Piedzīvojumi urāna bagātināšanas zemē II.

  • 3 min lasīšanai
Esam Teherānā, ’’iečekojamies’’ hotelī un ejam apgaitā pa pilsētu. Pievienojos Mišam un Jānim gājienā uz tirgu, bet, lai turp nokļūtu, jāšķērso iela Teherānas centrā, kas saistās ar reālām dzīvības briesmām. Vismaz pirmajā brīdī man tā liekas. Pavisam ir sešas braukšanas joslas, luksofori ir tikai dekoratīvs elements, kuru mirkšķināšanu neviens neievēro, ir arī gājēju pārejas, pie kuras, ja vēlies vari stāvēt kaut visu dienu, neceri, ka kāds apstāsies. Jāsaņem vien dūša un jāmēģina tikt pāri, lavierējot starp pīpinošām mašīnām, starp kurām, savukārt, cenšas lavierēt neskaitāmi mocīši, kuru vadītāji solidarizējušies braukt bez aizsargķiverēm, vismaz lielākā daļa. Un nesēž jau uz motocikla viens cilvēks, bet trīs un četri, mazus bērnus ieskaitot. Pirmajās reizēs cenšos turēties cieši aiz abiem vīriešiem, vismaz nesabrauks mani vienu, bet vēlāk šis ekstrēmais pasākums pat iepatīkas. Svarīgākais, kas jāievēro, nevajag skatīties uz mašīnām, kas cenšas tevi apbraukt vai, varbūt, sabraukt. Vietējie teica, ka avārijas ir normāla parādība, mums par laimi nenākas neko tādu redzēt, bet iebuktētas mašīnas nepavisam nav reta parādība. Viens džekiņš, uz mums blenžot, gandrīz ietriecas autobusā, bet, vērojot šo motorizēto skudru pūzni, man liekas, ka te kāds kaut kur var ietriekties ik sekundi. ’’Live fast, die young!’’ – tas ir Induļa komentārs. Arī dažas sievietes ir uzdrošinājušās sēsties pie auto stūres. Ar standartfrāzēm ’’Where are you from?’’ un ’’Welcome in Iran!’’ mūs ievilina paklāju tirgotavā un, rādot slavenību vizītkartes, cenšas pierunāt nopirkt kādu persiešu paklāju, piesolot, ka pat naudu varēs pārskaitīt pēcāk, bet mums tas nav ne prātā un sākam domāt kā pieklājīgāk atvadīties, kad iepīkstas tirgoņa mobilais un viņš atvainodamies mūs atstāj. Izmantojam situāciju un naski sekojam, kur apakšstāvā dzirdama bļaustīšanās un uz paklājiem ņurcās vīru bariņš. Vīrs, kas stāv pie durvīm, mūs izlaiž. Atviegloti uzelpoju, tikām vaļā gan no paklāja pirkšanas, gan vēl no kādām varbūtējām nepatikšanām. 25. 09. 2006. Braucam uz kalniem. No Teherānas tiekam laukā bez iemūrēšanās sastrēgumos. Un tad sākas! Mūs aptur policija un liek sekot. Mūsu gidu pulciņš izkāpj un pazūd…uz 2.5 stundām. Fotografējamies uz Demāvenda fona un tā vien izskatās, ka tas būs viss, ko mums būs lemts no šī kalna baudīt. Laiks rit, bet nekas nenotiek. Beidzot parādās viens no irāņu gidiem, eju klāt un jautāju, kas te notiek. Izrādās, ka irāņu tūrisma aģentūra, ar kuru Zigis kontaktējās iepriekš un kas palīdzēja kārtot vīzas, mūs it kā nosūdzējusi (nav tikai saprotams kam un kāpēc) un Parašuts nemaz nav tiesīgs būt mūsu gids, tādejādi mums ir pavisam reāla iespēja atgriezties Teherānā uz līdzenas vietas. Paklīst baumas par kaut kādu aresta orderi, interesanti – uz kā vārda? Vai sēdēsim visi vienā krātiņā? Situācija nav no patīkamākajām. Tomēr pēc garajām pārrunām, par kuru saturu mums nav ne jausmas, Parašuts samaksā kaut kādu naudu (800 USD), legālu vai nelegālu, arī to mēs neuzzināsim, bet zaļā gaisma kalnam ir vaļā. Urā! Braucam! Ar autobusu nokļūstam līdz 2000 m, ātri pārkraujam mantas džipos un dodamies uz bāzes nometni 2950 m augstumā, kas saucas Gosfandsara. Beidzot varēsim sākt kāpt, lai gan ir krietni vēls un nākošajā nometnē nonāksim tumsā. Bet atkal ieslēdzas sarkanais stopsignāls un turpinās izrādes otrais cēliens. Jāpiemaksā 50 USD par kāpšanas atļauju. Teorētiski tai vajadzētu būt iekļautai kopējā summā, bet, pēc manā rīcībā esošās informācijas, sezonai beidzoties, nekādas atļaujas vispār vairs nav vajadzīgas. Reālā situācija ir tāda – vai nu maksājam un kāpjam vai braucam mājās. Kā jau vienmēr, kad runa ir par naudu, visiem ir ko teikt un katrs cenšas paust savas emocijas atbilstoši savam kultūras līmenim. Bet tikmēr laiks rit. Skaidrs, ka šovakar nekur vairs nekāpsim. Tā arī notiek, emocijas pamazām norimst un līdz rītam katram individuāli jāizdomā būt vai nebūt, t.i. kāpt vai nekāpt. Vakariņās saldajā ēdienā Parašuta uzruna tautai. 26. 09. 2006. Rīts aust optimistiskā noskaņā. Vakar izvingrinājuši balss saites un izpildījuši dažādus ķermeņa vingrinājumus, visi ir neparasti mierīgi un absolūtā vienprātībā ziedo savus dolārus Irānas Kalnu Federācijai un gatavojas iekarot kalnu. Lai gan laika ir maz, teorētiski iespēja uzkāpt pastāv. Raksta sākumā minēto veselības problēmu dēļ esmu neglābjami atpalikusi no grupas un ceļu augšup veicu kopā ar Kreiča kalpiņu, kurš nes manu jau tā vieglo somu. Neskaitāmo reizi atpūšoties, ieraugu nākam lejā divus vīriešus. Kā jau kalnos ierasts, sasveicināmies un, lūk, kāds dialogs izveidojas: -Salam! (Sveiks farsī valodā) -Salam! -Where are you from? -Latvia. -Do you know Vitaly Voitekan from Riga? -Yes, I know -I am Mohammad -And I am Indra, who was writing letters… Pilnīgi neticami, bet esmu satikusi gidu Mohamedu no kompānijas ’’Mountain Zone’’, ar kuru sarakstījos pusgadu, gatavojoties šim braucienam. Esmu tik pārsteigta par tādu sastapšanos, ka neattopu pat neko sakarīgu pajautāt par kalnu, vien apmaināmies pieklājības standartfrāzēm. Starp citu, Irānā ir 70 milj. iedzīvotāju. 27. 09. 2006. Virsotnes diena. Ceļamies 4 no rīta. Jūtos tik slikti, ka saprotu, šoreiz jāsamierinās un jādodas mājās bez virsotnes. Iemesls Nr. 1, lai kādreiz atgrieztos. Bet tikmēr kilometru augstāk risinās pavisam dramatiski notikumi. Kopā ar mūsu grupu kāpj irāņu izcelsmes šveicietis, kurš pēkšņi mirst 5200 m augstumā. Glābt viņa dzīvību neizdodas un šis kalns kļūst par viņa pēdējo. Lai gan līdz virsotnei palikuši vien daži simti metru, grupa pieņem lēmumu atgriezties. Bez virsotnes. Tiek paziņots glābējiem, bet visas dienas garumā, kamēr mēs nokļūstam pirmajā bāzes nometnē, neviens pēc mirušā šveicieša tā arī neierodas. Jau otrais, it kā vieglais kalns, kurš tik viegli nemaz nav sasniedzams. Viss likās tik vienkārši – aizbrauksim, uzkāpsim, būsim varoņi, bet nekā. Kalns mūs nepieņem, neesam pratuši ar viņu sarunāt. Iemesls pārdomām ikvienam individuāli. Nobeigums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais