Piedzīvojumi urāna bagātināšanas zemē I.

23.11.2006
7 min lasīšanai

Karstais punkts, kodolenerģija, urāna bagātināšana, sankcijas – šādi un līdzīgi teksti šī gada laikā tā vien ņirb no laikrakstu lappusēm, TV un radio ziņām. No paziņām dzirdu - a) tur taču karo!, b) tur būs karš!, c) ko Tu tur darīsi? Bet no Irānas pienāk pretēja rakstura informācija – a) Irāna ir droša valsts, pretēji tam, ko raksta masu informācijas līdzekļi, b) situācija ir pilnīgi mierīga un droša, c) tas, ka mums ir slikta valdība, nenozīmē, ka tūristiem šeit klājas slikti un kā punkts uz i – d) nelasiet to ’’šausmu ‘’ grāmatu ’’Lonely Planet’’. Nekad ar tādu uzmanību netiku sekojusi ziņu raidījumiem un gaidījusi ’’maģisko’’ 31. augustu, līdz kuram Irānai bija jāpārtrauc urāna bagātināšana, jo, jāatzīstas, arī mani šī masu histērija sāka ietekmēt. Ir iztecējuši visi noteiktie termiņi, pasaule, pretēji pareģiem, nav aizgājusi bojā un pat karš nav sācies un arī no Irānas esmu atgriezusies. Turpinājumā šis tas no piedzīvotā un redzētā. Laiks 16.09.2006. - 5.10.2006. Maršruts:Rīga - Stambula - Erzuruma - Doubajazita - ARARATS - Tebriza - Teherāna - DEMĀVENDS - Isfahāna - Jazda - Širāza - mājas. Darbojošās personas: 18 cilvēku grupa no Latvijas (vārdos nesaukšu, gan jau katrs pats sevi atpazīs), grupas vadītājs Zigis, Parašuts - Turcijas puses gids, pēc tautības kurds, runā sešās valodās, reizēm konspirācijas nolūkos tiek latviskots par Izpletni, Misters Fokss - Parašuta draugs, kas eskortē mūs pāri robežai un ko mēs iedēvējam par Balto Ķēmu, lai viņš mums piedod, Huseins - kārtējais Parašuta draugs (to viņam netrūkst), kurš vizinās kopā ar mums un kura mājās ciemojamies, Kreiča kalpiņš - viens no gidiem, kas pavada mūs abos kalnos, viņa īstais vārds ir Juri vai Jurijs, Feruzi - tiek latviskots par firziķi, šoferis, kurš neprot braukt. Vēl ap mums pa laikam spieto irāņu bariņš, kuru funkcijas tā arī netop skaidras. Pēdējā dienā pirms prombraukšanas, sērfojot internetā, palielos vienam no saviem turku draugiem, ka dodos otrreiz iekarot Araratu, uz ko viņš man atbild: ’’Vakar Araratā aizgājis bojā itāļu alpīnists. Esi uzmanīga!’’ Nu jā, arī mutes bļodā var noslīkt, pirmajā brīdī diezgan lecīgi nodomāju, bet tūlīt atceros pagājušo gadu ar brāzmaino vēju virsotnē un ja vēl migla vai sniegs… Kas tur varētu būt noticis? Tā ar diezgan pretrunīgām domām sākas mans 20 dienu ceļojums uz jau zināmo Turciju un vēl nezināmo zemi Irānu, ar mērķi uzkāpt divās virsotnēs – Araratā (5136m) un Demāvendā (5671m). Piedzīvojumi Araratā un ap to tika aprakstīti jau pirms gada šeit pat ( „Ararats 2”), tāpēc īpaši pie tiem nepakavējoties, īsi par galveno. Pirmkārt, bija patīkami atgriezties vietā, kur tevi sagaida ar vārdiem – jūties kā mājas un ieraudzīt pie sienas savu foto, kur atminas ne vien tavu vārdu, bet pat iecienītāko dzērienu. Otrkārt, Araratā uzkāpušo latviešu skaits palielinājās par 16 cilvēciņiem. Gandrīz pusei grupas tā bija pirmā virsotne, kādam, iespējams, arī pēdējā. Lai gan kalns nav ne tehniski sarežģīts, ne īpaši augsts, brašajiem sportistiem, virsotni iekarojot, gāja visādi. Tas tikai lieku reizi pierāda, ka NEVIENU kalnu nedrīkst novērtēt par zemu un katram pašam jāapzinās savu spēju robežas. Šinī sakarā man neliek mieru doma par bojāgājušo itāli, līdz nenociešos un pajautāju Parašutam. Uzzinu, lūk, ko – bojā gājuši nevis viens, bet divi itāļu kāpēji, jo sabojājies laiks un gids pametis grupu kalnā, vien norādot virzienu lejup, bet sliktās redzamības dēļ viņi izlēmuši palikt kalnā un nosaluši. Ierodoties divām glābšanas komandām nekā glābjama vairs neesot bijis. Notikuma atspoguļojums turku presē kā brīdinājums karājas mūsu acu priekšā visas turpmākās uzturēšanās dienas Kāpēc tieši Irāna? Pirmkārt, jau tāpēc, ka Irāna vēl nav tūristu sabojāta zeme, ja tā var izteikties. Cilvēki ir dabiski laipni, nevis tāpēc, ka naudas maiss no rietumiem ieradies, uz ielas neviens neķer aiz rokas un necenšas par katru cenu pārdot savu preci, drīzāk otrādi, ieejot tirgū varēji grozīties tirgotājam deguna priekšā, viņš ne acu uz tevi nepacēla. Otrkārt, gribējās pabūt valstī, kur valda no rietumu sabiedrības atšķirīgi tikumi un likumi. Treškārt, kas gan īstenībā bija pirmkārt - ai, kā gribējās uzkāpt tajā kalnā, bet… Labāk visu pēc kārtas. Ir 22. septembris, esam paveikuši visas lietas Turcijā un varam doties pretī nezināmajam. Mums līdz brauc misters Fokss, ko mēs nodēvējam par Balto Ķēmu, jo viņš ir ģērbies baltā žaketē un nepārtraukti ākstās, krītot uz nerviem lielākajai daļai grupas. Šausmas, ja ar šo eksemplāru būs jāpavada viss laiks, ceļojums sabojāts ar garantiju! Uz robežas jāizvāc visas mantas no autobusa un jānogādā pretējā pusē uz saviem kamiešiem. Ņemam savas somas un vēl kaut kādas nezināmas izcelsmes mantu piekrautas kastes un godīgi stājamies rindā, kamēr misters Fokss aiziet izlūkot situāciju. Priekšā režģoti dzelzs vārti, sen nav nācies neko tādu vērot, tālāk redzams lielizmēra plakāts ar Irānas bijušo un tagadējo līderu Homeini un Hamenji attēliem un uzrakstu Welcome in Islamic Republic of Iran. Anitasprāt, mēs izskatāmies pēc cirka brigādes. Es gan domāju, ka izskatos gana pieklājīgi garajās biksēs, blūzē ar garajām piedurknēm un Irānā jebkurai sievietei obligāti valkājamo lakatu galvā…+30 grādos. Rinda sāk kustēties un ar visām somām un saiņiem, ielūkojoties mūsu pasēs, tiekam ielaisti telpā ar nekur neiztrūkstošajiem bārdaino vīru attēliem un TV, kur rāda kādu nacionālo bojeviku. Cik vien turpmākajās nedēļās nākas iemest aci TV ekrānā kādā viesnīcas foajē, darbība, kas risinās ekrānā, obligāti ir kara darbība. Nedaudz atgādina padomju laikus, tikai atribūti citi. Bet ilgi to vērot nenākas, pases tiek atdotas un esam pilntiesīgi Irānas apceļotāji. Be Iran khosh amadid! (Laipni lūdzam Irānā!) Tālāk ceļosim ar pavisam jaunu autobusu, tajā ir kondicionieris un no plastikāta plēves vēl neizpakoti sēdekļi, bet šoferi sauc Feruzi, ko mēs latviskojam par firziķi. Labi gan, ka viņš neprot ne angliski, ne latviski, jo grupas vīrieši par neprasmi braukt lamā viņu nepārtraukti. Piestājam pie kāda veikaliņa, kur Foksa vadībā notiek pirmā naudas maiņa, lai gan ceļveži iesaka to mainīt tikai bankās. Naudas lietas Irānā. 9125 riāli =1 USD. Irānā apgrozībā ir divas naudas vienības – riāli un tumani. 10 riāli ir vienlīdzīgi 1 tumanam. Cenas parasti mēdz rakstīt riālos, bet sarunvalodā vairāk figurē tumani, tāpēc vēlams pārjautāt kādas naudas vienības pārdevējs vēlas saņemt. Ceļojuma čekus it kā pieņem dažās viesnīcās un veikalos, bet par kredītkartēm varat aizmirst, jo, lai arī bankomāti lielākajās pilsētās ir pieejami, tajos var norēķināties tikai ar vietējām kartēm, tā man paskaidro Huseins. Cik kas maksā? Lidmašīnas biļete Teherāna – Širāza (ap 900 km) – 233 000 Ir Starppilsētu autobuss Teherāna – Esfahāna (440 km) – 35 000 Ir Pilsētas autobuss – 500 Ir Taksis pilsētā – kā sarunā, bet nelielus attālumus var nobraukt par 10 000 Ir Ieejas maksas apskates objektos – no 3000 līdz 5000 Ir Irāņu nacionālais ēdiens kebabs ar rīsiem - 30 000 Ir Glāze svaigi spiestas augļu sulas – 5000 Ir Lēts hostelis – 10 USD istaba Īsts persiešu paklājs – no 1500 līdz 1800 USD Benzīns – 800 Ir (aptuveni 0.05 Ls!) Šis ir pārsteigums Nr. 1 un, kā mums paskaidro Fokss, automašīnu dzinējus izslēgt te nav pieņemts vismaz kādu pusstundu. Irāna ir otra lielākā naftas ražotāja OPEC valstu vidū, pēc 2003. gada datiem tā eksportē 3.3 miljonus barelu naftas dienā un ir otrajā vietā (aiz Krievijas) dabas gāzes rezervju ziņā. Nākošā pietura – ceļmalas krodziņš, kurā tiek atklātas mūsu pirmās pusdienas. Pamatēdiens Irānā ir rīsi ar kebabu dažādās variācijās, kā arī salāti + jogurta mērce un lavašs. Neiztrūkstoša sastāvdaļa ir lielos gabalos sagriezti sīpoli un asie pipari. Irāņi ir lieli kolas un fantas cientāji, ak, jā, vēl airans, kuram, savukārt, cienītaju netrūkst mūsu grupā. Ēdienam nav ne vainas, tikai visa ir daudz par daudz, brīnums ka atgriežos mājās bez papildus kilogramiem. Otrajā Irānas apceļojuma dienā sākas ramadans un nozīmē tas sekojošo – musulmaņiem no saules lēkta līdz saules rietam aizliegts ēst dzert, smēķēt, izņēmums ir mazi bērni, grūtnieces, ceļotāji. Tiklīdz saule noriet visi aizliegumi zaudē spēku un restorāni vakaros ir pārpildīti. Bet dienā mums ir tā laime pusdienot savā mikrokolektīvā gluži tukšos restorānos, pa retam manāms vēl kāds tūrists. Parašuts un Huseins ēd kopā ar mums, bet Feruzi iztur trīs dienas, ceturtajā pievienojoties ēdelīgajiem latviešiem Vēl viena svarīga lieta saistībā ar ēšanu – laiku pa laikam kādu no grupas piemeklē ’’ātro kāju’’ problēma, kas tiek risināta ar Parašuta universālo medikamentu palīdzību un rezultāts ir nemainīgi pozitīvs. Pievakarē nonākam Tebrizā un tūlīt nokļūstam vietējo uzmanības centrā, laikam ārzemnieki te nav bieža parādība. Pēc vakariņām dodamies uz populāru pastaigu vietu El Goli. Tas ir mākslīgi izveidots ezers, kam apkārt plešas kalna nogāzē izveidots dārzs 54 km2 platībā. Populārākā izklaide vietējiem ir ūdenspīpes pīpēšana, ko šeit dēvē par ’’šišu’’, bet alkohols Irānā ir aizliegts un nopērkams tikai nelegāli. Atgriežoties mājās, ziņās dzirdu, ka arī smēķēšana sabiedriskajās vietās ir aizliegta. Ak, nabaga irāņi! Un austrumu tirgus! Kā tik te nav! Spoži nieciņi tā vien zib gar acīm. Mani gan vairāk saista kas apēdams, kā piemēram, rieksti, dateles, mandeles un halva, kas pati kūst mutē. Rīsi vien ir kādi 10 veidi un kur vēl milzu maisos sabērtas garšvielas un tējas. Pats labākais, ka neviens neuzbāžas, vari mierīgi visu pētīt, taustīt un garšot. Tirgus teritorija aizņem vairākus kvartālus, iejukuši smaržu un garšu pasaulē pazaudējam izeju, ko mums laipni parāda kāds irānis pat neprasīdams par to samaksu. Lielveikalu un Makdonaldu te, paldies Dievam, vēl nav. Tebriza ir otra lielākā pilsēta, ar 1.7 milj. iedzīvotāju, kā arī Azerbaidžānas provinces galvaspilsēta (nejaukt ar mums zināmo Azerbaidžānu). Tebrizai ir gara un vētraina vēsture kopš mūsu ēras 224. gada, tai pāri gājušas dažādas varas, bet šodien tā izveidojusies par vienu no nozīmīgākajiem industriālajiem valsts centriem. Pilsēta ir bagāta ar dažādu periodu arhitektūras pieminekļiem, lai gan iekarotāji daudzus no tiem nopostījuši, arī zemestrīces, kas Irānā nav retums, darījušas savu. Žēl, ka redzam tik maz no tā visa, jo jāsteidzas tālāk. 23. 09. 2006. Alu apmeklējums Hamadanas pilsētā tiek atcelts, jo visi ir pēkšņi attapušies, ka šitā vaļojoties, nepaspēsim uzkāpt kalnā, vēl jo vairāk tāpēc, ka pusei grupas pēc četrām dienām jādodas mājās. Un galvenais taču ir KALNS, vismaz tā gribas cerēt. Un tā, nedaudz izlocījuši mēles, pavisam draudzīgā noskaņā nolemjam, ka dosimies Teherānas virzienā cik tālu vien tiksim un pārgulēsim nakti, lai otrā dienā ceļu turpinātu. Skanot latviešu un kurdu dziesmām hotelis tiek sasniegts 11 30. Dažiem gan jāguļ uz grīdas, bet dušā ir silts ūdens un tiek izsniegti pat dvieļi. Iepriekšējā vietā bija uz visu istabiņu viens. 24. 09. 2006. Ar jaunu sparu atsākas strīdiņi par kāpšanas plānu. Parašuts grib mūs uzdzīt kalnā divās dienās, kas ir pilnīgi nereāli. Kāpēc viņš stiepa gumiju visas šīs dienās? Vai tāpēc, lai kalnā vispār nebūtu jākāpj? Vai tiešām viņš iedomājas, ka cilvēki, kas nekad nav bijuši kalnos var uzkāpt 5700 m augstumā divās dienās, lai arī aiz muguras Ararats? Ja mēs būtu braukuši arī uz alām, kā tad iespētu visu ieplānoto? Jautājumu daudz, atbilžu nav. Zigis arī tikai tagad sāk pīkstēt, ka nepaspēsim. Kur viņš bija ātrāk? Jau pašā sākumā bija jānoliek plāns uz galda un skaidri un gaiši jāpasaka – tajā un tajā datumā mums jābūt kalnā. Kaut kas galīgi ir sagājis šķērsām ar organizāciju, viss rit pašplūsmā un neviens ne par ko nav atbildīgs. Ar ko tas beigsies, jautājums paliek atklāts. Braucam tālāk. Turpinājums sekos.

Piedzīvojumi urāna bagātināšanas zemē I.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem