"Bonžūr Madam diram diram..." jeb Fez Marokā

Ieva Meļko 11.09.2010 8 min lasīšanai 19 foto

Nekad vairs! Tie bija mani pirmie vārdi, kad beidzot šķērsoju robežu un nonācu Spānijai piederošā pilsētā Melillā, pat ja vēl Āfrikas pusē. Droši vien no šī pirmā teikuma daudzi ceļotāji, kuriem patīk Maroka, būs gatavi mani nolinčot, bet man gribētos pastāstīt nedaudz par manu pieredzi ar “zinošiem gidiem”, Fez “spirituālo un garīgo centru”, vietējo “rokdarbiem” pilnajiem tirdziņiem, tūristiem “drošu” valsti, “apskates objektiem”, palikšanu „vecpilsētā” utt.

Sāksim ar to, ka biju patiesi sajūsmināta par pirmo vizīti Āfrikā un salasījusies citu ceļotāju lieliskos stāstus, visitmorocco.com, lonelyplanet.com utt. gatava izbaudīt Marokas brīnumus. Burvīgi saulainā dienā Ryanair eleganti nosēdās mazā Fez lidostā, kurā, protams, vispirms pārsteidza karstums, tad skaista arābu stila ēka, ļoti vienkārša kontrole un ērta valūtas maiņa. Tiem, kas nezina – Marokas diramus nav atļauts izvest no valsts, tāpēc tos iepriekš nekur nesamainīsi un ja ceļojuma beigās kaut kas palicis pāri, būs jāsamaina atpakaļ uz eiro vai kādu citu ārzemju valūtu. Ar draugu izejam no lidostas un redzam skaidras norādes uz autobusu vai taksi ar visām cenām. Nolemjam braukt līdz centram ar vietējo autobusu, kurā ir daudz tūristu. Biļetes cena 2eiro, kas visnotaļ iepriecina. Autobusā vietējais marokānis angliski laipni apjautājas, uz kurieni braucam, izskaidro, kurā pieturā kāpt ārā, atdod atlikumu un neko vairāk arī neuzbāžas. Autobuss arī nav sliktāks par Latvijas rajonos kursējošiem maziem, veciem autobusiem.

Cīnoties ar karstumu, sākam iegūt pirmos iespaidus aiz loga – skaidrs ir viens – ar mašīnu pašam te braukt negribētos, jo visi brauc ar kaut kā kopā saliktām mašīnām, ieskaitot takšus, aplī apmēram pēc noteikumiem – kurš lielāks un brauc ātrāk, tam priekšroka. Redzam pirmos ēzeļus, ar maisiem pārlādētus mocīšus, atkritumu kalnus, nepabeigtas mājas, plikām kājām skaidelējošus bērneļus, bet tas viss kaut kā liekas normāli – Āfrika taču, kur Šveices standartus nemeklējam.

Pēc neilga brīža nonākam Ibis hotelī pie stacijas – atsaucīgs personāls, tīra istaba un burvīgs baseins ar palmām visapkārt. Ātri iekārtojušies, esam gatavi pilsētas apskatei. Pierasts, ka visur ejam paši bez dažādu aģentūru pakalpojumiem, vēlamies doties pa taisno uz UNESCO pasaules mantojuma vietu – Medinu. Un tad sākas realitāte!

Neesam vēl paspējuši tikt līdz takšu pieturām, kad vairāk nekā 5 marokāņi piedāvā dažādus pakalpojumus tik uzbāzīgi, ka gandrīz jāgrūž viņi prom. Tiekam līdz takšiem, kas te ir pārvietošanās veids kā tūristiem, tā vietējiem. Sarunājam taksi pa 5eiro, kas liekas lēti, tikai vēlāk uzzinājām, ka normālā cena tūristam būtu 5x mazāka, bet īstā cena parādās skaitītājos, kurus paši taksisti atsakās izmantot, lai nopelnītu vairāk. Nu neko, tas būtu sīkums! Taksists izmet mūs pie slavenās Medinas vārtiem, kas vairāk izskatās pēc ieejas atkritumu izgāztuvē. To, ko nevar nejust ir ārprātīga smaka, kas ož pēc visa kopā – urīna, veciem pārtikas produktiem, sviedriem un netīrības...Un tur nav nekā eksotiska...tas ir vienkārši pretīgi! Pirmie pārdevēji jeb vienkārši marokāņu vīrieši, kas dirn uz ielas, piedāvā saldumus, kas kūst karstajā svelmē, tālāk redzam augļu un tradicionālo čību kaudzes...esmu gatava vilkt ārā fotoaparātu, kad paliek bail...turpat uz letes sarindotas tikko kautu aitu galvas, no kurām vēl tek asins, milzīgs mušu bars aplido uz naglām sakarinātās zarnas. Turpat netālu būros kladzina vistas, rosās olu tirgotāji un vietējais, kas soļo mājās ar tikko nokautu vistu rokās! Vienīgā pozitīvā doma, kas iešaujas prātā – nu labi, šitā vista vismaz ir svaiga salīdzinājumā ar tām, kuras uz letes jau aplido visādu kukaiņu bari. Ejam tālāk, mēģinot atrast visu to lielisko, par ko rakstīts ceļojumu aprakstos – vietējo rokdarbus, autentiskus suvenīrus, bet ielas paliek arvien šaurākas, cilvēki arvien aizdomīgāki, un es iespiežu somiņu padusē arvien ciešāk. Kad jau piekto reizi atkaujamies no hašiša piedāvātājiem, un daudz maz izvairamies no ūdens pūtējiem uz pleciem, kas par to prasa naudu, esam gana redzējuši – ātrā solī dodamies atpakaļ uz takšiem un ceram, ka kļūdas pēc esam nonākuši kaut kādā vietējo tirgū, jo nevienu citu tūristu arī neredzam.

Atgriežamies viesnīcā un mēģinam saprast, kur esam bijuši un ko darīt tālāk. Salīdzinot kartes ar viesnīcas personālu, mūs pārliecina, ka esam bijuši slavenajā Medinā un neko vairāk jau pilsētā arī nemaz neesot ko redzēt. Vēl šokā mēģinam mainīt turmākos ceļojuma plānus un pamest pilsētu iespējami drīz, bet saprotam, ka izmaiņas izmaksātu pārāk dārgi, tāpēc iedzeram viskiju un nolemjam dot pilsētai vēl vienu iespēju pārliecināt mūs, ka tā ir tā burvīgā „Marokas sirds”, par ko raksta tūrisma ceļveži. Pirms dodamies ielās, es uzvelku džemperīti ar garām piedurknēm, bet šortus pret džinsām mainīt liekas vienkārši necilvēcīgi karstajā svelmē. Ceru, ka ar to pietiks, lai šoferi nepīpinātu un ielas neviens neaizrādītu par nepiedienīgu apģērbu.

Esam gatavi otram mēģinājumam apgūt pilsētu, tāpēc dodamies turpat uz stacijas laukumu, kas iespējams ir drošākā vieta Fez, jo tur visu diennakti dežūrē policisti. Protams, katrs ielā esošais marokānis piedāvā kaut ko, bet bērni skrien pakaļ bļaujot – bonžūr madam, diram, diram... Ieraugam eiropeiski ģērbtu čalīti, kas kaut kā pēc acīm izskatās godīgs un ir gatavs kļūt par mūsu gidu Fez pilsētā. Sākot stāstu par pilsētu sākam atkal ticēt Marokas brīnumiem un ap sirdi paliek drošāk un jaukāk, jo vakara plānā apskatīšot ādas izstrādājumu darītavu, paklāju darbnīcu un citas vietas. Amins – mūsu gids, stāsta, ka pats esot populārs Fez pilsētā, jo esot vienīgais marokānis, kas aizbraucis uz ASV un atgriezies. Amins sarunā mums taksi par pieņemamu cenu un dodamies ceļā. Drusku pārsteidz tas, ka piebraucam tai pašā vietā, kur bijām iepriekš...tikai drusku no citas puses, kur pirmais ceļā nav beigtu dzīvnieku kājas un pusdzīvi kaķi.

Caur ļoti aizdomīgām, šaurām un tumšām ielām Amins ieved mūs vārtrūmē, kur paveras pārsteidzošs skats – telpas sienas izklātas ar visa veida skaisti krāsainiem paklājiem. Vietējais tirgotājs skaidro mums paklāju tapšanas procesu, ļauj aptaustīt paklāju dažādos materiālus atbilstoši izmantotajām vilnām un vēl uzcienā ar marokāņu piparmētru tēju. Un tad sākas trakā kaulēšanās – lai gan Amins pirms tam skaidri mums pasaka, ka nekas jau nav jāpērk, ja negribam, saruna iekšā 100% apliecina pretējo – viņi sagaida, ka mēs iegādāsimies paklāju, jo esam taču bagātie tūristi. Kaulēšanās paliek tik uzmācīga, ka viņi ir gatavi pieņemt kaut latus, jo taču kaut kādai naudai mums jābūt. Ja būtu pludmales izmēra jauks paklājiņš par saprātīgu cenu, labprāt to iegādātos, bet milzīgas viesistabas izmēra smagu vilnas paklāju tiešām neplānojam iepirkt, sevišķi, ja ceļojam ar vienu mugursomu. Samaksājam par skaidrojumu kā muzejā par paklāju tapšanu un mēģinam tikt ārā. Amins man pārmet, ka es esot trakāka par viņa vecmāmiņu, kas kaulējoties par visu! Viņš tā arī nesaprot, ka eiropietis var vienkārši negribēt nopirkt pakāju pa 100eiro.

Ejam tālāk – nākamā pieturvieta garšvielu veikals, kas principā ir kārtējā vārtrūme, un bez gida klīstošs tūrists īstās šķirbas, kurās jāieiet, nevar uzminēt. Garšvielu veikalā kāds šefpavārsnoteikti varētu atrast kvalitatīvu piedāvājumu, bet mums īsti tas neinteresē. Pārdevējs pēc garšvielām cītīgi mums mēģina ietirgot jocīgus smaržvielu kubiciņus, kas esot lieliski iesmērēšanās līdzekļi. Varbūt, bet es tomēr palikšu pie dušas želejas un smaržām. Gandrīz jau izmisumā pārdevējs mēģina mums pārdod tēju, kuru arī nopērkam, lai neaizvainotu pārdevēju.

Ejam tālāk uz ādas darbnīcu un no mājas jumta redzam to bildīti ar krāsu podiem, kas dominē visos tūrisma portālos. Paldies gidam, kas iedod mums piparmētru lapas, ko pasmaržot esošās smakas nomākšanai. Gids skaidro, kāds ir ražošanas process no lopiņa ganībās līdz košai ādas somai turpat veikalā. Smakas galvenais avots esot baložu mēsli, kas tiek izmantoti dabiskas skābes vietā, kas palīdz attīrīt ādu no vilnas. Viss tik tiešām izskatās kā 8 gs., bet ir interesanti. Pēc piecminūšu skaidrojuma apmēram pusstundu mēģinam tikt ārā no veikala, kur pa 3 vai 4 stāviem izvietoti dažādi ādas izstrādājumi. Jau atkal nav ne vārda par kultūru, simboliem vai vēstures mantojumu – vienīgais, kas interesē marokāņus, ir pārdot pēc iespējas vairāk, bet mums – tikt no turienes ārā pēc iespējas ātrāk. Mana lielākā kļūda – ieraudzīju dzeltenu somu, ko gandrīz būtu gatava pirkt. Pajautāju cenu – 180eiro..saprotu, ka to varētu nokaulēt uz pusi, ja ne vairāk, bet joprojām tas izklausās pēc pārāk dārgas preces. Negribu apvainot vietējos meistarus, bet tie tik ilgi tielējas, ka beigās pasaku, cenu 20eiro, kurus būtu gatava maksāt. Tad mūs gandrīz izdzen no veikala par viņu kultūras nenovērtēšanu...tad par ko galu galā ir stāsts – naudu vai kultūru? Un kur ir ādas maciņi, jostas, rokassprādzes un visi pārējie nieciņi, kurus tūristi lapbrāt iegādātos mazu suvenīru veidā?

Amins sāk palikt drusku nervozs, atvainojoties, ka neesot ēdis visu dienu ramadāna dēļ. Mēs, protams, to saprotam, riet saule, tāpēc Amins aizved mūs līdz vietējam restorānam, kur pa 6eiro varot dabūt trīs ēdienus, un apsola mums vēlāk atnākt pakaļ. Marokāņu vakariņas ir lieliskas ar meloni noslēgumā, kas gan izmaksā 30eiro, bet ir tā vērtas. Amins atnāk mums pakaļ un jau tumsā dodamies atpakaļ...ielās parādījušās arvien vairāk aizdomīgas sejas, bet gida klātbūtnes dēļ mūs vairāk vai mazāk liek mierā. Ar kaudzi jaunu iespaidu kāpjam ārā no takša, kurā Amins pēdējā brīdī mēģina izspiest divreiz lielāku summu no mums nekā iepriekš runāts...vienkārši samaksājam, lai būtu miers, jo kaulēšanās procesam vairs nav spēka.

Nākamo dienu nolemjam pavadīt viesnīcā pie baseina, lai vienkārši atpūstos. Pietiekami liels piedzīvojums jau ir aiziet vieniem līdz vilciena stacijai un nopirkt vilciena biļetes nakts braucienam uz Nador pilsētu. Dienas gaitā neliek mierā doma par sulīgu arbūzu, ko iepriekšējā dienā redzējām uz ielām. Mans draugs nolemj doties ielās viens, jo es savos eiropeiskajos šortos neko labu situācijai nepalīdzētu un ar sievieti kā tādu tāpat neviens nekādās sarunās neielaižas, lai neteiktu, ka vienkārši ignorē. Izrādās, ka tā dēvētajā jaunajā pilsētas daļā arī arbūzu nav iespējams nopirkt bez gida, jo tu bez nemitīgiem, uzbāzīgiem jautājumiem nekur tālu tikt nevari. Gidu arbūza nopirkšanai atrast nav grūti, jo katrs, kuram parāda naudu, ir gatavs palīdzēt. Nolemjam sagaidīt vilciena attiešanas laiku viesnīcā, jo vairāk ielās doties negribas necik.

Vilciens izbrauc pusnaktī, bet visu cieņu stacijas personālam – viss ir tīrs, sargu netrūkst, droši un ātri atrodam savu vilcienu. Paklausot iepriekšējās dienas gidam, esam nopirkuši pirmās klases biļetes pirmoreiz mūžā, jo Marokā tas nozīmējot garantētu sēdvietu (svarīgi nakts braucienam), bet cits nekas īpaši neatšķiroties. Ejot garām otrās klases vagoniem jūtam to pašu trako tirgus smaku, dzirdam vistas kladzinam un redzam, ka cilvēki viens otram virsū ir visur. Un ieraugot pirmās klases vagonu redzam tomēr milzīgu atšķirību – vagons vielīdz labs, kā jebkuram Eiropas vilcienam ar kondicionieriem un ērtiem krēsliem, nekautrējamies gulēt pat zemē.

No rīta ierodamies Nadorā, lai vēlāk ceļotu uz Marokas teritorijā esošo Spānijai piederošo pilsētu Melillu. No Melillas tālāk prāmis uz Malagu, bet vēl pēc pāris dienām lēts lidojums atpakaļ uz mājām. Nadoras stacija izrādās tikpat tīra un droša kā Fez, kas rosina domāt, ka tās varētu kļūt par tūristu apskates objektiem salīdzinājumā ar pilsētas graustiem. Noskaidrojam, ka līdz robežai varam tikt ar vietējo autobusu. Niknām musulmaņu sieviešu sejām pilns autobuss vēro mūs kā ziloņus zooloģiskajā dārzā un mums vairs negribas kāpt iekšā. Nolemjam izmantot taksi, kas par pāris eiro aizved līdz robežai. Ir ļoti agrs rīts 6:00, bet teritorija ap robežu ir pilna ar aizdomīgiem tipiņiem un musulmaņu sievietēm, kas visas cītīgi stāv garā rindā. Nesaprotam, kur jāiet, sekojam baram, mēģinot izvairīties no dziļām bedrēm un atkritumu kaudzēm. Dzeloņdrātis ir visur, un neviļus iešaujas galvā domas par koncentrācijas nometnēm. Tiekam līdz robežsargiem, kas ilgi diskutējot par valsti, no kuras mēs varētu būt, tomēr izlaiž mūs cauri. Ejot uz priekšu, mēģinam saprast, kur dodas vietējās sievietes – ieraugam lielu dzeloņdrātīm ierobežotu teritoriju, ko sākumā noturam par atkritumu šķirotavu, kur strādā musulmaņu sievietes, bet izrādās, ka tas ir iežogots tirgus laukums. Ejot uz priekšu sāk parādīties mašīnas, kas nav skrūvētas kopā no apšaubāmas izcelsmes metāla detaļām, veikali, ielu kafejnīcas, pludmales lietussargi un smaidīgi cilvēki, kas devušies rīta skrējienā bez jautājumiem. Esam bezgala atviegloti un pa īstam saprotam, ka esam ārā no Marokas tikai tad, kad dienas vidū nejauši uzejam spāņu fiestu (ballīti lielā laukumā), kur visa vecuma un dzimuma cilvēki smaidīgi dejo salsas ritmos!

Varbūt mēs kaut ko nesapratām, bet tūrisma ceļvežos gribētos ielīmēt papildinājumus ar vienkāršiem padomiem tūristiem – neej ārā no viesnīcas, ja tev nav gids, kurš ir vietējais; neprasi, cik kaut kas maksā, jo jautājums marokāņiem nozīmē, ka esi gatavs preci pirkt; ja nolem dzīvot vecpilsētā jeb Medinā, rēķinies, ka tev zem loga var kaut ne tikai vistas utt.utjpr. Tad Marokas brīnumi būtu aprakstīti drusku atbilstošāk patiesībai!