Ceļojums pa Meksiku ar auto un citi piedzīvojumi

  • 16 min lasīšanai
  • 26 foto
Braucēji: Margita, Edgars, Ingus. Laiks: 13.okt.-27.okt.2005 Rakstiņš ir organizēts tā: 1.daļa - mūsu iespaidi un emocijas; 2.daļa - sausa statistika un ieteikumi. 1DAĻA Ievads. Jau vasaras vidū zinājām, ka brauksim uz Meksiku un, izmantojot īrētu mašīnu, apbrauksim vismaz daļu valsts pēc pašu sastādīta ceļojumu plāna. Lai gan Ingum jau bija viena Meksikas apceļojuma pieredze, ceļojuma plānošanai pievērsāmies no “0” – nozīmējot gan mūs interesējošos apskates objektus, gan ceļā pavadāmo laiku, gan ceļojuma galapunktus. Pirms brauciena, apskatot pieejamo informāciju par ceļošanu Meksikā, redzējām gan briesmu stāstus, kas saistās ar braukšanu pa MEX, gan sajūsmu par redzēto un piedzīvoto, tomēr centāmies no tā neietekmēties. Mūsu avio biļetes izmaksāja nedaudz vairāk kā bijām iecerējuši, jo nokavējām kādas aviokompānijas lēto biļešu izpārdošanu. Sākuma Plāns. 1.nedēļu braukāt, baudīt, apbrīnot Centrālo Dienvidmeksiku, 2.nedēļu atpūsties pie Klusā okeāna. Braucam. Edgara brālis mūs samiegojušos nogādā Rīgas Lidostā 13.oktobrī 5:30am. Lidojums uz Rīga -Mehiko paredzēts caur Amsterdamu, kurā mums ir 5h brīvais laiks. Margita, iepriekš jokojot, teica, ka tas ir jāizmanto un jāievelk kāds kāsis :D. Kāšus nevilkām, bet uz Amsterdamas centru aizbraucām. Paēdām brokastis, paskatījāmies uz kafejnīcām, kurās var iedzert ne tikai kafiju. Pie vienas no tādām bija aptuveni tāds uzraksts: “Welcome all, at least 18 of age, others- Don’t even try to sneak around!!” :D Vēl mūs izbrīnīja, cik daudz vietējie brauc ikdienā ar velosipēdiem. Tie tur bija sakrauti čupām, piestellēti un noparkoti visās malās - pie laternām, redelēm, notekām utt. (dzirdējām runājot, ka Amsterdamā velosipēdi tiek nozagti tik bieži, ka neviens tam īpaši uzmanību nepievērš, jo īpaši tāpēc, ka nozagtie velosipēdi atgriežas apgrozībā). Jāatzīst, infrastruktūra tur ir ļoti draudzīga velosipēdiem. H’ola Mexico un pirmā gandrīz bezcerība. Lidojums Amsterdama - Mexico City ilga vairāk par 12h, kājas, mugura stīvas, neizgulēšanās, pliekans ēdiens utt., bet izturēt varēja. Tā kā lidojam uz rietumiem, tad Mehiko City esam 13.oktobra 7PM. Lidostā viss bez kavēšanās. Bijām norezervējuši mašīnu kompānijā National; kompānijas pārstāve gaidīja ar plakātiņu pēc izčekošanās. Pēc visādu detalizētu lietu noskaidrošanas, kas saistās ar dokumentāciju, mūsu iespējām un vēlmes rēķināties ar noteiktu naudas summu, mēs savā valdījumā ieguvām Nissan Tsuru ar automātisko kārbu un vēsinātāju, kas strādāja, un CD atskaņotāju, kas nestrādāja. Škrobe bija par to, ka uzreiz, paņemot vāģi, neapskatījāmies vai CD strādā, pēc tam nācās braukt bez mūzikas vai klausīties kaut ko šaušalīgu vietējās radiostacijās. Vēlāk vēl izrādījās, ka mašīnai katra riepa ir no savas firmas un spiediens riepās bija no 1,5-3 :D. To gan mēs atklājām tikai 3.dienā. Visus augstāk uzskaitītos trūkumus kompensēja apziņa, ka konkrētais piedāvājums uz 14 ceļojuma dienām bija par 200 USD lētāks kā citās firmās. Kungs, auto nomas National lidostas ofisiņā, bija pirmais meksikānis, kurš runāja un saprata teikto angļu valodā. Iedevis mums sīku un apšaubāmu Mehiko kartīti (liela mēroga karte ar pilsētas lielāko ielu norādēm), nedaudz apstāstījis, kā aizbraukt līdz rajonam, kur ir mūsu norezervētā viesnīca, novēlēja mums veiksmīgu ceļojumu un atgādināja, ka uz auto atslēgām ir diennakts tālruņa numurs, uz kuru varam nepieciešamības gadījumā zvanīt... Un tad sākās sūdi. Izrādījās, ka viesnīca ir Mehiko austrumu pusē, bet lidosta ir rietumos, man nez kāpēc tīmeklī šķita, ka abas ir austrumpusē. Lija lietus. Tumšs. Mašīna, šķita, vispār nevelk, joslas afigena šauras, nepierasta braukšanas kultūra un pilnīgs izpratnes trūkums par vietējo ceļu norāžu loģiku, spāņu valodas absolūta nezināšana. Tā nu rezultātā kūlāmies kā pratām: vairākas reizes nevajadzīgi samaksājām par maksas ceļiem; izbraucām pat ārā no Mehiko; braucām pāri kaut kādām bordjūrām; taujājām ceļu, rokā kā bībelīti turot spāņu valodas izteicienu grāmatiņu. Prasījām lai zīmē ceļu, jo angliski neviens uzrunātais nefiltrēja. Beigu beigās, liekot lietā loģiku, koncentrējot spēkus un uzmanību + ar vietējo kartogrāfu palīdzību iekūlāmies mums vajadzīgajā rajonā Naucalpan, un pēkšņi kāds no mums iebrēcās, ka pa kreisi esot viesnīca, kurai nosaukums kā mūsējai. “Eu, davai, paskaties vai no interneta izdrukātā izskatās tāpat kā šitā!!!” Ir, fū!! Pēc 3 stundu maldīšanās nokļuvām viesnīcā. Holiday Inn Naucalpan Toreo- Satelit. Otrā diena, jeb 14.oktobris, otrā gandrīz bezcerība. No rīta jau modāmies ar apziņu, ka pamatu pamats braukšanai pa Mehiko ir labas kartes, tādēļ pirmajā apgaitā ap viesnīcu devāmies ar nolūku iepirkt ceļu kartes. Nopirkām divas grāmatas - viena par Mehiko, bet otra par visu Meksiku. Guia Roji - izrādījās ļoti ērtas un noderīgas kartes. Diezgan dārgas, taču vienojāmies, ka uz kartēm jau nu netaupīsim, it sevišķi, ņemot vērā iepriekšējās nakts pieredzi. Pēc plāniņa, todien mums bija paredzēts pa 1h aizbraukt līdz Saules un Mēness piramīdām, kas atrodas netālu - ziemeļaustrumos no Mehiko. Tomēr tas mums nepalīdzēja un mēs maldījāmies 4h pa Mehiko un tās sastrēgumiem. Šoreiz mācās virsū karstums un izmisums, pie sevis domāju, vai tad nu 1 maģistrs (E) un 2 bakalauri, neatradīs ceļu!! Prasījām ceļu vairākiem cilvēkiem, no kuriem neviens nejēdza angliski, bet bija laipni un gatavi skaidrot. Kādam kungam – vietējās kafejnīcas īpašniekam – ar vārdnīcas palīdzību taujājām pēc pareizā ceļa uz piramīdām un mūsu pašreizējās atrašanās/ maldīšanās vietas. Lai gan viņš bija sabiedrisks un palīdzēt kārs, neko produktīva sadarbība mums nesanāca – kā izrādījās mūsu teikto nedz spāņu, nedz angļu valodā viņš nesaprata, vārdnīcā norādītās frāzes un jautājumus izlasīt viņš nespēja(!), kartē absolūti neorientējās... un vienīgais, kā mums palīdzēja, bija Edgara pavadīšana līdz interneta kafejnīcai, kurā vēl divi pieaicinātie palīgi spāņu valodā datordrukā uzrakstīja mums maģistrālo ielu nosaukumus ceļā uz piramīdām... Visnoderīgākais pēcāk izrādījās jauns džentelmenis ķirzauniekos, kas spļaudīja sēklas un viņa māte - maza veikaliņa īpašniece. Jaunskungs zināja pāris vārdus angliski! Un mēs izpratām, ko viņi mums spāniski stāstīja, un mēs pēc ilgas braukšanas izkūlāmies uz pareizā haiveja, taču neraža - tur kaut ko laboja un uz piramīdām norādīja nevis normālā ceļa zīme, bet oranži uzkrāsots plakāts. Tas bija palaists garām un nācās braukt caur mazu miestu, kas saucās Tecamac, un atkal nācās taujāt pēc ceļa, jo mazajās pilsētās norādes gandrīz nav vispār. Pie piramīdām, kas ir blakus pilsētiņai San Juan Teotihuacan nokļuvām 5:30pm. No attāluma jau redzējām piramīdas. Taču to aplūkošanai vajag vismaz 4h, tādēļ meklējām viesnīcu. Apmetāmies auto motelī Quinto Sol, pa normālu cenu (530 peso), numurā bija arī džakuzi! Vakarā aizgājām līdz pilsētiņas centram, sapirkāmies alu, pirmo reizi pa īsto paēdām vietējās vakariņas un gājām gulēt. 15.oktobris. Saules un Mēness piramīdas. Iespaidīgi!! Sapirkāmies visādus suvenīrus. Edgars bija meistars uz kaulēšanos. Kaut kādu indiāņu masku nokaulēja no 650 peso līdz 200 peso. Šī vieta tiešām ir tā, kur kaulēties pēc sirds patikas, un visam kam pirmā cena tiek nosaukta virs 150 peso, patiesā cena ir 3 mazāka. Būtībā šajā vietā nonācām pie secinājuma, ka Meksikā nav vērts skatīties uz preces vai pakalpojuma prasīto/ norādīto cenu, bet pašam jāizdomā, cik ir gatavs par attiecīgo lietu maksāt un pie šīs cenas arī jāpieturas. Un laidiet gar ausīm pārdevēju gaudošanu par to, ka suvenīri ir handmade utt., jo patiesībā tie lielākoties štancēti vietējās rūpnīciņās un ir vārgas kvalitātes. Ceļojuma beigās radās priekšstats, ka Meksikā bez alus, tekilas un cigāriem, neko citu īpaši neražo, bet tirgojas visi, kas var kustēties. Vazājoties gar tirgotāju būdām, dzirdējām nievājošo – “los americanos”. Prasījām vietējam, kādēļ viņiem nepatīk amīši. Atbilde - viņi grib nopirkt visu par 1 dolāru un uzskata mūs par muļķiem. Pēc piramīdu apskates caur Tecamac devāmies uz Pachuca (2,3 milj. iedz.), ar mērķi sasniegt Mineral el Chico nacionālo parku. Tecamac pilsētiņā bija pēdējā maldīšanās visā ceļojumā, nevarējām atrast uzbrauktuvi uz maksas ceļu, pajautājām ceļu policijai, viņi mums laipni izskaidroja. Tad vēl bija labs hīts - Meksikā ir daudz vietas, kur uz ielām pārdod dzeltenas, noplūktas vistas. Braucot caur pilsētiņu, pamanījām, ka viens suns ir nočiepis vienu no šīm vistām un, atskatoties uz vistu īpašnieku, šmauc projām. Vīrelis, nosmulēti baltā ķitelī viņam sparīgi sekoja un bļaustījās, pats par sevi ķiķinādams, jo manīja, ka mēs par godu šim gadījumam, esam samazinājuši ātrumu, un riktīgi smejamies :)). Meksikas ceļojuma laikā sastapām vēl daudz šādus nevienam nepiederošus suņus, kurus nodēvējām par “jauna saimnieka meklējumos esošie”. Caur Pachuca pilsētu izbraucām bez aizķeršanās. Ap 5pm iebraucām Mineral el Chico pilsētiņā, kas atgādināja Rumānijas kalnu pilsētiņu. Tajā pilsētā ir 2 viesnīcas - abas dārgas. Vakarā bija auksts, jo pilsēta atrodas augstu kalnos. Ja kādam interesē Norvēģijas kalnu skati ar klintīm, vai grib kāpt klintīs Meksikā - laipni lūgti, savādāk neiesakām. Vārds El Chico ceļojuma turpinājumā - tika lietots tikai ironiski. Paēdām vietējā ēdnīcā dažādus tacos. Vakarā dzērām alu un, kamēr Margita bija devusies apskatīt vietējo baznīciņu, mēs ar Edgaru atvairījām iereibušu vietējo meiteņu uzmanības apliecinājumus, kas vairākkārtīgi tika raidīti mūsu virzienā ar vārdiem “Kiss me” un ķiķināšanu. 16. oktobris. Tikai braucam. No rīta ar otrās viesnīcas pavāra (kurš izrādījās vēl viens retais mūsu ceļojuma laikā sastaptais angliski runājošais cilvēks), palīdzību par velti dabūjām velosipēdus un pabaudījām dažu labu skatu. Uz mūsu jautājumu, vai Meksikā vēl ir kāda vieta, kurā klimatiskie apstākļi un daba līdzinās Mineral el Chico, pavārs atbildēja ar apstiprinošu “jā, esot – nacionālais parks Pueblo Nuevo”, kurš atradās nepilnu 10 km attālumā... Pēc diezgan nogurdinošā brauciena ar velosipēdiem atvadījāmies no el Chico ar pusdienām vietējā ēdnīcas tipa kafejnīcā un braucām El Tajin virzienā, kas ir bijusi Maiju svētvieta. Uz kartes attālums šķita neliels, taču ceļš no Mineral del Montes pilsētas uz Poza Rica virzienu bija drūmi līkumains un kalnains - pa 40km/h ātrāk nevarēja pavilkties. Pa ceļam pie topēm, vietējie sīkie pārdeva visādus žāvētus augļus - žāvētie banāni pa 5 peso bija garšīgi. Pa vidu bija tāds hīts, ka viens vecītis kādas pilsētiņas krustojumā skriedams stūma belašu tipa ratiņus. Viņš tēloja transporta līdzekli, jo griezās krustojumā kā viens no tiem. Tā kā krustojums bija pilns ar mašīnām, plus vēl topes, viņš, skriedams aiz mums, tuvojās un pat mūs apdzina! Tas bija ārkārtīgi smieklīgi. Mēs smējāmies par to, kas viņš “pašol na apgon”!! :DD Tikai Ap 5pm tikām pie El Tajin, taču tas bija par vēlu piramīdu aplūkošanai, un mēs palikām auto motelī. 17.oktobris. El Tajin. Sijātājs. Pirmdiena. Atlantiskais okeāns. Veracruz. Pirmdienās Meksikā daudz kas ir ciet, bet El Tajin bija vaļā. Bija silts un lija neliels lietiņš un mēs izrādījāmies vienīgie El Tajin apmeklētāji tajā laikā! Tas bija super! Paēdām pie El Tajin vienā no kafejnīcām. Tur bija negaršīga vista (pollo –spāniski), un turpmāk no pollo mēs izvairījāmies. Pēc tam devāmies uz Veracruz, ceļš vijās gar Atlantisko un mēs izmantojām iespēju iebrist tajā. Ūdens bija silts, taču diena bija apmākusies un pludmale netīra, tādēļ peldēt negrasījāmies. Šo ceļu nevarēja salīdzināt ar ceļu līdz Poza Rica, šamais bija samērā taisns un ātrs. Pa priekšu mums vālēja vietējais ātruma cienītājs ar pikapu, uz kura bija uzraksts Guzman. Tas atgādināja filmu par Los Angelos, kura bija citāts “Eta tačka Guzmana”! 4:30pm bijām Veracruz, laiks bija noskaidrojies, un ārā no mašīnas bija pamatīga tveice. Ar pirmo mēģinājumu, pēc Lonely Planet, atradām viesnīcu un devāmies apgaitā pa pilsētu. Verazruz mums ļoti patika, par spīti citu cilvēku ne pārāk labajām atsauksmēm! Kārtējais hīts bija tāds, ka restorāni tur bija pa pillo un viena ļoti, ļoti uzmācīga vecene mūs gribēja ar varu aizvilkt uz savējo. Taču viņas ēdienkarte bija bez bildēm un tikai spāniski, un it īpaši tādēļ, ka taisījāmies ēst jūras veltes, izvēlējamies citu restorānu. Uzmācīgās kundzes seju rotāja lielākā vilšanās izteiksme. 18.oktobris. Nocietinājumi. Heading Palenque. Otrā rītā pēc vienas laipnas meitenes padoma aizbraucām uz vecās ostas nocietinājumiem, kas atrodas pilsētas dienvidgalā netālu no ostas. Tie ir saglabājušies kopš Amerikas kolonizācijas laikiem. Bija baigi karsts. Veracruz bija labi, viegli braucama, nu, super pilsēta! Devāmies uz Palenque, kur bija plāns apskatīt gan drupas, gan ūdenskritumus. Ceļš bija tāls (Veracruz -> Minatitlan -> Villahermosa -> Palenque), ātrs un dārgs. Ātrs, jo tā bija Cuota (maksas ceļš), dārgs - maksāja kopā vismaz 60_. Bet tāpat tas ir daudz labāk, nekā dragāt pa carretera principal (parastais ceļš) caur visādiem ciemiem un kratīties pa topēm. Pa ceļam, kur bija jāmaksā pa ceļu, varēja nopirkt auglīšus maisiņos. Apelsīni bija ok, bet kārdinošās mango augļa šķēlītes izrādījās ar kādu mistisku garšvielu apkaisītas un tādēļ pilnīgi nebaudāmas - izcili pēēēē! Tikko satumsa (18:30) un mēs iebraucām Palenque - samērā ātri atradām viesnīcu pa lēto - 150 peso visiem 3, un viesnīcai bija pagalms, kur nolikt mašīnu, kā arī mazs baseins. Vakarā pastaigājām pa pilsētu, tur bija samērā daudz balto cilvēku. Palenque - laba vieta!! Nokristījām to par Palangu. Edgars jutās laimīgs un šo sajūtu nosauca par Asta Manjana! Šķiet, tam ir saistība ar maļina.  19.oktobris. Palenque drupas, 2 iespaidīgi ūdenskritumi. Palenque drupas ir lieliskas, džungļu vidū! Bija ārkārtīgi sutīgs. Pie mūsu kājām no avokado koka nokrita auglis - tas bija ļoti garšīgs! Palenques apkārtnē bija visuzmācīgākie ceļu pārdevēji. Pie topēm viņi novilkta striķi un tādejādi mēģināja piedabūt braucējus apstāties. Ņemot vērā mūsu patiesi rūgto pieredzi ar ceļmalā nopirktajiem mango, vienu tādu striķi mēs pārplēsām ar mūsu ņipro Tsuru, ko šad tad saucām par Čuru. Kopumā šī bija vieta, kurā uzdarbojās dažādi pašdarbnieki, kuri par 10 peso bija gatavi gan mašīnu nomazgāt, gan arī to paskatīties (car watching), kā arī mums jau zināmie suvenīru tirgotāji. Atceļā no Palenque apmeklējām divus lielākos vietējos ūdenskritumus – Cascada Misol-Ha un Cascadas de Aqua Azul. Tie bija izcili skaisti un ir jāredz! Ceļā no Misol-Ha uz Aqua Azul izpeldējāmies vienā kalnu upē, uz kuru norādīja īpaša norāde uz ceļa. Līdzīgi kā citās kultūrvēsturiskās vietās arī par šīs peldvietas apmeklējumu bija jāsamaksā 38 peso no cilvēka. Tomēr tas bija to vērts, jo ūdens bija Super lagūnas krāsā, krāšņas ainavas un skati. Izskatījās, ka tur varētu būt arī krokodili, bet vietējais teica, ka peldēt var un lai neraustāmies. Tā nu mēs peldējām. Mums vēl bija tāls ceļš priekšā un, tā kā bijām jau kādu laiku dragājuši, ilgojāmies pēc nesteidzīgas atpūtas un 100% atvaļinājuma sajūtas. Nolēmām izlaist Tuxtla Gutierrez apkārtnē ieplānotā Canon el Sumidero apskati, kuru apskatīt, šķiet, noteikti ir vērts. Ceļš uz Tuxtla caur San Cristobal De Las Casas bija ārkārtīgi līkumains un kalnains. Margitai bija nelabi. Riepas kauca gandrīz katrā līkumā un ceļu norādes curva peligrosa, frene con motor, maneje con precaucion, paliks prātā uz mūžīgiem laikiem. (Bīstams līkums, bremzēt ar motoru, brauciet piesardzīgi). Ar motoru tiešām jābremzē, jo parastās bremzes šādu slodzi nevar izturēt ilgstoši. San Cristobal esot ļoti skaista pilsēta, taču nolēmām vēl izturēt ceļu līdz Tuxtla Gutierrez. Dictum - factum. Palikām motelī, Tuxtlā - neiebraucot centrā. Pilsēta samērā liela un dzīvīga, taču mūs vilināja tikai vairs Puerto Escondido un nekas cits! 20.-26.oktobris Puerto, Puerto beidzot! Piecēlāmies no paša rīta un nebrokastojuši devāmies ceļā, jo bija paredzēts tāls brauciens Tuxtla Gutierrez -> San Pedro Tapanatapec -> Santo Domingo Tehuantepec -> Salina Cruz -> Puerto Escondido. Bija jābrauc ap 560km. Ceļš ļoti labs un ātrs. Jo tuvāk tikām okeānam, jo ik pa brīdim ceļu pārskrēja ķirzaka, vai šad tad aizlīda čūska. Ap 5pm bijām Puerto Escondido, un pa taisno meklējām Playa Zicotela (Zicotela pludmale), un konkrētu vietu Bueno Onda cabanos. Tur biju jau pagājušajā gadā. Saimnieki tur ir no Francijas un Itālijas, un ir ļoti viesmīlīgi. Tur valda tāds kā filmas Beach noskaņojums - komūna :) Gulēšana 2 vietīgos bungalo. [Viens bungalo maksā 120 peso par diennakti. Par nelielu samaksu (10 peso par reizi) bija arī pieejama virtuvīte - tātad var taisīt ēst pats]. Okeāna tuvums, palmas un patstāvīgā kāda mums līdzīga “atpūtnieka” zvilnēšana šūpuļtīklā radīja īpašu atvaļinājuma noskaņu. Tur arī pavadījām līdz pat 26 oktobra rītam. Neskatoties uz to, ka pēc vietējo gada rituma jau bija iestājusies gada aukstā sezona, ārā pat vakaros ziemeļu platuma grādu izcelsmes cilvēkiem sviedrējās sāni. Kā zināja teikt Simona (viena no mūsu īrēto bungalo līdzīpašniecēm) +16 grādi tur ir bijusi zemākā temperatūra pēdējo 7 gadu laikā. Par to, ka Jukatānas pussalā esot plosījusies Vilma (orkāns), uzzinājām tikai no draugu un radu e-mailiem. Karstums, lieli viļņi, peldēšanās, sērfošana, priecāšanās, iedzeršana, spriedelēšana par dzīves jēgu... Viss kā nākas. Pilsētiņas centrā ir info būcenis - tās vadītāja labi runā angliski, un no viņas var gūt labu info. Par ballītēm viņai neprasiet - aizsūtīs vēl uz kādu nacionālo deju uzvedumu kā mūs. Ostiņā var izīrēt motoreni ar kapteini, aizbraukt aplūkot lielos bruņurupučus okeānā, snorkelēt lagūnās - smukas zivtiņas un koraļļi, arī sarunāt niršanu. Pirmos divus mēs izmantojām. Tas bija jauki. 300 peso par 2h laivas izmantošanu un vēl 300 peso par snorkelēšanas (pleznas un maska) inventāra nomu uz visu dienu 3 cilvēkiem. Ieteiktu piesardzīgi izturēties pret dažādajiem piedāvājumiem skatīt bruņurupučus un delfīnus, makšķerēt un arī snorkelēt, jo vietējie jau ir iemanījušies runāt patērētājiem tīkamās kategorijās – būs delfīni, bruņurupuči, zivis un rifi, pat pulka bildes albumā var parādīt, taču patiesība var izrādīties skarba un tīkotais “turtle and dolphin watching” var izvērsties par parastu braucienu ar motorlaivu. Mūsu brauciens gan izrādījās veiksmīgs, jo visu solīto arī redzējām, taču tāpat arī piedzīvojām citu tūristu vilšanos. 18km uz ziemeļiem no pilsētas ir vietējas izcelsmes bukletos plaši izreklamēta lagūna. Neiesaku- pilnīgs sūds, pie tam smird. Jau pirmajā vakarā, kad, ar skatiem uz okeānu bijām apgūluši zem palmām nolūkā izgaršot vietējo aldaru darinājumus, krastmalas smilšu krabis ieknieba rokā, kamēr es vācu mūsu alus bundžas pa smiltīm. Tad vēl mums bija satikšanās ar raibu čūskiņu, no kuras bija nobijušies pat vietējie. Sērfošana. Abi ar Edgaru noīrējam sērfošanas dēļus un instruktoru Erniju. Tas bija vietējais sērfotājs, kas par saviem sērfošanas skolotāja pakalpojumiem prasa 300 peso no cilvēka vienā stundā. Cena ir aptuveni vienāda visur, taču šito fruktu neiesaku. Sērfot jēdz, bet mācīt nejēdz. Slikts naudas ieguldījums. Viņš sevi sākumā labi noreklamēja: “Everybody calls me Ernie”!! Pēc tam mēs par to ierēcām. Ja nu tomēr ir vēlme izmantot sērfošanas pasniedzēja pakalpojumus, labāk ir doties uz iesācēju pludmali un “uzsēsties uz astes” citiem skolniekiem, t.i., turēties blakus tiem, kuri ir paņēmuši skolotājus, un sekot līdzi viņa apmaksātā skolotāja norādījumiem... Lai nu kā, bet trešajā dienā jau mums kaut kas sanāca, un, ja vilnis bija daudz maz normāls, kājās jau varējām pieslieties un pabraukt kādu gabalu ar dēli. Kā teica viens sērfotājs no Izraēlas: It takes time while u learn to read the wave! Kad beidzot tiec uz viļņa - gandarījums neizsakāms! Uhhhh!! Iesācējiem vislabākā ir Playa Carizalillo. Pēc tam var mēģināt Punta Zicotela. Īsto sērferu vilni Playa Zicotela var ņemt tikai īsti speci. Vilnis ir 4-5 metri augsts un pie tam tur ir diezgan sekls. Dēli vislabāk nomāt Punta Zicotela, tur ir veikaliņš un noma, īpašnieks normāli runā angliski, ir labi instruktori, un viņam ir dēļi priekš iesācējiem (plati un biezi) Ja paliek ilgāku laiku, izdevīgāk ir nopirkt dēli un pēc tam pārdot. Gan jārēķinās, ka iesācēju dēļi nomātājiem ir ienesīgākā kategorija, tāpēc tie nelabprāt tos pārdod vai arī pārdod ar zināmu uzcenojumu. Būtībā bez lietpratēja vai vietējā zinātāja padoma iesācējiem dēli iegādāties būtu grūti (pirmkārt, jau augstāk minētā iemesla dēļ un otrkārt, svešajiem un jo sevišķi nezinātājiem parasti vietējie cenšas ietirgot savas kolekcijas “labākos” eksemplārus. Tāpat Punta Zicotela ir arī dēļu labošanas darbnīciņa, kuras pakalpojumi mācību procesā var būt noderīgi. Sērfošanas dēļu noma 100-150 peso dienā, bet viss ir kaulējams, jo sevišķi, ja dēļu gribētāju ir vairāk par vienu (ja tomēr ir tikai 2 sērfotāji kā mūsu gadījumā, labāk ir ņemt vienu dēli uz abiem, jo tā ir praktiskāk un arī izdevīgāk. Praktiskāk, jo vienu dēli ir vieglāk transportēt; izdevīgāk – jo pat divatā ir grūti pamīšus nonstopā sērfot visu dienu). Sērfot ieteicams vismaz t-kreklā, pretējā gadījumā tas draud ar pamatīgu muguras nosvilināšanu. Seju ļoti ieteicams ieziest ar krēmu pret apdegumu. Pie kam ieziesties vajag nesaudzīgi, tieši tā, kā to parasti atspoguļo filmās – teju ar kaudzi uzziest krēmu uz pieres, uzacīm un deguna. Vakarā sapratīsiet, kāpēc. Garantējam!!! :)) Margita noprovēja Buggie board - tas arī ir tīri labs. To es jau biju senāk mēģinājis Kalifornijā, bet tomēr sērfs ir cita klase! 26.-27. oktobris. Akapulko. Tupais policists- Mexico City- Amsterdama-Rīga. No rīta šāvām uz Acapulco, jo bija bail nokavēt lidmašīnu 27.oktobrī. Pa ceļam uz Acapulco bija drūmākā nabadzība, pilns ar topēm, cūkas, ēzeļi, suņu bari un pat automašīnu notriektas, jau pūt sākušas, uzpūtušās govis un cūkas ceļa malā. Drūms paskats. Acapulco kā pilsēta - man nepatika, lai gan pārējiem ceļa biedriem dienas gaismā tā gan šķita simpātiska. Palikām, pēc Lonely Planet ieteiktā viesnīcā. Nekas ievērības cienīgs. Nākošā rīta jau dragājām uz Mexico City. Margita iepriekšējā vakarā saka: “Man ir slikta priekšnojauta”. Dienas sākums vēl neko ļaunu nevēstīja – izpētījām ceļu uz Mehiko, pabrokastojām un uzsākām ceļu. Un tad... braucot ārā no Acapulco, kad teju jau redzams maksas ceļa sākums, uz viadukta mūs apstādina ceļu policija. Ments apgalvoja, ka esam pārkāpuši trīs satiksmes noteikumus – pārsnieguši ātrumu, neievērojuši braukšanas joslas un šķērsojuši krustojumu pie dzeltenās gaismas. Vienīgais, ko īstenībā pārkāpām, bija tikai ātrums, iespējams, par 20km/h. Sazinādamies katrs savā valodā – mēs angļu, bet ments spāņu – tikām līdz tam, ka ments uz lapiņas uzrakstīja maksu par viņa pieminētajiem sodiem: 6000 peso!!! Mēs vispār bez valodas. Sakām - nav naudas, mēs šodien lidojam ārā un sods daudzkārt pārsniedz pat attīstītāko valstu noteiktos. Policists draud ar cietumu, mašīnas arestēšanu, konfiscēšanu un tā tālāk. Kaut kādas sarunas un mēģinājumi vienoties no mūsu puses joprojām norit angliski, kamēr policists cenšas mūs iebiedēt spāniski. Mums, protams, nav nekādas vēlēšanās sava ceļojuma pēdējā dienā iekulties nepatikšanās ar vietējo policiju, tāpēc izšķiramies par 20 Euro piedāvāšanu uzstājīgajam kopam. Nē, kungiem ar to nepietiek. Policists joprojām paliek pie sava un saka, ka jābrauc uz policijas iecirkni. Neko darīt, sākam braukt aiz viņiem, taču pēc dažiem nobrauktajiem metriem policisti rāda, lai apstājamies. Tagad jau soda apmērs sarucis līdz 5200 peso... Tāpat par daudz priekš mums. Atkal sakām, ka naudas nav, un policists atkal saka, ka lai braucam uz banku un izņemam naudu. Tielēšanās, braukšana pa gabaliņam un stāšanās. Nu jau 2000 peso. Nu jau tas kļūst nogurdinoši, tomēr mēs tāpat sakām: “Ņefiga”!!! Nu jau esam sakasījuši 35 EUR un viss. Atkal teksts par braukšanu uz policijas iecirkni, problēmām, kas mūs tur sagaida utt. Mēs - nu O.K., braucam, vismaz no policijas iecirkņa varēsim piezvanīt uz auto nomu un noskaidrot, kas un kā patiesībā ar tiem sodiem ir. Beigās atkal tiek rādīts, lai stājamies. Policists pienāk pie mašīnas un noskalda: “Money”!!! Savāca mūsu 35 EUR un notinās. Tas arī bija vienīgais šāda veida neforšais piedzīvojums, kas, mūsuprāt, tomēr beidzās normāli. Tā vieta, braucot ārā no Acapulco, viņiem noteikti ir peļņas ādere, jo, kamēr mēs kaulējāmies par soda apmēru, piebrauca VW Jetta ar citiem policistiem un novicināja tiem policistiem, kas mūs štrāfēja, veselu kušķi ar peso. Tālāk viss gāja kā pa sviestu, Mexico City nodevām mašīnu, lidosta, gaidīšana, Amsterdama, gaidīšana. Rīga - aukstums. Ceļojuma beigas. Bet MĀJAS!!! Kā mēs ilgojāmies! :))) 2.DAĻA Sausā statistika, padomi, braukšana. Lidmašīna turp - atpakaļ USD 809/ personai. Kompānija KLM, Rīga – Amsterdama - Mexico City. Mašīnas īre - 14 dienas USD669 ar apdrošināšanu un atļaujas diviem vadītājiem. Pie kam, kredītkartē jābūt pieejamai summai, kas ir vienāda ar 10% no mašīnas vērtības. Nauda. 1_ USD = 10,85 Peso Benzīns 6,40 peso litrā = 0,34LVL/litrs, nobraucām ~3800km. Viesnīcas - no 150 peso līdz 900 peso. Par 300 peso var dabūt pieņemamus apartamentus 3 cilvēkiem. USD1850 - tik es iztērēju par visu šo pasākumu- ieskaitot visas ēšanas, biļetes, īres, alus dzeršanu katru dienu utt. Valoda. Standarta frāzes ir absolūti nepieciešamas. Angliski saprot tikai ārkārtīgi rets eksemplārs. Nebijām Jukatānas pussalā - tur viss ir savādāk. Svarīgākās frāzes - vienu alu, cik maksā, kā aizbraukt, rēķinu lūdzu! Kā arī ķermeņa valoda labi palīdz risināt problēmas. Cilvēki ir atsaucīgi un laipni. Tikai pirms kaut ko maksājiet par lietu vai servisu, kura cena ir apspriežama - pie sevis izlemiet, cik esat gatavs maksāt! Izvēle ir vienmēr. Pārtika- aptuveni tik pat dārga kā pie mums. Zāles - paņemt līdz labāk vairāk nekā mazāk. Pret caaureju, nelabumu, infekciju un vīrusu, alerģiju. Labāk ieēst oglīti profilaksei, ja ir kādas aizdomas. Kartes un Lonely Planet - vitāli nepieciešamas. Navigatoram jātur acis vaļā un pilotam jāsaka, kur un kad jāgriež. LP ir labs ar to, ka tur ir lielo pilsētu centru kartes, padomi un viesnīcas - grāmatiņa uz goda. Ceļi: Maksas ceļi jeb Cuota ir ātri un efektīvi, bet var izrādīties dārgi, bezmaksas - iespējams līkumaini un šauri. No katras pilsētas, kur ir maksas ceļš, noteikti ir arī bezmaksas ceļš. Izvēle pašu ziņā. Bezmaksas ceļi parasti ir cauri pilsētiņām + vēl ļoti daudz guļošie ceļu policisti. Topes ir baigā sērga un tās ir visur - bieži vien nav nekādu brīdinājumu, mašīnu sadauzīt var ātri. Noteikumi – ļoti relatīvi! :)) Jābrauc pēc izjutām, jādzen tur, kur var to izdarīt, nevis tur kur atļauts. Jāmēģina turēties uz galvenā ceļa vai lielākā ceļa. Cilvēkveidīgo ceļu policistu maz - pa 3800km tikai vienu reizi redzējām, ka ķer uz ātrumu, tādēļ 40km/h vietā bieži dragājām uz 110km/h, bet ne jau tādēļ, ka bijām rallisti, bet tādēļ, lai turētos plūsmā. Testa rezultātā Nissan Tsuru maksimālais v=150km/h, bet pa kalnu uz leju 160km/h. Un.. Nekad nepadoties! I, E&M


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais