežūžināja mierīgā miegā – par laimi gan īpaši murgi tomēr nerādījās, un pat pamodāmies dzīvi, ak, līksme!). Nākamajā rītā turpinājām stopēt (šo pavērsienu gan jūs negaidījāt, vai ne!?), nepatika mums tas ceļš (bijām apmēram 600 km no Rīgas), jo bija maz mašīnu, tomēr salīdzinoši drīz pie mums apstājās un brauca līdz pat Suvalkiem, kas ir gandrīz pusceļš! Braucām, diezgan daudz runājām, vadītājs bija tāds mūsu sarunās ieinteresēts, pārspriedām arī dzīves jēgu un vēl visu kaut ko, viņš mums arī izmaksāja brokastis, un, godīgi sakot, pāris stundas šajā mašīna pagāja nemanot. Beigās veda mūs tomēr mazliet tuvāk, līdz Augustovai, jo viņam mainījās biznesa plāni, bet tas nekas. No turienes ātri tikām līdz Suvalkiem, kur izvilkām ārā arī Latvijas karodziņu tautiešu pievilināšanai, jo apmēram katra desmitā mašīna bija jau ar uzrakstu LV uz numura plāksnītes. Tomēr pēc kāda laika nostopējām lietuvieti līdz Marijampolei (man patika mūsu sarunas sākums: Es – mēs braucam uz Rīgu. Viņš – nu tad jau jums vēl tāls ceļš priekšā. Es – nu vispār mēs braucam jau no Serbijas. Viņš – āāā, nu tad jau jums vēl mazs gabaliņš...). Mjā, viss ir relatīvs. No turienes ātri tikām līdz Kauņai, konkrētāk gan – mazam pie pašas Kauņas esošam miestiņam. Šeit ļoti īpatnēji atklājām, ka Kauņa mums ir dīvaini labvēlīga, jo – no vietas, kur mūs izmeta, pilsētas ārmalas, kursē autobuss cauri visai pilsētai un mazliet ārā no tā pilnīgi uz pretējo pusi, tieši tur, kur mums vajag nokļūt. Nu tā it kā tieši mūs būtu gaidījuši. Pirmo reizi ārzemēs man trāpījās arī biļešu kontrole, labi, ka Anita mana kārtīgā pilsoņa iespaidā arī tomēr nopirka biļeti. Aizbraucām līdz otrai malai, sākām iet, jo bija vēl jānokļūst līdz lielajai šosejai ap 20 km, ko, dienai tumstot, arī izdarījām ar trīs mašīnu palīdzību. Stāvējām uz šosejas, vēl stopējām, es gan sāku domāt par gulētiešanu, tomēr labi, ka neaizgājām – mums apstājās mašīna, kas brauca līdz pat Pasvalys, kas nozīmēja, ka nakti mēs pārlaidīsim jau vairs tikai 100 km no Rīgas – lieliski! Kad kāpām iekšā, šoferis mūs pabrīdināja, lai uzmanāmies, jo salonā uz grīdas ir kaut kas dzīvs, tur esot „trušis”. Tā nu „trušis” visu ceļu sildīja Anitai kājas, līdz jau tumsā izkāpām un turpat šosejas malā arī uzslējām telti, lai pārlaistu pēdējo nakti. No rīta pirmo reizi ceļojuma laikā bija tiešām auksti, ka pat no guļammaisa ārā līst negribējās, tas gan, loģiski, bija jādara (lai gan varētu arī līdz stopēšanas vietai aizlekt vai arī aizkārpīties tārpiņu veidā, tiesa, telti salikt gan būtu grūtāk). Nu un autobusa pieturā diezgan drīz tikām pie lietuviešu mašīnas, kas brauca līdz pat Rīgai, kur izmeta mūs apmēram 10 minūšu attālumā no manām mājām, līdz ar to trešdienas rītā precīzi pēc divām nedēļām atgriezos atpakaļ no sava pēdējā lielā šīs vasaras ceļojuma. Tagad esmu guvis iedvesmu, pirmkārt, atgriezties Rumānijā (laikam gan ne ar stopiem, bet varbūt kādu treilerīti vai velo, tā lai pats tomēr varu apskatīt, ko gribu un nav jāuztraucas par nokļūšanu kaut kur; kā arī varētu tur vienkārši mēnesi nodzīvot kalnos un ganīt aitas, domāju, ka man patiktu), otrkārt, apceļot Balkānus kā tādus (Serbija, Horvātija, Melnkalne, Bosnija, Grieķija, Maķedonija), jo mani ļoti iejūsmināja gan turienes daba, gan laipnie, atvērtie un izpalīdzīgie cilvēki, treškārt, vispār uztaisīt kādu ekstrēmāku ceļojumu. Redzēs, kas no tā visa sanāks, pagaidām neņemos spriest, jo plāni mainās daudz un bieži!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais