Brazīlija - kontrastu zeme

  • 4 min lasīšanai
Pirmie Brazīlijā pavadītie mirkļi..nogurums pēc 12 stundu lidojuma,bet tas saviļņojums pirmoreiz mūžā ieraugot palmas un iestumjot somā džemperus un visus citus "Latvijas slapjā pavasara" apģērba gabalus..:) Pēc tam seko vairāku stundu (apmēram 7) brauciens no Sao Paulo lidostas līdz Parati. Sākumā tiek fotogrāfēta katra ceļā pagadījusies kalnu grēda, katrs līcis un itkā "ūdenskritums". Vēlāk karstais un mitrais gaiss, mašīnas absolūti nederīgais kondicionieris un nogurums visus padara nervozus un miegainus, ceļš šķiet bezgalīgs līdz..apstājamies kādā kūrortciematā pie okeāna..Arī okeāns - pirmoreiz dzīvē..iestājas itkā otrā elpa,un brauciens var turpināties. Beidzot Parati - mazs romantisks ciematiņš līča malā ar bruģētām ieliņām, krodziņiem un suvenīru veikaliem, cauri plūst kanāls ar laivām,kurās mitinās nabadzīgākie pilsēteles iedzīvotāji - ainava eksotiska,bet jāatzīst - apkārt jaušama milzu nabadzība. Un burtiskā nozīmē - ciemats kā ziepju operās, jo tur esot uzņemts seriāls Dona Beiža:) Apmetāmies kādā ļoti mājīgā viesu namā ar...neaizmirstamām brokastīm:) Zviedru galds brazīļu gaumē - omlete ar gaļu (šādu omleti ēdu visās turpmākajās brazīļu brokastīs visās Brazīlijas viesnīcās, kopš tā laika nav bijusi tā laime ko tādu baudīt kur citur) un visu iespējamo augļu sulas, pat tādu augļu,par kādiem nebiju nekad dzirdējusi. Lai cik tas dīvaini nebūtu - Brazīlijas brokastis ir vienas no spilgtākajām atmiņām:) Runājot par augļiem, pirms biju Brazīlijā, nenojautu kā ir jāgaršo ananāsam, Latvijā "pieejamo" ananāsu garša ne tuvu nelīdzinās ISTAM ananāsam - saldam, maigam, sulīgam..mmm..:) Nakamā diena Parati tika pavadīta, apceļojot pāris mazas saliņas, kruīzā uz pavisam maza kuterīša..jumta. Tika piedāvātas arī ekskursijas uz lielām, publiskām jahtām ar bāru un citām ekstrām,taču tās noteikti nespēja piedāvāt tādu romantiku kā šis kuterīts ar veco kapteini. Sajūtas, burājot pa okeānu,palaikam piestājot kādā palmu ieskautā vientuļā pludmalē un vienkārši zvilnot Brazīlijas saulē, ir neaprakstāmas. Diemžēl vakarā bijas jūtamas arī šīs pašas saules atstātās sekas dažādās ķermeņa daļās..Vakariņās devāmies uz kādu no ciemata krodziņiem, kur kāda melnādaina sieviete dziedāja blūzu. Ēdiena izvēle nebija sevišķi veiksmīga - peldoši cūkas auss skrimslīši kādā dīvaina paskata mērcē:) Bet šis arī bija pirmais un vienīgais starpgadījums ar ēdienu, jo Brazīlijas virtuve patiesi ir izcila un, lai cik dīvaini nešķistu, ļoti līdzinās mūsējai - kārtīgs cūkas cepetis ar kartupeļiem utml.:) Gan šis krodziņš, gan viss ciemats bija kluss un mierīgs, jo tūristu sezona bija gandrīz beigusies. Patiesībā, iedomājoties,kāda dzīvība tur kūsā sezonas laikā, šķita,ka tas ir tas,kas pietrūkst.. Dienu vēlāk ar mašīnu devāmies uz vēl kādu pludmali,kuras nosaukumu gan neatceros (ahaa,atcereejos - Trindade). Un tās dienas okeāns bija tāds,kādu biju iztēlojusies - milzīgiem viļņiem,kas šķeļas pret krasta akmeņiem. Saulīte sildīja brīžiem, patiesībā tā visa ceļojuma garumā mūs aplaimoja tikai brīžiem,jo kā jau minēju - Brazīlijas vasara pārvērtās rudenī,Brazīlijas rudenī.. Visā pludmales garumā saslietas koka būdeles - krodziņi. Vienā tādā iegriežoties sajūtas bija sireālas - liels melnādains bārmenis mēģina sazināties ar mani zīmju valodā (angļu valoda nav brazīļu stiprā puse,maigi izsakoties,arī franču,vācu un krievu ne:), apkārt skraida mazs,čirkains melnādains puišelis,virtuvē šeptējas omulīga,nedaudz korpulenta bērneļa māte un bārmeņa sieva,pie sienām sakārtas Boba Mārlija fofogrāfijas..Dažs labs ilgi sauļoties pēc iepriekšējās dienas apdegumiem nevarēja atļauties, tāpēc ar motorlaivu devāmies uz kādu citu visnotaļ eksotisku pludmali. Tā atradās starp akmeņiem,nē,akmeņos - sauszemes kā tādas nebija nemaz, gulēt varēja uz milzu akmeņiem un peldoties gultni ar kājām aizsniegt nevarēja, ūdens zāles zaļš,un šī vieta kopumā visai mistiska..:) Atgriežoties Parati, bijām Brazīlijas "lauku sētā" - fazendā. Izņemot pāris sausus faktus par kašasas (brazīļu šņabis) gatavošanu, nekādas paliekošas atmiņas par šo vietu nav. Ai,ir gan - pusdienas tādas, ka mēli var norīt!:) Tālāk sekoja brauciens uz Rio - visa diena karstā mašīna ar zemē metamu karti - iebraucot Rio nomaldījāmies vairākas reizes, ceļu līdz Copacabanas pludmalei atradām ar benzīntanka darbinieka, taksista un pat ar policistu palīdzību:) Apmetāmies kādā viesnīcā 10 minūšu gājiena attālumā no pludmales. Copacabana - baltu smilšu pludmale pa labi,milzu iela ar klubiem, bāriem un restorāniem pa kreisi. Īsta zelta bedre visādiem suvenīru (piem.,dvieļu:) pārdevējiem un ielu muzikantiem,kas nu nemaz nekautrējās lūgt samaksu par saviem pakalpojumiem, pēc pāris kapirinjas (kašasa ar laima sulu un daudz, daudz cukuru - tipisks brazīļu kokteilis) glāzēm lielākā daļa tūristu arī atmeta skopumu:) Arī mums tādi bāriņi bija neatņemama vakaru sastāvdaļa, dažiem arī kapirinjas nē:) Pāris reizes baudījām arī Copacabanas sauli, smiltis un okeānu. Vairāk nesanāca, jo dienas režīms bija izplānots līdz pēdējam sīkumam, lai 3 nedēļās apskatītu pēc iespējas vairāk. Man pietrūka vairāk laika Copacabanā - tai vietai piemīt neapraksātama burvība, varbūt ne romantika, bet neticama uzdzīve, tāda..bohēmiska aura:) Rio, protams, nebeidzas ar Copacabanu. Rio sākas ar miglā tītu Jēzus statuju un beidzas ar favellām - ļoti, ļoti nabadzīgi rajoni arī pat pašā pilsētas centrā. Mājas bez logiem, to iedzīvotāji - bez darba, galvenais iztikas avots - zagšana, diemžēl arī tāda ir Rio. Protams, ne tikai Rio. Noskatoties filmu "Dievu pilsēta", var lieliski redzēt favellu iedzīvotāju neizbēgamo likteni.. Jēzus statuja Korkovādo kalnā..Ne tik iespadīga tuvumā, kā pa gabalu - saulrietā vai rīta miglā..Pabijām arī slavenajā Cukurgalvā, kaut vai tāpēc tas ir tā vērts,lai redzētu Rio no putna lidojuma - milzīgs krāšņums. Un vēl Botāniskais dārzs..palmas, ziedi un..brazīļu modeļu fotosesija..:) Bet pats neaizmirstamākais piedzīvojums Rio bija futbola spēles apmeklējums Marakanas stadionā. Neizmantojām viesnīcas pakalpojumu - iegādāties biļetes tūristu sektorā (tas arīdzen ir piecreiz dārgāk, nekā biļetes "parastajos" sektoros),tad zustu visa spēles īstā garša. Tikām brīdināti,ka tas var būt arī bīstami, jo futbolu apmeklē visdažādāko sociālo slāņu brazīļi (daļa izskatījās pēc favellu iedzīvotājiem), un šo divu Brazīlijas komandu (Flamingo un Fluminenses:) līdzjutēji ir savstarpēji nevisai draudzīgi noskaņoti..Mums palaimējās nopirkt biļetes uzvarētājkomandas līdzjutēju sektorā,un..tādu emociju buķeti nenākas bieži redzēt - tāāāds (!) uzvaras prieks,pat mūsu hokeja līdzjutēji nevar sacensties ar jau tā karstasinīgajiem brazīļiem,kuriem futbols asinis uzsit vēl desmitkārt..Savā uzvaras priekā brazīļi dalījās arī ar mums (īpaši ar manu tēvu,kurš izskatās pat ļoti brazīlisks:), bieži nav nācies uzkrāt tik daudz pozitīvā lādiņa.. Rio de Janiero burvību un to sevišķo auru nav iespējams uzrakstīt uz papīra vai uz zila ekrāna ar klaviatūras palīdzību..nu nav.. Pēc Rio devāmies atpakaļ uz Sao Paulo,lai tālāk lidotu uz Iguazu. Iguazu pilsētele pie robežupes Paranas. Robežojas Brazīlija, Argentīna un Paragvaja. Būtu grēks būt Brazīlijā,bet neapmeklēt Iguazu ūdenskritumus. Mūsu plāns bija pirmajā dienā apskatīt Argentīnas puses ūdenskritumu,pēc tam - Brazīlijas. Plāns mazliet izgāzās,jo visos populārākajos pasaules tūrisma ceļvežos ir teikts,ka ar iebraukšanu Argentīnā tūristiem nav nekādu problēmu. Par A-Eiropas tūristiem neviens nebija aizdomājies:) Nokļūstot uz Argentīnas robežas,atklājām,ka mums nepieciešmas vīzas iebraukšanai valstī,robežsargiem nebija ne mazākās nojausmas,kas tā tāda Latvija ir (kas nez kāpēc manī neradīja izbrīnu:) un vai tāda vispār ir:) Tātad - puse dienas tika pavadīta Argentīnas vēstniecībā (mazā,mīlīgā koka mājelē) vai arī sēžot uz trotuāra pie tās. Birokrātija ir neiedomājama,un neviens no ierēdņiem arī pārāk nesteidzās:) Sāka jau mākt šaubas,vai tas ir tā vērts,bet bija,un kā vēl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais