Piedzīvojumi urāna bagātināšanas zemē III.

  • 7 min lasīšanai
Turpinājumā plezīrs sešu dienu garumā, izskrienot cauri trim lielākajām pilsētām – Isfahānai, Jazdai un Širāzai, baudot senās Persijas kultūras un arhitektūras brīnumus, bet neizpaliek arī piedzīvojumi. 28. 09. 2006. Šajā dienā grupas ceļi šķiras - 6 atgriežas mājās, 3 ceļos uz savu roku, bet mēs - 8 dosimies tālāk Parašuta pavadībā. Mājās braucēji noklausās viņa atvadu runu, mēs – instrukciju, kā uzvesties Irānā un apsolījumu darīt mūsu labā visu, ar piebildi, īpaši jau Ziga dēļ. Ja viņš tajā brīdī zinātu cik drīz nāksies savu solījumu pildīt! Vispirms ceļš ved uz Esfahānu, kas atrodas apmēram 400 km no Teherānas. Iegriežamies svētajā pilsētā Kuomā (Quom), bet no mošejas apmeklējuma nekā, jo melni ģērbti vīri mūs izdzenā ar krāsainām putekļu slotiņām. Neticīgajiem ieeja liegta. Pusceļā mūs sasniedz ziņa, ka Zigis nav ieradies uz lidmašīnu un grupa aizlidojusi bez viņa. Kas gan varētu būt atgadījies? Neziņā un minējumos paiet stundas četras, līdz uzzinām, ka viņu arestējusi policija par fotografēšanu neatļautā vietā. Parašuta vārdi ir piepildījušies un glābšanas operācija ar nosaukumu ’’Zigis’’ tiek atklāta. Parašuts pieslēdz šim pasākumam savus draugus un draugu draugus gan Turcijā, gan Irānā, misteru Foksu ieskaitot un turpmākās 24 stundas pavada ’’karājoties trubā’’ un organizējot Ziga „evakuāciju”. Šajā zemē ar varu nejoko, tā spriežu pēc dažiem Parašuta izteikumiem un pēc tā, ka atgriežoties mājās un aizsūtot saviem irāņu paziņām īsu notikumu izklāstu, uz policijas pieminēšanu viņi nekādi nereaģē, vien izsaka nožēlu, ka neesmu uzkāpusi kalnā. Vakarā ciemojamies Huseina ģimenē. Dzīvoklis iekārtots eiropeiskā stilā ar mums ierasto virtuves – dzīvojamās istabas apvienojumu, TV var vērot neskaitāmas satelītprogrammas, pie sienas glezna, kurā attēlota sieviete ar neapsegtu galvu, vienīgi galds, atbilstoši austrumu paražām, tiek klāts uz grīdas. Raimonds ir aktīvi iesaistījies vakariņu gatavošanā, Agris iztaujā tīņus par viņu muzikālo gaumi, uz ko viņi atbild, ka mūziku neklausās, daži iegrimuši TV ekrānā, mēs ar Ievu mēģinām sarunāties ar Huseina sievu, bet nekas prātīgs jau nesanāk – viņa nerunā angliski, mums – ar farsī valodu tā bēdīgi. Es gan dažas frāzes esmu apguvusi, bet ar to nepietiek. Persiešu (farsī) valoda ir Irānas oficiālā valsts valoda. Tā ietilpst irāņu valodu grupā, kura pieder indoeiropiešu valodu saimei. Kopš 7. gs. valoda pieņem arābu rakstību, bet 9. gs. beigās izveidojas klasiskā persiešu valoda, kura kļuva par literatūras, zinātnes un kultūras valodu ļoti plašā teritorijā. Ja ciparus esmu apguvusi gan rakstiskā, gan mutiskā veidā, tad burti ir īsta ķīniešu, nē, persiešu ābece. Toties gramatika nebūt nav sarežģīta, piemēram, darbības vārdi tiek locīti tāpat kā latviešu valodā, arī nolieguma teikumus veido līdzīgi, un irāņiem, tāpat kā latviešiem, ir divas uzrunas formas – tu un jūs, valodā ir tikai viena dzimte un piederības vietniekvārdi un lietvārdi tiek apvienoti vienā vārdā, savukārt, teikumu – cik tas maksā? viņi var pateikt vienā vārdā – čande? Vakariņas noslēdzas ar hašiša vai opija(?) smēķēšanu. Vēroju puišeļu izklaides, ar nepacietību gaidot šī procesa beigas, jo manas iekšas ir sadumpojušās un nelīdz pat Parašuta brīnumtabletes, kas tiek iebarotas ar pārmetošu repliku, kāpēc neko neesmu teikusi ātrāk. Huseins, uz mani skatoties, galvu vien groza un vispirms grib nolikt mani gulēt, uz ko neparakstos, baidoties, ka visi sapīpēsies un mani te aizmirsīs, tad piesola hospitāli. Tā tik vēl trūka, nekādu hospitāli! Noslēgumā pīpmaņiem jāapēd karote ķiplokjogurta un jāapsmidzinās ar gaisa atsvsaidzinātāju, jo narkotikas, tāpat kā alkohols ir aizliegto izpriecu sarakstā. 1979. gadā, nākot pie varas teokrātiskajai valdībai, alkohols un narkotikas tiek aizliegti, bet tas nav problēmu risinājums. Katru gadu caur Irānu no Afganistānas plūst tūkstošiem tonnu narkotiku, un kaut kas jau „aizķeras” arī uz vietas. Bezdarbs, nabadzība, jauniešiem nav izklaides iespēju – ar to tiek skaidrots lielais atkarīgo skaits. „Ja tev ir nauda, tad pieejams ir viss, ja tās nav – tikai heroīns un opijs”. Skumja realitāte. 29. 09. 2006. Brīnumtabletes ir iedarbojušās, nu varu pievērsties arī citu problēmām, ne vien savējām. Mashallah Parasut! Turpinās glābšanas operācija. Brokastojot ar vienu ausi sekoju līdzi notikumu attīstībai. Nelaimes putns beidzot ir iesēdināts lidmašīnā Teherāna – Tebriza, kur viņu savāks Fokss. Bet, lai mēs pārāk neatslābtu, pienāk jauna ziņa – aizvakar uz Irānas – Turcijas robežas uzspridzināts gāzes vads. Nez kā mūsējiem gājis to šķērsojot? Mashallah! – aptuvenā angliskā versija ir „Whatever God wills”, ko varētu latviskot kā „lai notiek tā Kunga prāts!”, bet sākotnējā nozīme – „lai Dievs tevi sargā no ļaunas acs”, plaši lietots izteiciens musulmaņu zemēs. Man gan īsti nepatīk neviens no tulkotajiem variantiem, jo tas nesaskan ar situāciju, kādā šis vārds tika lietots. Ko vērts redzēt Isfahānā? Isfahāna. Persiešu valodā to sauc Nesf-e-Jahan, jeb puse pasaules, kas nozīmē, ja esi redzējis Isfahānu, esi redzējis pusi pasaules. Pilsēta ir 2500 gadu veca, senās Persijas galvaspilsēta no 1598. līdz 1722. gadam. Šeit kā kaleidoskopā sajaukušās reliģijas, valodas un tradīcijas. Pilsētai cauri tek Zadžande upe, kas sākas Zagrosa kalnos, 400 km garumā tek cauri Isfahānas provincei un izzūd Daštekavira tuksnesī. Upi šķērso daudz tiltu, bet Hadžu tilts, kas ir vecākais, naktī ir izgaismots un vakaros šeit pulcējas jaunieši un dažas jaunietes. Mūsu puiši gan izteica repliku, ka godīgās meitenes guļot mājās. Starp citu, meitenēm ļoti patīk koķetēt ar mūsu jaunekļiem, viņas nepavisam nav tik kautrīgas kā varētu domāt. Uguns templis (Atashgah). Pirms arābu iebrukuma Persijā šādu tempļu bija daudz, bet tie visi nopostīti, izņemot šo vienu kalna galā. No augšas paveras skaists skats uz pilsētu. Šūpojošā mošeja, jeb Amu Abdollah kapliča. Sašūpojot vienu minaretu līdzi šūpojas arī otrs un tas nav acu apmāns. Imāma laukums – iekļauts UNESCO kultūras mantojumu sarakstā. Tas kļuva slavens 17. gs., kad pie varas nāca šahs Abāss I, kurš cildinādams savu varenību, pasludināja Isfahānu par Persijas galvaspilsētu un pavēlēja būvēt jaunas un grandiozas celtnes, pārdēvējot Nagash – e Jahan laukumu par Imāma laukumu. 30. 09. 2006. Paklāju pirkšanas rīts. Kamēr daļa grupas pievērsusies šai nodarbei, varu iedziļināties Irānas sieviešu jaunākajās modēs. Melni ģērbto sieviešu apmetņi gluži vienādi vis nav, kā biju iedomājusies, tie ir gan svītroti, gan ar ziedu rakstiem un ļoti plāni un ne visām tie ir melni. Jaunās sievietes pārsvarā valkā džinsus vai tumšas krāsas bikses un tādu kā halātiņu vai garu žaketi un dažai tā ir diezgan figūru izceļoša. Galva tiek apsegta gan ar tradicionālo galvassegu – hijābu (tā to laikam sauc), gan parastu lakatiņu vai šalli, no kuriem melnās sprogas tā vien tiecas izspraukties laukā. Kā teica Agris – viņai tā vaļīgi sasiets lakatiņš, nezini kur acis likt. Vienai sievietei ir nepieklājīgi īsas bikses – līdz potītēm. Vīrieši var ģērbties brīvāk – vien nav pieņemts apkārtējiem demonstrēt plikus stilbus. Netālu ir autobusa pietura, ievēroju, ka vīrieši sēž autobusa priekšā, sievietes – aizmugurē. Hijābs – ar šo vārdu apzīmē gan vienkāršu musulmaņu sievietes tērpu, gan vienkārši lakatu. Izpētot dažādu veidu ietērpus un galvassegas (nezināju, ka to ir tik daudz!), secināju, ka esmu valkājusi „dupatu”(latvieša interpretācijā – „bābiņā” saiets lakats). Ceļā uz Jazdu mums pievienojas korejiešu studente, kas ceļo viena. Šis fakts izdzēš jebkuras vēl palikušās šaubas par Irānu kā par nedrošu valsti. Jazdā iebraucam pa zaļu aleju. Pilsētas šai tuksnešainajā vidē ir neraksturīgi zaļas, jo visur darbojas apūdeņošanas sistēmas gan automātiskās, gan strādnieku izskatā. Jazda tāpat kā citas Irānas pilsētas garajā Persijas vēsturē savureiz bijusi galvaspilsēta un šeit viesojies pats Marko Polo. Mums ir palaimējies iekārtoties hotelī „Silk Road”, kuram blakus atrodas Masjed-e-Jomeh (Piektdienas mošeja), kas celta 14. gs. un tās minaretu torņi ir visaugstākie visā Persijā. Jazdā ir unikāla ventilācijas sistēma un tas izskatās šādi – uz jumta ir izbūvēti torņi, caur kuru atverēm vismazākā gaisa plūsma nonāk nelielā ūdens baseinā, pēc tam tālāk telpās, tā uzturot tajās vēsu klimatu. 1. 10. 2006. Skaists ceļš uz Širāzu, beidzot var ieraudzīt arī kādu kalnu grēdu šai tukšnešainajā ainavā. Jānobrauc ap 500 km, tāds nieks vien ir un par ceļu kvalitāti šajā valstī grēks sūdzēties. Pasargāde – pirmā Ahemenīdu Impērijas galvaspilsēta, to dibinājis Kīrs II Lielais. Pilis, krāšņi dārzi un Kīra mauzolejs ir Ahemenīdu mākslas un arhitektūras izcili paraugi – tā rakstīts UNESCO World Heritage saitā, bet vajadzīga bagāta iztēle, lai iztēlotos, ka šajā tuksnesī kādreiz varētu būt bijuši dārzi un no bijušās godības arī maz kas saglabājies, bet Kīra kapene ir patiesi iespaidīga. Širāza ir persiešu dzejnieku Saadi un Hafeza dzimtene. Kaut kur esmu lasījusi, ka Hafeza darbi irānim ir otrajā vietā aiz Korāna. Apmeklējam Hafeza, pēc tam Erama botānisko dārzu. Atgriežoties ievērojam, ka šoferim ir aizdomīgi spožas acis un autobuss tā dīvaini ož. Kamēr baudījām dabas jaukumus, te arī kāds ir kaut ko baudījis, zinot viņu braukšanas stilu, atliek vien paļauties uz Allāhu. 2. 10. 2006. Šodien apskatīsim Persepoli – seno Persijas galvaspilsētu, ko dibinājis Dārijs I 518. gadā p.m.ē. Tā būvēta uz milzīgas pa pusei mākslīgas, pa pusei dabīgas terases, kur karalis izveidoja iespaidīgu pils kompleksu, Mezopotāmijas parauga iedvesmots. Diemžēl nav saglabājusies ne simtkolonnu zāle, ne ceremoniju zāle, ne greznās dzīvojamās telpas, jo Maķedonijas Aleksandrs to nodedzinājis tā atriebdamies par persiešu iebrukumu Grieķijā. Šis ir trešais UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā iekļautais objekts, ko mums ir lemts aplūkot. Vēl atlikuši pieci. Iemesls nr. 2, lai atgrieztos. Kad viesnīcā taujāju pēc sava numuriņa atslēgas persiešu valodā, vispirms dzirdu komplimentus un apjautāšanos, kā man patīk Irāna, kad atbildu, ka patīk ļoti, nākas noklausīties kritiskā garā ieturētu monologu par slikto dzīvi Irānā – valdība slikta, izglītība slikta (kaut kur dzirdētas frāzes, vai ne), nav demokrātijas, alkohola aizliegums, sievietes par lakata nenēsāšanu tiekot pat apcietinātas utt. Taisnība droši vien ir – problēmu Irānā daudz – bezdarbs, narkotiku lietošana, bet tūrists jau neredz to slikto, tūrists uz visu raugās caur rožainām brillēm, vismaz pirmo reizi ierodoties tik atšķirīgas kultūras zemē. Iemesls nr. 3, lai atgrieztos un izpētītu visu tā pamatīgāk. Khodā Hafez! (Uz redzēšanos! – farsī val.). Daži fakti par Irānu. Tiem, kam vēl nav apnicis. Oficiālais nosaukums – Irānas Islāma Republika (Jomhūrī-ye Eslāmī-ye Īrān) Valsts valoda – persiešu, jeb farsī (tajā runā ap 50% iedzīvotāju) Galvaspilsēta – Teherāna Platība – 17. lielākā valsts pasaulē Iedzīvotāji – 70.7 miljoni (2005.g.) Reliģija – 90% šiītu musulmaņi, 8% sunnītu musulmaņi Valsts augstākais vadītājs – Ali Hameneji Prezidents – Mahmuds Ahmadinedžads Valūta – Irānas riāls Robežvalstis – Armēnija, Azerbaidžāna, Turcija, Turkmenistāna, Irāka, Pakistāna, Afganistāna. Nosaukumu Irāna oficiālajos dokumentos sāk lietot 1935. gadā pēc šaha Pehlevi dekrēta, 1959. gadā viņa pēctecis atļauj lietot abus nosaukumus – Irāna un Persija, bet pēc 1979. gada revolūcijas tā pārtop par Irānas Islāma Republiku, tomēr vēl joprojām tiek lietots arī senais nosaukums Persija. Jauno gadu irāņi svin 21. martā, sauc to par Nowrooz, kas nozīmē jauna diena. Brīvdiena – piektdiena. Irāņi ir jauna nācija, 2/3 iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem. Irānas – Irākas karš ilga no 1980. līdz 1988. gadam. Tas sen jau ir beidzies! P.S. Gastronomiska piebilde. Reiz sensenā pagātne kādā grāmatā lasīju - „irāņi ķiršus ēd ar sāli” un man tas likās ļoti jocīgi. Par ķiršiem nezinu, bet ķiršu sulu viņi patiešām lieto ar sāli un es neteiktu, ka tas bija gardākais, ko savā mūžā esmu dzērusi. BEIGAS.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais