Ar mopēdu pa Maroku - jūlijs 2010 (lai gan plāns bija pavisam cits) 2. daļa

Kaspars Līviņš 08.09.2010 8 min lasīšanai 59 foto

29. jūnijs

Abi ar Ozu no rīta, kamēr pārējie vēl guļ, uzbraucam līdz skatu punktam, skatīties kā saule lec pār oāzi. Zagora ir paliela pilsēta pie Draa upes, diemžēl upe tā ir tikai dažreiz, tagad, kad gandrīz viss sniegs no Atlasa kalniem nokusis, tā ir tikai dīķu virtene ar visa mazu – lai neteiktu – neesošu, straumi. Skats ir satriecoši labs, vēl nav pacēlušies gaisā visur esošie putekļi, un pilsētu nemaz neredz aiz palmu dārziem. Esam blakus 11. gs cietokšņa drupai, ko cēluši arābi, lai nostiprinātu savas tiesības uz šo berberu apdzīvoto Sahāras nomali, kas tolaik bijusi itin bagāta un auglīga zeme.

Kad atgriežamies, mūsu kempingā, ja to tā var nosaukt, jau valda rosme. Kempings ir ierīkots dateļpalmu birzī, un tās tiek apūdeņotas no akas ar aizvēsturisku pumpi. Pumpi piedzen gluži jauns Indijā ražots motors, bet pēc konstrukcijas arī tas ir aizvēsturisks.

Mani angļi ir iekrituši uz parasto jociņu – viņi akli uzticas jebkuram, kas runā angliski. Tā nu Ozam ir sastāstīts, ka mums, ja gribam redzēt īstas kāpas, ir jānokļūst Čegaga. Uz turieni ved ceļš no Tagounite, kas ir pārdesmit kilometrus uz dienvidiem, Un tad, gar šo Čegaga līdz Foum Zguid miestam ir ap 200 km pa tuksnesi. Tā kā pa dienu ir karsts, tad varam braukt pa rīta un vakara laiku. Domājam, ka šodien tiksim līdz oāzei, kas esot netālu no kāpām, un rīt jau no bīstamās vietas ārā.

Čārlijam vajag metināt mopēdu, kaste lūzt nost, viņi ar Ozu aizbrauc uz pilsētu meklēt mehāniķi. Mēs ar Gregu lūram kā palmas top apūdeņotas, un lūram kartēs. Kad puiši ir atpakaļ, vēl nopērkam ap galvu sienamos, jo kā nu tuksnesī bez tiem (man tiek rozā lupata), un, termometram rādot +46 grādus, dodamies uz Tagounite. Cerība bija, ka ceļš ies pa oāzēm zem palmām, bet nekā – tas uzvijas nelielā kalnu pārejā, un tad iet pa visiem saules stariem pieejamu plakankalni. Trakais saunas tipa vējš arī ir klāt. To ilgi nevar turēt, stājam malā pie kāda veikaliņa, laime, ka tiem visiem ir nojumes ar ēnām. Pavadām te labu stundu, pļāpājot ar kādu čali, kas rāda savu (vienīgo) mapi – zēns grib būt tāds kā tūristu aģents, viņa sieva esot itāliete, un kopā viņi mēdzot itāliešus un spāņus aizvizināt ar kamieļiem līdz tām pašām kāpām, kurp dodamies mēs. Pašiem savu kamieļu viņiem gan nav, tādi starpnieki, čalis runā tīri labā angļu valodā. Nevar gan saprast, priekš kam viņam sieva, jo šis tīri ieinteresēti lūr uz Ozu, un aicina to uz savu dušu, nu izskatās pēc īsta netradicionālās orientācijas pārstāvja. Rādu viņiem mūsu karti, kur vietā, kas netālu no Čegaga kāpām, rāda ezeru un dambi. Šis stāsta, ka tā ezera sen jau neesot, kopš 1970. gados uz Draa upes pie Uerzazat uzcelts milzu dambis, upe izsīkusi galīgi, un minētā ezera vietā arī šīs Čegaga kāpas izveidojušās. Bet līdz tam upe esot bijusi visu gadu, un uz ezeru braukuši makšķerēt zivis. Tagad vietējiem berberiem jāiztiek ar reto tūristu makšķerēšanu.

Tuvojoties Tagonite ciematam, iebraucu benzīna tankā, bet pārējie lepni pabrauc garām. Gaidot, kad šie atgriezīsies, pumpja čalis, kas pusdieno, mani uzcienā ar arbūzu. Angļi atpakaļ nebrauc, braucu meklēt. Šie sēž kafejnīcā, un dzer aukstu ūdeni. Visi sēžam un dzeram pudeli pēc pudeles, līdz kādiem četriem pēc pusdienas. Vietējie mēģina mums viskautko notirgot, un, izdzirduši, ka brauksim uz Čegaga un tālāk, tik nošūpo galvas, un saka – inšallah! (ja dievs lems!). Pielējuši visus caurumus ar ūdeni, un vēl nopirkuši sešpaku pusotrlitrīgo ūdeni, dodamies ceļā. Ceļš bedrains, bieži sazarojas. Pēc kādas stundas vai divām ir ceļa krustojums. Mums it kā vajag pa kreisi, bet tas ceļš ir manāmi mazāks, braucam taisni, garām akai, un vēl pēc pārdesmit minūtēm sasniedzam nelielu apmetni. Vecs vīrs mums aka, ka uz Čegaga tomēr bija jābrauc pa to mazo ceļu! Šis jaunais ceļš esot valdības izbūvēts tikai nesen un tikai uz šo un dažām citām apmetnēm. Griežam stūri atpakaļ, atkal gar aku, un pa briesmīgi akmeņainu ceļu tālāk. Pazīmes saskan, ir māja, no tās jāturas pa labi tā, lai kalnu grēda visu laiku ir labajā pusē. Kādā brīdī, kad apstājamies atvilkt elpu, Čārlijs konstatē, ka viņam vairs nav vienas somas! Nolādēts! Sākas nelieli uztraukumi, bet somā bijušas tikai Čārlija paša drēbes, nekā nopietna. Lai vai kā, viņš tomēr grib braukt atpakaļ līdz akai meklēt somu. Braucu viņam līdzi, bet tuksnesī, kas pilna ar melniem akmeņiem, saskatīt akmenim līdzīgu melnu objektu nav viegli. Nekā neatraduši, griežamies atpakaļ. Ozs un Gregs ir pārvākušies uz jau manāmi garo kalna ēnu. Gregs turklāt sāk kaut ko stulbi muldēt – vai mēs nevarot braukt atpakaļ uz pilsētiņu pārgulēt, vai kaut līdz akai – bet mēs, pārējie, tam nepiekrītam, un es izspēlēju trumpi – izvelku GPS, un paziņoju, ka oāze, kurā, iespējams, ir alus, atrodas tikai 40 km tālāk. Visi momentā ir seglos, un dragā cik tik vien ātri iespējams. Brīdī, kad saule jau laižas aiz horizonta, atrodu zemē kedu. Izrādās, Grega bagāža lēnām birusi zemē jau kādu brīdi, bet otra tupele tā arī neatrodas, atrodas zobu birste, un maisiņš ar apenēm. Tikmēr ir jau palicis krietni tumšs, bet atkal Gregs ir tas, kas mūs musina turpināt ceļu – šķiet, ka čalim paniskas bailes palikt kaut kur necivilizācijā. Kādu brīdi vēl mēģinām braukt, bet, kad Čārlijs slaidi nožaujas mīkstu smilšu čupā, turpat blakus pie kāpas ceļam teltis. Līdz oāzei vēl 15 km, bet nu jau visi saprotam, ka pa tumsu ar mūsu vārgajiem lukturīšiem nav prāta darbs pārvietoties.

Uzkurinām mazītiņu ugunskuriņu, taisām vakariņas, iedzeram pa mēriņam balzāmiņa, kafiju, un kaut ko pļāpājam. Pēkšņi visi apjēdzam, ka visu dienu neesam čurājuši, kaut ūdeni esam dzēruši nenormāli daudz! Laikam dehidratācija mūs skar, tomēr fakts, ka Gregs mums stāsta, ka mājās aizbraucis, bildināšot savu draudzeni, un pat mūs visus uzlūdza uz kāzām, norāda, ka viņam vissmagāk ķēris saules dūriens.

30. jūnijs

Pa nakti skaitam zvaigznes, bet, protams, to ir tāds lērums, kādu Eiropā gaismas piesārņojuma dēļ vairs nav iespējams redzēt. Mēness lēkts ir satriecoši skaists. Ozs neko tādu nav redzējis, un nobīstas, domā, ka kāds NLO, vai. Zeme ir tā sakarsusi, ka tikai ap trijiem parādās kaut kāds veldzējošs vēsums, bet jau pirms pieciem, kad saule taisās uz lekšanu, jau ceļamies, un, nedaudz pafilmējuši un pafotografējuši, taisāmies prom. Čurājis vēl nav neviens.

15 km līdz oāzei veicam divās stundās. Nāvīgi akmeņains un grambains apvidus, jāuzmanās, lai kaut ko nesalauztu braucamajam. Oāze ir kā klasiska oāze no karikatūrām, bet tikai pa gabalu, tuvāk piebraucot ir skaidrs, ka tā darbojas kā dārza un viesu mājas apvienojums. Pieder arābu, ne berberu ģimenei, un te viņi uzņem galvenokārt dārgos, kondicionētos džipos atvestos tūristus. Alus nav! Beidzies, un tas būšot kaut kad, kad nākošā tūristu grupa būs paredzama. Padzeram kokakolu – ne ļoti aukstu, bet pieņemami vēsu – un, kamēr vēl puslīdz pieņemama temperatūra, braucam 10 km uz kāpām. Tās ir varenas, īsta smilšu jūra. Mums vajadzīgais ceļš ved gar šo jūru, tomēr reizi pa reizei šķērsojot kādu kāpu. Tās šķērsot nav viegli. Pat, jāsaka, tas ir nežēlīgi grūts darbs. Satiekam kamieli dzenošu jaunekli, kas mūs uzaicina savā teltī pārlaist karstumu. Šeit arī sēž berberu ģimene, kas uztur piecus, sešus kamieļus un uzturas šeit, gaidot kādu tūristu grupiņu, ko piespēlēs kāds paziņa no pilsētas. Tagad, protams, ir tukšā sezona, bet šie ļoti ātri saprot, ka no mums neko izspiest neizdosies, ka esam paši ar savu transportu un galvu (ok, nu ne visai prātīgu). Izsmejamies, izālējamies pa kāpām, svīstam. Gregs sāk iet sviestā. Elš un pūš vien, un neko nesaka. Dodamies atpakaļ uz oāzi, un te nu atkal es esmu tas, kas zaudē humora izjūtu. Čārlijs un Ozs aizplēš, mūs ar Gregu negaidot, un nozūd nezināmā virzienā. Tomēr, atrodu zemē riepu – Čārlijs atkal kaut ko izsējis, nemaz nepamanot, tātad viņi ir braukuši pa šo pašu vietu. Labi, ka nekas nenotika ne mums, ne viņiem, jo štrumi bija pie manis, bet abi pumpji – pie abiem bēgļiem. Satikāmies oāzē, un es teicu dažus bargus vārdus. Dzērām ūdeni. Tad kokakolu, tad atkal ūdeni, visbeidzot sākām rakstīt dziesmai vārdus. Ar vienu vārdu sakot, visi bijām diezgan nesakarīgi. Drusku pagulējām, es tikmēr šuvu saplēsto somu, aizlienējot no saimnieces diegu un adatu.

Ap pieciem pēcpusdienā devāmies prom, līdz Foum Zguid un civilizācijai esot ap 80 kilometru. Ceļš, kā allaž, akmeņains, bet visi turējāmies dūšīgi. Izņemot Gregu, kas, mums apstājoties, nemaz no mopēda vairs nost nekāpa, tik sakņupa uz stūres un izslēdzās līdz atkal sākām braukt. Tuvāk vakaram nokļuvām vietā, kas varētu būt bijis ezera dibens – ciets un ļoti līdzens klajums, varējām braukt pilnā ātrumā, bet turot rokas uz bremzēm, jo līdzenumu izvago izskalojumi divu metru dziļumā. Lai gan it kā gāja raiti, tomēr pienāca tumsa. Čārlijs vēl tā kā mēģināja spirināties, ka esot jābrauc tālāk, bet mēs teicām, ka Gregs ir galīgi izpumpējies, un mums nevajag, lai viņš vai kāds cits žaujas un nodara sev gauži. Un tad – Čārlijs, grēka pagale – paziņo, ka viņš pazaudējis otru seglu somu – to, kurā ir 10 litri ūdens, mūsu pēdējā rezerve! Nolādēts, mums ir palicis tikai katram ap litru savās mugursomas pudelēs, un vēl 5L pudele, ko vedu es. Ja jau rīt no rīta paspējam izbraukt no šitā elles karstuma, tad ūdens mums pietiek, bet, ja nu kaut kas notiek, un mums jāpavada dienas karstums kaut kādā nožēlojamā ēnā, tad ir sūdi! Momentā asaku čaļiem, lai ceļ teltis, un braucu somu meklēt, kaut cerības mazas. Piemetu galvā, ka benzīna vajadzētu pietikt, un braucu, līdz paliek galīgi tumšs, un tad atpakaļ. Cerība bija, ka soma nokritusi pie vienas no lielajām bedrēm, kurš ienesāmies lielā ātrumā, bet nekā, somas, un līdz ar to ūdens nav. Atpakaļceļš ir mokošs. Labi, ka puiši māj ar lampiņām, tad viņus var atrast. Morāle ir čupā. Nolemjam, ka ar ūdeni, kas mugursomās, izvelkam nakti, no rīta sadalām ūdeni, kas pudelē, un jau četros izbraucam. Gregs ir galīgi čupā, šņukst, nevar ieēst, pat sāk vemt. Laikam stress plus karstuma dūriens. Kad šis aizmieg, spriežam, ko darīt ja viņš vairs nav spējīgs braukt? Zvaigznes vairs neviens neskatās, mēģinām gulēt.

1.jūlijs.

Neviens nečurā arī šorīt. Pa nakti mūs ir apstājuši kamieļi, turpat arī nāk viņu gans, bet nekāda komunikācija mums neiznāk, ne viņš zina franciski, ne mēs arābu vai berberu mēli. Brokastīs kafijas vietā ir karsts zapcūdens. Angļi brīnās, bet dzer, un saka labu esam. Izbraucam tīri mundri. Pēc pusstundas vai stundas ieraugam māju kalna galā! Ceļš ved pa ieleju, un manām no mājas iznākam kādu mundierotu vīru, kas mums māj, lai braucam augšā. Tas izrādās ir Marokas robežsargu postenis, un šie mūs laipni izprašņā, kas un kā, pacienā ar tiešām aukstu ūdeni, un pielej mūsu ūdens traukus. Tālāk braucam jau pacilātu prātu, kaut ceļš ir jūtami vairāk lietots un slikts. Kad ielejā jau var redzēt Foum Zguid miestu, Grega mopēdam ir mīksta riepa. Šis asarās, ka braukšot uz diska, ka šim viss pie kājas, ka tik ātrāk prom no šejienes. Mums gandrīz ar varu nākas viņu piespiest atļaut mums samainīt kameru, kas notiek turpat pie ceļa akācijas ēnā. Ap 10 no rīta esam atkal uz cieta ceļa! Nekavējoties atrodam piemērotu ēstuvi ar pamatīgu ēnu, ciematā ir arī tirgus diena, sēžam, un ļaujam pasaulei mums iet garām. Vēlās brokastis ir varenas, pat ar pudeli skāba vīna! Gregs ir tā izpumpējies, ka dreb un neko nevar ieēst, kafejnīcas muhamedānis viņu ielaiž savā dušā, un iznes segas un matraci, lai viņš atguļas, kamēr mēs ēdam.

Piebrauc pāris tūristu autobusu, izkāpj atdzesētas austrālietes, pasūta ēdamo. Lūr uz mums, uz mūsu braucamajiem. Aprunājoties ar vietējiem, atrodam viesu māju ar baseinu! Saimnieks ir ar mieru mūs tur ielaist uz dienu, sakām, ka vakarā pa vēsumu dosimies uz Tata. Baseins ir dievīgs, pat ar zālāju tur apkārt! Tikko palūram pāri sētai, tuksnesis. Bet ūdenī ar temperatūru + 35 grādi ir neiespējami ielīst bez drebināšanās! Gaiss ir ap plus 55 ēnā, šim mājas iekšā ap plus 45 vai kaut kā tā. Drebam no sala, tikko ielīduši baseinā, 5 minūtes pēc tā ir patīkami, tad atkal svīstam. Vēl jo projām neesam čurājuši!

Baseina prieki izrādījās dārgi, bet bija to vērts. Izbraucam uz Tata pavēlu, un iebraucam tajā ap 10 vakarā, nobraukuši 70 km pa dažāda sliktuma asfaltu. Atrodam izcili lētu un štruntīgu viesnīcu, un pavadām vakaru vienīgajā iestādījumā pilsētā, kas tirgo alu, dzerot to, un pļāpājot ar trīs vietējo skolotāju kompāniju. Tie ir pietiekami skoloti laicīgajā skolā, lai ticētu Allāham tikai tad, kad viņiem ir izdevīgi, un, būdami berberi pēc izcelšanās, atklāti ar ārzemniekiem spriestu par Marokas ‘arabizāciju’.

Alus palīdz. Sākam čurāt. Un daudz!

Turpmāk vēl.