Tuksnešainā Ēģipte...mmm....

23.11.2006
7 min lasīšanai
4 foto

Gadus 5 atpakaļ biju Ēģiptē. Uzreiz pēc atgriešanās pierakstīju spilgtākās atmiņas un tagad vēlos padalīties ar saviem iespaidiem par to Āfrikas kontinenta daļu, kura pasaulei dāvāja vecākos rakstu pieminekļus un vienu no septiņiem pasaules brīnumiem: mistiskākās celtnes cilvēces vēsturē – piramīdas.. Šajā neparastajā braucienā mēs devāmies četratā : es, mana māsa un vecāki. Pats brauciens turpinājās divpadsmit dienas un šajā laikā mēs paspējām apmeklēt Luksoru (mirušo pilsēta) un, protams, arī Kairu (Ēģiptes galvaspilsēta + piramīdas). Neko daudz nenopirkām, tikai dažus suvenīrus, smaržu eļļas u.c. sīkumus. Līdz Eģiptei mēs nokļuvām ar lidmašīnu (4,5 stundu lidojums 11-12 km augstumā, kopā 3600 km). Par savu apmešanās vietu mēs izvēlējāmies četrzvaigžņu viesnīcu Royal Palace pilsētā Hurgada (550 km attālumā no Kairas). Vieta bija vienkārši apburoša un viesnīcas iekšējais pagalms – pasakains : ziedošas palmas, glīti apgriezti krūmiņi, kaktusi, puķes un krūmi visās varavīksnes krāsās gluži kā Bekingemas pils dārzā. Apmēram divu minūšu gājienā no viesnīcas bija Sarkanā jūra un pludmale, kurā desmitiem metru garumā bija sakārtoti palmu zaru lietussargi un guļamkrēsli. Aerobikas, diskotēkas, dažādi šovi vakaros, ūdens peldes, baseini, brokastis un vakariņas – tas viss bija pieejams un baudāms mūsu viesnīcā. Jau pirmajā dienā pēc atlidošanas mēs sarunājām piecas ekskursijas visu divpadsmit dienu garumā. Pašas smagākās bija braucieni ar autobusu uz Luksoru, Kairu un koraļļu salām. Pirmajās divās bija ļoti garš ceļš, pēdējā norisinājās astoņas stundas uz divstāvīga kutera. Neiedomājami stiprs vējš, kuģa šūpošanās, vēsais laiks un saules apdegumi ekskursijas laikā - tas viss vienas dienas laikā. Taču, neskatoties uz to, visi braucieni bija tā vērti, lai vēlāk tos varētu atcerēties ar smaidu sirdī. Tagad nedaudz pastāstīšu par katru ekskursiju atsevišķi, lai Jums varētu izveidoties vismaz aptuvens priekšstats par to, ko redzēju un piedzīvoju es. Tātad, pirmā ekskursija bija brauciens ar divstāvīgu kuteri uz koraļļu salām. Kopā bija četri tūristu kuteri un uz katra aptuveni divdesmit cilvēki + apkalpojošais personāls (stūrmanis, peldēšanas instruktors un gids vienā personā, pavāri, palīgi). Mūsu kuteris saucās Aladins. Pie iekāpšanas vajadzēja paņemt pleznas un masku ar elpošanas caurulīti, lai ienirstot dziļumā no augšas varētu apskatīt koraļļu rifus un zemūdens pasaules iemītniekus. Mēs noenkurojāmies pie trīs koraļļu salām. Es peldēju tikai vienu reizi, taču visilgāk no visiem. Ūdens bija ļoti auksts, ūdens sāļums - 48 %, un pēc izkāpšanas uz klāja es turpināju drebināties vairāk kā stundu, taču tas atsvēra redzēto zem ūdens. Arī pusdienas bija ļoti garšīgas, varbūt tāpēc, ka mēs bijām ļoti izsalkuši. Nākošā ekskursija bija brauciens ar autobusu uz mirušo pilsētu Luksoru (viens gals 4,5 h). Mēs izbraucām piecos no rīta un galā bijām ap pus vienpadsmitiem, jo pa ceļam bija jāsavāc tūristi no dažādām viesnīcām. Luksorā mēs apmeklējām vietējo suvenīru izgatavošanas fabriku, faraonu apbedīšanas kapenes, Karnakas templi, taču visiespaidīgākais bija Ēģiptes valdnieces Hačepsutas templis. Viņa valdīja divdesmit gadus, dāvāja Ēģiptei uzplaukumu un bija vienīgā sieviete Ēģiptes vēsturē, kura savā laikā nēsāja titulu – faraons. Pats templis ir izcirsts klintī un Jūs to noteikti esat redzējuši TV. Milzīgs un vecs – tāds tas stāv vēl joprojām un skats, kurš paveras aplūkojot to no tālienes, ir neaizmirstami skaists : priekšplānā templis un no aizmugures to ieskauj milzīga klints grēda. Apkārt zilas, zilas debesis un vairāk it nekas. Pēc Luksoras mums bija pavisam neparasta ekskursija, kura saucās Safari. Tajā ietilpa mežonīgs brauciens ar džipiem pa Arābijas tuksnesi un galapunkts bija beduīnu apmetnes. Beduīni ir Ēģiptes iedzīvotāji, kuri dzīvo dziļi tuksnesī, kuriem nav ne personu apliecinošu dokumentu, ne tādu lietu, kuras apliecinātu civilizētības klātbūtni. Viņi dzīvo salmu būdās un nepakļaujas nekādiem Ēģiptes likumiem vai noteikumiem. Viņi dzīvo klints grēdu ielokā pa simts cilvēkiem katrā apmetnē. Beduīniem ir savs cilts vecākais - vadonis, kurš skaitās visgudrākais, viszinošākais, visizglītotākais un kuram ir pēdējais vārds jebkurā jautājumā. Visvairāk mani izbrīnīja viņu nežēlīgie dzīves apstākļi un neizglītotības pakāpe, kuras dēļ paražas demonstrē alu cilvēku laikmeta vienkāršību, kur galvenais ir izdzīvošanas likums. Netīrība, ūdens un barības trūkums, vienkāršās drēbes un vienmuļais dzīves ritms ir viņu ikdiena, taču neskatoties uz to, skats no malas ir eksotiski neparasts. Ekskursijas turpinājumā mēs vērojām saulrietu, bija iespēja braukt un bučoties ar kamieli, kāpelēt pa klintīm, naktī garšīgas vakariņas vienā no beduīnu mājiņām, zvaigžņoto debesu vērošana (super), vietējo dziesmu klausīšanās beduīnu kora izpildījumā un atkal mežonīgais stundas brauciens mājās. Kaira – tas bija mūsu nākošās ekskursijas galamērķis. Izbraukšana plkst. 3:00 no rīta, iebraukšana Kairā atkal ap pus vienpadsmitiem. Šī ekskursija man sniedza vislielākos iespaidus, jo programmā bija Gīzas komplekss un guļošais sfinkss. Varu apgalvot, ka neko tik iespaidīgu savā mūžā nebiju redzējusi. Pareizi gids teica : tas, kurš esot Ēģiptē nav redzējis piramīdas, nav bijis Ēģiptē vispār! (pilnīgi piekrītu) Šo skatu pa televizoru nevar redzēt tādu, kāds tas paveras esot klātienē. Tuksneša vējš tajā vietā gāž cilvēku no kājām, jo visas trīs piramīdas un sfinkss atrodas kalna galotnē. Atkal apkārt zilas debesis, šur tur grozās kāds kamielis, tūristi un dūmakā klāta no augšas paveras Kairas pilsētas panorāma. Skaisti !!! Pēc piramīdu apskatīšanas mēs devāmies pusdienās, kuru apmetne bija izveidota piramīdu sargātāja guļošā sfinksa pakājē. Sfinkss ir neiedomājami lielāks, nekā to stāda priekšā televīzijas skatītājiem (apmēram 6 stāvu bloku māja). Apejot viņam no otras puses, skats uz leju ir līdzīgs stāvai klintij, tāpēc fotogrāfijas nolūkos nostāties divu soļu attālumā no malas bija diezgan bailīgi. Pēc pusdienām mēs braucām uz pilsētu, kur apmeklējām Ēģiptes nacionālo muzeju un veikalu, kurā pirmais stāvs bija papirusa muzejs + to izgatavošana un pārdošana, bet otrajā un trešajā stāvā varēja nopirkt dažāda veida, materiāla, izskata juvelierizstrādājumus un suvenīrus. Ēģiptes nacionālais muzejs ir vienīgā vieta pasaulē, kurā izstādīti senāko eksponātu oriģināli, kādi jebkad atrasti – sākot no piramīdās un kapenēs atrastajiem faraonu dārgumiem, sarkofāgiem un īstām mūmijām, beidzot ar ieročiem, faraonu personīgajām lietām un statujām dabiskajos lielumos. Eksponāti šajā muzejā mainās gandrīz katru mēnesi, tāpēc apmeklējot to pēc kāda laika sprīža, muzejā apskatāmais var būt pilnīgi atšķirīgs no iepriekš redzētā. Tas ir izskaidrojams ar to, ka vēl joprojām tiek atrasti jauni apbedījumi un izrakumu vietās savāktie priekšmeti tiek izvietoti šajā pašā muzejā. Neparasta un bijīga sajūta rodas skatoties uz 3500 g.p.m.ē. vecām lietām, kuras kādreiz lietojuši leģendārie faraoni un senie ēģiptieši. Vēl jo vairāk – atrodoties mūmiju istabā sajūta ir tāda, it kā ekskursija noritētu morgā. Galu galā tās taču ir īstas kādreiz dzīvojošo faraonu mirstīgās atliekas ietītas drānās. Vienreizēja sajūta !!! Pēdējā ekskursija bija vismierīgākā. Tā noritēja stundas braucienā no mūsu viesnīcas Sarkanās jūras koraļļu līcī. Mēs nogriezāmies no ceļa un desmit minūtes braucām iekšā tuksnesī. Pēc laiciņa pavērās Sarkanā jūra visā tās krāšņumā un vēl nepabeigts kurorta centrs, kurā mēs pavadījām visu atlikušo dienu guļot uz paklājiem, peldoties un sauļojoties. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka tas ir tas pats, kas gulēt Rīgas jūrmalā, bet nē. Palmu zaru lietussardziņi, lielais vējš, vietējo strādājošo rosība apkārt, kalnu ieloks, Sarkanā jūra un visa apkārtne liecina par pretējo. Ieejot ūdenī līdz potītēm var vērot skatu, kuru nekad nebūs iespējams redzēt Rīgas Jūrmalā – zivtiņas : lielas un mazas, krāsainas, svītrainas, punktainas – vienā vārdā sakot pasakainas – peld lielos baros gar kājām un nemaz nebaidās. Ieejot dziļāk (vismaz līdz viduklim) var redzēt krāsainus koraļļus, visīstākās zelta zivtiņas un arī barā peldošu milzīgu, melnu cēlas zivs eksemplāru, kura absolūti neliekas ne zinis par cilvēku klātbūtni. Viss līča krasts ir kā nosēts ar visu varavīksnes krāsu gliemežvāku atlūzām un pati pludmale – ar koraļļiem. Gandrīz paradīzes daba. Ar šo arī mūsu oficiālās ekskursijas beidzās, taču pārējo laiku mēs netērējām velti. Pa vakariem mēs gājām uz vietējo divstāvu supermārketu, kurš nebija lielāks par jebkuru mūsu mazo veikaliņu. Tur mēs parasti pirkām dzeramo ūdeni un pārdevēji ar laiku kļuva par mūsu draugiem, it īpaši viens no viņiem. Pēc tam bija vakariņas. Pēc vakariņām – bērnu diskotēka, kura daļēji līdzinājās aerobikai, daļēji līniju dejām (linedance) vietējās mūzikas pavadījumā. Ap pus vienpadsmitiem parasti bija kāda šovprogramma (vēderdejotāja, ēģiptes folklora, kobru šovs), pēc tās – pieaugušo diskotēka. Visi šie pasākumi norisinājās vai nu klubā ar nosaukumu „Garage” vai „Irish Club” (īru klubs). No rītiem programma bija līdzīga : brokastis, aerobika. Klāt nāca sauļošanās pludmalē. Pēc vēlēšanās pa naudu varēja braukāt arī ar kamieli, kurš visu dienu grozījās netālā apkārtnē. Tālāk nedaudz pastāstīšu par tipiskās Ēģiptes īpatnībām un īpašībām. Klimats. Janvāris un februāris ir Ēgiptes divi aukstākie mēneši. Gaisa temperatūra tad svārstās no 20°C-25°C. Dienas vidū tā var sasniegt arī 30°C. Visu laiku pūš auksts vējš. Marta mēnesī sākas tuksneša vētras, kuras var turpināties vairākus mēnešus. Karstākajos gada mēnešos temperatūra sasniedz līdz pat 55°C, 60°C. Zemākā iespējamā temperatūra ir 10°C, 15°C, tad tā ir katastrofa. Šāds aukstums viņu izpratnē ir pielīdzināms mūsu -20°C, -25°C. Lietus visā Ēģiptē ir pagalam reta parādība – tas notiek labākajā gadījumā 3 dienas gadā pa trīs minūtēm katrs. Sniegu ēģiptieši ir redzējuši tikai pa televizoru, ja vispār ir redzējuši. Pārsvarā sniegs ir tikai nostāstu līmenī. Laiks. Latvija atrodas uz tas pašas laika joslas uz kuras Ēģipte. Katru dienu saule lec ap plkst. 6.00 un sāk rietēt ap 17.00. Plkst. 18.00 ir jau melna nakts. Strādājošie ēģiptieši darbā pavada tikai sešas stundas diennaktī. Kultūra, reliģija un tradīcijas. Šī ir mana mīļākā tēma un liekas, ka arī visinteresantākā. Ēģiptē ir vislielākā dzimstība pasaulē. Tas ir izskaidrojams ar to, ka katram ēģiptietim-vīrietim var būt līdz pat četrām sievām. Neskatoties uz to, ka valstī ar likumu ir atļauta daudzsievība, tas prasa milzum daudz rūpju un rada lielas problēmas, tāpēc četras sievas parasti ir visneizglītotāko ēģiptiešu ģimenēs. Likums pieprasa vienlīdzīgas tiesības un noteikumus attiecībā uz visām četrām sievām visās situācijās, pat tad, kad vīrietim ir jāpilda savi gultas pienākumi. Nevar rasties situācija, kad viena sieva ir mīļāka par kādu citu. Vairākas sievas mēdz būt izdevīgas ne tikai vīrietim, bet arī pārējām sievām. Viena mazgā veļu, otra pieskata bērnus, trešā gatavo ēst, ceturtā kārto māju – ēģiptietes dažreiz nesaprot, kā viena sieva var to visu izdarīt viena pati. Ķildas un nereti arī matu plūkāšana ir veids, kā viena vīra vairākas sievas nokārto savas savstarpējās attiecības un domstarpības, neiejaucot tajā vīrieti. Neskatoties uz to, ka līgavas aplidošanas process, saderināšanās un laulību ceremonijas ir ļoti sarežģītas, ilgas un nesaprotamas, šķiršanās ir smieklīgi vienkārša – liecinieka klātbūtnē vīram ir tikai trīs reizes jāpasaka sievai, ka viņš to vairs negrib un laulība tajā pašā brīdī ir neatgriezeniski šķirta. Sieva aiziet prom tādā izskatā, kādā viņa tajā brīdī atrodas, tāpēc viņas ikdienā var valkāt vienlaicīgi septiņas kleitas un staipīt uz sevis pāris kilogramus dārglietu. Par spīti šķiršanās vienkāršībai, tās notiek ļoti reti, jo nes sev līdzi mantas un bērnu dalīšanu, kas ir ļoti stingri regulēts pasākums no likuma puses. Sakarā ar to, ka vīrietim var būt pat četras sievas, bērnu arī ir daudz un bieži gadās, ka papucītis jauc savu bērnu vārdus, sliktākajā gadījumā – vispār tos neatceras, taču pēc sejas pazīt gan prot.

Tuksnešainā Ēģipte...mmm....

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem