Serbija un Melnkalne vienatā

  • 37 min lasīšanai
  • 39 foto

1.diena

Tiešie lidojumi no Rīgas uz Belgradu notiek tikai pāris nedēļas, un varbūt tāpēc no Karpat Air īrētais lidaparāts vēl ir gana tukšs. Bet runā, ka nu jau esot gana piepildītas. Pirmais iespaids Serbijā – lidosta. Samērā rāma. Pagrūti atrast to, kā Rīgas lidostā ir krietni vairāk – Tualeti. Belgradā, Nikola Tesla lidostā mani jau sagaida Couchsurf paziņa Vladimirs, viņa draudzene un draudzenes draudzene. Tas man der. Ar auto mani aizved uz kaut kādu ēstuvi. Tur gan nenotiek cerētā pirmā sastapšanās ar serbu virtuvi, bet tas vienalga. Šis būs ļaušanās, neiespringšanas un improvizācijas ceļojums – tāds, kurā ir vēlēšanās, bet plāns domāts tikai tam, lai galīgi nepazaudētos no saprašanas, ko es te daru. Laiks Belgradā ir pelēks un vējains, smidzina. Vēlāk būs vēl trakāk. Draugi saka – kaut kas tāds maija vidū te ir ļoti, ļoti reti. Vēl dienu iepriekš bijis pieklājīgs karstumiņš. Tiek izmēģināts sabiedriskais transports. Belgradā, izrādās, ir divas tarifu zonas – centrālā daļa un perifērija. Ja šķērso robežu, jākompostrē nākamais taloniņš. Cena tam gan ir labu tiesu lētāka nekā Rīgā. Un, tā kā nav nekāds elektronikas, kura fiksētu, kad taloniņš kompostrēts un, kad tieši mainās zonas – neviens neko divreiz nekompostrē. Vismaz es ne, un neredzu arī citus tā darām.

Esam centrā. Pirmais iespaids pelēks. Tas gan esot ļoti neraksturīgi un negaidīti – parasti ir saulains un laužu pilns un dzīvelīgs. Par to pārliecinājos tikai krietni vēlāk. Šoreiz laiciņš nedaudz pievīlis. Tomēr man ir palaimējies, man Belgradā ir viens namatēvs un viena namamāte. Varu izvēlēties, pie kā un kur un kad palikt. Pirmajai naktij izvēlos namamāti – viņa dzīvo tuvāk centram un autobusam. Jā, esmu izlēmis agri no rīta doties prom. Laiks jau kļūst neciešams. Kad satumst, ārā ir +8 grādi, pūš spēcīgs vējš un lietus gāž. Ilgstoši.

Naktī esmu saklausījies dažādus stāstus par Serbijas mūsdienu un ne-mūsdienu vēsturi. Satieku vīru, kurš, droši vien stundām un dienām spētu klāstīt mūzikas teoriju par basiem un mūzikas polaritāti. Tāpat arī par suņiem Belgradā. Tie tur tādi kā sabiedriski – publiskie suņi. Nevienam nepieder, bet ir ar kakla siksnām, ar saviem vārdiem, cilvēki viņus pazīst un baro. Turklāt katrs suņu bariņš ar savu hierarhiju un barvedi dzīvojot savā rajonā. Nekāds posts no tā nevienam neesot. Par sterilizāciju neatceros. Varbūt arī tas paveikts. Nav ne jausmas.

2.diena

Uz rīta pusi lietus pierimis tikai nedaudz, bet mani jau ved uz autoostu. Ja reiz Belgradā līst, tad jādodas uz dienvidiem, uz Melnkalni. Tur laiks esot krietni labāks. Nekāds spožais, bet labāks, siltāks un sausāks. Izbraukšana jau ap četriem no rīta. Biļete tika nopirkta jau iepriekšējā dienā. Līdz ar biļeti tiek iedots īpašs žetons, kurš jātaupa uz izbraukšanas brīdi. Izrādās, ka tas domāts nonākšanai uz autobusu atiešanas peroniem. Tāpēc uz peroniem miers un ir tikai pasažieri. Nevar gan īsti saprast, no kā viņi tur baidās. Pēc tam man stāsta, ka tā viņi vienkārši piepelna klāt dažu labu dināru no tiem, kuri pazaudē vai nepaņem žetonus. Žetonu iemetamie automāti gan nedarbojas. Vienmēr klāt ir kāds, kam aizpildīt nodarbinātības statistiku un izpildīt automāta funkciju. Tos es saucu par liekēžiem. Bet tā, viss ar sabiedrisko transportu rit gludi un jauki. Varbūt kādreiz nedaudz kavējas, bet tas noteikti nav izšķiroši un traucējoši. Autobusā guļu, kamēr vēl tumšs. Par to, ka ceļš būs garš, liecina divi šoferīši. Būšot jābrauc kādas desmit stundas. Biļete man ir līdz Budvai Melnkalnē. Braucam cauri Čačaka un citam lielākām vai mazākām vietām un vietelēm. Ik pa laikam paveru acis, autobusa logs arvien slapjš koki un krūmi aiz tā – cītīgi lokās vējā.

Robeža ar Melnkalni. Dīvaini, ka serbi un serbi, t.i. serbi un melnkalnieši, nav ieviesuši līdzīgus apvienotos robežkontroles punktus, kā tas bija starp Baltijas valstīm vēl pirms Eiropas Savienības un Šengenas. Tā vai tā - arī tur viss gana gludi. Serbiem un melnkalniešiem ir ID kartes. Man vienam no retajiem ir pase. Vismaz nepazūd tajā čupiņā. Šur tur var pamanīt ne tikai pa pareizticīgo baznīciņai vai kapiem, bet arī pa kādam minaretam. Daudz gan nav, bet Bosnija nav tālu. Vienviet redzu kapus, kur jau ir sagatavota kapavieta ar durtiņām. Ceļš itin bieži ved gar kādu upi. Iespējams, ka pie vainas ir lielais lietus un straujāka ūdens līmeņa celšanās, taču upē, gar kuru ved ceļā ir tūkstošiem plastmasas pudeļu un citu atkritumu. Žēl. Nebūtu tā, būtu ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Tagad sanāca par vienu „ļoti” mazāk. Melnkalnē daba un reljefs tomēr ir citādāki. Kalni ir augstāki, aizas dziļākas. Un kā nu ne – Durmitora - augstākie kalni visos Balkānos. Tā kā nu jau ir pasnausts pietiekami, ēdu namamātes līdzi iedotos gardumus un skatos pa logu. Ceļi arvien serpentīnaināki. Pa spraugām kalnu starpās var palūkoties tālumā un tālumā var redzēt dažu labu smailīti sniegā. Tā lūk. Maija vidus, dienvidi un tiešs Adrijas tuvums. No Serbijas saņemu ziņas, ka Durmitoras augstākajā kūrortā Žabļakā te līst, te snieg. Snigšanu gan pats neredzu. Toties milzu aizas ar dažsimt metru augstām sienām gan. Ja brauktu ar vieglo auto, justos citādi, bet pa autobusa logu ceļa apmales diez ko redzēt nevar. Var redzēt tikai krietnu gabaliņu uz leju. Bet šoferīši brauc diezgan ņipri, tomēr arī ar mieru un pārliecību visā, ko dara. Ar tādu pašu pārliecību un mieru vienīgo samainīšanos pie stūres viņi veica nevis vienā no dažām pieturvietām, bet gan kāda taisnāka nobrauciena laikā. Kādas 5 sekundes autobuss brauca taisni un rāmi, bet bez šoferīša. Šur tur pa ceļam apstājamies. Aiziet gabaliņu no autobusa un pačurāt kārtīgam serbam nav nekāda kauna lieta. Kalnos pagrūti paiet no ceļa pa labi vai pa kreisi.

Iebraucam Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā. Vismaz cauri braucējam nebija daudz ko redzēt. It kā ir pilsēta, it kā ir cilvēki, bet nav nekā tāda, kur piesiet aci. Ja kāds grib saprast, ko nozīmē vecpilsēta, tad te to varēja sajust ļoti labi, jo vecpilsētas īsti nav. Bet to sapratu tikai atpakaļceļā. Pēc Podgoricas, kad jau Budva vairs nav tālu, gandrīz stundu mums bija jāstāv kāda ceļa remonta dēļ. Apvedceļš bija pa tik mazu celiņu, ka lielajam autobusam laikam uz tā nebija ko darīt. Ceļus viņi gan te taisa tā citādi, nekā pie mums. Viens no galvenajiem rīkiem ir nevis ekskavators rakšanai un šķūrētājs uzbērumiem, bet gan akmeņu skaldāmie urbji ekskavatora kausa vietā. Starp citu – lietus ir mitējies. Tikai nedaudz tāds smidzinošs laiciņš un krāsas. Braucam tālāk.

Drīz vien pa kalnu spraugām var ieraudzīt kaut ko no Adrijas jūras. Nobraucam gar Cetinje pilsētiņu. Tā esot patiesā Melnkalnes galvaspilsēta. ar visādām senām vēstniecību ēkām, arī ar pašreizējā prezidenta rezidenci utt. Autobuss pietuvojies Budvai. To no paliela augstuma var ieraudzīt jau krietnu laiku pirms ierašanās. Šoseja gana ātra un gana plata un tomēr ar visiem serpentīniem. Nu un protams, arī skats uz jūru lielisks. Budvas autoosta. Maziņa. Procedūra tāda pati kā Serbijā. Autobusu autoostā ielaiž pēc barjeras pacelšanas. Neviens cits kā pasažieri, šoferīši un personāls iekāpšanas / izkāpšanas zonā ielaists netiek. Pētu ceļveža karti un gaidu savu Couchsurf meiteni Draganu. Viņa solījusies tuvākajās minūtēs piekāpt un parādīt, kur un kas un kā. Iepriekš viņa rakstīja, ka pie viņas palikt nevarēs, bet atrast istabiņu par kādiem Eur 10 uz nakti neesot problēmu. Īpaši jau vēl, kamēr nav sākusies tūrisma sezona. Un autoostā tā arī notiek – vēl pirms Draganas satikšanas tantiņa piedāvā istabu. Sarunājam, ka vispirms aprunāšos ar paziņu un tad izdomāšu, vai es pie viņas palieku. Dragana ir klāt un kundzītei prieks – turpat ar viņu un ar Draganas palīdzību vienojamies. Izrādās, ka viss ir tuvu. Jūra – 15 min, istabiņa (serbiski istabas piedāvā šādi – sobe - istabas) divreiz tuvāk, Draganas mājoklis – arī turpat netālu. Iekārtojos istabiņā – tā ir ļoti jauka. Tiesa, sienas lampas tā arī nav īsti kur ieštepselēt un vēl šis tas ir tikai skata pēc. Tomēr viss ir tīrs un kārtīgs, duša darbojas, ir dvieļi, sega, lieliska terasīte un ledusskapis. Cena par to – vairāk nekā samērīga. man gan palūdz samaksāt par pāris eiro vairāk, nekā sākumā runāts, jo, redz, es palikšot tikai vienu nakti.

Atnāk Dragana, ejam uz pludmales pusi. Ūdens auksts un ik pa brītiņam uzpilina arī no augšas. Iegriežamies Budvas vecpilsētā – ar mūri apjoztā maziņā, maziņā vecpilsētā. Neatceros redzējis tik izteikti norobežotu vecpilsētu. Apkārt ne vēsts no senās apbūves, iekšā viss kā pieklājas īstā vecpilsētā. Promenādē pie pludmales cilvēku patīkami vēsajā laikā ir pamaz., Bieži dzirdama krievu valoda un uzraksti, kas tēmēti uz tūristiem no Krievijas ir visur, kur vien iespējams. Tas loģiski – Melnkalne ir viena no retajām valstīm, ar kuru Vidusjūras krastos Krievijai ir bezvīzu režīms. Izstaigājuši vecpilsētu, apmetamies uz tēju un sarunu par visu ko. Tajā reģionā, izrādās, tējas dzeršana nav parasta lieta. To dzerot tikai tad, ja slimo. Tāpēc pavisam normāli, ka tējai vienmēr nāk līdzi citrons un, pats par sevi saprotams, arī medus. Skats uz lepnām jahtām līcītī starp vecpilsētu un pludmali. Runājam arī par sapņiem, kurus vienkārši jāīsteno, nevis jānodarbojas ar sapņošanu. Pienācis „arlabunakti” laiks. Pa ceļam uz mājām jau otro reizi satiekam meitenīti, kura perfektās angļu un krievu valodās reklamē un pārdod šalles, safotografēju arī dažu smieklīgu uzrakstu.

Atgriežos istabiņā. Bezvadu interneta raidītājs gaitenī gan ieslēgts, bet kabeli tantiņa nav pievienojusi. Par laimi uz terasītes iespējams zagt internetu no pāri ielai esošās tukšās viesnīcas. Darbinu skype un sakari ar Belgradu nākamās dienas plānošanu rit pilnā sparā. Tad gan – melns Melnkalnes miegs.

3.diena

Rīts.

Izdomāts, ka jādodas uz netālo Cetinje pilsētiņu –vēsturisko Melnkalnes valdītāju krēsla vietu. Joprojām dažs labs monarhists vai Melnkalnisma cienītājs saka, ka tieši Cetninjei nevis Podgoricai būtu jābūt Mlenkalnes galvaspilsētai. Un faktiski tur sava tiesa patiesības ir jau tagad un realitātē. Tur sēž Melnkalnes prezidents Milo Džukanovičs un varbūt vēl kaut kas.

Ja par Džukanoviču un politiku – viņš esot viens īsts kontrabandas, naudas atmazgāšanas un citu lietu cītīgs piesedzējs un esot arī viens bagātākajiem Eiropas valstu vadītājiem. Paši Melnkalnieši un arī kaimiņos esošie serbi par to pukojas, vīpsnā, bet neko daudz ar to nedara. Vēlēšanās uzvar viens un tas pats politiskais spēks. Ja kāds veicina tā neuzvarēšanu, var pakāst pa dzīvoklim vai pa kādam darbam. Es gan neiedziļinājos vietējās politikas būšanās. Vienīgi dīvaini, ka pāris dienu pirms vēlēšanām reklāma vismaz uz ielas bija gandrīz nekāda. Vienīgi vienā no Podgoricas centrālajiem laukumiem bija liels ekrāns, kur cita starpā „griezās” arī sociāldemokrātu reklāma. Vēlāk man izstāstīja, ka vēlēšanas bijušas tikai dažos rajonos, arī Podgoricā. Bet tukšs tāpat.

Bet nu par pašu Cetinje. Turp dodos ar vienu no mid size satiksmes autobusiem. Izkāpju un uzreiz man taksists piedāvā aizvizināt līdz Njeguša mauzolejam un muzejam ap to. Tas ir gana augstu un to var redzēt no diezgan plašas apkārtnes. No augšas arī vai pus Melnkalne esot apskatāma. Taksists par labu summiņu ir ar mieru aizvest, atvest un gaidīt cik vien ilgi man tur vajadzēs. Saku, ka pastaigāšu pa pilsētiņu un padomāšu. Vispār tajā pasaules malā diezgan iecienīta ir mirušo vadoņu atdusas vietu izlikšana tūristu un tautas apskatei. Tomēr Pati Cetinje ir tieši saistīta ar Njeguša kungu. Sen, sen viņš tur ir dzīvojis, bet tieši viņš – augumā ļoti raženais valstsvīrs un slavens dzejnieks apvienojis Melnkalni un pacēlis to varenu un cienījamu. Gan jau, ka ne bez upuriem.

Ceļš no piekrastes un vispirms jau Kotoras ostas uz Cetinje agrāk nebija tāds samērā glauns un gludiem auto izbraucams kā šodien. Bija šaurs, šaurs serpentīns ar dziļām aizām utt. bet lūk Njegušam pa to uz Cetinje no Kotoras atgādāts nekas cits kā prāvs biljarda galds. To galdu tagad tur laikam tagad var aplūkot. Es neaplūkoju. Pat ceļvežos piemin Cetinjē esošo biljarda zāli. Un vēl visu ko piemin, bet vai nu bija nesezona, vai nu man nebija īstais garastāvoklis, vai nebija īstā kompānija (es pats), un es neiespringu uz iekšā tikšanu muzejlietās. Toties ceptuves un bulciņas tur ir jaukas. Un cilvēki arī tādi omulīgi. Un pilsētiņa glīta. Tūrisma info centrs gan nē – ierīkots pašā, pašā nomalē, pavisam otrā pilsētiņas malā no autoostas un tajā neviens ne pušplēsta vārdiņa nerunāja ne krieviski, ne arī angliski. Arī vāciski nē. Tas nedaudz sa-pikt-ināja, jo nesanāca jauka papļāpāšana. Vienīgais, ko noskaidroju, ka man neizdosies īstenot gandrīz vai vienīgo mērķi, kura dēļ es tur biju ieradies – proti, no Cetinjes uz Kotoru aizbraukt pa to pašu ekstrēmo kalnu celiņu, pa kuru vests slavenais biljarda galds – info centrā pateica, ka tur neviens nevienu neved un var vienīgi par labu naudu ar kādu taksi mēģināt vienoties. Ceļš tādai tūristu šurpu turpu vadāšanai varbūt ir gana bīstams. Vakarā, kad biju atpakaļ Budvā, pie ekskursiju piedāvātājiem noskaidroju, ka tas tiešām ir ļoti labs maršruts un viņi visi kā viens man apstiprināja manas Belgradas namamātes sacīto – tas ir ļoti, ļoti skaists ceļš, kuru būtu vērts redzēt. Agrāk pat esot rīkojuši ekskursijas, taču tūristtantiņas un onkulīši pēc tam esot bijuši ļoti nīgri – viņiem vienkārši esot bijis ļoti bail pa tādu ceļu braukt. Viņi ir sēnes. Tā nu varbūt vēl kādu stundiņu paklaiņoju pa Cetinje, paskatījos uz aizgājušo laiku Britānijas un citu valstu bijušo vēstniecību ēkām un vīriņiem, kuri zvilnēja kafejnīcās. Paskatījos arī kā pie prezidenta pils apsargi monarhistiskās uniformās, smaidīgi un ņipri pļāpājot un ar cigaretēm zobos, „apsargā” savu saimnieku, un devos atpakaļ uz autoostu. Tā nu gan visās Serbijās un Melnkalnēs ir jauka lieta – autobusi un mikrobusi tur ripo teju visos laikos un ļoti daudzos virzienos. Nu labi, droši vien ne visur tā ir, bet man ar šo veicās. Es tikai dažreiz ieskatījos sarakstā un arī tāpēc, lai noskaidrotu, pēc cik dažām minūtēm būs nākamais braucamais.

Busos un busiņos tur, starp citu, ir viena gana interesanta parādība. Lai vai cik pilns būtu braucamais, vienu vietu blakus šoferītim aizņem viņa asistents/kasieris. Garākos braucienos tas ir otrs šoferītis, īsākos – tikai kasieris. Viņš bieži aizņem tieši to vietu, kur var visvairāk pamaisīties pa kājām iekāpējiem un izkāpējiem. No vienas puses tas viss ir labi – šoferītim pa kalnainajiem ceļiem nav jānodarbojas ar naudas iekasēšanu. Tāpat arī pats galvenais ir sadabūt pasažierus busiņā un braukt, nevis ilgi stāvēt pieturās. Naudu pēc tam iekasē un biļetītes izkontrolē vai pārdod jau pa ceļam. No trešās puses, pie mums ar to tiek galā pats šoferītis krietni lielākos braucamajos, un nekāda skāde no tā visa nerodas. Man domāt, tie kasierīši tur vairāk vai mazāk ir liekēdīga parādība. Tajā pašā laikā pilsētas sabiedriskajā transportā, kur cilvēki kāpj ārā iekšā visu laiku, ar biļetēm krāmējas paši vadītāji. Es reiz vienam Serbijā Novi Sadā iedevu tādu lielāku naudaszīmi un viņš pusi ceļa skaitīja naudu, otru pusi uz skatījās uz ceļu. Varbūt arī uzpīpēja, neatceros, bet nebūtu brīnums. Un kā nu nepīpēsi, ja tik nervozs darbs.

Nu jā, no Cetinjes dodos uz Kotoru. Pa lielo ceļu, nevis mazo skaisto. Kotora – tiešām jauka pilsētiņa Kotoras līča (Boka Kotor) pašā attālākajā stūrī. Un tiešām, tiešām tur ir vērts aizbraukt – skaista, glīta un veca un vispār... Būvējuši venēcieši un vēl visādi citādi ļaudis. Ja tur iznāk nokļūt, tad klasiskā paveicamā lieta ir uzkāpšana kalna cietoksnī. Tādā tīri raitā solī uzkāpšana, skatīšanās apkārt un nokāpšana gan var prasīt kādu labu pusotru stundu vai pat arī ilgāk. Es to izdarīju. Pusceļā uz augšu beidzās foto baterija. Tāpēc pēc bildēm lasītājiem būs jābrauc pašiem. Bet tur tiešām var smuki un jauki palūkoties apkārt un nav dikti piečurāts vai pārcivilizēts. Ir tieši tā, kā gribētos, lai ir. Būtu man binoklis, būtu rūpīgāk pavērojis kazas, kuras laiskojās uz pretējā kalna nogāzes uz tāda pus brukuša, sena no akmeņiem būvēta ceļa. Kalna prieks gan laikam maksāja kādus pāris eiro. Bet tā ir forša iespēja paskatīties uz Kotoru un visu līcīti no augšas. Tur diezgan daudz baznīciņu un visādu citu –iņu,jo nekam īpaši lielam vietas nav. Par ēšanu nav jāuztraucas – ir viss un ir labi. Arī manam pieticīgajam fast-food maciņam atradās. Līdzīgi kā Budva, arī šīs pilsētas vecāko daļu diezgan konkrēti norobežoja mūris un vecpilsētā varēja ieiet tikai pa kādiem 3 vārtiem. Pie mūra ārpusē glīts tirdziņš ar vietējām gaļām, sieriem, zivīm, pa kādai eļļai un, protams, augļi, dārzeņi un vēl visādi labum, eļļas, piemēram. Mājās neko nevedu. Es neesmu ēdājtūrists, bet ēdājiem tur būtu ko darīt. Kuģīši un jahtas arī tur brangi. Ja gribās tā – gan paslaistīties, gan acis pamielot – droši uz Kotoru. Turklāt pa ceļam arī var izbraukt caur kādu kilometru garam tunelim. Tas par krietniem daždesmit kilometriem saīsina posmu uz pa ceļam esošo Tivat pilsētu.

Es gan atpakaļceļā ar kārtējo satiksmes busiņu izvēlējos tieši garo gabalu – tur visādi glīti zvejniekciemiņi un brīžiem dikti šaurs celiņš. Tā, ka dažreiz autobuss „padeva” atpakaļ, lai dotu ceļam kādam pretī braucošajam. Un visu laiku gar līča krastu. Biļeti paņēmu līdz Tivatai. Nekas īpašs tur it kā neesot, bet laiks man bija un braucu. Pilsētiņa nav liela, no tās iet prāmji, tūristu info nesezonā strādā tikai dažas stundas dienā un pašā pilsētiņā, izņemot ostu un piekrasti īsti nav ko redzēt. Tur gan ir arī otrs lielākais Melnkalnes lidlauks un esot pat tiešie reisi ar Krieviju. Osta klusa, rāma, daži tūristaini ļaudis gan sēdēja pie piekrastes kafejnīcu galdiņiem, tomēr viss kluss un rāms. Nekā eksotiska arī nebija. Tomēr nesezonā līdz ostmalai gan vajag aiziet. Viena no rāmajām un klusajām un gana skaistajām vietiņām. Man gan tīk visādi dabas un industrijas saulrietaini sajaukumi. Gaumes var atšķirties. Var jauki paskatīties tālumā un padomāt neko vai kaut ko. Tivatā lieliski varēja just, ka tad, kad noklikšķēs galvenais sezonas datums, viss sāksies un būs pilnīgi citāds. Šur tur vēl remontēja un posās un rosījās. Apēdu cepumus un izdzēru kolu un nogaršoju saldējumu vietējā bodītē un prom uz autoostu t.i. pieturu, pie kuras bija uzraksts, ka tā ir autoosta un kurā biļeti nevarēja nopirkt. Šo to citu gan varēja. Atpakaļ uz Budvu.

Jau uz otro nakti, jo no Belgradas ziņoja, ka arī nākamā diena būs nekāda un nekur prom no jūras nav jābrauc, jo visur citur ir pavēss lietains. Nu tā. Kotorā klaiņojot gar pludmali, kurā neviens nepeldas, aizeju aprunāties ar krievu meiteni, kas kopā ar savu serbu priekšnieku Vladimiru piedāvā veselu kaudzi dažādu ekskursiju. Viena no tām – visa diena ar kuģīti un krievvalodīgu gidu pa un ap Kotoras līci. Tā kā man pašam savi plāni bija beigušies, nopirku viņu plānus par Eur 20. Kāds ierēdnis no Maskavas silti ieteica pirkt tieši to, jo esot bijis dikti jauki. Ja nu vienīgi varējis būt par kapeiku siltāks.

Ar to pašu ierēdni arī aizejam uz kaut kādu ēstuvi papļāpāt vairāk. Atceramies padomju laikus. Viņa vecmāmiņa stāvējusi daudzās rindās un diriģējusi pārdevējas. Visa lielā valsts kopā rindās stāvējām. Izrunājamies par visu ko. Arī kā šodien klājas Maskavā. Drusciņ arī par krieviem un latviešiem un vēl visādiem niekiem. Pieēdāmies. Varbūt ne par ļoti mazu naudu, tomēr par loti samērīgu gan. Pie paša, paša jūras krastā, turklāt. Vēl gan bija tāds kā pavēss, bet vietējie bija noorganizējuši, ka vējš nav īpaši stiprs un bija labi. Pēc tam atpakaļ uz istabiņu, zagtais skype ar Belgradas namamāti un namatēvu un tad pie miera. Ā, jā, par paiku tur vispār nebija jāuztraucas. Visur sulu un ēdamo veikali. Turklāt cenas aptuveni tādas pašas kā pie mums.

Man arvien vairāk iepatikās serbu valoda. Ja latviešu cilvēks tur vēlas nopirkt četrus kivi, tad pārdevējai tā arī jāsaka: četri kivi. Un tas gan serbu, gan LV valodā nozīmē akurāt to pašu. Akurāt!. Četri serbu valodā tiešām ir četri. Ej nu zini, varbūt Andrejs Pumpurs savu Serbijas ceļu un neceļu un karošanas gaitu laikos to vārdu atvedis uz dzimteni. Viņš tiešām diezgan cītīgi esot pa to pusi pamalies. Tas tā, atkāpīte par lietu dabu un valodu pirms miega. Tagad gan ar labu nakti.

4.diena

Vilksviņzin, kas ārā pa dienu, bet beidzot ir saulains rīts. Brokastu pīrāgam pietiek ar nedaudz vairāk kā Eiro uz stūra esošā bodītē. Pie norādītās viesnīcas ierodos laikus, bet tur, kā vienmēr, patīkami pārsteidz serbu jaukā un konsekventā kavēšanās. Un nav jau arī kur iespringt. Tikmēr gids Peters glītā krievu valodā iepazīstas ar visiem dalībniekiem. Krieviem, protams. Vēlāk kaut kas pastāstīja, ka tas ir Belgradas filoloģijas students, kurš Melnkalnē pa vasarām piepelnās. Apģērbs liecināja par labu piepelnīšanos. Un lai jau. Mani Eur 20 par veselas dienas ekskursiju un vadāšanu ar visiem transportiem un skatiem utt. šķiet varen samērīgi samaksāti. Ierodas autobuss, kurā priekšā jau ir vesels pulks apņēmīgu un pašapzinīgu poļu. Gidi mikrofonā runā pārmaiņus. Braucam uz to pašu Tivatu un pa ceļam mums rāda, iespējams, vienu no niknākajām Melnkalnes pludmalēm. Nav viņiem balto smiltiņu kā pie mums. Un pati pludmale arī varbūt tikai kādu kilometru gara. Toties „tam neskoļko ļet nazad vistupaļi Madonna i Roļļing Stounsi”. To mums atgādina gan turp, gan atpakaļceļā. Līdzenu vietu Melnkalnē pamaz, tāpēc nav brīnums, ka lidmašīnas pāri ceļam lido un piezemējas jau visai zemās stadijās. Nu tādās, ka piezemējas jau kādus pārsimt metrus no ceļa. Tuvumā sēdošie poļi savās ščķž intonācijās runā tā, it kā viņiem viss uz šīs pasaules būtu skaidrs . Iespējams, ka viņi ir laimīgi meistari visās lietās. Kuģītis. Ir tā labi apbružāts, bet derēs. Vēss. Šķiet, ka tā būs visu dienu par spīti saulītei. Bet… izrādās, ka ir iespējams uzrāpties uz plaša jumta un tur arī visu ceļu gozēties un tur IIIIRRRR SIIILTS.

Beidzot. Poļi atkailinās un ziežas ar saules krēmiem. Es neziežos un vakarā esmu ticis pie sarkana deguna, pieres un vaigiem.Viena krieviete ik pa laikam man lūdz viņu nofotografēt. Dara to bieži un vēlāk man bija jākļūst pieklājīgi rezervētam. Braucam pa Kotoras līci, mums rāda vienīgo un lielāko Melnkalnes kuģu remonta rūpnīcu, rāda pamestas militārās bāzes, jo Melnkalnei nav savas armijas. Ir tikai policija. Rāda arī zemūdeņu garāžas piekrastes nogāzēs – lielas izbetonētas spraugas kalnos.
Bet tas bija Dienvidslāvijas un autoritārā Tito laikos. Pietauvojamies Herceg Novi ostā. To saucot par pakāpienu pilsētu. Ir ļoti glīts miestiņš. Pa dažiem simtiem pakāpienu mūs uzved cietoksnī un parāda asiņaino istabu. Tur visas piekrastes pilsētiņas ik pa laikam mainījušas īpašniekus – te turki, te venēcieši, te kaut kādi Napoleoni vai vēl sazin kas un tad tur vienā istabā i spīdzinājuši i asinis lijušas, un esot gadsimtiem ilgi dažādi ar asinīm zīmēti veidojumi bijuši redzami. Tomēr samērā nesen neesot salabojuši jumtu un tas viss noskalots. Cietokšņa pagalmā esošais amfiteātris ir varens ar skatu, kas paveras skatītājiem. Tur gan varētu palaiskoties. Pa ceļam mums rāda magnolijas un ziedošus kivi kokus. Izrādās mūsu grupā ir arī lietuvieši. Nedodos iepazīties. Jānotiesā viena vietējā versija par čebureku, un tālāk kuģojam uz pludmali un no turienes ar mazāku peldlīdzekli uz kādu īpašu alu un poļu jaunekļi dižojas savu meiteņu priekša ar plunčāšanos diezgan vēsā ūdenī. Es varētu kaut vai savā priekšā padižoties, bet diez vai viņi saprastu mani bez peldbiksēm. Mierinu sevi, ka ūdens tāpat dikti sāļš, dušas nav un visu dienu būtu jāknosās. Bet ala glīta, liela, ar ieeju un izeju un skaistā vieta. No cietzemes nepieejama. Ir akmens, uz kura apsēsties, ja peldēšana apnīk. Pirms atgriešanās no laivas uz kuģīša nozvilnu vienīgās desmit minūtes pludmalē visu trīs dienu laikā Adrijas jūras piekrastē. Dodamies atceļā – galamērķis Kotora. Pa ceļam piestājam pie saliņas ar baznīcu.
Cēluši vietējie kuģotāji un zvejnieki un pašu uzbērta mākslīgā rifa. Baznīciņā sienas izliktas ar sudrabainām plāksnītēm lai aizliktu dieviņam kādu labu vārdu par jūrā esošajiem vīriem no mājās palikušajām sievām. Kārtīga elkdievība. Tālāk viena siena ar to līgavu prievītēm (kāju prievītēm), kuras devušās laulībā, esot nevainīgas. Turpat baznīciņas piebūvē glezna, kuru restaurējot, atklāts, ka zem kāda vīra zīmējuma ir vēl viens. Bet līdz galam tomēr neattīrīja veco bildi un tā nu ir palicis, ka šobrīd bildītē viņam ir ne vairāk, ne mazāk kā trīs rokas. Mūs apdzen milzīgs kruīza kuģis „The World”. Lai arī no tāluma skaidri redzams, ka prāmis ir augstāks par krietnu daļu Kotoras, klinšainie kalni ap līci tomēr dikti daudz reižu augstāki un lielāki. Kalnos un jūrās vienmēr viss redzams krietni citādās proporcijās, nekā mēs te līdzenumā un cietzemē esam pieraduši. Uz to visu skatu joprojām bojā daži joprojām neapģērbti poļi – sauļotāji. Serbu gids tikmēr visādi jokojas un ir uzdevumu augstumos. Joks: pie Ķīnas prezidenta vizīte ierodas Melnkalnes prezidents. Ķīnietis vaicā – „nu, cik tad jūsu valstī ir iedzīvotāju?” Melnkalnietis atbild: „nu tā… kādi 600 tūkstoši”. Ķīnietis ir pārsteigts – „nu bet ko tad jūs visi uzreiz nebraucāt ciemos?” nu tā. Kotorā esmu jau otrreiz. Jautāju arī gidam par teiksmaino ceļu uz Kotora – Cetinje. Jā, esot, bet tūristus tur nevedot un viss. Atkal aizeju uz zināmo mazo ieliņu, dažas minūtes pazogu bezvadu internetu un tad arī visus ved mājās. Izbraucam caur kilometru garo tuneli, atkal redzam Tivatas lidlauku, atkal pļjažu un esam atpakaļ Budvā.

Tur vēlreiz aizeju pie vieniem ekskursiju rīkotājiem un apvaicājos par nu jau arvien mītiskāko kalnu ceļu. Atkal nekā. Toties iepazīstos ar kādu kundzi no Minskas. Nekas viņai neesot ne spiedis ne traucējis Minskā. Vienkārši izdomājusi, ka jābrauc uz Melnkalni un viss. Tur arī dzīvo. Viņa man izstāsta par slepenām kāpnītēm, kur var uzkāpt uz Budvas vecpilsētas aizsargmūra. Aizeju, atrodu, uzkāpju un esmu tur pilnīgi viens pats ar labākajiem skatiem pilsētā. Apeju apkārt visai pilsētas sauszemes daļai, nevienu nesatieku, redzu visu un izlienu no tumsas aizsega neviena nepamanīts. Skaisti. Atcerēšos un ieteikšu, ja vien kādam vajadzēs.

Lielveikalā nopērku „četri kivi”, pazogu internetu no viesnīcas un miegs.

5.diena

Melnkalnieši māk braukt pa kalniem, bet nemāk pa līdzenumiem. Vienīgo nopietno avāriju, ko redzēju ceļojuma laikā kāds šoferītis bija uztaisījis līdzenākajā un taisnākajā ceļa posmā, ko tajā apkārtnē iespējams atrast. Autiņš uz jumta un viss. Nekādus traumētos neredz. Tas gan nozīmē tikai vienu – esmu iekāpis autobusā, šoreiz jau ar sapakotu lielo mugursomu un ... dodos uz Kotoru jau trešo reizi. Mērķis īstenot namamātes ieteikumu – pamēģināt autoostā dabūt kādu vietējo autobusiņu, ar kuru paši vietējie brauc pa to līkumaino un, šķiet jau vairs tikai nostāstos eksistējošo kalnu ceļu. Un… izrādās ir biļete. Tiešām ir. Tā man ir kabatā un līdz busam kāda pusotra stunda.

Kotorā uzreiz neeju uz vecpilsētu, bet aizklīstu līdz kādai pamestai, iespējams, sanatorijai. Pašā jūras krastā, lieliskā vietā, liela ēka, bet tukša un pamesta ar nokaltušiem istabaugiem logos. Uzlīme uz ieejas durvīm liecina, ka par drošību tur gādā neviens cits kā SAB.

Arī tur viņi ir iefiltrējušies. Aizeju pasēdēt jūras krastā. Manai rokai ūdens ir par aukstu. Neko tīrs arī neizskatās. Aizeju līdz vecpilsētai, ieēdu brokastu bulciņu un eju uz busu.

Un tikai tad saprotu, ka biļeti esmu nopircis uz nepareizo pilsētu. Gribēju tikt uz Njeguši, bet nopirku uz Niksič. Nevajadzēja man tik daudz iepriekšēja dienā lasīt ceļvežus, nebūtu zinājis to otru nosaukumu. Kasierīte saka, ka uz Njeguši aizbraukt nevar. Tad nu atrodu laimi nelaimē un kāpju Niksičas busā. Tas iet arī cauri Podgoricai – izgudroju, ka tur varētu pavadīt vakaru un pirms nakts kāpt autobusā atpakaļ uz Serbiju. Tur laiks esot uzlabojies un varot atgriezties. Diemžēl izlaidīšu Durmitoru Melnkalnē un Uvacu Serbijā – kalnos vēl esot pilnīgs nelaiks un arī aukstums un nebūšu ne augstkalnē pie skaistiem ezeriem un skatiem, ne arī pie īpašām ērgļu ligzdošanas vietām un joprojām tikai fotogrāfijās redzēta grandioza upes kanjona. Nu nekas.

Podgoricā klīstu bez kartes un ar vienu mērķi – skatīties apkārt un vakarā paspēt uz autobusu. Ļoti jauka pilsētiņa klaiņošanai, nekas tur nenotiek, var vienkārši klaiņot un pētīt sēru sludinājumus uz kokiem un afišu stabiem. Sēru sludinājumu kultūru šajā apvidū un arī Serbijā ļaudis ir ļoti izkopuši. Nezinu, vai viņiem ziņas par cilvēku nāvi ir arī laikrakstos, bet tas, ka, tur nomirstot, Tava bilde parādīsies uz apkārtējiem kokiem un, ļoti iespējams, arī Tavas mājas logā vai uz sētas – tas ir pat ļoti iespējams. Katrs sludinājums ir uz A4 lapas landscape formā un uz tā noteikti ir aizgājēja fotoattēls un īss apraksts, kad un kā tad izdevies nomirt. Norādīti ir arī pulksteņa laiki – miršanas, izvadīšanas/atvadīšanās un apbedīšanas. Ir pieminēti arī tie, kuriem ir īpaši žēl – apmēram tā – Vīrs Vesko, Meita Milka, māsas Ļiļana, Dragica un Milodarka. Un viņi stāv un lasa šur un tur un šad un tad. Lūk tās ir īstas ziņas – nu tā – tiešām pa lielam. Ja abas pilsētas būtu Latvijā, tad Daugavpilī ir interesantāk nekā Podgoricā - nu kaut vai D-pils cietokšņa dēļ. Patīkami pārsteidz uz katra stūra izliktie plakāti, kuri kaismīgi reklamē žurku. Rakstīts „Velika žurka”. Man tas patīk. Ers diemžēl zinu, ko tas nozīmē un intriga nesaglabājas. Vēl viņi piedāvā „prijatna zabava” – es joprojām nezinu, ko viņi ar to domājuši, bet, ja vien uzkavētos Podgoricā ap to datumu, noteikti dotos izbaudīt.

Aizklīstu pie tiltiem. Vienīgais objekts, kas pilsētai iedod vismaz kaut kādu seju ir tūkstošgades tilts. Vanšu tilts. Bet arī te – par gaumi nestrīdas. Toties melnklanieši vai podgoricieši kaut kur uzvarējuši un uz brītiņu ielās ļaudis nedaudz uzpriecājas. Nonāku parciņā, kur nedaudz atslābstu un saslienu kājas pret lidmašīnām. Vajag pačurāt, bet nav īsti kur. Bet paldies jums, podgoricieši – jūs parādījāt, ka to drīkst darīt turpat parciņā – nav pat tālu no galvenās parka gājēju maģistrāles jāiet. Man tiešām no tā kļūst vieglāk, ne gluži ap sirdi, bet tomēr. Nostaigāju gar kaut kādām pilsētas domēm vai valdības mājām.

Eju gar ēstuvju rindu centrālajā laukumā ar wi fi meklētāju rokās. IR. Izvēlos vietu, kur vislabākā zona un pasūtu šķīvi makaronu. It kā padārgi, bet tāpat man atnes neproporcionāli samaksātajam LIELU porciju. Ēdu un rakstu. Sarunājos ar citām pasaules daļām. Kārtoju bildes. Garām staigā meitenes, pie blakus galdiņa runā krieviski. Laukuma otrā galā liels video ekrāns vēsta, ka sociāldemokrāti un kaut kāds dakteris ir vislabākie. Rīt vai kaut kad tuvu rītdienai būšot vēlēšanas. Man pienācis laiks doties. Pēc pusstundas buss uz Užici. Žēl, nepaguvu visu sarakstīt un ar visiem parunāt. Nākamā reize būs nezin kad, bet nafig to internetu. Drusciņa gan ir žēl tad, kad saprotu, ka viens no maniem pulksteņiem ir „nožulījis” vienu stundu. Tas noskaidrojas tikai pēc ieiešanas īpašajā autoostas zonā, no kuras atpakaļceļa īsti nav. Saceļas stiprs vējš, lieku stundiņu gaidu autenē. Tumšs un dikti vējains. Galdiņi ar krēsliem. Tā padrūmi, sirreāli skaisti. Nakts buss. Noteikti vajadzētu pagulēt, bet neguļas.

6.diena

Pamostos uz robežas ar Serbiju. Ārā līst. Atkal viņu ID kartes un mana pase tā viltīgi kontrastē robežsargu rokās. Manu uzvārdu izrunā vēl viltīgāk un pasmīn par to, ka galā nav „-ič”. Miegs. Mazais uztraukumiņš vai tumsā nepalaižu garām savu pieturu. Izdodas laicīgi notrāpīt pamošanos. Attopos tukšā autoostā ap četriem no rīta. Te jāpiemin, ka dažreiz autobusi viņiem brauc iekšā pilsētiņās un autoostās, dažreiz piestāj tikai ceļmalā. Paši vietējie to kaut kā zina. Bet nav jau lielas starpības.

Autoosta kā tāda spoku vieta. Visas ejas vaļā. Var atrast savējāko un atlūzt. Man jāsagaida Stevans. Mums ir sarunāti noteikumi, uz kādiem viņš mani pavadās un parādīs apkārtni, pabaros un izguldīs kaut kur sazin kur. Līdz tam – jāsnauž. Skaļrunī vidēji klusu/skaļi skan mūzika un es aizsnaužos krēslu rindā ar kādu varen saguruši jaunekli rindas otrā galā. Esam divi vien visā autoostā. Pa starpu pamostos un izvingrinu šķībos kaulus. Izeju pa durvīm, bet pie tām jau pirms kādiem sešiem no rīta ir tirgotājiem. Pārsvarā tirgo vilnas apģērbus. Tikai vēlāk sapratīšu, no kurienes tie, bet atmiņa liek priekšā ceļvedī lasīto par vietējām adītājām. Pārāk miegains esmu, lai nodarbotos ar ceļošanu tādā rīta stundā. Pamostos, kad skolnieki jau dodas uz skolu, uz perona laidējs aktīvi pārbauda, cik kurš tiesīgs ieņemt vietu autobusa gaidītāju rindās.

Dodos gaidīt Stevanu. Kopā ar vienu vietējo serbiski saceram sms Stevanam par to, kur tieši es viņu gaidu un tā. Viņš kavējas nepilnu stundu, bet dīvainā kārtā mani tas ietekmē tikai fiziski un nogurdinoši. Galvai un prātam par to pilnīgi vienalga. Tikmēr paklaiņoju pa nu jau krietni dzīvelīgāko autoostu. Tur ir tik jauki, jo vienā pašā gaitenī ir kādas 10 mazas kafejnīciņas. Katrā pa kārtīgai saimniecei un vienam vai diviem uzticīgākajiem klientiem pie rīta siltā dzēriena un pīrādziņa. Nopietni. Tā tur arī bija. Un nosaukumi….ak….. neatceros konkrēti, bet – apmēram „Klāra”, „Rozālija” un tāda garā. Jo tālāk no kasēm, jo tukšāk un skumjāk. Užice tāda vidēja izmēra pilsēta. Bet to īsto izmēru kalnos grūti saprast. Redzams, ka Serbijā tīri labi jūtas Eiropas lielās bankas. Ieskaitot Societe General utml. Kā man viens draugs teica – Serbijā Eiropas krīzi īpaši nejūt, jo Serbijā krīze pēdējā laikā ir bijusi vienmēr.

Atbrauc Stevans – saka, ka noteikti jādodas iedzert kafiju. Ejam ar. Ieejam vietējā sporta bārā, kur alu dzer 3 policisti. Man tur patīk. Atkal iekšā notiek draiska pīpēšana. Neapšaubāmi labu darbu darījušas tās valstis, kuras noliegušas pīpēt iekštelpās. Tālāk dodamies uz teātri. Stevo pa ceļam stāsta, par savu bijušo un esošo woman. Nosaucam tās par woman one un women two. Iebraucam vietējā Užices teātrī. Visi sveicina Stevo, jo Užicē viņš ir piedzimis un izaudzis. Ir lepns, ka tieši no Užices arī nāk Serbijas futbola izlases galvenais treneris. Pēc vairākām nedēļām, kad pasaules čempionātā Serbi uzvarēja Vāciju, arī es ar to pie sevis palepojos. Teātrī mani ieved arī zālē. Līdzīgs skats un stāvoklis kā JRT, tikai drusciņ lielāka. Braucam prom. Setvans rāda klinti, kura patiesībā nav īsti klints. Drīzāk stipri betonēta augsta, augsta siena –NATO bumbvedēji esot bombardējuši piecas reizes, bet tā arī nav sanācis kaut ko iepostīt – tur armijas daļa vai kaut kas tamlīdzīgs kalnā iekšā. Ir, vai nu jau vairs tikai bija – nepajautāju. Uzpildamies austriešiem piederošā benzīntankā. Ir arī pilna Serbija ar Lukoil.

Ierodamies Zlatiborā. Viss, kas ir sākas ar „zlat-„ nozīmē zeltu, bet bor ir priede. Varbūt tur arī bija priedes, neatceros. Nonākam pie visā Serbijā labi zināmā vilcieniņa Šarganska Osmica vai Shargan Eight. Tas ir visnotaļ gleznainā vietā un ir slavens ar savu līkumainību – ar tik lielu līkumainību, ka dažu reizi tas šķērso pats savas sliedes, bet tā… dažus desmitus metrus virs nevis tajā pašā līmenī. Savām acīm neredzēju tādu vietu, bet tas tad laikam būs bijis kādā no pagarajiem tuneļiem vai kā. Varbūt neredzēju arī tāpēc, ka man trāpījās kas cits – krietni ekskluzīvāks. Stevo, redz, ir šī paša slavenā vilcieniņa mehāniķis un ņēma un ievietoja mani vilcieniņā bez maksas un nekur citur kā pašā lokomotīvē. Pats mašīnists un viņa asistents gan neizrāda nekādu entuziasmu. Jūtos kā nožēlojams tūrists nevis kā ceļotājs. Šaurajā kabīnē salien arī kaut kādi slovēņu dzelzceļa pārstāvji un tad svilpiens un uz priekšu. Kabīnē ir dikti karsts un pa mazajiem lodziņiem ne nieka nevar redzēt. Lielajā siltumā knapi turos kājās un knābāju. Pirmajā pieturā pārvācos uz krietni gaispilnākajiem vagoniņiem ar krietni lielākiem logiem. Tagad es saprotu, kāpēc agrāk vilcienos tik bieži varēja redzēt vadītājus pie lodziņa, lai arī, no ārpuses skatoties, lokomotīvē vietai vajadzētu būt gana. Skati pa logu ir pat ļoti glīti

– kalnaini, brīžiem saulaini. Nedaudz par daudz bērneļu kņadas un saldējuma tirgotāju. Citādi būtu glīti. Runā, ka viena no dažajām stacijām esot tā, kura pielāgota Kusturicas filmas Life is a miracle filmēšanai. Slovēņu dzelzceļnieki ar aliņiem rokās vienā no pieturām ar terasīti un kārtējo glīto skatu uzdzied dziesmiņu. Man patīk. Manam fotoaparātam izbeidzas baterija. Liektnis. Brauciens beidzas – iebraucam stacijā no otras puses.

Dodos pie Stevo uz viņa koka namiņu., Viņš stāsta par savu ģimeni un rāda fotogrāfijas. Viens dēls 2metrīgs un spēlē basketbolu Amerikā, otrs strādā Televīzijā. Sieva etnoloģe. Viņai Melnkalnē pieder diezgan pamatīgs namiņš, bet viņi tur nav bijuši jau kādus piecus gadus. Iznomā viesiem un viss. Bosnija no Kusturicas un Stevo apkaimes ir tikai kādus dažus kilometrus. Viņš man rāda bildes no Sarajevas. Nīgrojas. Kaut kas arī viņam tajā visā Dinvidslāvijas dalīšanas lietā nepatīk. Pret musulmaņiem un vēl visādiem viņam nav nekādu iebildumu, bet to, kāpēc cilvēkiem, kuriem ir kopīga valoda, vēsture, rakstnieki un vēl visādas būšanas katram jādzīvo savā valstī – to viņš īsti nesaprot. Līdzīgi kā daudzi citi – īpaša nesaprašana tajā visā viņam ir par Melnkalni. Vēl viņš nesaprot, kāpēc rietumnieki palīdz celt mošejas vietās, kur nav neviena musulmaņa, bet tajā pašā laikā karojot pret musulmaņiem Afganistānā. Es ieminos, ka tas nav gluži islams, ko pret ko viņi tur cīnās, ka lieta ir krietni politiskāka un ietekmes sfēras dalošāka vai vēl sazin kāda, bet ar musulmaņiem tur neviens īsti negrib naidoties. Esot arī viens rakstnieks – Ivo Andričs, ja pareizi atceros. Nobela laureāts. Arī to katrs bijušais dienvidslāvs uzskata par savējo. Serbi arī. Esot gan dzīvojis un miris Belgradā. Kur dzimis, neesmu paskatījies. Labi, ka mums abiem nav liela iespringuma diskusiju dikti attīstīt. Bildes ir krietni interesantākas. Stevo rāda, kā viņš bijis lepns dienvidslāvu viesstrādnieks Sočos. Būvējuši ta ne viesnīcas vai vēl kaut ko citu. Ar prieku atceras to laiku. Tikmēr Stevo cepeškrāsnī jau ienākusies maltīte. Māla podā pupas kaut kādā labi smaržojošā mērcē.

Ņemam trauku, liekam auto un dodamies ceļā uz manu naktsmītni kaut kur turpat netālu. Tā ir pie vīra vārdā Milošs. Viņam ir namiņš ar bāriņu pirmajā un viesu istabiņu otrajā stāva. Nakšņošana – EUR 10.To var ņemt. Satiekam viņa draugu, kas pretējā ielas pusē tirgo suvenīrus. Un kā nu netirgosi – 10 min ar kājām kalnup ir slavenais Kusturicas DrvenGrad / Kustendorf un Mechavnik – ciemats. Es vēl turp nesteidzos. Milošs, Stevo un picu cepēja no Kustendorfa tobrīd šķiet krietni interesantāki. Picu kundzīte runā krieviski un tas ir labi. Suvenīru tirgotājam lieku saprast, ka man patīk tās īpašas serbu haki krāsas cepures. Viņš man atnes vienu ar nagu un spīguļiem, otru vienkāršu un bez nekā – nopērku pēdējo – glītāko. Saku, ka vilkšu galvā, līdz ko būs kāda žurka Latvijā. Viņš uzvelk spīdīgo, es uzvelku savējo un pļāpājam. Viņi serbiski, es kā nu protu. Bet visi visus saprot. Sākam maltīti ārā pie namiņa. Laiks mākoņains, nav varen silts, bet ir pietiekami patīkams. Blakus tiek sakurta vieta, kur apcept desu kaut kādās īpašās zālītēs. Garšo labi. Esmu smaidīgs un apmierināts. Mani serbu galda biedri arī. Skats no ēdamgalda uz apkārtni tikpat jauks.

Vakars vēl nav vēls, un Stevo vajag tikai pāris vārdus, lai es piekristu izbraukt līkumu pa apkārtni. Viņš mani ved augšā kalnā. Augšā un augšā. Garām Kustendorf, garām vēl virknei koka namiņu, kuru cenu neatceros, bet sapratu, ka treknajos gados būtu apsvēršanas vērts piedāvājums. Braucam vēl augstāk. Stevo rāda kalnus, kuri jau ir Bosnijā un nospriež, ka laikam jau tāpēc Kusturica izvēlējies būvēties tieši te. Režisors ir no Bosnijas, nāk no musulmaņu ģimenes. Ne velti viņa vārds ir tieši Emirs. Tagad gan pareizticīgais. Stevo brīnās, kā viens cilvēks var būt bijis cienīts kā pie Miloševiča, tā pie Koštunicas. Kusturica to arī diez ko neesot kautrējies izmantot sava labuma gūšanai. Grūti pateikt, cik tajā visā patiesības – bet tā Serbijā stāstīja ne viens vien satiktais. Kalnus pārņēmusi dūmaka. Skati ir gleznaini, bet fotoaparātam varbūt ne tie labākie. Ar aci tālumu var sajust ļoti labi, bet caur objektīvu ir vienkārši migliņa. Starp citu migla serbu valodā ir magla. Tas man patīk. Satiekam varenu skatu ar izteiktiem saules stariem pār Ieleju. Stevo pa ceļam rāda kalnus un sauc to vārdus. Viņš ir vietējais. Viens kalns bija Šargan, otrs Zlatibor un tad vēl viens. Katram no tiem sava dzimte un visiem kopā arī kāda sena teika, neatceros kāda.

Atpakaļceļā, kādus 100 m pirms Drven Grad iebraucam pie kāda Stevo paziņas, kurš tur iekopj savu tikko uzcelto namiņu. Pagara auguma vīrs, rāmi izrāda savu māju. Daudz neuztraucas par to, ka, izrādot, nojauc kādu celtnieku instalāciju. Viņš ir saimnieks un, kā izskatās, gana varens, lai savā namā darītu visu, ko vēlas. Stāsta, ka vairs nestrādā kopā ar Kusturicu. Saprotu, ka ar 20 gadiem viņam pieticis. Esot bijis viņa menedžeris. Mani pārņem godbijība. Vārdu tā arī nepajautāju. Neesmu darbā. Man gan viņš pēc skata atgādināja pašu režisoru. Kad jautāja, kādas Kusturicas filmas esmu redzējis, visas pēkšņi aizmirsās. Nu ne visas, bet lielākā daļa no redzētajām. Un man likās, ka viņam patika būt pārākam. Pie mājas ārpusē viņš parādīja tukšu pleķīti, kur pēc pāris mēnešiem būšot baseins. Es apvaicājos – vai nu tiešām jau tik agri – viņš teica – būs, būs, kur tad paliks. Rudenī pārbaudīšu. Jebkurā gadījumā namiņš no ārpuses koka un ento, bet iekšpusē eiroremonts kas eiroremonts. Bet ar to lai nu viņš pats tiek galā.

Dodamies mājās, serbu draugi vēl svin un iedzer un ir gana jautri, bet es gāžos no kājām. Nedaudz pasēžu, piešķiru kungiem no Rīgas atvestos balzāmiņus un tad istabiņā un miegā. Pirms tam pasēžu tualetē, kas noteikti ir viena no šikākajām apkārtnē. Istabiņā ir gana vēss. Istabiņā ir vēssss, ir gan arī sildītājs, bet ceļotāja pieticība kaut kā negrib to ieslēgt. Izvelku guļammaisu, virsū uzsedzu segu un ir labi. Bet tā – Milošs tiešām bija brangi pastrādājis pie viesu apartamenta, ieskaitot virtuvi, jauku dušas telpu un vispār…. Viss kārtībā. Grūti gan iedomāties, kā tik pieticīga cena varētu to atpelnīt. Bet es te esmu ne-sezonā. Sezonas laikā i cena varētu būt cita, i apmeklējums ar. Naktī pamostos un dzirdu, ka ārā atkal līst. Arlabu.

p.s. atkarība no interneta ir tik liela, ka vēl tagad varu atcerēties tās pāris dienas, kurās internetu neesmu saticis.

7.diena

Pamostos.

Ārā joprojām smidzina. Ir viegla migliņa un zemi gar kalniem ložņājoši mākoņi. Slapjais laiks. Drīz solījis ierasties Stevo ar paša gatavotu Pitu. Savācos, nokāpju lejā un ar Milošu skatāmies Serbu TV rīta programmu. Tas ir kā īsts šovs. Nav liekas ņemšanās ap ziņām. Studijā nāk jauni un veci dziedātāji, dzied dziesmas un parunājas. Skatītāji gan nedaudz nodod atmosfēras „patiesumu” – sejas studijā esošajiem ir garlaikotas un aplausi ir ļoti tehniski. Dzied gan serbiski – austrumnieciski locītas balādes, gan bārbijdziesmas. Milošss tikmēr iekūris godmaņkrāsniņu. Ir silti. Arī ārā kļuvis nedaudz gaišāks un gana silts. Milošam gan laikam šķiet pavēss, jo pat pīpējot, durvis stāv cieši aizvērtas un dūmi rāmi izkārtojas augstākās un zemākās kārtās, bet pārsvarā kādu pusotru metru virs grīdas. Negarlaikojos. Atnāk arī vakardienas gaļas cepējs un serbu suvenīru pārdevējs.

Ierosinu apjautāties par Stevo likteni – viņa nav jau kādu pusotru stundu pēc noliktā laika. Izrādās, puisis aizsnaudies un jau pēc pus stundas ir klāt. Rokās panna ar siltu mīklainu veidojumu. Tā it kā būtu tā pita. Varu derēt, ka paši serbi to sauc citādāk. Stevo otrā rokā pudele ar kaut ko kefīrveidīgu. Tas esot 100% naturāls vietējais jogurts. Tas viss dikti taukains, bet arī gana gards un sātīgs. Pitā arī kaut kas no siera. Ēdam gardu muti.

Tad ceļos un kāpju uz dažu minūšu attālo Drven Grad (Kustendorf, Mechevnik). Ar preses karti ielaiž par brīvu. Tas labi. Ja nelaistu tā – man jau bija vislabākās rekomendācijas no Miloša par to, cik es esmu labs un cik savējais. Iztikām bez tā. Ciematiņš gana glīts un vēl mostas. Aizklīstu līdz pašai nomalei un redzu arī sētas pusi tam visam – ar apkopējām, tīrīšanas līdzekļiem, netīrās veļas kalniem, rezervētajām mājiņām ekskluzīviem viesiem. No dažiem namiņiem izlien 60-to. 70-to stilā ģērbtu un arī attiecīga vecuma itāļu kinozvaigžņu cienīgi tipāži. Ap ciematu ir kaut kāda vingrošanas taka ar pamācībām. Uzejot atpakaļ centrālajā laukumā esmu vīlies. It kā jau būtu jāpriecājas par kārtējo veiksmi – tieši tobrīd ir sabraukuši desmitiem kāzinieku un kāds pāris tautas tērpos tūlīt dosies iekšā baznīciņā un taps laulāti. Apkārt holivudiski – serbiski glamūrīgs viesu pulks. To visu diemžēl banalizē kameras, nemitīga fotografēšana, pīpēšana visapkārt. Bet vistrakāko ļembastu sataisa skolēni. Tie atvesti ar vairākiem autobusiem piekliedz visu pagastu. Varēja kādu stundiņu pagaidīt. Meitenītes fotografējas pie Džonija Depa plastmasas lelles.

Deps te kaut kad nesen pats arī bijis. Vislabākais tajā visā ir nevis brīvdabas muzeja cienīgi eksponāti vai glītās mājeles, bet gan ielu un laukumu nosaukumi. Dodos meklēt, kur paslēpts internetā redzētais uzraksts ar labākā serbu tenisista Novāka Džokoviča vārdu. Atrodu. Uzrakstījuši gan latīņu, gan kirilica alfabētos. Atradu laukumus un ielas arī ar Mihalkova, Džārmuša, Brūsa Lī, Felīni (tā laikam sanāca pati garākā iela) un vēl veselas rindas visādu zvaigžņotu vārdiem. Lielo kņadu vairs nevaru izturēt un dodos atpakaļ pie Miloša un Stevo.

Tie joprojām mierīgi sēž, pļāpā un pīpē. Pie viņiem iekāpis kāds draugs. Arī viņš runā tikai serbiski. Viņš gan piemetina, ka patiesībā protot vismaz 4 valodas – serbu, bosniešu, horvātu, Melnkalniešu un tīri labi saprot arī to, ko runā maķedonieši. Sanāk 4,5 valodas. Ar Stevo nolemjam doties ceļā. Atvadamies un man ir aizdomas, ka pie Miloša atgriezīšos vēlreiz. Stevo atkal aizved uz savu koka namiņu. Manuprāt, tas ir daudz serbo-reālistiskāks pasākums un autentiskāks par Kusturicas piedāvājumu. Tādā nozīmē, ka tā tiešām dzīvo Serbijā, nevis, iespējams, tā varētu būt dzīvojuši.

Stevo aizved ciemā pie kāda 93 gadus veca vīra. Pie ieejas stāv velosipēds. Ar to viņš braucot uz veikalu. Viņam arī esot „vismaz desmit bērnu”. Parunājamies dažas minūtes un braucam tālāk. Aizbraucam atpakaļ pie Stevo pēc aizmirstajiem auto dokumentiem . Stevo rāda savas sandaļkurpes – tās esot vislabākie apavi. Staigājis divus gadus tajās basām kājām un bez zeķēm.

Dodamies ceļā. Esam pie akas ar „Balto ūdeni”. Tur jāmazgā acis. Ja kādam tās ir apsārtušas, tad pēc mazgāšanas tas pārejot. Bet tad acis jāmazgā tā, lai tiešām ūdens būtu pašās acīs. Braucam pa Zlatiboras pakalnēm uz Sirogojno pašā Zlatiboras nomalē. Skati pa logu milzum skaisti.

Kalni lieli, lēzeni un plaši ar gludām pļavām. Nu vismaz pa gabalu šķiet, ka gludām. Ceļi maziņi un šauri, bet asfaltēti. Velobraucējiem šajā apkārtnē tie būtu pašā laikā. Nopietni. Man arī sakārojās. Šad tad apstājamies un es drusciņ pabildēju. Agrāk tur visur esot bijis pilns ar aitām. Tagad maz vai nemaz.

Piebraucam pie brīvdabas muzeja. Esmu jau iepriekš sabrīdināts, ka tur būs ne tikai Stevo Woman Ceca, bet arī ne vairāk un ne mazāk kā Serbijas kultūras ministrs. Tur viņus visus arī satiekam. Laiks joprojām lietains. Stevo, kā parasti, visus pazīst. Sveicinās un aprunājas. Viņš tiešām ir īsts vietējais. Jeb arī Serbijā visi visur ir vietējie – ej nu zini. Stevo iepazīstina ar Ceca (tas ir viņu saīsinājums no Svetlana) un pasaka labdien arī ministram. Pēc vai pirms tam Stevo ieklačoja, ka ministrs esot gejs. Nekādu nīgrumu gan viņš par to neizrādīja, bet jāpiemin bija. Mani gan ne ministri, ne geji īpaši neinteresē. Muzejā vecajiem namiņiem jumti nevis no niedrēm vai skaidām, kā LV, bet no dēļiem. Viens namiņš sevi apsedzis arī ar akmens plāksnēm – katra kādu 3-4 šīferu biezumā. Viens namiņš ar virtuvi un guļamistabu. Guļvietas visas cieši blakus vienā rindā un pazemas. Virtuve liela ar divām durvīm. Neatceros, vai austrumu rietumu vai ziemeļu dienvidu virzienā, bet, ja kāds nomirst, tad ārā nes tikai pa vienām no tām durvīm uz noteiktu debess pusi un nekādā gadījumā kaut kā citādi. Sētmalē viens vīriņš no kaut kādām resnām klūgām taisa kārbiņas bez naglām un līmēm. Tā kā ir ieradies ministrs, ir arī filmētāji un fotogrāfi. Operators sarunā bērneļus tautas tērpos, lai viņam uzdejo. Man arī no tā daža glīta bildīte sanāk, lai ari mazie paši to tā slinki un ironiski īsteno. Pēc atbrīvošanas uzelpo. Vēl ieraugu arī dažu īsteni serbu un man prieks, ka man jau ir tāda cepure.

Muzejā ar to arī lieta darīta.

Dodamies tālāk uz Sirogojno adītāju muzeju. Te nu gan varētu būt daudz stāstu. Adītājas visādos ceļvežos pieminētas. Ada no aitu vilnas, no Islandes aitu vilnas. Esot dauuudz labāka. Tajā apkārtnē neesot nekas neparasts satikt kundzīti, kas ejot pa ceļu un ada. Līdz ar labu mārketingu un sieviešu rosību, viņas uztaisījušas to visu par labu zīmolu un tieši sievietes to apvidu tad arī pacēlušas. Pirms daždesmit gadiem tur neviens autobuss neesot gājis un esot bijis viens ļoti pamests nostūris. Tagad muzejā izgriezumi no avīzēm un ieraksti atsauksmju grāmatās liecina, ka lielā pateicībā Sirogojno sieviešu adījumus pieņēmušas gan Nensija Reigane, gan Raisa Gorbačova. Jakas un cepures celtas godā i Baltajā namā (biela kuca), i kremlī. Ipērku sev lētu un labu cepuri. Par labumu gan pārliecināšos ziemā, bet pašam patīk.

Kafejnīcā iedzeram tēju, Stevo, nu jau diezgan patālu no mājām esot, arī tur viens paziņa. Tikmēr pāri vientulīgajam laukumiņam redzam, ka adītāju muzejā iekāpj arī ministrs. Dodamies tālāk pa mazajiem asfaltētajiem celiņiem. Laiks ir pelēks un tā kā velk uz lietu, bet šad un tad uzkrīt tik pa kādai pilei. Apvidus diezgan tukšs, bet joprojām nepamet doma, ka vajadzētu te kādreiz ar velo – kalnains, bet asfaltēts un skaists celiņš. Stevo brauc diezgan džigitaini un rodas visai droša sajūta, ka viņš noteikti zina taisnāko ceļu. Pa ceļam satiekam 4 vīrus, dzeram rakiju. Arī tur viens vai divi tiek atpazīti. Jaunākais no četrotnes ļoti pieklājīgā angļu mēlē pastāsta, kur studē, ka atbraucis tāpat vien pie uz laukiem un vispār – visi ir apmierināti ar satikšanos. Neviens arī neapvainojas, ka neņemu piedāvāto dziru. Pa ceļam Stevo rāda savas sievietes mātes māju. Nesarunājoties jau pāris mēnešus. Pajautāju, vai kāds nopietns iemesls, jeb vienkārši temperamenta jautājums – pareiza atbilde ir otrais variants. Dodamies uz Čačak pilsētu, kur man paredzēts satikt Vācijā iepazīto kolēģi, taču viņš pēdējā brīdī atsūta īsziņu, ka nebūs mājās – lai es paliekot viesnīcā. Man tas neder.

Pa ceļam vēl mani ieved pie Popa Milana. Tas ir vietējais pareizticīgo mācītājs, kurš atjaunojis, laikam, 15.gs. dievnamu un pie viena ir arī gleznotājs. Satiekam viņu tērptu kombinezonā un ar pļaujamo mašīnu rokās. Stevo, kurš laikam Popu Milanu kādu laiciņu nav saticis, draudzīgi papliķējot, norāda uz svētā tēva punča izmēra izmaiņām. Glezno Milans ne tuvu ne ikonas. Jā, ir šis tas reliģisks, bet visādi citādi fanātiskāki kristieši viņu nudien nesaprastu. Viņš pat rīko tādus kristīgo mākslinieku plenērus. Nosaukums gan ir cits – kolonijas. Es mulstu, jo neko daudz no tā visa nesaprotu. Taisni vai žēl, jo tā vien izskatās, ka te lietpratējam būtu ko jautāt un redzēt. Pops ari pats lēnām iesilst uz runāšanu un šo to izstāsta. Arī padsmitgadnieks dēls viņam jau gleznojot.

Vakars vairs nav tālu un man jādodas uz Belgradu, jo Čačakā vairs nav ko darīt. Stevo ar Milanu saštuko, ka nav ko braukt man uz Čačakas autoostu – daudz tuvāk esot vietējā dzelzceļa stacija, no kuras pēc 20 minūtēm ejot vilciens. Namatēvam Belgradā, uzzinot, ka braukšu ar vilcienu, ļoti sirsnīgi brīdina vēlreiz apdomāt šādu izvēli. Vilcieni esot ļoti lēni un izklabējuši un braukšana neesot nekāda foršā. Ej nu zini, ko viņš ar to domāja, jo man par to tā arī nesanāca pārliecināties. Neatbrauca vis parastais Rīgas vagonu rūpnīcā ražotais elektriskais vilciens, bet gan kaut kāds viltīgais smukais. Iekārtojos kupejā pie kāda ļoti solīda un pēc skata diezgan augstprātīga kunga. Sāku kārtot bildes kompītī.

Pretī sēdošais vīrs kaut ko ļoti lietišķi lasa un atzīmē lapas malās. Tā viltīgāk palūkojoties, var noprast, ka tā ir nevis darba, bet gan daiļā literatūra. Viņam par nelaimi un man par laimi viņam kaut kas nokrīt zeme un paripo zem mana sola. Tā kā ar atrašanu diez ko neveicas, izvelku savu lukturīti, knibulis tiek atrasts, un saruna var sākties. Izrādās vīrs runā ļoti labā, tiesa, ne īsti sarunvalodas, krievu valodā. Viņš ir Serbijas dzelzceļa darbonis. Stāsta, ka vilciens, kurā es esmu iekļuvis ir ļoti labs un tāds vienīgais iekš visas Srbska Železnica un braukā maršrutā Podgorica – Begrada. Vilciens tiešām tīkams un pie mums tāds būtu ļoti labs piemērs ērtai braukšanai. Serbs, izrādās, ir ļoti varens vīrs. Viņš lasījis veselu kaudzi profesionālās un daiļliteratūras tieši krievu valodā. Viņš saka, ka, lai nu kurā, bet krievu valodā gan esot pieejams gandrīz viss, ko cilvēkam būtu vērts izlasīt. Tobrīd gan viņa lasāmviela bija serbu vai kaut kādā citā valodā. Kāds itāļu autors, kura darbu izlasot, pēc man ceļabiedra domām, visi dzīves un dzīvošanas pamati saliekoties pa plauktiņiem. Viņš vienmēr lasot. Nekur nebraucot, ja kompītī neesot iekopēts vai nav izdrukāts kaut kas lasāms. Saka, ka daudz jo daudz grāmatu, kuras mājās stāv plauktos, viņam esot arī elektroniskā formā – lai būtu ērtāk paņemt līdzi. Es pastāstu, ka gaidīšu līdz lētākām un ērtākām e-grāmatu lasīšanas ierīcēm un, ka datora ekrānā negribu lasīt. Tā nu es joprojām dzīvoju ļoti mazlasošs. Viņš, protams, krietni palasījies arī par vēsturi un man noteikti netrūktu laika viņā klausīties vēl vairākas stundas vai dienas. Gandrīz vai jānožēlo, ka esmu iekļuvis tajā labākajā, ātrāk un gludāk ejošajā vilcienā un ceļš ar tādu sarunu biedru būs īsāks. Par Serbijas un visa reģiona vēsturi viņam ir ļoti plašs priekšstats. Viņš ir gana drošs ateists, viņš tiešām spēj spriest diezgan asi un labi pamato. Arī par Melnkalnes un Serbijas attiecībām un Melnkalnes neatkarību viņam ir ko teikt. Viņš patiesībā ir no Melnkalnes un nesaprot, kāpēc tāda viena liela noziedznieka Džukanoviča valsts ir vajadzīga. Te vietā ir viņa atgādinājums, ka Džukanovičs ir viens no bagātākajiem Eiropas, ja ne pasaules valstu līderiem, esot tik ļoti maziņas valsts prezidents. Ir žēl šķirties no tāda vīra. Par laimi man paliek viņa e-pasta adrese un viņam mana. Viņš man tad apsolīja un vēlāk tiešām arī atsūtīja bildes no vietām, kuras teicos neesmu paguvis apskatīt Melnkalnē. Viņš izkāpj agrāk nekā Belgradas centrālajā un manā gala stacijā.

Mans namatēvs pa tālruni man dod norādījumus par to, kur man jākāpj ārā, kurā tramvajā jāsēžas un kura ir mana pietura. Tā tiešām bija prātīga doma uz ceļojuma laiku ieviest vietējo pre pay karti. Tas it kā atņem daļu piedzīvojuma, bet laika un sakaru un drošības sajūtas un ieraugāmo lietu sakārtošanā ziņā dod varen daudz – tā ir labi un rekomendējami, ja vien ir kam zvanīt vai rakstīt. Tramvaji Belgradā apmēram tādā stāvoklī, kā mūsējie pirms kādiem 10 vai padsmit gadiem, bet ir ok. Meitenes tramvajos un ārpus tramvajiem ļoti glītas. Mikrorajona pieturās jau arī nemaz nav daudz kā citā uz ko skatīties. Ierodos namatēva dzīvoklī netālu no lielās un plašās Gagarina ielas JaunBelgradā. Viņa mamma pagatavojusi lapās ietītus rīsus ar gaļu. Ir tik gardi, ka pat manā pofigismā liek justies neērti par jauko uzņemšanu. Esmu kārtīgā Belgradas mikrorajonā. Vēlos pa nakti ļogu paturēt vaļā. Pilsētai ir gana nomierinoša skaņa un gaiss svaigāks. Joprojām nav atgriezies šai pilsētai ikdienišķais karstums. Vasarās te neviens nevarot iedomāties savu dzīvokli bez kondicioniera. Manā būšanas laikā tas tā arī netika ieslēgts. Ar Vladimiru nedaudz parunājam par nākošās dienas plāniem un tad izslēdziens.

8.diena

Svētdienas plāns ir doties līdzi Vladimiram un viņa draudzenei uz Indie pilsētiņas svētkiem ar gadatirgu un dažu labu etno priekšnesumu. Arī te plānotie laiki tiek kavēti par kādu stundu. Man, kurš pie tādām lietām nav īpaši pieradis, tobrīd tas neko daudz netraucē. Gaidot draudzeni, klaiņojam apkārt pa rajonu. Noejam gabalu gar Savas upi. Pilsētas krastā tā ir pilna ar peldošām izklaides vietām, kafejnīcām un restorāniņiem. Otrā krastā ir sala. Nosaukumā kaut kas ar čigāniem saistīts, bet pašai salai, vismaz šodien, ar tiem nav nekāda sakara. Salas krastā viena pie otras ir peldošas mājiņas, visas vienādas. Maksājot tāds namiņš šajā vietā dažus desmitus tk eiro. Par to, kur paliek visu augšminēto peldošo objektu kanalizācija gan laikam nav daudz jāprāto. Var jau būt, ka ne visa, bet diez vai tas viss būtu bez sekām upes tīrībai.

pāragrs P.S.

Biju vēl visur kur....

...bet tagad lieliski sākušas izpausties manas slinkrakstīšanas iemaņas. Paceļoju jau vēl dažas dienas. Ja kas, jautājiet, tik tā – ar mēru.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais