Pāri Eiropai līdz Adrijas jūrai.(1)

  • 3 min lasīšanai
  • 37 foto
IEVADAM. Šī gada karstā vasara diezgan ilgi traucēja galīgā lēmuma pieņemšanu ceļojumam uz Horvātiju. Nesagaidot karstuma beigas,tomēr izlēmām doties ceļā.Aptuvenās brauciena aprises kartē un uz papīra biju ieskicējusi.Kā izrādījās,diezgan daudz no uzrakstītā piepildījās,kārtējo reizi pierādot,ka rakstītam vārdam ir spēks. Agrā 8.augusta rītā,siltam lietutiņām rasinot un zibens uzplaiksnījumiem pamalē pavadot,devāmies ceļā,kura tālākais punkts bija Dubrovnika Adrijas jūras krastā.Braucām divatā ar vīru ar vieglo mašīnīti. Kā tu,ceļotāj,no Polijas izspruksi?! Nu-nekā! Tā arī mēs visu svētdienu joņojām cauri Polijas plašājām āŗēm.Pirmo nakti pārnakšņojām motelī "Mickys"40 km no Krakovas.Numuriņš maksā 40 eiro,cenā protams ietilpst arī brokastis. Vispār bijām bruņojušies ar telti,kārtīgu Dormeo matraci,Bauer spilveniem un guļammaisiem,lai nakšņotu kempingos.Līdzi bija arī prīmusiņš,katliņš un panna,lai pagatavotu siltu maltīti vakaros.Čaklā saimniece manī,bija ieskābējusi gurķīšus,nolasījusi svaigos un siltumnīcā iesārtušos tomātus,kā arī pirmajai dienai bumbierābolus no dārza. Nākamā diena pagāja izbraucot Polijas dienvidus un pusdienlaikā šķērsojot Slovākijas robežu.Sveika,Slovākija!Prieks bija atkal satikties pēc pagājušās vasaras ceļojuma,pamāt sveikas Oravas pilij un Vlkolinecai! Vakarpusē iebraucām Ungārijā un,pēc kartes skatoties,meklējām Valences ūdenskrātuvi,kur bija atzīmēts auto kempings. Vieta skaista-Valences jūra,kā viņi to sauc,gluži kā mazais Balatons! Pats kempings gan bija diezgan švaks,tāds padomju stilā,neremontēts,mūsu pusē nedarbojās arī dušas,tikai tualetes un mazgātuve.Paprasīja 5460 forintus,jeb apmēram 22 eiro par to joku. Nākamajā rītā laicīgi turpinām ceļu un jau pusdienlaikā iebraucam Horvātijā.Nedaudz palīkumojam pa vareniem kukurūzas selekcijas laukiem,izvairoties no maksas ceļiem,bet tie bija tik šauri un līkumaini,ka mums ātri apnika krinģelēties.Bildes kukurūzas laukā gan izdevās smukas! Atgriezāmies uz bāņa,samaksājām ceļa nodevu un cauri Zagrebai tuvojāmies mūsu pirmajam apskates objektam PLITVIČKA JEZERA jeb Plitvicas ezeriem. Bija pavēla pēcpusdiena,kad tos sasniedzām,tā kā nebija nozīmes mēģināt apskatīt ezerus.Lai izbaudītu to skaistumu,apskatei jāvelta visa diena,to zināju no izlasītā citos ceļojumu aprakstos. Izpētījām maršrutus,aprunājāmies ar informatori un citiem ceļotājiem,kas grozījās ap biļešu kasēm un autovilciena pieturā,un izlēmām ņemt H- maršrutu.Tas ir 4-6 stundu ilgs- vispirms brauciens ar autovilcienu,tad labs gabals kājām,tad ar prāmi uz ezeru otru galu un atkal kājām. Biļešu cena par abiem 220 kunas jeb 22 lati. Plitvicas ezeri ir viena no tūristu visiemīļotākajām Horvātijas vietām.16 ezeri savienoti ar ūdenskritumu kaskādēm.Tūristu takas no koka baļķīšu laipām ir vismaz 7 km garas,un tad vēl dažādas novirzes pie atsevišķiem objektiem.Ezeros nedrīkst ne peldēties ne makšķerēt.Prāmji un autovilcieni darbojas ar elektromotoru. Ūdens ir tik dzidrs,ka tā caurredzamība ir unikāla,līdz pat sīkākajiem ūdensaugiem.Foreļu bari seko līdzi apmeklētājiem,gaidot ko ēdamu un zinot,ka tās neviens neķers. Iepriekš uzrakstīto biju izlasījusi internetā,bet nākamajā dienā par to pārliecinājos pati savām acīm,un iespaidi pārspēja visu izlasīto! Naktsmājas atradām autokempingā "Korana"5 km no Plitvicas.Interesanti tas,ka visos kempingos Horvātijā kā ķīlu paņēma pases.Tās atdeva aizbraucot no kempinga un samaksājot rēķinu. Ceturtā diena pagāja apskatot Plitvicas ezerus. Plitvicas ezeri ir vieta no sērijas"To nedrīkst neredzēt!" Un sasteigt arī nē. Otru reizi dzīvē diez vai uz šo vietu atbrauksi! Tādēļ bez steigas izstaigājām visu garo maršrutu no viena gala līdz otram. Nevis viens,divi,vai desmit ūdenskritumi,bet kilometriem garas takas ar dažāda augstuma,platuma,krituma un konfigurācijas ūdenskritumiem tālumā un tepat pie kājām.Grozi galvu un visām pusēm,un tik spied fotoaparāta slēdzi. Vispirms izdzirdi burbuļošanu un šalkšanu un tad arī to ieraugi,vai nu gāzdamies no klints,vai izburbuļojot zem kājām,ūdenskritums nerimdamies plūst uz kādu viņam vien zināmu vietu! Ūdens ir tik dzidrs-te zils,te smaragdzaļš,pīlītes un foreles pavada tūristus visā ceļa garumā. Sajūtas brīžam bija kā fantastikas filmās,noslēpumainas un neprognozējamas,it sevišķi,kad uz laipām skatienu attālumā bijām vieni. Tās bija brīnišķīgas stundas,kuras pavadījām šajā paradīzē zemes virsū! Laiks bija tā ap grādiem + 30,bet ceļš vijās te saulītē,te koku paēnā,tāpēc pārāk karsti nebija. Un mēs bijām gudri darījuši,sākot savu maršŗutu no rīta deviņos.Jo tuvojās pusdienlaiks,jo karstāks un biezāks palika uz laipām.Pēdējos pāris kilometrus pārvietošanos traucēja tūristu pretim plūstošās straumes.(Maršruti ir kādi 8 varianti,katrs sākas un beidzas citā vietā.)Brīžiem vajadzēja uzmanīties,ka nenogāzies no laipas. Vietā,kur izkāpām no prāmja,bija daudz tirgotavu un suvenīru kiosku.Iestiprinājāmies un vērojām,kā rinda uz prāmi aug arvien garāka.Visvairāk japāņu vai ķīniešu tūristu,maziņi,paslēpušies zem saules sargiem,visi tik līdzīgi viens otram,savā dziedošajā valodā sazinoties! Labi gan,ka mums pēdējais posms bija kājām ejams.Apskatījām pašu augstāko ūdenskritumu,iemūžinādami to bildēs.Un tad jau pamazām tuvojāmies autovilciena pieturai,kas mūs aizveda sākumpunktā pie mūsu mašīnas. Izkāpjot no vilciena,paliku pati pēdējā,un milzīgais bars,kas centās busā iekāpt gandrīz saspieda mani un norāva brilles no deguna.Bara instinkts!Pārītis tūristu pat sakāvās! Iekodām kādu sviestmaizi ar tomātu un iedzērām kafiju.Nospriedām,ka vēl ir laiks,lai pievakarē aizbrauktu līdz SPLITAI,kuru noteikti gribējām apskatīt. Mūsu Tom Tom jeb Ivars,kā nosaucām savu GPS,rādīja ap 200 km. Kad biju maza meitene,bieži dziedāju "Dziesmu par Splitu".Pārējie vārdi man aizmirsušies,bet šie- Splita tu pilsēta mana,dārgāks man nav vairs nekas!,-vēl tagad ausīs skan.Protams,kā mazs bērns,toreiz pat nezināju,kur tāda pilsēta atrodas,un ka kādreiz to dzīvē ieraudzīšu,bet dziesma man patika! SPLITA atrodas Dalmācijas vidusdaļā pie Adrijas jūras un ir otra lielākā Horvātijas pilsēta.Tā slavena ar savu 3-4.gs.celto romiešu imperatora Diokletiāna pili.Splita dibināta mūsu ēras 305.gadā.Interesanti,ka jau viduslaikos pilsēta iebūvērta pašā pils teritorijā. Ivars ieved mūs taisni vecpilsētā pie jūras un kuģu piestātnes.Izdodas labi noparkoties un tā nu dodamies cietokšņa meklējumos.Izrādās,pavisam tuvu no vietas,kur apstājāmies! Pagriežamies gar stūri un manam skatam paveras baltās nogludinātās marmora ietves un majestātiskās baltās celtnes. Skaisti!Pa šīm ietvēm jau senie romieši staigāja,laikam tāpēc tik slidenas! Spirgts vējiņš,vakara saule,viss kā radīts mier\igai pastaigai senajās ieliņās,cietoksnī un pilsētā. Izstaigājuši vecpilsētu,iepirkušies smaržīgās lavandas masiņus dāvanām,iedzēruši aukstu alu krodziņā,dodamies naktsmāju meklējumos. Tādas atrodam kempingā "Stobreč Split",pavisam netālu no jūras.Mūsu telts atrodas apmēram 20 metrus no ūdens.Tālumā pilsēta un zilā dūmakā kalni. Nopeldamies,-ūdens tik sāļš,ka ceļ uz augšu čībās ģērbtās kājas,jūras ežus gan nemana,bet drošs paliek bailīgs!Ūdens nav pārāk silts,laikam tādēļ tik maz peldētāju.Sekls jau arī! Kad satumst,sākas īstā dzīve bāros un kafejnīcās.Pasēžam bārā,iedzeram vīnu un klausāmies divu puišu dziedātās smeldzīgās horvātu melodijas.Pie kājām skalojas Adrijas jūra,dzied cikādes,tālumā dzirdama pilsētas duna un redzamas tās ugunis. Burvīgi nesteidzīga atpūta! ( Turpinājums sekos.....)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais