Pasaules otrā malā. Jaunzēlandes piezīmes.

  • 2 min lasīšanai
  • 5 foto

Es vienmēr biju vēlējusies kaut kur aizbraukt. Kaut kur ceļot, redzēt un sajust, kā tas ir – atrasties un dzīvot svešā zemē. Būsim reāli – divu nedēļu garā atvaļinājuma braucienā var tik vien, kā to svešo zemi apostīt, bet ne izgaršot. Gribēju darīt lietas, ko savā ikdienā un visnotaļ sakārtotajā dzīvē nekad nebūtu darījusi, gribēju satikt cilvēkus, kurus tā pat vien uz ielas nesatiktu, un noskaidrot, cik tad „kultūratšķirīgi” mēs esam. Lai tomēr kaut cik sev atvieglotu šo uzdevumu, vēlējos to visu darīt angļu mēlē runājošā zemē, kas to „kaut kur” loku krietni saīsināja. Sākotnēji acis metu uz visu tik ļoti iemīļoto, daudz aprunāto, bet grūti aizsniedzamo Austrāliju. Bet tad pie apvāršņa parādījās ziņa par Latvijas-Jaunzēlandes parakstīto sadarbības līgumu, kas manai vēlmei piedāvāja lielisku risinājumu – Working Holiday Visa. Aizpildīju Jaunzēlandes imigrācijas dienesta mājas lapā elektronisko pieteikuma veidlapu un veicu pāris nu dien’ vienkāršu ar vīzas iegūšanu saistītu darbību. Pēc divām nedēļām e-pastā saņēmu vīzu, kas atļāva man gada laikā iebraukt Jaunzēlandē un gadu tur ceļot ar īslaicīgām piepelnīšanās iespējām. Viss notika tik vienkārši un ātri, ka būtu grēks šo izdevību neizmantot. Tā arī tika pieņemts lēmums par došanos uz Jaunzēlandi.

Sakravāju mugursomu, pašā dižķibeles karstumā uzteicu savu darbu, atvadījos no ģimenes un draugiem un devos sava mūža lielākajā piedzīvojumā – uz Jaunzēlandi. Jāatzīst, ka īpaši daudz informācijas par valsti, uz kuru devos, neievācu. Zināju, ka dodos uz attīstītu valsti, kuras iedzīvotāji saskaņā ar kādu no veiktajiem pētījumiem esot vieni no laimīgākajiem cilvēki pasaulē. Man ar to pietika.

Pēc gariem un nogurdinošiem pārlidojumiem, nīkšanas lidostās un ar laika joslu palīdzību pārcelšanos nākotnē nokļuvu sava ceļojuma sākumpunktā – pilsētā Nelson. Negribēju iet tradicionālo ceļu un sākt Jaunzēlandes apceļošanu ar Ziemeļsalas augšgalā esošo Oklendu (Auckland), bet vispirms apskatīt un izzināt Dienvidsalu. Lēmums kā izrādījās bija pareizs, jo D-salā, lai arī klimats ir vēsāks, bet, manuprāt, ir vairāk ko redzēt un darīt. Pirmās dienas Nelsonā pagāja atklimatizējoties un pierodot pie tā, ka viss smaržo un garšo savādāk, kā arī mēģinot saprast, ka savu sapni esmu piepildījusi – esmu Jaunzēlandē, bet ko tālāk?

Izrādās iespēju ir daudz – ceļot, strādāt visdažādākos gadījuma darbus (vīzas nosacījumi atļauj strādāt pie viena darba devēja līdz 3 mēnešiem), aktīvi atpūsties un izbaudīt dabu, uzkrāt pieredzi un jaunas zināšanas, strādājot fermās, slinkot, socializēties jauniešu hosteļos, kāpt kalnos vai vulkānos, sērfot vienās no labākajām pludmalēm pasaulē, burāt, makšķerēt, slēpot un braukt ar snovbordu (tas gan tikai ziemā, kas pēc „zemes lodes otrā pusē” principa sanāk mūsu vasarā), iepazīties ar Jaunzēlandes pirmatnējo iedzīvotāju maori kultūru, baudīt ēdienus un vīnus, iztērēt visu savu naudu pasaules ekstrēmo sporta veidu galvaspilsētā un vēl daudz ko citu.

Vispirms nolēmu izmēģināt Jaunzēlandē ļoti populāru un aktuālu lietu sauktu par „palīdzības apmaiņu”. Pēc būtības tā ir strādāšana (līdz 4 stundām dienā) apmaiņā pret bezmaksas dzīvošanu un/vai ēšanu. Vietas izvēles ir ārkārtīgi plašas – fermas (gan bioloģiskās, gan „parastās”), hosteļi, saimniecības, mājas, u.c. Darāmie darbi atkarīgi no vienošanās, lielākoties tie ir paveicami arī bez lielām priekšzināšanām. Portālā http://www.helpx.net biju sameklējusi sev fermu, kurā apmaiņā pret teļu barošanu, dzīvoju pie jaunzēlandiešu ģimenes kā pilntiesīgs ģimenes loceklis. Pavadīju tur divas interesantas nedēļas, jo kā jau pus-pilsētniecei pēc būtības, darot lauku un kūts darbus, gadījās visādi interesanti momenti.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais