Sibīrija. Tomska.

  • 3 min lasīšanai
  • 59 foto
Laikā, kad daudzi dodas uz Rietumiem, mans ceļš veda tālu uz Austrumiem - aptuveni 5000km no Rīgas, uz Sibīriju, uz Tomskas apgabalu. Dodoties šāda ceļā galvenais nosacījums - lai visi "papīri" būtu kārtībā. Jo tā ir pirmā un galvenā lieta, kas interesē turienes miliciju... Bet viss pārējais nosaucams dažos vārdos - ATPAKAĻ PADOMJU SAVIENĪBĀ. :) Tomska kā pilsēta neko daudz neatšķiras no citām (ne tikai Krievijas) pilsētām, bet... jo dziļāk mežā (precīzāk, taigā), jo vairāk malkas (precīzāk, piedzīvojumu). Nav nekas neparasts, ja pa rajona centru klaiņo govis, kazas un vistas. Ielu nosaukumi nemainīgi - Kommunističeskaja, Pioņerskaja, Oktjabrskaja un neiztrūkstošā - Ļeņina. Pārsteidza, ka gandrīz katrā sādžā centrālā tomēr ir nevis Ļeņina, bet gan Kaļiņina iela. Kāpēc - vietējie paskaidrot nemācēja. Ja gribat kaut kur nokļūt - bez gumijas zābakiem un kārtīgas virsjakas neiztikt. Ceļi (īpaši, ja nesen lijis lietus) ir viens vienīgs dubļu klājiens, pļavas aizaugušas ar divmetrīgām (nepārspīlēju!!!) nātrēm, kaņepēm un vērmelēm. Bet kārtīga jaka pasargās no mošku un odu uzbrukumiem. Man gan tā jaka maz ko līdzēja - moškas teicami atrod ceļu uz cilvēka degunu, muti un ausīm... Nācās pagaršot pāris moškas - man nepatika! Par ceļiem, precīzāk, bezceļiem, vietējie ar humoru skaidroja - "v Rossiji ņet dorog, v Rossiji toļko napravļeņija!" :) Tagad Tomsku ar mazākām pilsētām savieno autobusu satiksme. Bet to ieteicams izmantot tikai ekstrēmu piedzīvojumu meklētājiem - gāzes balons uz jumta, dzesēšanas parikte vaļēja, bet sēdēšana uz veciem, cietiem un sagraizītiem krēsliem. Autobusu varu raksturot ar vienu vienīgu vārdu - sagrabējis. Ja ir vēlme pārvietoties, labāk sarunāt ar kādu vietējo (benzīns maksā zem 50 santīmiem - 22-23 rubļi). Vienīgi pie stūres kāds cits, izņemot īpašnieku, vēl joprojām sēsties nedrīkst (lai nevienu nemulsina galerijas foto - Žigulim pie stūres. Tas ir tikai reklāmas foto. ;)). Tāpat Sibīrijas dziļumos nav ko darīt, ja nezini krievu valodu. Pat Tomskā, kur daudz jauniešu, citu valodu apguve nav nepieciešama. Kā man teica vietējās milicijas darbiniece (pie kuras reģistrējām savu atrašanos) - esam otrie ārzemnieki Tomskas apgabalā šogad. Vēl jo vairāk - mēs pārstāvam "daļņeje zarubežje", līdz ar to mūsu piereģistrēšanās nemaz nebija tik vienkārša. Tuvākajā milicijas iecirknī mūs nemaz nereģistrēja. Nācās doties uz centrālo MVD biroju. Bet tur - pasu, vīzu un iebraukšanas papīrīša kopijas, kuras jāsagatavo jau iepriekš (uz vietas kopētāja nav), maksa par katru Tomskā nodzīvoto dienu (ja pareizi atceros - 2 rubļi par dienu) iepriekš jānomaksā bankā, un aizpildāmās anketas, kas no manis prasīja no rakstīšanas izkaltušu roku gandrīz triju stundu garumā. Secinājums - Latvijas birokrātija ir nieks, salīdzinot ar Krievijas.... Toties sibīriešu laipnība un atsaucība nav aprakstāma! Bijām vietās, kur pirms tam dzīvoja 1949.gadā izsūtītie latvieši - tik daudz labu vārdu par latviešiem nekad nebiju dzirdējusi un, iespējams, arī nedzirdēšu. Vienā rajona centrā - Meļņikovā (Šegarkā) pat ir nosaukums - Latviešu kalns. Šņabis, kā jau Krievijā, ir lēts, bet nevienu ar varu dzert nespiež. Mums, kā "pribaltiem", uz galda lika balto vīnu. Es gan labāk izvēlējos šņabi... Vēl jo vairāk tāpēc, ka pareizi dzerot (bet Sibīrijā pareizi dzert iemāca tūlīt un uzreiz), nemaz tik ļoti nereibst. :) Cenas - apģērbam, apaviem, elektrotehnikai - kosmiskas (vismaz 2 vai 3 reizes augstākas kā Latvijā), pārtikai - nedaudz zemākas. Bet, kaut arī vietējie apgalvo, ka tagad veikalā varot nopirkt pilnīgi visu, pārtikas veikalu sortiments, manuprāt, bija gaužām trūcīgs. Iepriecināja vienīgā Sibīrijā atrastā Latvijas prece - šprotes. Tomēr neizpratni radīja cena. Blakus esošās Pleskavas šprotes maksāja 27 rubļus, Latvijas - 50 rubļus. Starpība krietna. Bet vietējie apgalvoja, ka Latvijas šprotes tik un tā pērkot - tas esot labklājības un stila rādītājs. Un garša arī esot pavisam cita. Sibīrieši labprāt veikalos redzētu (un pirktu) arī Latvijas Melno Balzāmu, bet Tomskas apgabalā tāds nebija atrodams. Tā kā līdzi bijām atveduši arī Rīgas šampanieti, vietējie izteica cerību, ka arī to kādu dienu varētu ievest viņu veikalos. Jo dzērienu plauktos ir šņabis, šņabis un vēlreiz šņabis. Un pa kādai stiprinātā vīna un alus pudelei... Starp citu, mazo (0, 25l) šņabi vietējie nepērk un nevērīgi sauc par "četok". Tas neesot nopietns tilpums... :) Bet vislabākā uzkoda - "strogač" jeb "strogaņina", kas parasti sastāv no jēlas saldētas zivs (stērletes vai stores), sagrieztas plānās šķēlītēs, apkaisītas ar sāli un pipariem.... Vēl uzkož arī šķēlēs sagrieztu zirga gaļu, bet to es nespēju ieēst tīri psiholoģiski... Ja nav labu draugu mazajās sādžās, tad par maltīti var aizmirst - ēstuvju nav, un arī veikali ne visās sādžās atrodami... Bet uz sibīriešu viesmīlību nav ko cerēt - pie katras mājas nikns sargsuns. Iemesls - tur zog visu, kas nav piesiets. VISU!!! Tāpēc kādā mājā iekļūsiet tikai tad, ja esat kopā ar kādu vietējo vai spēsiet pārliecināt par saviem godīgajiem nolūkiem... Un vēl - vietējie baidās (kad fotografēju, nepārtraukti jautāja, kur likšu bildes). No kā baidās - tā arī nesapratu... Kopumā - burvīgs brauciens, pilns pārsteigumu, pilns atmiņu par Padomju laikiem un emocionāli bagāts. Ja kādam apnikusi vecā, uzspodrinātā Eiropa - droši uz Sibīriju!!! Ja pratīsiet pieņemt viņu spēles noteikumus un dzīves veidu - pozitīvo emociju lādiņš GARANTĒTS!!! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais