Aizmirstā Eiropa

  • 7 min lasīšanai
  • 16 foto
Aizmirstā Eiropa Es saprotu cilvēkus, kurus vilina eksotiskas austrumu valstis vai citi kontinenti. Izraušanās no ierastās vides un citādas pasaules iepazīšana sevī slēpj brīnišķīgus piedzīvojumus. Tomēr mans skatiens arvien vēl kavējas Eiropas kartē, kur ir tik daudz baltu plankumu, kas nav iepazīti no tūristu reklāmas bukletiem (televīzijas sižetu par Balkānu karu gan nav trūcis). Liela daļa Eiropas jau šķiet tik ļoti pazīstama, te nacionālais kolorīts tūristiem tiek pārdots uz katra stūra un kultivēts kā prece. Es atceros Portugāles apmeklējumu, kad sajūsminājos par Porto šaurajām ieliņām, kurās notika visa dzīve – cep, vāra, dzīvo, spēlē futbolu, dambreti... un tomēr mani nepameta sajūta, ka šis tik dabiskais dzīvesveids tiek mākslīgi uzturēts tūristu apskatei, kā nekā UNESCO pasaules mantojums. Un skaidri redzamā robeža starp viņiem un tevi – tūristu. Senais Serbijas vilinājums Mūsu draugs, dāņu konsultants ar sievu dzīvo Belgradā un viņu stāstu vilināti mēs nolemjam, ka Serbija varētu būt īstā vieta īsam pavasara atvaļinājumam. Balts plankums Eiropas tūrisma kartē. Aizmirstā Eiropa, kas kādreiz bija visrietumnieciskākā socbloka valsts, teju vai maksimums, kas bija sasniedzams vienkāršam padomju cilvēkam. Pavasaris arī esot īstais laiks Belgradas apciemojumam, jo vasaras svelme esot grūti paciešama pilsētā, kas apjozta ar pakalniem un pat Donavas upe nesniedzot nekāda veldzējuma. Otrs iemesls ir ne mazāk nozīmīgs, iespējams, pat vēl svarīgāks – pasaulslavenā serbu režisora Emira Kusturicas ciemats kalnos pie pašas Bosnijas robežas. Draugu, radu un darba kolēģu jautājumu “Vai tad tur nekaro, nešauj?” pavadīti dodamies ceļā. Maršruts vienkāršs un tajā pašā laikā gana zīmīgs. Ar lidmašīnu uz Vīni un tālāk ar autobusu – desmit stundu brauciens, un tu jau esi Belgradā. Ceļa izmaksas, laicīgi plānojot, ir zem divsimt latiem abos virzienos. Pirmo reizi sajūtam, ko nozīmē izbraukt no Eiropas Savienības, – uz Serbijas robežas mūsu pases tiek paņemtas un pusstundu sēžam autobusā un gaidām. . Uzreiz jāsaka, ka tā arī paliek vienīgā postsociālistiskā pieredze mūsu ceļojumā. Maršruta zīmīgums slēpjas vēsturiskajā notikumā, kad kāds serbu anarhists pagājušā gadsimta sākumā nošauj Austrijas kroņprinci un sākas pirmais pasaules karš. Tieši šis vēstures pagrieziens lielā mērā ir nospraudis tagadējās Eiropas robežas. Man ir svarīgi to paturēt prātā, jo Serbija, tāpat kā Latvija, gadu desmitiem ir bijusi lielvalstu savstarpējo cīņu krustpunktā. Cīņas pēdējais cēliens ir labi redzams Belgradas un arī visas Serbijas vaibstos. 1999. gadā 78 dienas NATO veica valsts bombardēšanu, kuras laikā gāja bojā ap 2000 mierīgo iedzīvotāju un tika sagrauti daudzi infrastruktūras objekti un valsts varas simboli. Lielākā daļa no tiem ir atstāti sagrauti, un piemiņas zīmes skopi vēsta par kara cirstajām brūcēm. Šis atgādinājums man liek justies neērti un pirmajiem satiktajiem serbiem, ar kuriem iznāk par šo tematu aprunāties, es sajūtu iekšēju vajadzību atvainoties, lai arī Latvija vēl nebija NATO valsts. Par to, ka šos notikumus tik drīz vēl nenodos vēsturei, liecina ne tikai sagrautās ēkas Belgradas centrā, bet arī visur plaši nopērkamie spēļu kalašņikovi bērnu rokās... Lai gan kopš pagājušajām vēlēšanām ir pagājuši jau vairāki gadi, bijušā valsts vadītāja Miloševiča plakāti joprojām rotā Belgradas ielas. Un viens no valsts televīzijas kanāliem katru dienu raida tiesas sēdi no Hāgas starptautiskā tribunāla. Belgrada Izraujoties no Rīgas sniegotajiem apkampieniem, Belgrada sagaida mūs ar vasarīgi karstu laiku, uzplaukušiem dārziem un laimīgiem, smaidīgiem cilvēkiem. Ir sajūta, ka esi nokļuvis milzīgā skudru pūznī. Ir darba dienas vidus, ielas ir pilnas ar cilvēkiem, desmitiem ielas kafejnīcu, veikali un mazas tirgotavas katrā mājā. Mūsu dāņu draugam savelkas skāba seja – serbi esot visslinkākie cilvēki, ar kādiem viņam esot bijusi darīšana Eiropā. Un vēlāk ne reizi vien piebilst, ka tāpēc arī Serbija ir tur, kur tā ir, - ārpus Eiropas. Mēs gan to laižam gar ausīm, priecādamies, ka te ir tieši tas, ko esam atbraukuši baudīt! Pilsēta pārsteidz ar savu arhitektonisko daudzveidību. Jūgends, trīsdesmito gadu konstruktīvisms, ultramodernas celtnes, pilis, parki. Iedvesmojošs kokteilis nesteidzīgai baudīšanai. Izskatās, ka pilsēta organiski sadzīvo ar dažādo kultūras mantojumu un uzslāņojumu. Lielākā daļa ēku ir dzīvespriecīgi apbružātas, dzīvība kūsā ik uz stūra, un nekur nemana salti eksaltētus klusos bagātnieku rajonus. Gan infrastruktūra, gan serviss ir teicamā līmenī. brīžiem ir grūti pateikt, ar ko šī valsts ir izpelnījusies būt par tumšu pleķīti Eiropas Savienības kartē. Belgrada ir no tām vietām, kur varētu apmesties uz dzīvi. Šeit ir viegli iejukt pūlī. Četru dienu laikā neredzam nevienu tūristu. Tas priecē. Vairākas dienas vienkārši klīstam un izbaudām pilsētu. Patīkami iepriecina cenu līmenis, kas ir pat nedaudz zemāks nekā Rīgā. Transporta biļete maksā 17 santīmus, ar taksi pa centru var pārvietoties 2-3 latu robežās. Tā kā pārsvarā angliski neviens nerunā, tad labāk mēģināt sarunāties krieviski, tā var izvairīties no augstākas maksas pieprasīšanas. Visvairāk duras acīs daudzās ielu kafejnīcas, kur belgradieši lēnām malko mazās espresso kafijas tasītes. Tādas pašas, kā Spānijā un Portugālē, ļoti stipra kafija kopā ar glāzi ūdens... Tieši šīs kafijas kultūras man visvairāk pietrūkst Rīgā. Arī ēdienu izvēle diezgan tradicionāla – sākot no serbu virtuves, kas diezgan līdzīga mūsējai, līdz citu tautu nacionālajām. Un to visu var atļauties izbaudīt. 3-5 lati par kārtīgām pusdienām. Vienīgais ieteikums ceļotājiem būtu apbruņoties ar nelielu vārdnīciņu, jo pārsvarā ēdienkartes ir tikai serbu valodā, un krievu valodas zināšanas te nepalīdzēs. Viena no pilsētnieku iecienītākajām vietām ir pilsētas cietoksnis ar parku. No tā paveras lielisks skats uz Donavu un pilsētas tiltiem. Kalemegdana cietoksnis ir sena osmaņu impērijas palieka, un daudzās nocietinājumu kārtas ir asprātīgi pielāgotas šodienas dzīvei, izvietojot tur gan basketbola un tenisa laukumus, gan voljērus blakus esošajam zooloģiskajam dārzam. Daži soļi, un no aizgājušo laiku kara tehnikas apskates tu atduries pret lauvām... un, protams, vairākām terasēm ar kafejnīcām un restorāniem. Vasarās belgradiešiem īstā dzīve sākoties pēc saules rieta, kad mitējas karstums, un tad parkā mostoties īsta dzīvība, kas nenorimstot gandrīz visu nakti. Vēlā vakara stundā atgriežoties mājās, secinām, ka nav nekādas nedrošības sajūtas. Zemuna Netālu no Belgradas centra ir sena austriešu pilsētiņa Zemuna, kas, Belgradai plešoties plašumā, ir kļuvusi par tās daļu. Šauras ieliņas ar veciem vienstāvu mūra namiņiem un baznīciņām. Te ir pavisam cits dzīves ritms, brīžiem pat liekas, ka dzīve te ir sastingusi. Mēģinu sasveicināties ar kādu suni, bet neizdodas izvilināt dzīvības pazīmes. Pieliecos tuvāk... tomēr dzīvs, redzu, kā elpā cilājas suņa kažoks. Apsēžamies ziedošu ābeļu ieskautā kafejnīcas terasē un pāri jumtiem lūkojamies, kā cilvēki nesteidzīgi šaurajā pagalmiņā žauj veļu. Negribas steigties, jo šī ir pēdējā diena Belgradā, rīt dodamies uz slaveno Kusturicas ciematu Kustendorfu. Ideālās pasaules meklējumos Kādā intervijā slavenais serbu režisors Emirs Kusturica saka: “Es zaudēju savu pilsētu kara laikā. Tāpēc es gribu uzcelt pats savu ciematu. Tur es dzīvošu. Es sapņoju par tādu vietu, atvērtu, ar kultūras daudzveidību kā pretstatu globalizācijai”. Pēc vairāku mēnešu celtniecības ciemats ir gandrīz pabeigts un kopā ar speciāli filmai “Dzīve ir brīnums” atjaunoto šaursliežu dzelzceļu veido tādu kā “ lauku tūrisma” infrastruktūru, kuru ir noteikti ir vērts izpētīt tuvāk. Dodamies ceļā ar mašīnu. Mūsu galapunkts ir Zlatibora, kūrortpilsēta četru stundu brauciena attālumā no Belgradas. Vientuļie Balkānu kalni apbur ar savu mežonību. Uzlīkumojuši kārtējā kalna galā, uzduramies vientuļam vagoniņam – kafejnīcai, kas nes lepnu vārdu “Malij raj”. Tieši laikā, jo sāku jau domāt, ka palikšu bez kafijas. Zlatibora ir tipiska kūrortpilsēta, kur ziemā sabrauc slēpotāji un vasarā atpūtnieki. Tā kā esam trāpījuši starp sezonām, pilsētiņa ir miegaini tukša. Vesels rajons ar kafejnīcām un restorāniem gaida pirmos pavasara baudītājus. Kalnu kores vēl sniegiem klātas , pēc karstās Belgradas un ir nepatīkami dzestrs. Mūsu galamērķis ir 30 km attālā Mokragore. Tai tuvojoties, kalnu ainava paliek arvien skarbāka, līdz kādā līkumā mums paveras brīnišķīgs skats uz Kustendorfu. Tepat blakus arī Mokragore un dzelzceļš. Dzelzceļa līnija ir atjaunota speciāli filmas vajadzībām. Celtniecības darbi gan joprojām turpinās. Līnija ir 16 km gara un tās ceļā ir 22 tuneļi, vairākas stacijas un vesela tūristiem domāta infrastruktūra, baznīciņa, kafejnīcas, klintis ar ūdenskritumu, apgaismoti gājēju celiņi. Mēs esam ieradušies nedaudz par agru – sezonas sākums ir 15. aprīlis. Mums par laimi, šodien dzelzceļš tomēr strādā, jo kāda serbu skola ir nopirkusi visu braucienu. Pusstundu žestikulējušiem, mums beidzot izdodas pierunāt paņemt līdzi arī mūs. Vēlāk daži serbi puiši, ar kuriem esam sākuši vilcienā pļāpāt, mums atvainojas. Viņiem tūrisms vēl esot sveša lieta un viņi tikai mācoties. Brauciens ilgst apmēram trīs stundas. Tuneļi mijas ar brīnišķu ainavu vērošanu un apstāšanos vairākās stacijās ar neiztrūkstošo kafijas dzeršanu. Katra tāda stacija ir kā maza civilizācijas saliņa mežonīgajā ainavā, domāta tikai tev, jo tur var nokļūt tikai un vienīgi ar šo ekskursantu vilcienu. Prātā ienāk neķītra doma – uz kādiem kompromisiem būs jāiet šīs idejas autoram un finansiālajam tēvam Kusturicam, lai saglabātu šo vidi neskartu, nemakdonaldizētu, reizē nenonākot bankrotā. Par bankrotu pagaidām gan nekas neliecina. Par makdonaldizāciju arī ne. Atvadījušies no saviem jaunajiem serbu draugiem, dodamies augšā kalnā – uz ciematu, kas jau tik ilgi skatīts pa vilciena vagona logu. Ciemats ir uzcelts neliela kalna galā. Mazas tumšas mājiņas krāsotiem logu slēģīšiem glīti izvietojušās ap centrālo laukumu, kas klāts ar senatnīgu koka bruģi. Pirmajā brīdī liekas, ka esi nonācis tādā kā etnogrāfiskajā muzejā. Šo efektu vēl pastiprina vairākas serbu tūristu grupas, kas ieradušās ar autobusiem. Diemžēl maza vilšanās arī šeit – sezona sāksies tikai pēc nedēļas un pagaidām norit sagatavošanās darbi. Tomēr skaidri redzamas katras mājiņas atšķirīgās funkcijas. Kafejnīca, restorāns, mākslas galerija, suvenīru veikaliņš, mākslas darbnīcas, kinoteātris, viesu nams un baznīciņa. Ja var ticēt nostāstiem, tad pagaidām šeit apmeties arī pats Kusturica. Šodien viņa te nav – jau ceļā uz Rīgu, kur viņam paredzēts koncerts. Pēc režisora ieceres, šai vietai jākļūst par vietu, kur cilvēki mācītos taisīt kino, gleznot, nodarboties ar mākslu un atpūsties. Un arī sportot, jo pašreiz pazemē tiek izbūvēta basketbola zāle. Tas nepārsteidz, jo šogad Serbijā notiks basketbola čempionāts un Serbija ir viena no galvenajām čempiona titula pretendentēm. Stāvot laukuma vidū, domāju – dzīve tiešām ir brīnums. Un šī vieta tam ir apliecinājums. Kā Kusturica saka intervijā: “Es gribu, lai šīs vietas apmeklēšana kļūst par terapijas tūrismu. Tas ir ticības jautājums, rietumu cilvēki netic, ka dzīve var būt brīnums”. Es ticu. Un es nevaru nedomāt par to, kas ir tas, pret ko šajā valstī, pēc režisora domām, cīnās lielvalstis. Pēcgarša Pirmais, ko iebraucot Belgradā mums parādīja taksists, izmetot nelielu “loku”, bija NATO sagrautās ēkas. Pirmais, ko redzu iesēžoties austriešu vilcienā, ir paciņas ar dvieli un ziepēm, uz kurām rakstīts, ka tās iepakojuši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Pirmais, ko redzu, iekāpjot AirBaltic lidmašīnā Vīnē, ir avīze Diena, kuras pirmajā lapā ir raksts par kārtējiem masu upuriem autokatastrofā. Laikam jau katrai vietai emocionāli ir sava vizītkarte. Bet man gribas, lai dzīve būtu brīnums. Un gribas šeit atgriezties.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais