Ar mopēdu pa Maroku - jūlijs 2010 (lai gan plāns bija pavisam cits)
|
Kaspars Līviņš
|
Ideja bija pilnīgi cita. Bet, kā mēdz gadīties, idejas izplēn un transformējas par citādām. Tātad, ideja bija ar veciem mopēdiem aizbraukt līdz Magadanai tālo austrumu Krievijā. Ideja radās angļu puišiem kas uztur www.extremetrifle.com mājas lapu, un jau esam kopā veikuši šādas tādas dullības. Mani uzaicināja par atbalsta busiņa vadītāju. Un pērn devāmies ceļā uz Magadanu, bet pasākums izbeidzās Odesā tā īsti nesācies. Bet par to citreiz.
Šogad bija paredzēts pabeigt iesākto, bet tā kā Metjū bija sabeidzis muguru un ārstējās, nolēmām Magadanas vietā veikt kaut ko īsāku. Ozam un Čārlijam šķita, ka Maroka ir īstā vieta, es gribēju Balkānus vai Krieviju. Uzvarēja Marokas ideja. Un tad draugi man sagatavoja rozā mopēdu, jo es atteicos uz Maroku ar busiņu braukt jūlija mēnesī. Bez kondicioniera un ledusskapja.
Un tā, par braucamajiem. 1989. - 1992. gada izlaiduma Yamaha T80, 79 kubikcentimetri, 6 zirgspēki. Izkrāsoti raibu raibie, no uzlabojumiem tikai apšaubāmas kvalitātes somas, un ļoti labas Continental riepas. Par braucējiem. No sākotnējā sastāva esam trīs – Čārlijs, Pols (saukts Ozzy, jo uzvārds viņam Osborns) un es. Pērnie mopīšu braucēji Niks un Metjū netiek, jo viens precas, otrs ir ar beigtu muguru (un niknu sievu). Pēdējā brīdī Metjū vietu aizņem Gregs. Esmu priecīgs, jo mani ar Gregu vieno absolūta motobraucēja prakses neesamība, kā arī mums abiem trūkst legālu tiesību vadīt divriteņu transporta līdzekli, kas nes skanīgo vārdu motocikls. Es nebūšu vienīgais, kas nepārtraukti gāžas, un iegāžas uz acīgajiem Marokas kārtības sargiem!
Tā kā mani no mopēdiem un Extreme Trifle štāba šķir 2500 km, man ir maz iespēju kaut ko ietekmēt. Puiši nokrāso man atvēlēto mopēdu nežēlīgi rozā, un piešķir man pienākumu pārvadāt visas rezerves daļas un instrumentus. Biju sašutis, bet padevos, un nokrāsoju pats rozā savus apavus. Arī instrumentu kaste izrādījās ne tik smaga...
20. jūnijā izlidoju uz Londonu, lai taptu savāks jau lidostā, un varētu doties absolūti garlaicīgā braucienā uz Spānijas dienvidiem. Garlaicību gan drusku kliedējām cīnoties pariPod vadības tiesībām, un ļaujot, lai vakaros hotelis atrod mūs.
24. jūnijā no rīta jau bijām pilnā kaujas gatavībā doties pāri Gibraltāram. Maroka mūs sagaidīja ar mazu lietutiņu sausajā gadalaikā. Ieplānotais maršruts veda gar Vidusjūras krastu, un pateicoties ceļu remontiem un mazajiem lietus/miglas mākonīšiem bija itin atraktīvs. Mopēdi, kad bija papildināti ar mūsu bagāžu, šķita krietni smagāki. Es cīnījos ar nevarēšanu iedarbināt mopēdu katru reizi kad apstājāmies, un apstājāmies itin bieži. Gregs 2 reizes nožāvās, vienreiz gandrīz paslīdot zem pretim nākošās mašīnas! Par laimi cauri tika ar izbīli, un tad iemācījās nelietot priekšas bremzi līkumos uz smilšaina asfalta. Pateicoties ceļu remontiem citāda asfalta tur arī nemaz nebija, un pateicoties ceļu remontiem mēs uz mūsu mopēdiem bijām ātrāki par vidējo satiksmes ātrumu un pat spējām apdzīt!
Vakars mūs pārsteidzas mazā miestiņā pie jūras, kur lieltūrisms vēl nav paspējis iespiest savus visuresošos taustekļus. Apsēdāmies vakariņot, un ļāvām, lai viesnīca mūs atrod. Ilgi nebija jāgaida, kad tā arī notika, un mums bija vesels dzīvoklis ar nelielu dārzu pie pašas pludmales, kur novietot mopēdus. Pat alus atrašana nesagādāja problēmas, to pienesa klāt! Saimnieks gan čīkstēja, ka mēs būšot traki kad sadzersimies alu, labāk viņš sagādāšot zālīti ko uzpīpēt, bet mēs tomēr izvēlējāmies alu, ko malkojām uz terases skatoties uz Vidusjūru.
25. jūnijā devāmies Fezas virzienā, cauri Rifa kalnu grēdai. Kalni nav lieli, bet ceļi mazi, un kā vienmēr – tiek remontēti. Līdz Šefšauenai paiet puse dienas, tad līdz Fezai – otra puse. Pirmā atrakcija – kādā dižā grambā mana soma atdalās no mopēda un aiziet tenteru venteru pa gaisu! Izrādās, ka dzelzis, pie kā soma piestiprināta, ir atskrūvējies! Nākošajā miestiņā pirmais mehāniķis to atkal pieskrūvē atpakaļ.
Feza un satiksmes haoss tā nobaida ar kultūršoku jau sabaidītos angļu puišus, ka aši top lēmums – doties uz 20 km attālo Sefru, kas ir mazāka pilsēta. Tajā es zinu, kur ir kempings. Kempings ir stipri nolaists, un pilnīgi tukšs. Mūs ielaiž, uzceļam teltis, un dodamies vakariņu meklējumos. Tikko esam nobraukuši lejā no kalna, kā sāk līt. Neesmu uzlicis teltij virsu, un braucu atpakaļ to uzlikt. Kad esmu atpakaļ, jau līst stipri. Pilsētā ir noticis kaut kāds reliģisks festivāls, visi nāk no mošejām, ļaužu, ka biezs, Atrodam vienīgo restorānu pilsētā, kas pārdod alu. Vēl sēž divas kompānijas un to pļumpē. Šķiet, ka labais tonis ir atstāt tukšās pudeles uz galda visu vakaru, lai redz, cik stiprs/bagāts dzērājs esi! Te ir arī naktsklubs! Neizskatās gan interesants.
Naktī līst vēl.
26. jūnijā plānots liels ceļa gabals – līdz Imilčil ciematam Atlasa kalnos. Izvēlamies pēc iespējas mazākus ceļus pa ko braukt. No rīta tīri dzestrs, un braukšana sokas itin labi. Marokāņi mums māj, smaida, visuresošie policisti nepievērš uzmanību. Līdz Zeida pilsētai, kur paēdam pusdienas, braucam pa samērā lielas nozīmes ceļiem, pa tiem arī pārbraucam t.s. Vidējā Atlasa grēdai, šķērsojot to pa 1769 m augstu pāreju. Pēc Zeida griežam iekšā kalnos pa maziem un vēl mazākiem kalniem. No mums uz dienvidiem tajā pašā virzienā kur mēs dodas lieli negaisa mākoņi. Pēc pārdesmit kilometriem asfalts beidzas, sākas grants serpentīni, kas mūs uzved līdz jaunam asfaltētam ceļam, ko marokāņi izbūvējuši pa tā saukto Ezeru Plato. Bet, lai tiktu līdz tam, vēl jāšķērso viena pāreja, Tizi-Taka. Uz tās mūs beidzot noķer spēcīgā lietusgāze, un nepaiet ne piecas minūtes, kad esam cauri slapji. Ceļš – jauns, spīdīgs asfalts – ved lejup un lejup, mēģinot aizbēgt no lietus, braucam cik ātri nervi atļauj. Pēkšņi, bez kāda brīdinājuma asfalts beidzas, un traucamies pa tādas pat krāsas svaigas grants bērumu uz asa līkuma pusi! Šķiet, ka uz krišanas robežas bijām visi, bet kaut kā ar lielu lamāšanos un daudz adrenalīna mums visiem izdevās izšmaukt nākošos pāris līkumus! Sākās ceļa remontu zona, kas turpinājās vēl 50 km, jau izbūvētiem posmiem mijoties ar nelieliem upju brasliem un dubļainām lopu takām. Izbraucot cauri kādam miestam nobiedēju ēzeli, uz kura no vai uz tirgu devās kāda vietējā. Ēzelis nabadzīti kopā ar pārējo kravu nopurināja ceļa dubļos, bet man par sodu aiz nākošā līkuma tika mīksta riepa! Lietus gāž spaiņiem, un jāmaina riepa! Kaut kā neviens īpaši sajūsmā nebija, Čārlijs uzveidoja lietus mēteli no melnā plastmasas maisa. Izvilku noslēpto kandžas blašķi, piemērots brīdis. Kamēr niekojāmies ar filmēšanu un apcelšanos, lietus pēkšņi mitējās, un pat uzspīdēja saule. Izvilku instrumentu somu. Lai noņemtu aizmugures riteni vajadzīgas 13, 18 un 10 mm atslēgas, bet Ozs, kas bija atbildīgs par instrumentu kasti, bija ielicis nevienu 13, nevienu 18, un četras 10 mm atslēgas, turklāt arī riepas montējamo lāpstiņu nebija! Nācās izlīdzēties ar stangām, skrūvgriezi, un pudeļu attaisāmo! Pēc kādas pusstundas varējām turpināt ceļu. Imilčil miestu sasniedzām jau krietni vēlu, un devāmies uz man jau zināmo viesnīciņu, vismaz atkrita nepieciešamība meklēties un kaulēties. Visi bijām sajūsmā par mopēdiem salīdzinoši greznajā viesnīcas vestibilā, kas bija arī ēdamzāle. Pļāpājām, dzērām tēju un kafiju, gaidīdami vakariņas. Somās jau bija pirmie caurumi, kas jāaizlāpa, pētījām karti plānodami rītdienu. Imilčila ir apmēram 2100 m virs jūras līmeņa, saulei norietot jau bija jūtami vēss.
27. jūnijs. Mostamies agri, viesnīcnieks Ali mūs pabaro, u dodamies ceļā, šodienas mērķis ir Boumane Dades pilsēta. Līdz Agoumdal ciematam ceļš ir asfaltēts, pēc tam – īsta ganu taka! Sasniedzam Tizi Oano kalnu pāreju brīžiem braukdami ar pirmo pārnesumu. Paliek pa īstam karsts, tikai kalnu augšā vējiņš mūs dzesē. Pēc pārejas skati ir elpu aizraujoši – milzu kanjons plešas mūsu priekšā. 50 kilometri mums ir aizņēmuši pusi dienas, stājam ēst pusdienas no mūsu armijas komplektiem. To apraksti ir lietuviešu valodā un ir īsta loterija, ko nu katrs dabūs. Uzrodas vietējais kazu gans un brīnās, mēģina mums izmangot kādas kurpes vai tēkreklu. Mums pašiem maz gan apavu, gan apģērbu, cik tad uz tāda maza mopēdiņa var uzstutēt! Čārlijs, labu gribēdams, iebaro musulmanim cūkas miesu – viņš nabags aizbēga pāri kalnam spļaudīdamies! Dodamies tālāk. Ceļš ved uz leju vien pa kanjona malu, tas lēnām sašaurinās, līdz beidzot pie maza miestiņa ceļš ir sasniedzis ielejas dibenu. Pirmā tūristu mītne, ejam dzert aukstu kokakolu. Ielejas apakša ir apdzīvota, palmas, nelieli labības lauki, dārzi. Esmu sajaucis kanjonus, šajā man nav bijusi tā laime līdz šim būt. Pirms Boumane pilsētas parādās asfalts, tad ceļš no kanjona apakšas uzvijas augšā, tad atkal uz leju, un tā vēl divas reizes. Kad esam pašā augšā, apstājamies kafejnīcā ar lielisku skatu, cenas arī apmēram 3 reizes lielākas kā parasti. Šķiet, šī ir tā vieta, līdz kurai nonāk tūristi no Boumane pilsētas.
Nonākuši tajā, apmeklējam tirgu, nopērkam kazas gaļu, dārzeņus, maizi, un gaidām, lai viesnīca mūs atrod. Tā arī notiek, mums ir viesnīca bez brokastīm par 40 dirhamiem katram. Istaba gan ir visiem viena, karsta, un logs uz gaisa šahtu, duša gaitenī, un ar viena tipa ūdeni. Tualetē gan ir arī pods! Okupējam jumta terasi, Čārlijs taisa kotletes, es savukārt dodos darbnīcas meklējumos – aizmugures dakšā plaisa! Tā tiek aizmetināta ar veco labo karbīda degli, nepaiet ne stunda. Tikmēr kotletes gatavas, tās notiesājam pie mēriņa vecās, labās kandžas. Pilsētā notiek kādas kāzas, kāzinieki kā traki brauc cauri centram krustām šķērsām pīpinādami un aurodami. Gregs aiziet gulēt, mēs, pārējie, dodamies meklēt kāzu namu. Nekur tālu netiekam, nākošajā kafejnīcā mums notirgo puslitru ‘mehija’ – kas izrādās ir dateļu kandža... Vietējais Muhameds mums stāsta, ka mehija jājauc ar limonādi, un ir visai lielā šokā, ka mēs nevaibstoties dodam iekšā to tādu pašu... Lai nemaitātu musulmaņu trauslās jūtas, pārvācamies uz savu jumtu. Uzliekam iPod mūziku. Pļāpājam. Uzrodas kaut kāds vietējais, galīgā ķēmā, mēģina būt draudzīgs. Kad šo ignorējam, nosvīst, bet diez ko laipns neizskatās.
28. jūnijs. Rīts. Mehija tomēr ir nodrošinājusi galvā kaut kādu nevajadzīgu tukšumu. Eju vārīt kafiju, Ozs aiziet uz dušu. Pēc neilga brīža viņš lamādamies sprūk no turienes ārā – kāds maita esot piedirsis dušu! Šķiet, vienīgais kandidāts uz tādu neģēlību varētu būt vakarējais ķēmā esošais muhamendānis...
Gribu iziet uz ielas un nopirkt kaut ko brokastīm, bet durvis ir ciet! Esam ieslēgti viesnīcā, un izklaidējamies mezdami caur dušas logu Čārlijam ar putnu mēsliem... Ap pusdeviņiem viesnīcu atslēdz, mopēdus izlaiž no garāžas, sapakojamies, un dodamies šķērsot pēdējo kalnu grēdu pirms Sahāras – Jebel Sahro. Ceļš ved pa plašu līdzenumu tieši uz kalniem, pienākot pie tiem asfalts beidzas, un visbeidzot jau pa rozā ziediem nosētu ieleju ved tikai divas sliedes. Ceļš ir akmeņains, pat jāsaka – akmens pakāpieni, ne ceļš. Kad no pēdējā ciemata pa serpentīniem lēnām braucam kalnup uz pāreju, maza meitene, ejot pa taku, mums vienmēr ir priekšā. Kad esam augšā, mūsu ceļš savienojas ar citu, un paliek manāmi lielāks, un sliktāks tas paliek tikai tad, kad sāk iet uz leju, pēc uz pārejas esošās ‘kafejnīcas’, kur pavadām labu pusstundu sēžot ēnā – lai gan ir ap 2000m virs jūras līmeņa, ir manāmi karsts. Lejā braucot izmēģinām jaunu degvielas taupīšanas taktiku – ripojam tukšgaitā. Apvidus ir kārtīgs tuksnesis, vietām skati kā kaut kur Arizonā vai Jūtā. Čārlijs pabrauc garām aicinošai palmas ēnai, un apstājas tieši saulē, mani tas kārtīgi saērcina, bet viņš dievojas, ka nekādu palmu nav redzējis. Atrodam tomēr vienu, kuras ēnā pavadām laiku no vieniem līdz trijiem, brūvēdami kafiju un ēzdami pusdienas.
Jau ap pieciem tiekam līdz N’kob pilsētiņai, kur padzeram aukstus dzērienus brīdi atpūšamies, un tad pilnā tvaikā dodamies līdz Zagora pa jaunu, lielisku asfaltu. Pirmo reizi – bet ne pēdējo – vējš vairs neveldzē, bet darbojas kā tāds matu fēns – braukšana ir kā pa saunu, līdz saule noriet. Jau pa tumsiņu sameklējam kempingu, kur, gaidot vakariņas, čaļiem uzjaucu balzāmu ar ledusaukstu kolu.
Ozs ir dabūjis zināt, kur ir ‘īstās kāpas’, un rīt, lai gan man tā nešķiet laba doma, dodamies tuksnesī tās meklēt.
Turpmāk vēl.
