Nesamaitātā Birma 2009.gada 26.marts – 7.aprīlis, 2.daļa

Didzis Kalniņš 06.09.2010 10 min lasīšanai 64 foto

Raksta sākums šeit: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8403

Švedagons.

Singuttara kalna galā, jau pa lielu gabalu ir redzama apzeltītā Švedagona stūpa. Švedagons ir ne tikai Jangonas, bet arī visas Birmas simbols. Pagodas komplekss ir izvietots milzīgā platībā un aizņem apmēram 5 hektārus. Stūpas augstums ir 98 metri. Paša stūpas smaile veido oriģinālu lietussargu, no kura nokarājas sudraba un zelta zvaniņi. Virs lietussarga ir ar dārgakmeņiem rotāts "vēja rādītājs" ar lielu apzeltītu bumbu izdaiļotu ar 4351 briljantu. Paša lielākā briljanta svars ir 76 karāti. Smailes augšpusē ir izvietots karogs uz kura atrodas 1100 briljantu un 1383 cita veida dārgakmeņi. Taieši uzskata, ka dārgakmeņus pagodas celtniecībā birmieši ieguva iebrūkot un izlaupot viņu svētvietas. Birmieši, protams to noliedz. Taisnība droši vien, kā parasti ir kaut kur pa vidu. Kā vēsta leģenda, tad Švedagona stūpā ir noglabāti 8 budas mati. Tos ceturtais buda Gautama, pateicībā par medus pīrāgu, uzdāvināja diviem birmiešu brāļiem tirgotājiem. Brāļu ceļš uz mājām bija grūts un viņiem nācās no 4 matiem šķirties. Liels bija viņu pārsteigums, kad mājās atverot lādīti, tur atradās tie paši 8 budas mati. Bija noticis brīnums. Brīnumi turpinājās, aklie sāka redzēt, nedzirdīgie dzirdēt, mēmie runāt, bet klibie devās pa pasauli stāstīt par šiem brīnumiem. Švedagons ir vienīgā pagoda, kurā glabājas relikvijas no visiem četriem budām. Bez 8 matiem tur arī glabājas spieķis no Kakusandha, ūdens filtrs no Konagamana un tunika no Kassapa. Pats nosaukums Švedagons ir cēlies no diviem vārdiem «Shwe» (birmiešu valodā zelts) un «Dagon» (senais Jangonas nosaukums).

Piebraucot pie pagodas var redzēt daudz cilvēku un tūristu autobusu. Ieejas biļete Švedagonā maksā 5$. Pērkot ieejas biļetes pie mums piesteidzās viens izbijis mūks un piedāvājās būt par mūsu gidu. Ātri novienojāmies par samaksu 5$ un ekskursija varētu sākties, bet nekā nebija. Daži no mūsu ceļotāju pulciņa nevarēja iziet dress kontroli. Birmā cilvēki staigā vienādos tērpos – lonžos (gari svārki) un tādi apģērba gabali kā šorti un krekliņi bez piedurknēm, tiek uzskatīti par “vaļīgu apgērbu” apmeklējot svētvietas. Mēs centāmies saģērbties atbilstoši, bet tāpat dažiem vajadzēja Švedagonā izīrēt lonžus pa 1000 čātiem. Saģērbušies izsniegtajos lonžos droši devāmies apskatīt Švedagonu. Sākot savu apskati trāpījām uz iesvētībām (varbūt kaut kas cits, bet topošie mūki tie nebija). Daudz mazu svinīgi saģērbtu bērniņu, kurus pavada tikpat svinīgi ģērbušies vecāki. Meitenītes pavada mammas (varbūt mūsu izpratnē krustmātes), bet puisīšus tēti (varbūt mūsu izpratnē krusttēvi). Visa garā procesijā virzās uz Švedagona centrālo laukumu. Bērniņi tik nopietnām sejas izteiksmēm piedalījās šajā pasākumā. Bija ļoti skaisti un svinīgi.

Laiks ir pienācis arī mums skatīt šo pasaules brīnumu. No zelta vis riņķī acis sāk nedaudz sāpēt, bet ātri tiek pierasts. Mūsu gids ļoti cenšas, noskaidro kurā dienā esam dzimuši, parāda kuri ir mūsu dzīvnieciņi, atbilstoši viņu nedēļu dienu skaitīšanai. Budistiem ir 8 dienu nedēļa (trešdiena ir sadalīta no rīta un vakarā). katrai dienai ir saistīta planēta un dzīvnieks. Māca kā pareizi jālej ūdentiņš uz budiņām. Ilgi un plaši skaidro katras ēkas nozīmi Švedagonā. Tas ir ļoti krāšņi un iespaidīgi. Sagaidām arī saulrietu. Uz visa tā zelta fona tas ir vienreizējs skats. Pamatā jau tūristi cenšas pabūt Švedagonā no rīta vai vakarā, lai sagaidītu saullēktu, vai saulrietu. Teritorija milzīga, kulta celtnes daudz un dažādas, ja atļauj laiks un izturība, tad tas ir uz visu dienu. Par to varētu sarakstīt veselu grāmatu, īsi par to nevar izstāstīt. Par šo svētvietu ir ļoti daudz aprakstu, tāpēc tikai piebildīšu, ka, ja būdams Birmā neesi bijis Švedagonā, tad neesi bijis nekur. Obligāti apmeklējams pasākums.

Pēc Švedagona apmeklējuma jūtamies nedaudz saguruši un izsalkuši. Dodamies atpakaļ uz savu viesnīcu. Vakarā savā viesnīcā novērojam amizantu gadījumu ar vienu hot dogus pārēdušos amerikāni. Amerikānis recepšenā stāsta savu grūto dzīvi, ka lūk viņš ir ieradies Birmā. Skaidru naudu nav ņēmis, jo domājis to izņemt bankomātā. Līdzi ir tikai kredītkarte, no kuras nav nekāda labuma. Un ko nu viņam tagad darīt? Lielākā daļa birmiešu nekad dzīvē nav redzējuši kredītkarti, vēl jo vairāk nezin ko ar viņu dara. Bankomāti ir pilnīgi nederīgi tām banknotēm kādas ir Birmā (lielākā banknote 1$ vērtībā). Ir protams pāris vietas (dārglietu veikali, pašas krutākās viesnīcas), kur var norēķināties ar kredītkarti. Braucot uz Birmu ir jāņem līdzi daudz mazu nominālu $ banknošu (man bija vesels lērums līdzi ar 1, 5 un 10$ banknotēm), jo kā ārzemniekam izmantojot sabiedrisko transportu, apmeklējot apskates objektus, dzīvojot viesnīcās būs jānorēķinās $, vai pēc ļoti neizdevīga, oficiāli noteiktā valūtas kursa. Piedevām banknotēm ir jābūt jaunām un nesaņurcītām. Amerikānis būtu labāk mazāk Coca colas dzēris, bet vairāk palasījis to pašu "Lonely Planet" pirms brauc uz svešu valsti. Mūsu ieteikums viņam bija doties uz ASV vēstniecību un meklēt palīdzību tur. Vienīgais, kā jau es minēju, tad rīt valstī ir Armijas diena, brīvdiena. Tātad arī ASV vēstniecība visticamāk rīt nestrādās un amerikānim būs jādzīvo bez naudas līdz parītdienai. Bet nu tās ir viņa problēmas.

Mūs toties gaida saviesīgs vakars, jo vienai no mūsu ceļotājām šodien ir dzimšanas diena. Svinības sākam jau viesnīcas numuriņā ar līdzi atvesto Havana Club tumšo rumu, pirktu vēl Bangkokas lidostas Duty Free. Speciāli glabātu šai dienai. Vēlāk atkal dodamies uz savu krodziņu, kur tikām uzņemti kā seni draugi. Paēdām svētku vakariņas un turpinājām saviesīgo vakaru tur. Stiprais alkohols Birmā maksā kapeikas, piemēram par 2$ var nopirkt 1 litru samērā laba ruma. Viņus izbrīnīja, cik daudz alkoholu mēs varam izdzert, bet neesam piedzērušies. Ēdām dzērām, dziedājām. Šī mūsu jautrība netika atstāta bez uzraudzības, kad bijām izgājušas uz ielas uzraut kādu latvju danci, pēkšņi uzradās mūsu TT un vedināja mūs uz istabiņām. Lēnām parādījās arī nogurums, par cik no rīta agri jāceļas un jādodas ar mūsu noīrēto busiņu uz Kalaw, dodamies pie miera. Pirmā diena Birmā bija iespaidiem bagāta un pārpilna, jādomā ka arī nākošās dienas būs tikpat emociju piesātinātas un neaizmirstamas.

Kalaw

No rīta jāmostas agri, jāpaspēj pabrokastot. 7.00 no rīta paredzēts, ka izbraucam uz kalnu ciemu Kalaw. Kamēr brokastojam, mūsu busiņš ar šoferīti un gidu vienā personā ir klāt. Autobuss vecs Toyota Hiace, savā dzīvē redzējis ļoti daudz sadangātu ceļu, bet joprojām braukšanas kārtībā. Mūsu šoferīti sauc Rubijs un viņš ir viens no Birmas retajiem kristiešiem. Ātri paēdam un ar Rubija palīdzību sastiepjam mūsu mantas busiņā. Esam gatavi doties uz iepazīt mums tik svešo un nezināmo Birmu. Pa ceļam iebraucam tādā kā Buļļu ielas vairumtirdzniecības bāzē un iepērkam sev ceļam nepieciešamās lietas alu, visādus gāzētus un negāzētus ūdeņus par krietni lētākām naudiņām kā paša pilsētā. Lielo pudeli Myanmar aliņa te varēja nopirkt par 1000 čātiem (lēti). Paņēmām visu iepakojumu. Tas, ka ceļš būs garš (12 - 14 stundas) zinājām, bet, ka tik nežēlīgi smags…

Neesam vēl lāgā tikuši ārā no Jangonas, kad tiek pārdurta riepa, tas deva iespēju iepazīties ar vietējo riepu servisu. Nodomājām, nu sākas...., bet gods kam gods tā bija vienīgā tehniskā ķibele mūsu ceļojuma laikā. Kamēr remontē riepu, mēs servisa krodziņā atrodam interesantu gāzētu padzērienu. Kaut kas līdzīgs šampanietim, cena 700 čātu arī liekas tīri pieņemama. Kad nopirkto pudeli parādam Rubijam, viņš saķer galvu un stingri piekodina nekādā gadījumā šo dzērienu nedzert. Tēlaini tiek parādīts, ka pēc šīs dziras lietošanas galva uzpūšas un kļūst divreiz lielāka, ir slikta dūša un sāp vēders. Nu mūsu valodā to var ietilpināt vienā vārdā paģiras. Aiz cieņas pret Rubiju, iegādāto dziru tūlīt arī noslēpjam un apsolām viņu nedzert, bet paši nolemjam, ka tad kad Rubija nebūs, obligāti nogaršot. Nu nevarētu būt nekas tik superindīgs, ko mūsu organismi nevarētu pārstrādāt. Pa to laiku riepa ir samontēta un varam turpināt ceļu.

Pēc neilga brīža uzbraucam uz milzīgas, tikko celtas automaģistrāles. Trīs joslas uz vienu un trīs joslas uz otru pusi. Šī šoseja ved uz jauno valsts galvaspilsētu Naypyidawu. Militārās huntas līderis Than Shwe, baidīdamies no amerikāņu iebrukuma (varbūt arī no potenciālajām revolūcijām), pārcēla galvaspilsētu no Jangonas uz Naypyidawu.Jaunā galvaspilsēta atrodas 320 km dziļāk valsts vidienē. Tur ir izvietoti pazemes bunkuri un valsts kodolpētniecības institūti. Braucot pa šo jauno maģistrāli rodas sirreāla sajūta, uz ceļa esam vienīgais transporta līdzeklis. Laiks līdz Naypyidawu paiet ātri, lēni malkojot aliņu un vērojot apkārtni. Tuvojoties galvaspilsētai ievērojam jaunas skaistas, nesen celtas ēkas. Šodien ir Armijas diena un pilsētā notiek militārā parāde, tāpēc visas pieejas pilsētai ir slēgtas un mēs pilsētā netiekam. Neko darīt, braucam tālāk.

Pāris kilometrus aiz Naypyidawu beidzas šī sireālā maģistrāle un sākas Birmas ceļu šausmīgā realitāte. Gandrīz visi ceļi ir būvēti vēl angļu koloniālisma laikā, jaunai varai nav naudas jaunu ceļu būvei. Esošie atrodas katastrofiskā stāvoklī. Iespēju robežās ceļi tiek laboti, bet pārsvarā tas ir roku darbs un maz efektīvs. Ceļš ir ļoti šaurs, paredzēts vienai automašīnai. Birmā priekšroka ir tam transporta līdzeklim, kurš ir smagāks. Tā lēnā garā, ik pa brīdim nobraucot no asfalta uz grunts ceļu (lai samainītos ar pretimbraucošām a/m), turpinām braucienu uz Kalaw. Ar laiku pierodam, ka pa ceļu staigā govis, cūkas, suņi un bērni. Ilgu laiku nevarējām saprast un pierast, ka Rubijs pie katras iespējas pīpina. Viņš pīpināja ne tikai veicot apdzīšanu vai pirms līkuma, kas vēl būtu saprotams, bet arī braucot garām velosipēdistiem, vientuļiem gājējiem u.t.t. Kā vēlāk noskaidrojām, ka pārvadāt ārzemniekus ir ļoti atbildīgs darbs. Ja ar mums kaut kas notikšot, tad viņam būšot ļoti lieli....... nepateica kas, bet varēja saprast ka milzīgas nepatikšanas. Ceļš pieder mašīnai (kas šeit ir diezgan ekskluzīvi), motociklistiem un velobraucējiem atvēlēta putekļainā ceļmala.

Rubijs veica arī gida lomu un mūs uzmanīja kā vistu māte savus cālēnus. Viņš stingri novērtēja vietas, kur drīkstējām ēst, ko dzert, kur nokārtot savas dabiskās vajadzības. Vispār jau mēs bijām diezgan smags kontingents: daudz dzērām, vēlu gājām gulēt, maz laika pavadījām svētvietās, vairāk gribējām redzēt kā dzīvo vietējie. Pa ceļam piestājām vietējā ēstuvē, kur ieturējām pusdienas, bet pie galdiņa pienāk gotiņa un sāk ēst mūsu salvetes (kā salvetes uz galdiņiem atrodas tualetes papīrs, oriģināls pielietojums). Mīļi… Bērni ieturēja zināmu distance, jo lielie bālģīmji šeit vēl ir retums.

Tumsa šeit iestājas strauji un agri, ap sešiem vakarā. Mums vēl priekšā kādi 40km, serpentīns pa kalniem, pa angļu kolonizatoru būvētu, bet neatjaunotu ceļu. Solis pa kreisi - aiza, solis pa labi - klints. Lai samainītos ir paredzētas speciālas kabatas kalnos. Kalnu ceļu pieveicām 2 stundās. Beidzot tiekam pievesti pie viesnīcas Eastern Paradise Motel. Maksa par istabu diviem 15$. Rubijs jau ir iegaumējis, ka mums vajag cheap un nice. Šī nu tiešām atbilda visām prasībām: karstais ūdens, elektrība līdz 23.00 (uz naktsgaldiņiem noliktas svecītes), brokastis. Pēc ceļa esam pelēki no putekļiem, bet mums taču ir duša! Tad ejam uz krodziņu uzēst. Birmieši maz dzer alu, jo 1l rums maksā tik pat cik 0,5l alus. Un ko tad izvēlētos normāli cilvēki? Dzīve šai ciematiņā beidzas desmitos vakarā, kad tiek izslēgta elektrība, tāpēc ceļu mājās veicām suņu reju pavadīti. Esam saguruši no ilgstošā brauciena un kratīšanās pa sliktajiem ceļiem, bet rīt agri jāceļas, jo mūs gaida trips ar kājām uz vietējiem ciemiem.

Ceļamies 7:00 no rīta, bet jūtamies brīnišķīgi izgulējušies un spēka pilni. Dodamies brokastīs, kas jau bija iekļautas cenā. Omlete ar desiņām, milzīgs avokādo, augļi, tēja, kafija, sula. Gardi gan! Apkalpoja mūs ļoti jauka Birmiešu meitene. Īsumā par meitenēm. Manuprāt visskaistākās meitenes Āzijā ir tieši Birmā. Slaidas, smaidīgas ar lielām acīm un gariem, gariem (mana vājība) melniem matiem.

Mums pārgājiena diena. Ir 2 varianti: vienas dienas pārgājiens (apmēram 6 stundas) un 2 dienu pārgājiens ar nakšņošanu klosterī un iešanu uz Inles ezeru ar kājām. ņemot vērā ierobežoto laiku mēs izvēlamies pirmo variantu. Mūsu pavadonis ir 29 gadus vecs ģeogrāfijas maģistrs un 2 pavadoņi - mācekļi. Visiem tiek novērtēti apavi un galvās uzmauktas cepures. Mugursomās ieliktas jau Latvijā nopirktās konfekšu (ledenes) pakas ar ko cienāt kalnu ciemu bērnus, ūdens pudeles un 9.00 dodamies ceļā. Ejam pa šaurām, mālainām taciņām kalnos augšā, lietus sezonāviņi cenšoties atrunāt no pārgājieniem, jo esot ļoti slidens. Ir karsta diena. Temperatūra no rīta 25Cº, ap 11:00 – 35Cº, pēc plkst.14:00 – 41,45Cº grādi. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk izjūtam nogurumu, gājiena ātrums zūd.

Tuvojoties pirmajam ciemam, mūs jau sagaida bērnu bariņš, kurus sacienājam ar ledenītēm. Mēs tiekam ieaicināti vietējo mājiņā un sacienāti ar karstu tēju, bērniņi tikmēr sēž rāmi istabas malā un nejaucās pieaugušo sarunās. Mūsu bērniem mācīties un mācīties. Mājas iedzīve sastāv no pāris katliņiem un krūzītēm. Ciemā valda totālā nabadzība, bet cilvēki ir ļoti laipni. Galvenais ienākumu avots ir tējas audzēšana. Kā pateicību par cienastu, nopērkam svaigi žāvētu zaļo tēju. Ejot caur ciemam, redzam viņu saimniecību. Gandrīz pie katras mājas ir aizgalda ar melnu cūciņu. Ne jau priekš sevis tā tiek audzēta, pašiem tiek tikai iekšas. Zaļā tēja un gaļa ir domāta pārdošanai, tikai tā var dabūt nedaudz naudas.

Turpinām ceļu un jūtamies nelāgi, jo visapkārt deg meži. Neviens viņus nedzēš – nav jau ar ko un nav jau kas dzēš. Nākošajā ciematā ir klosteris un mūki, bērni uzbāzīgāki. Šajā klosterī ir iespējams palikt un pameditēt, 1 nedēļa – 10USD. Izdalām kārtējo porciju ar Latvijas konfektēm, apskatam klosteri, aprunājamies ar mūkiem un dodamies tālāk, ar vien augstāk un augstāk kalnos. Kad ūdens jau praktiski ir beidzies, kā glābiņš nāca krodziņš kalna galā ar vieglām uzkodām un ALU (viss ir pareizi, alus ar lieliem burtiem). Aliņš šeit bija dārgs, galu galā uz muguras nogādāts kalna galā un atdzesēts dziļi izraktā pagrabā. Elektrības šeit nav, reizē ar to nav arī ledusskapju. Dārgs, bet velnišķīgi garšīgs gan. Pluss vēl fantastiskais skats uz kalniem.

Šeit bija lielā atpūtas stunda, kad arī varējām parunāt ar mūsu pavadoni. Viņš zināja, kur atrodas Latvija, bet pats ir bijis tikai 4 Birmas pilsētās. To, ka kādreiz viņš varētu šķērsot Birmas robežu, esot tikai nereāls sapnis (atcerēsimies PSRS, ļoti līdzīgi). Skumji… Kalnā satiekam meiteni no Austrālijas, kuras tēvs dzīvojis Lietuvā (pēc kara emigrējis uz Austrāliju) un viņa bijusi arī Latvijā. Mājupceļā tiekam iepazīstināti ar cukurniedrēm (izsūcam saldo sīrupu), no kurām gatavo Myanmar rumu. Ak tad tāpēc tas rums bija tik salds un gards! Trijos pēcpusdienā esam atpakaļ ciemā. Noguruši, bet bagāti ar iespaidiem Šis pārgājiens mums maksāja 6 USD no cilvēka.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Inles ezeru. Tur izvēlamies viesnīcu “Gold Star Hotel”, kur reizēm mēdzot būt arī karstais ūdens. Kad man vajadzēja noskaloties, karstais ūdens kā pa brīnumu arī bija. Istaba pietiekami plaša ar lielu divguļamu gultu. Cenā iekļautas brokastis. Kad izteicām vēlmi izmazgāt drēbes, Rubijs sameklēja “krietnu sievieti” (viņa vārdi), kura labi un lēti mazgāja drēbes pa 80 naudiņām gabalā. Tas esot viņas vienīgais ienākumu avots, lai pabarotu savu bērnu bariņu. Drēbes tiešām tika izmazgātas tīras un smaržīgas. Vakariņām izvēlamies taizemiešu krogu, ēdiens garšīgs, tikai maigāks, porcijas necilvēcīgi milzīgas. Cenas salīdzinoši augstas. Alus maksā 1600 čātu, otrais ēdiens no cūkas 3000 čātu. Kad atstājam arī nedaudz dzeramnaudas, ievērojam ka Rubijam tas ne pārāk patīk. Te nav pieņemts atstāt dzeramnaudu. Un tad mūs sāka grauzt sirdsapziņa, ka mēs tikko kaulējāmies ar sievieti, kura mazgā mūsu netīrās drēbes, bet paši atstājam pus ēstus šķīvjus.20.30 pilsētiņā iestājas pilnīgs klusums, bet 22.00 izslēdzas elektrība (sākas romantika). Saguruši no lielās pastaigas dodamies pie miera un momentā aizmiegam. Rītdien mūs gaida nemazāk interesantais ceļojums ar laivu pa Inles ezeru.

Viss par ceļojumiem, lidmašīnu biļešu akcijām, lētām naktsmītnēm, iespēja tikt pie tik nepieciešamiem ceļvežiem, kartēm, iespēja uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes no foruma lietotājiem, piedalīties aptaujās. Reģistrācija aizņems pārdesmit sekundes un Tu kļūsi pilntiesīgs foruma dalībnieks. Varēsi veidot savas foruma tēmas, palīdzēt ar savām zināšanām citiem lietotājiem. Tas viss atrodams http://www.melnais.com