Cilvēkēdāju apskāvienos, jeb tuklā bālģīmja viesošanās pasaulē laimīgāko cilvēku zemē.
|
Kaspars Ginters
|
Ievads.
Jau ilgāku laiku mani nepameta doma, ka vajadzētu kādreiz nokļūt patiešām kadā mums eiropiešiem maz izpētītā vietā, bez burgeru paradīzēm un all inclusive milžiem pludmalēs. Aplūkojot internetā vispasaules valstu sarakstu uzdūros mūsu ausīm un acīm mazpazīstamiem un nedzirdētiem valstu nosaukumiem, piemēram, - Vanuatu, Tuvalu, Kiribati, Samoa, Tonga, Solomon islands u.c. Papētot sīkāk, atklājās, ka visas šīs ir pundurvalstiņas un atrodas tās vienā reģionā ar nosaukumu Okeānija. Ievācot vairāk informācijas par šīm vietām, sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Internetā izlasiju arī par britu analītiķu veikto pētijumu Happy Planet, kurā tika aptaujāti visu pasaules valstu iedzīvotāji, lai noskaidrotu pasaulē laimigāko tautu. Pirmo desmitnieku sastādija tieši Okeānijas valstu pilsoņi, kuriem ir visaugstākā iespēja nodzīvot savu dzīvi laimīgi, nebaidoties no apkārtejās vides piesārņojuma, ekonomiskās situācijas vai citiem sliktiem dzīvi ietekmējošiem apstākļiem. Pie tam, kā par vislaimīgāko valsti uz pasaules tika atzīta tieši Vanuatu ar saviem 200000 iedzīvotājiem. Un beidzot vēl pēdējo trekno plusu par labu manai izvēlei pielika kāda National Geographic fotogrāfa izstādes apskate Dabas muzejā, pēc kuras apmeklējuma nolēmu, ka noteikti braukšu.
Ceļojuma plānošanu sāku jau pusgadu iepriekš ar aviobiļetes iegādi un sapratu, ka tiešām dzīvojam muļķu zemē. Latvijas aviobiļešu meklētāju piedāvājumos virzienā Rīga-Sidneja-Rīga ar lieliem sarkaniem cipariem mirgoja skaitlis 999Ls. Uz tā uzklikšķinot, varēja sīki smalki izlasīt, ka šis ir gandrīz pēdējais un vienīgais tik lētais piedāvājums jūsu mūžā nokļūt līdz Sidnejai un, ja to neizmantosiet, tad nu esat galīgi crazy. Uz šo piedāvājumu neuzķēros un, atverot aviokompāniju mājas lapas, pa tiešo un apskatot biļetes mani interesējošā virzienā redzu cenu 538 angļu mārciņas, jeb 425Ls turp un atpakaļ, ieskaitot lidostu nodokļus. Un tā marta otrajā pusē visas viesnicas, aviobiļetes un vīzu jautājumi tika veiksmīgi nokārtoti un piektā aprīļa rītā es izlidoju uz savu galamērķi.
7.04
Vanuatu galvaspilsētā Port Vila ielidoju tikai ap 23.30, jo Sidnejā aizkavejās reiss. Lidostā visus ielidojošos sagaida vietējo mūziķu grupa, kura izpilda dažādas melodijas un dziesmas polinēziešu stilā, kas uzreiz rada patīkamas sajūtas un uzlabo garastāvokli, kamēr viesi stāv rindā uz pasu kontroli. Veroties manā pasē, muitnieki ir izbrīnīti un pārjautā vai tiešām manu valsti sauc Latvija un kur vispār tāda atrodās, jo pirmo reizi redz tūristu ar šādu pasi. Pēc pasu kontroles viesiem tiek arī pārbaudītas somas, jo stingri aizliegts ievest jebkādus augļus, augus un sēklas, kā arī tos saturošus produktus. Pēc visām pārbaudēm samainu naudu pēc kursa 1$ - 94VUV (Vanuatu vati), sēžos taxi un braucu uz pilsētas centru. Ceļš aizņem apmēram piecpadsmit minūtes un ap vieniem esmu viesnicā, kur ātri iemiegu pēc divām neguletām naktīm lidmašīnās.
8.04
Pieceļos ap 9.00. Aiz loga spīd saulīte un sataisijies dodos iepazīt pilsētiņu. Port Vila ir ļoti maza un tās vienīgo galveno ielu lēnām var izstaigāt cauri kādās divdesmit minūtēs. Uz tās ir sakoncentrēti visi suvenīru veikaliņi, pasts, viesnicas un citas nozīmīgas iestādes. Pirmais, ko apskatu, protams, ir tirgus laukums, kurš man, kā eiropietim, liekas šeit pati eksotiskākā vieta. Te var redzēt ļaudis no visām Vanuatu pilsetiņām un provincēm, kuri šeit ieradušies pārdot sevis izaudzētus darzeņus, augļus, ziedus vai no rīta turpat līcītī saķertās zivis. Katrs tirgo to, ko viņa reģionā padodās izaudzēt vislabāk. Vieniem pilna mašīna ar kokosriekstiem, citiem - liela banānu krava, bet trešie tirgo saldos kartupeļus, kas safasēti skaistos no palmu lapām pītos grozos. Te ir gan lieli vairumtirgotāji, gan vienkāršas tantiņas, kuras atnesušas savā mazdārziņā izaudzētos sīpolus, citronus vai ko citu, kas uz šodienu nogatavojies un pārdodams. Visvairāk, protams, mani šeit priecē šejienes cilvēku smaidīgās un laipnās sejas un arī tas, ka viņiem nekas nav pretī, ka viņus fotografēju. Daži vēl paši nāk klāt un grib aprunāties. Jautā man, no kurienes esmu, un izdzirdot, ka no Latvijas, interesējās, kur vispār tāda atrodās.
Cilvēkus, kuri apdzīvo Vanuatu salas, sauc par melanēziešiem. Melanēzieši ir to kopējais apzīmējums, bet sīkāk tie iedalās dažādās cilšu grupās, kuri pēc sejas vaibstiem izskatās savstarpēji līdzīgi. Baltie sastāda tikai ap 1% no visiem iedzīvotājiem un tos šeit gandrīz nemana, izņemot pa kādam vientuļam tūristam no rīta puses klīstam pa tirgu.
Izstaigājis un aplūkojis tirdziņu, dodos tālāk uz blakusstāvošo supermarketu Au Bon Marche, kurš ir lielākais partikas veikals Port Vilā. Šeit gan sortiments līdzinās mums pierastajam, tadēļ drusku to apskatot, dodos tālāk. Pilsētiņā daudz veikalu pieder ķīniešiem, kuri arī šeit iesakņojušies un tirgo dažādus Ķīnā ražotus krāmus. Vietējiem parasti pieder veikaliņi ar dažādiem koka suvenīriem vai citiem vietējiem darinājumiem ar Vanuatu simboliku.
Puse no dienas man paiet nesteidzīgi, staigājot un pētot pilsētiņu, līdz ap 15.00 sāk spēcīgi līt. Vanuatu pašlaik vēl nav beigusies lietus sezona, kas turpinās līdz aprīļa beigām, tādēļ gandrīz katru dienu periodiski līst. Domāju, ka man šodien vēl ir paveicies, jo internetā laika prognozē redzēju, ka līs specīgi un visu dienu, bet līt sāka tikai dienas otrajā pusē. Paskrienu zem lielveikala nojumes, lai nogaidītu, kamēr pāriet lietus. Stāvot, sajūtu apetīti uzdzenošu smaržu, kas nāk no kādas netālu stāvošas ēstuves. Apejot ap stūri redzu, ka šeit - pašā krastmalā izvietojusies grilvistu ceptuve. Nolemju šeit iestiprināties un pārlaist lietu. Pasūtu brūnganzeltaini apceptus vistu stilbiņus un apsēžos starp vietējiem, kuri pie galdiņiem, jautri tērzējot, īsina lietaino laiku.
Sēžot ievēroju, ka daži vietējie apgrauztos vistu kaulus met tieši ūdenī un nodomāju, ka diezko pieklājīgi jau tas nav. Pavēries pāri margām, lejā ūdenī ieraugu lielu zivju baru, kas aprij visu, ko tām dod, ieskaitot ceptus kartupeļus, maizi un vistu kaulus. Kaut kādas milzu zivis ar garu asu degunu, kuras izskatijās pēc peldošiem divmetrīgiem īleniem, rija pat veselus vistu stilbiņus.
Kad esmu paēdis, dodos uz viesnīcu gulēt, jo izskatās, ka līs vēl ilgi un arī laika joslu maiņa ir atstājusi savu iespaidu uz manim, jo, sēžot pie galda, vienkārši miegu ciet. Pamožos kaut kur pēc 19.00 un dodos uz ielas, kur izskatās, ka pilsētiņā visi ir izmiruši. Viesnīcā man pastāsta, ka pilsētiņa strādā tikai līdz 18.30-19.00 un vienīgais, kas vēl ir vaļā un strādā līdz 21.00, ir supermarkets.
Vakaru pavadu viesnīcas numurā, lasot līdzpaņemtos žurnālus, ar kuriem rokās arī iemiegu. Pamostos naktī no tā, ka man liekas, kāds krata manu gultu. Atverot acis, redzu, ka dreb un kustās ne tikai gulta, bet grīļojās arī sienas un griesti. Pielecu kājās un izskrienu no numuriņa, lai pajautātu, kas par lietu. Uzņemšanā man saka, ka sākusies zemestrīce, bet lai jau es neuztraucos, ka tā drīz pāries. Man, kā latvietim, šīs bija jaunas sajūtas, jo pie mums ko tādu pat pa visu mūžu nepiedzīvosi.
Zemestrīcei beidzoties iemiegu, bet atkal uz neilgu laiku jo pēc pāris stundām atkal pielecu no gultas. Liekas, ka zemestrīce atsākusies, bet, kad ciešāk ieskatos, redzu, ka nekas nedreb. Izrādās, ka pie vainas ir „atjautīgie” ceļu kompānijas strādnieki, kuri četros naktī nolēmuši salabot izdangātās ielas. Tieši man aiz loga tiek pamatīgi urbts ar asfalta bori, zāģēts un, kad bedre beidzot aizlāpīta, tās virsma tiek noblietēta ar vēl kādu šaušalīgas skaņas izdvesošu aparātu. Skaņa ir vienkārši „fantastiska” un tas viss notiek četros naktī. Apģērbies noeju lejā uz ielas, kur strādniekiem sašutis jautāju, vai šo visu nevar izdarīt pa dienu. Viņi man atbild, ka pa dienu, redz’, ir liela mašīnu kustība un viņi jau vien dara tā, kā liek to vadība. Darbs tiek pabeigts tikai ap pieciem un tad arī varēju iemigt.
9.04
Sakarā ar to, ka pa nakti nevarēju gulēt, pieceļos tikai pēc 10.00. Ap 11.00 izeju uz ielas, kur nostopēju mazu busiņu, kuru šeit izmanto kā taksi un sarunāju, ka šoferis aizvedīs mani līdz ūdenskritumam Mel Cascade. Galā esam pēc divdesmit minūtēm, kur pie ieejas parkā samaksāju ieejas maksu – 500VUV, jeb 5$. Apskatot mazu ūdens kaskādi, jautāju, kur tad pats ūdenskritums. Izrādās, ka līdz tam jaiet pa nogāzi kalnā apmēram četrdesmit minūtes, pēc kā, lai to apskatītu, ir vēl posms jākāp kalnā, bet jābūt aprīkotam ar alpīnistu inventāru. Saku, ka laikam tomēr neiešu līdz tam, jo savā mūžā dažādus ūdenskritumus esmu redzējis pietiekoši. Dodamies atpakaļ uz pilsētu pa ceļam uz desmit minūtēm piestājot pie līča Male. Šis līcis gandrīz ne ar ko neatšķiras no pārējiem, ko esmu redzējis, vienīgi visu pludmali klāj melnas vulkāniskas izcelsmes smiltis.
Talāk dodos atpakaļ uz pilsētiņu, kur palūdzu šoferi mani izlaist pie tirgus, kurā vēlos iestiprināties. Viena tirgus daļa atvēlēta vietējiem pavāriem, kuri, cik nu iespējams, cenšās izdabāt klientu vēlmēm. Vieni cep uz oglēm gaļu vai zivis, bet turpat blakus vārās liels katls ar zupu, kurā peld vistu spārniņi. Apskatot šeit piedāvāto ēdienu klāstu, izvēlos kaut ko līdzīgu mums zināmajam plovam. Tas pagatavots no rīsiem, kuriem pievienoti burkāni, zirnīši un liellopu gaļas gabaliņi. Pagaršojot, man tas liekas par sausu, tadēļ palūdzu uzliet pa virsu mērcīti no sīpoliem un sēnēm, vai kaut kā līdzīga, kas vārās blakus. Apsēžos pie gara galda, kur jau sēž daudz vietējo, jo jau ir sācies pusdienlaiks. Ēdiens ir tikko gatavots un tiešām garšīgs. Kad esmu to notiesājis, dodos apskatīt pilsētiņu otrpus tirgum, kur vēl neesmu bijis.
Nogājis gar tirgu, lielu viesnīcu un kaudzi dažādu šopu, nonāku līdz divstāvu ēkai, kurā izvietojušies dažādi ofisi. Šeit ir gan lielākās polinēziešu aviokompānijas „Air Pacific” darbistabas, gan tūrisma firma, gan citu parstāvniecību ofisi. Kaut kā neviļus paskatos uz augšu un apstulbstu, ieraugot kādu izkārtni. Uz tās daļa rakstīta skaidrā latviešu valodā - ”Juris Ozols & Associates”. Veros tajā un sapurinu sevi, domādams, ka pie vainas ir vietējie, kuri pusdienās man iebarojuši halucugēno sēņu mērci un tūlīt no visiem stūriem sāks līst ārā bāleliņi pastalās un dziedāt līgo dziesmas. Sapurinu sevi vēlreiz, bet uzraksts paliek turpat. kur bijis. Saņēmies drosmi, dodos iekšā, kur atrodu vajadzīgo biroju un jautāju, vai tiešām šeit ir tāds Juris Ozols un vai viņš ir latvietis. Sieviete, kura tur strādā, pati ir no vietējiem polinēziešiem, kas ļoti līdzinās Austrālijas aborigēniem un saka man, ka tiešām Juris ir latvietis un ir arī viņas šefs. Diemžēl pašlaik viņš nav uz vietas, jo ir pusdienlaiks, bet pēc paris stundām viņš būs atpakaļ. Atvados sakot, ka pienākšu vēlāk.
Pa ceļam uz viesnīcu ieeju dažos tūrisma birojos, bet to piedāvājumi mani neapmierina, jo pārsvarā ir tūres uz visu dienu, bet man ir brīva vairs tikai puse dienas. Eju uz viesnīcu, kur pēc pāris stundu snaudiena dodos atpakaļ uz ofisu, kurā varētu būt kāds latviešu cilvēks. Man ierodoties, sekretāre saka, ka Juris tūlīt mani pieņems un paziņo viņam pa iekšējo telefonu, ka esmu ieradies. Ieejot kabinetā, redzu pie galda sēžam vīru ap sešdesmit. Sasveicinos, sakot „labdien” un atvainojos, jo negribu viņu lieki traucēt vai aizkavēt, bet mani māc vienkārša ziņkāre, vai tiešām šeit varētu būt kāds latviešu cilvēks. Viņš man atbild skaidrā latviešu valodā, ka jā, tiešām viņš ir latvietis un, lai es par to pārliecinātos, savā datorā man atskaņo disku „Latviešu dūdas” un Iļģus. Pēc pases latvietis viņš gan neesot, bet šī esot viņa mātes dzimtā valoda. Vīrs man piedāvā noiet lejā uz vietējā jahtkluba kafejnīcu, kur ieņemt pa mēriņam un aprunāties. Sarunas laikā uzzinu, ka Juris ir dzimis un audzis Austrālijā. Viņa māte nāk no Liepājas, bet tēvs no Rīgas un viņi emigrējuši uz Austrāliju 1948. gadā no Vācijas, kur visa viņu ģimene patvērusies kara laikā. Runāt latviski Juri iemācijusi vecāmāte, jo māte pārsvarā runājusi angliski. Kad esam mazliet aprunājušies, pateicos par laipno uzņemšanu, bet viņš atsaka, lai es piezvanu pēc pāris dienām, jo viņam tiešām ir prieks un iespēja ar kādu šeit vēl parunāt viņa mātes dzimtajā valodā. Vienīgie latvieši, kurus šeit viņš esot sastapis pirms manis, esot bijuši Māris Gailis un jahtas „Milda” komanda.
Atvadijies, dodos atpakaļ uz pilsētiņas centru, kur atlikušo vakaru pavadu sēžot internetā un rakstot vēstules radiem un draugiem.
10.04
Agri no rīta dodos uz lidostu, jo 7.00. izlidoju uz vienu no Vanuatu attālājam saliņām - Tanna. Šī saliņa ir slavena ar vienu no nedaudzajiem pasaules aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Jasur, kā arī ar cilvēkēdāju pēcteču ciltīm, kuras apdzīvo šo salu. Tannas galvaspilsētā Lennakel ielidoju ap 10.00., jo Portvillā aizkavējās reiss. Lidostā mani sagaida Sems, kurš ir no vietējiem un pie kura ģimenes esmu noīrējis mājiņu. No viņa uzzinu, ka mans bungalo atrodas salas pašā galā un līdz tam ir jābrauc apmēram pusotru stundu. Brauciens notiek pa tik izdangātiem ceļiem un stāvām nogāzēm, ka mūsu labākie braucēji jau sen gulētu kādā kraujā vai sēdētu iestiguši dubļos līdz ausīm. Kad esam atbraukuši uz ciemu, apsveicinos ar vietējiem un Sems mani iepazīstina ar Villiju, kas turpmāk būs par mani atbildīgs. Villijs aizved mani uz mājiņu, kurā dzīvošu.
Ieejot tajā esmu vīlies, jo domāju, ka būs nedaudz civilizētāk. Visvairāk mani tracina briesmīgā mitruma un pelējuma smaka, kas nāk no mājiņas sienām. Pēc pusstundas uzturēšanās šeit, saku Villijam, lai parāda man citu bungalo. Aplūkojis vēl divus, izvēlos vienu sausāku un labāku no iekšpuses, kurā netik traki smako. Cik paspēju ievērot, atšķirība no vietējo būdām ir neliela un tā ir gulta ar matraci istabas vidū. Vienīgā ekstra ir spuldzīte pie griestiem, bet tā pati deg vien līdz 22.00.
Nolicis savas mantas dodos uz pludmali, kurā pavadu vairākas stundas, līdz uznāk miegs un es dodos atpakaļ. Vēl nekādi nevaru pierast pie laika joslu maiņas, jo šoreiz bija diezgan grūts pārlidojums. Ap pl 16.00. esmu savā būdā, kur iemiegu un pamostos ap vieniem naktī. Pamodies, secinu, ka gaisma nestrādā, bet būdā ir tik tumšs, it kā kāds būtu man acis izdūris. Sāku saprast aklos cilvēkus, jo neko neredzot, spēcīgāk sāk darboties citi maņu orgāni. Kaut arī ārā stipri šalko okeāns, aiz būdiņas loga dzirdu katru čaboņu. Mājiņā nav pat sveču un vienīgā izeja ir paspīdināt mobilo, lai apskatītu vai esmu šeit viens, jo liekas ap būdu kāds ložņā. Prātā iešaujas doma, ka varbūt kādi vietējās cilts biedri ir nodomājuši atgriezties pie vecvectēvu saknēm un, pieminot tos, notiesāt kādu treknu balto „cūku”. Atceros, cik priecīgi un smaidīgi tie bija, mani sagaidotot, un, tagad atsaucot to atmiņā, redzu, ka viņi vienkārši rija prieka siekalas. Pēdējais baltais gan šeit tika apēsts it kā ap 1900 gadu, bet kas zin, varbūt viņiem tomēr uznāk kāre pēc gardās cilvēku gaļas. Guļot un blenžot melnos griestos, atmiņā ataust kadri no šausmenēm „Cilvēkēdāju sala” un „Saldā miesa”.
Aizmigt joprojām neizdodās un, kad nevaru vairs izturēt, dodos ārā meklēt ģenerātoru. Izgājis laukā, redzu, ka šeit nav nemaz gaišāks, ja neskaita blāvu mēness gaismiņu, kura spīd no okeāna puses. Otrpus būdai ir džungļi un vietējo ciemats ir puskilometra attālumā no tiem. Blakus stāv vēl pāris bungalo, kuri nav aizņemti, tā kā esmu šeit pilnīgi viens. Spīdinādams mobilo, aizeju līdz kādai būdai un, atverot tās durvis, tiešām ieraugu šausmeņu cienīgu skatu. Telpas vidū stāv vecs no no dēļiem sanaglots galds, uz kura mētājas izdeguši sveču gali, netīri trauki un norauta lelles galva. Istaba ir sadalīta divās daļās. Viena tās daļa ir centrālā ar galdu, bet otra – mazākā - ir atdalīta ar vecu noplēstu aizskaru. Apkārt ir pilnīga tumsa un mobilais arī pa laikam dziest nost, bet es taustoties aizeju līdz istabas galam, jo dzirdu tur ko čabam. Kā paveru aizskaru, man nodziest mobilais un aizcērtas būdas durvis. Gandrīz pielicis biksēs jautāju „Is anybody there?” (vai kāds šeit ir?). Atbildes nav, tikai čaboņa aiz aizskara. Saņemos, paspīdinu mobilo un izrādās, ka pie vainas ir metāla un plastmasas spaiņos sabērti dzīvi krabji, kuri mēģinot izrāpties ārā, rada nažu trīšanai līdzīgas skaņas.
Sapratis, ka neviena, izņemot mani, šeit nav un durvis aizcirtis vējš, dodos uz nākošo māju, kur atrodu ģenerātoru. Diemžēl tas neslēdzas iekšā, jeb es vienkārši pareizi nemāku to ieslēgt. Nespēdams to iedarbināt, dodos atpakaļ uz savu būdu, kur apložņāju visus stūrus, spīdinādams mobilo, lai pārliecinātos vai manā prombūtnes laikā šeitnav ierāpies kāds radijums. Kad apguļos, dzirdu, ka tiešām šeit kāds staigā, jo aiz mājiņas sienas dzirdu pieklusinātus čukstus. Paveros ārā pa logu un redzu, ka spīdinot lukturīti, blakus kāds staigā. Pieeju pie durvīm un atkal saucu, kas tur ir; uz ko šoreiz saņemu atbildi - We go fishing! Izrādās tās ir zveinieces ar niedru makšķerēm rokās un uz koka āķiem sakārtu lomu. Jautāju viņām, kadēļ tās nezvejo pa dienu, uz ko viņas atbild, ka naktī varot noķert daudz vairāk. Palūdzu viņām, lai atsūta kādu ieslēgt ģenerātoru vai vismaz atnes sveces. Pēc laiciņa klāt ir Villijs, kurš iedarbina ģenerātoru un saka, lai es guļu mierīgi. Aizmigt izdodas tikai ap 3.00.
11.04
Pamožos tikai ap 11.00. un esmu priecīgs, ka neesmu vēl apēsts. Pēc brītiņa ir klāt Villijs un saka, ka viņa sieva tūlīt uztaisīs brokastis. Kad esmu iestiprinājies, viņš dod man līdz 15.00. brīvu laiku, bet tad ar viņu dosimies uz etnisko ciematu Kastom un vēlāk - uz vulkāna Jasur krāteri. Nākamās pāris stundas pavadu pludmalē, apstaigājot dažādus līcīšus un apskatot gar piekrasti nosētos lavas klintsbluķus.
Izbraucam pēc 15.00. Sākumā piestājam etniskajā ciematā, kurā mūs ar dziesmām sagaida bariņš aborigēnu. Tie visi izskatās, kā tikko no mātes miesām nākuši, ja neskaita nelielu no salmiem pītu gurnu apsēju. Apsveicinājies un samaksājis apmeklējuma nodevu, sākumā noklausos pāris teikumus par Tannas salas un viņu cilts izcelsmi. Tālāk tieku izklaidēts ar nacionālo deju priekšnesumiem, bet vēlāk vēroju pirmatnējo uguns iegūšanas rituālu un auglības dievam veltītu ceremoniju.
Pēc priekšnesuma noskatīšanās, dodamies prom no ciemata un pa stāviem kalnu ceļiem braucam uz vulkāna pakāji. Izkāpjot no auto, uzvelkam līdzpaņemtās vējjakas, jo ārā ir apmācies un no debesīm līst sodrēju lietus. Līdz pašam krāterim jāiet kalnā apmēram desmit minūtes. Pusceļā ejam garām putnubūrim līdzīgai koka mājiņai, ko šeit uzstādijis Vanuatu pasta kantoris. Reizi nedeļā pastnieks šo koka mājiņu iztukšo un, ja tūristi par to zin, var nosūtīt sev uz majām vēstuli no paša vulkāna. Kamēr uzkāpjam augšā, jau sāk krēslot, bet vulkāns izverd melnus putekļu mākoņus. Kad esam pašā krātera malā, priekšā paveras iespaidīgs skats. No divām tā atverēm augšā spļaujas sarkanas lavas strūklakas. Lidojot pa gaisu, tās tūristos rada sajūsmas saucienu šalti, līdz nokrīt uz krātera malām un lēnām satek tajā atpakaļ. Savā mūžā vēl nebiju redzējis aktīvu vulkānu, tadēļ biju stāvā sajūsmā un guvu neaizmirstamus iespaidus. Pie vulkāna pavadām pāris stundas, līdz dodamies atpakaļ uz ciematu.
Pa nakti atkal slikti guļu.
12.04
Ceļos 8.00. un jau 9.30. braucu uz lidostu. Šodien lidoju atpakaļ uz Portvilu, kurā uzturēšos atlikušo dienas daļu. Lidojums aizņem nedaudz vairāk par stundu un pl. 12.30. nolaižos Portvilā un dodos uz viesnīcu. Šodien - mana pēdējā diena Vanuatu un ir paredzēts izķemmēt vietējos šopus un pastaigāties pa pilsētiņu. Ap 15.00. dodos uz ielas. Kā pirmo atrodu internetzāli, kur izlasu e-mailā ienakušās vēstules, pēc kā dodos uz pastu, lai piezvanītu uz Latviju. Pastā tiek tirgotas internacionālo zvanu kartes, ar kurām var piezvanīt no automātiem uz ielas, jo mūsu mobilie sakari diemžēl šeit nedarbojas. Zvanot uz mājām, tikai jāņem vērā ir tas, ka mums ar Vanuatu ir deviņu stundu laika starpība un, ja Vanuatu ir ap 17.00 vakarā, tad Latvijā ir ap 8.00 no rīta.
Pēc pasta dodos pa veikaliem, kur gandrīz neko nenopērku. No suvenīriem neko sev interesantu nevaru atrast, bet, ja tiešām ir kas ievērības cienīgs, tad tam ir nesamērīgi augsta cena. Izstaigājis šopus un paēdis, dodos uz vietējā jahtkluba bāru, kur esmu sarunājis tikšanos ar Juri Ozolu. Kādu laiciņu ar viņu pavadām malkojot viskiju un tērzējot, pēc kā dodos atpakaļ uz viesnīcu.
13.04
Ceļos ap 7.00. un 8.30. dodos uz lidostu, kur iečekojos nākamajam lidojumam. Pl. 10.00. jau sēžu lidmašīnā, kas nes mani uz manu nākamo galamērķi - Solomonu salām, kura ir vēl viena no Okeānijas reģiona mazajām valstiņām.
Esmu priecīgs, ka atkal varēju ielūkoties kādā mūsu cilvēkiem mazpazīstamā pasaules stūrītī, iepazīt tā laipnos cilvēkus un to kultūru, jo ne jau velti šīs valsts iedzīvotāji atzīst sevi par laimīgāko tautu uz zemes.
