Brīvdienas kalnos ar 9 mēnešus vecu bērnu
|
Tamāra Kļauza
|
Izbraukšana 12.07.2010
Pēc pieredzes secinājām, ka no mājām (kas atrodas Sjēnā) ir jāizbrauc tā labi agri, jo gadu iepriekš izbraucām ap deviņiem no rīta un tikai nokļūšana līdz Dolomītiem izvērtās par odiseju. Domāts – darīts. Sakravājam somas svētdienas pēcpusdienā (patiesībā sākam pēc pusdienām un beidzam vēlā vakarā pirms došanās pie miera). Modinātājs uzlikts uz pieciem rītā. Kamēr mazā vēl guļ, transā brokastojam un kravājam visas mantas bagažniekā. Abi ar vīru nosmejam, ka beigās sakrāmētā mašīna izskatās pēc bēgļu auto: mantas ir gan bagažniekā, gan vīram blakus, kamēr es un bērns “ērti” iekārtojamies aizmugurē. Tur valda haoss. Starp autosēdeklīti, kurā sēž samiegojusies čiepa ar tēvam nosperto zobirsti, un mani ir rotaļlietu kaudze. Pa rokai ir viss, kas vajadzīgs maza bērna izklaidei… Nu, vismaz tā domāju.Ierašanās
Mūsu gala mērķis ir Alto Adidže (it. Alto Adige, vāc. Süd Tirol), Gitschberg Jochtal zona. Meklējot pilnīgu mieru pie dabas krūts izvēlamies nevienam nepazīstamo Maranza (vāc., Meransen), kas atrodas Isarco ielejā (Valle Isarco) 1414m augstumā. Pēc “nieka” 6 stundu brauciena mašīnā un 2 pieturām sasniedzam meklēto.No Maranzas kalnā “Gitschberg” paveras burvīgs panorāmas skats uz Dolomītiem, uz Val Pusteria, Valle Isarco u.c. Ir pienācis mazās pusdienošanas brīdis un es meklēju, kur var uzsildīt viņas gatavo ēdamo, uz kuru esmu parakstījusies brīvdienās. Piestājam pie mūsu izvēlētās pansijas, no kuras uzreiz izsteidzas omulīga, apaļa sieva ar gaišām acīm. Stādos priekšā un viņa uzreiz te vai sprinģojot paziņo, ka esam atraduši pareizo vietu (kurš gan šaubijās?!). Apjautājos, vai viņiem ir mikroviļņukrāsns, uz ko kundzīte mulstoši atbild noraidoši. Esmu nedaudz apjukusi, jo man liekas, ka tāds brīnums tak ir visās viesnīcās, pansijās, restorānos un bāros. Atsaku, ka tad atgriezīsimies pēc tam, kad būšu atradusi kādu bāru ar šo brīnumu. Viņa ir gatava gandrīz vilkt mani iekšā, jo viņai ir 10 mēnešus veca mazmeitiņa, kura (padomājiet tik!) arī ēd kā manējā un viņiem (dēlam) noteikti tāda mikroviļņukrāsns ir. Laipni atsaku, ka gan jau paši un te sieviņa norāda mums kādu tikko atvērtu vietējo restorānu Baita Schupfe “Mamma mia”. Viņa vēl piebilst:- To atvēruši itāļi! – Pasmaidu un aizeju, jo man jau patiesībā ir vienalga, ņemot vērā, ka neesmu vietējā. Jāzin, ka Ziemeļitālijā pie Austrijas robežas daudzi nedaudz “piemirst”, ka atrodas vēl joprojām Itālijā. Cilvēki patiesi runā tikai vāciski un dažs labs tīri vai samulst, ja tu viņu uzrunā itāliski vai angliski. Itāļi savukārt ir diezgan kategoriski un tā pati “Mamma mia” ekstravagantā īpašniece savās ēdienkartēs ir uzrakstījusi “Ļoti atvainojamies, ka nerunājam vāciski”. Man gan tas izklausās pēc ironijas un, kad viņa laipni nāk pie mums apjautāties, no kurienes esam, uz mana vīra jautājumu “Kā tiekat galā ar vācu valodu?” viņa pārgalvīgi atcērt:
- Man problēmu nav, jo es atrodos Itālijā. – Visi kopā nosmejamies.
Ticu, ka šo vietu novērtēs ikkatrs. Gan gaumīgi iekārtotajās telpās, gan uz terases, no kuras paveras skats uz kalniem, var baudīt labu maltīti. Īpašniece ir veģetāriete un viņa pati personīgi rūpējas par to, lai “līdzīgajiem” nebūtu mazāk labumu ko nobaudīt. Mans vīrs noriskēja paņemt omleti ar dolomītu ziediem, kamēr es paņēmu tradicionālo omleti ar vietējo speķi un kartupeļiem. Porcijas bija bagātīgas. Manam vīram pasniegtā omlete bija vienreizēja, ko iesaku nogaršot visiem, kas viesosies šajā zonā.
Iekoduši dodamies uz netālo pansiju Sonnenhof. Raiti iekārtojamies un atpūšamies. Mazliet gan smīnam par īpašnieces norādījumu “būt punktuāliem uz vakariņām”. Ak jā… tās ir 18.30 un mēs reti ēdam ātrāk par 20.00.
Esmu nedaudz vīlusies, jo pēc bildēm spriežot pansija izskatijās labāk, bet neļauju, lai kas tāds sabojā man omu. Mēs tāpat reti laiku pavadam viesnīcu telpās.
Pirmās vakariņas
Punktuāli ierodamies vakariņās. Vīrs smejas, ka kavēšanas gadijumā tiksim vēl strostēti vai šķīvji tiks mums atņemti, ja ilgi ēdīsim. Mums par lielu pārsteigumu neesam vieni pie galda. Atskatoties varu apgalvot, ka ēšanas reizes un sabiedrība pie galda bija viens jautrs pasākums. Mēs pie galdiņa bijām itāļi (izņemot mani, protams). Esošā ģimenīte bija mūsu garā un dienas beigās jautrā gaisotnē pārrunājām redzēto. Arī maltītes bija patiesi labas un katru vakaru nobaudijām kaut ko tipisku šai zonai, kas nav maz. Mēs esam tie, kam patīk nogaršot visu to, ko piedāvā reģions, kurā viesojamies. Un saldie? Ak, tie bija kolosāli un vienmēr pasniegti tādā veidā, ka ar acīm vien tos var apēst.
Vakars noslēdzas ar nelielu pastaigu Maranzā. Redzam gan tikai vienu tās galu, taču secinam, ka zaļumi netrūkst: skatiens aizklīst tālajās pļavās, kalnos, mežos un ielejās, kuras redzam no augšas. Kaut kur vakara klusumā skan jauniešu balsis, kas cenšas viena otru pārkliegt. Pa šauro celiņu pastaigājas retais. Nākamajos vakaros ar vīru secinam, ka pilsētiņa ir salīdzinoši jauna, lai gan esošās baznīciņas vēsture sniedzas tālajā 13. gs., par ko pabrīnamies. Vienu brīdi rodas iespaids, ka viesnīcas un pansijas ir neierasti daudz, taču nav lielās cilvēku plūsmas. Vēlāk uzzinam, ka pēdējos gados vietējie dara visu, lai piesaistītu tūristus gan ziemā, gan vasarā. Ziemā tiek piedāvāts piekopt ziemas sporta veidus, kamēr vasarā tiek piedāvātas ekskursijas gan rūdītiem staigātājiem, gan iesācējiem un arī ģimenēm. Tieši pašā pilsētiņas centrā ir pacēlājs, kas nogādās gribētājus 2070m augstumā, no kurienes uzsākt savas pastaigas visām grūtību pakāpēm. Mēs no šī prieka atsakamies, jo ar mazu bērnu būtu jāizvairas no straujas gaisa spiediena maiņas. Pacēlājs neder!
13.07.10
Mūsu pirmā nakts paiet salīdzinoši mierīgi. Ap pieciem rītā istabā ieplūst rīts. Bērnam, protams, grūtisaprast, ka diena vēl nav īsti sākusies un ka te trūkst logu slēdžu. Turpmākajās dienās (rītos) tā būs mūsu nelielā problēma. Gūstam mācību nākotnei (vienmēr jāapjautājas viesnīcniekam, vai logiem ir slēdži). Dodamies brokastīs un tad, paņēmuši līdzi vajadzīgo, pametam aiz sevis ērtības, ja tā var sacīt. Dodamies pastaigāties vienā no ielejām, kuru uzrāda labu esam gan riteņbraucējiem, gan vienkāršām pastaigām ar ratiņiem - Valle Altfasstal.Novirzei. Pirms sasniedzam šīs ielejas autostāvvietu, pa ceļam redzam norādes ar uzrakstu “Tikai ar monētām”. Nepievēršam tam īsti uzmanību, bet kad sasniedzam stāvvietu, saprotam to nozīmi. Maksas stāvvietā var norēķināties tikai ar monētām. Atgriežamies Maranzā, lai veikalā apmainītu naudu. Kad kāda sieviete mūs apstādina vaicājot, vai varam samainīt viņai naudu, mierinam sevi, ka neesam vienīgie, kas ignorē papildus zīmes uz ceļiem.
Valle Altafossa (Altfasstal)
Atstājam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. Laukā ir jau salīdzinoši silts jūlija rīts. Priecājos par rīta vieglo vējeli, ko nedēļām nebiju jutusi Toskānā. Mazajai mugurā jaciņa, kas nebija radusi pielietojumu + 38° Sjēnā. Pamanu, ka bērns jūtas labi. Protams, nav svelmes, kas moka. Lasam, ka ieleja ir 11,3km gara un tā sasniedz patvērumu Wieserhütte, kas ir uz ceļa, kas ved līdz ezeriem Seefeld 2271m augstumā v.j.l. Iesākumam soļojam cauri mežam. Gandrīz uzreiz ceļš sadalās 2 takās, no kurām viena stāvi aizvijas tālumā starp staltajiem koku stumbriem. Mēs nešauboties izvēlamies lēzenāko variantu un, ratus stumjot, dodamies tālāk. Pavisam drīz sasniedzam nelielu krustojumu ar norādēm uz dažādiem virzieniem. Līdz Wieserhütte ir nieka 1 stunda un 10 minūtes, taču mums nav lemts sasniegt šo patvēruma vietu, jo negribam pirmajā dienā “notraumēt” bērnu. Ar skaudību lasu, ka līdz ezeriem ir divarpus stundas jāiet. Skatos kartē un redzu, ka vienu brīdi ceļš ir stāvāks, taču tas tāpat ir atdzīts par vieglu. Ejam uz priekšu un pavisam drīz sasniedzam patvērumu Groβberghütte. Esam 1644m v.j.l. Mūsu acu priekšā atveras kalnu priekšskars un redzam plašu kalnu ieleju, kurai pa vidu aizlokas tālumā ceļš. Svaigi pļautas pļavas kontrastē ar tumšizaļajām eglēm, kas nakts mitruma pievilkušās izdala savu spēcīgo aromātu. Kamēr mēs dodamies baudīt šīs ainavas, redzu kalniņā rosamies pļāvējus. Pavīd doma: “Viņi vēl spēj novērtēt šīs vietas burvību? Bet varbūt viņiem šī ir tikai vieta, kas ļauj izdzīvot?” Jo tālāk ejam, jo dziļāk dabas mātes klēpī esam. Vien koka mitekļi dzīvniekiem atgādina, ka te kāds dzīvo un rosās arī. Pa labi no mums dzirdam burbuļojam strautiņu. Vīrs paņem līdzpaņemto tukšo pudeli un iet to piesmelt. Mums tā tāda tradīcija: dzert kalnu ūdeni nevis veikalā pirkto ja reiz ir tāda iespēja. Slāpes piemeklē ne tikai mūs, bet arī mazo ķiparu, kas pacietīgi līdzšim skatījusies apkārt. Piesēžu uz kāda akmens, kas stāv ēna pie trūcīgas koka mājeles un pabaroju bērnu visdabīgākajā veidā. Jūtos patiesi viens vesels ar dabu. Daļa no tās… Kamēr tā sēžu un raugos tālēs, pamanu pa celiņu nākam kādu vecu kungu. Ap kaklu tam fotoaparāts, cepure piesedz sirmo galvu… Pats balstās uz diviem spieķiem. Aizkustināta iedomājos, ka viņš noteikti visu dzīvi bijis kaislīgs kalnos gājējs un tagad pat slimas kājas viņu nespēj apstādināt. Lēnām viņš aiziet.Bērnam lielu izbrīnu sagādā zirgi šaurā aplokā. Pieradusi pa šiem 9 mēnešiem redzēt mājās 2 suņus, viņai šie šķiet milži. Sākumā nedroši skatās, cieshi piespiežoties pie tēva pleca. Skaists, gaišibrūns zirgs pietuvojas mums un pavisam draudzīgi ar savām lūpām nogaršo vīra kunga pirkstus, par ko arī viņam liels pārsteigums. Tad pietuvojas arī mātīte un te mēs saprotam, ka esam iztraucējuši šo divu intimitāti. Atejam maliņā un es redzu, ka tēviņš cenšas pielabināties mātītei, kamēr viņa tā kā traucēta, tā kā glaimota ļaujās viņa uzmanībai. Aizejam atstājot tos draiskojamies.
Kneipp
Atrodam jauku pļavas gabaliņu taisni pie strauta. Noklājam sedziņu bērnam, kamēr paši noaujam kājas. Te ir iespēja izbaudīt “kneipp” (hidroterapija dabā, ko piedāvā daudzi welness center). Abi ar vīru nelaižam garām tādu izdevību. Mirkli vēlāk gan smiedamies atdzīstam, ka staigāt kneipp baseinā kādā termālajā centrā nav tas pats, kas iebrist kalnu strautā ar akmeņainu gultni. Ūdens bija nežēlīgi auksts un es pavisam godīgi saku, ka nespēju noiet pat līdz pusei izveidotās distances strautā. Iebridu vairākas reizes, mēģināju, bet tad lecu laukā krastā, kur ļāvos, lai saule, vējš un mīkstā zāle žāvē kājas. Rezultāts gan tāpat bija manāms, jo šitādai lēkāšanai pa ledainu ūdeni ir relaksējoš un enerģiju sniedzošs efekts.
Atpūtušies un parotaļājušies ar bērnu, devāmies atpakaļ uz pansiju, kur bijām nolēmuši viņai pagatavot pusdienas.
Rio di Pusteria (Mühlbach)Šī nelielā pilsētele atrodas Maranzas kalna pakājē. Tur, kur sākas Pusterias Ieleja (Val Pusteria). No Maranzas var nobraukt lejā uz šo pilsētiņu ar pacēlāju neapgrūtinot sevi ar mašīnas vadīšanu. Tālāk no šī punkta jūs varat doties ekskursijās dažādos virzienos.
Tā kā bija jau pēcpusdiena un mums bija jārēķinās, ka jābūt punktuāliem vakariņās, izlēmām aplūkot mazo viduslaiku pilsētiņu Rio di Pusteria. Te manāma viduslaiku gaisotne sajaukusies ar moderno arhitektūru. Šaurās ieliņas slēpj nelielus pilsētas laukumus, par kuru esamību pat iedomāties nevar. Šī pilsēta patiesībā ļot ērti sasniedzama gan ar vilcienu, gan mašīnu un pat riteni.
Kā jau visās tūristu apmeklētās vietās (jāsaka gan, ka maz šos tūristus atradām) arī te bija atrodami veikaliņi, kas piedāvā zonā gatavotos labumus: speķi, žāvētas desiņas, saldskābmaizi (kas, piemēram, Toskānā nav atrodama pat ar uguni) utt. Bodītēs nopērkami arī suvenīri. Mani vilināt vilināja gastronomijas bode, kurā iepirku gaļas istrādājumus nākamās dienas piknikam kalnos. Jā, bijām nolēmuši, ka uz pusdienām neatgriezīsimies pansijā. Visi trīs pavadīsim laiku pie dabas.
Pilsētas centrā stalti stāv arī 13.gs. Sv. Helēnas baznīca. Šī celtne ir vairāku gadsimtu un stilu sajaukums. Restaurācija uz restaurāciju un kaut kas ir pazudis no apvāršņiem, bet kas cits nācis klāt. Paliku ar atvērtu muti, kad ieraudzīju, ka it kā vecajai baznīcai ziemeļdaļā “pieaudzējuši” klāt jaunu spārnu. Darbi veikti starp 1973./77. gadu un jāsaka, ka nelaimīgā kārtā tas ir arī redzams.
Vakars atkal tiek aizvadīs jautrā noskaņojumā pie vakariņām. Pēcāk redzam burvīgu saulrietu pārklājam ielejas, kas aizvijas Gitschberg kalna pakājē. Maranzas galvenajā ieliņā dzirdu kādu dziedam. Jā, redzam, ka kāds puisis pilnā riīklē dzied un viņam pakaļ soļodami dziesmu turpina jaunieši. Novērojām, ka pilsētiņā vietām bija jauniešu pulki un iedomājāmies, ka jauniešu nometnes te sarīkotas ar pārgājieniem kalnos.
14.07.10
Val di Funes (Villnösser Tal) Arī šis rīts sākas agri. Pabrokastojuši un sagatvojuši ēdamo mazajai, aizsteidzamies līdz tuvākajai maiznīcai, kur paņemam saldskābmaizi mūsu piknikam. Piepērkam klāt ābolu sulu, iesviežam desas somā un aidā! Dodamies uz vienu no ielejām, kur cilvēka vardarbīgā roka nodarījusi vēl maz posta – Val di Funes. Pilsēta Funes iekļauj sevī ciemus Tiso, San Valentino, San Pietro, Colle, San Giacomo e Santa Maddalena. Vairākus mēnešus iepriekš mans vīrs tāpat vien lasot ceļojumu aprakstus internetā, atrod fotogrāfiju, kurā attēlota maza baznīciņa klinšainu kalnu pakājē. Skats ir neatvairāms, turklāt mūs savaldzina fakts, ka baznīciņa atrodas pilsētiņā, kas nes mūsu meitas vārdu, proti – Maddalena.Cilvēk, tavs vārds ir Pārgalvība.
Funes tiek dēvēta par Alpu pērli. Emociju pilna nospriežu, ka mūs gaida burvīga diena dabas parkā, kur padomājuši arī par to, kā šo skaistumu var redzēt un apbrīnot cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tieši tādēļ nospriežam, ka šis ceļš būs viegli izbraucams ar ratiem. Turklāt ir padomāts arī par veciem cilvēkiem vai jebkuru, kam gribas redzēt burvīgās Odle kalnu virsotnes, bet slinkums staigāt. Stāvvietā ir sarunājams autobuss, kas aizvedīs gribētājus uz patvērumiem, ko saviem spēkiem, varbūt, grūti sasniegt.
Noparkojuši mašīnu lielajā stāvvietā un atvadījušies no 4€, dodamies meklēt informāciju, kur tad sākas “mūsu” ceļš. Tieši tobrīd redzu 2 sievietes ar sporta ratiem un viena no tām iesaucas:- Jā, viņš sacīja, lai ejam pa celiņu nr 34, jo vieglāk izbraucams ar ratiem. – Nez vai vieglprātības dzīti vai kā, dodamies sievietēm nopakaļ. Viens ceļš tak ejams! 5 min. vēlāk stāvam krustojumā un es šaubīgi skatos visos virzienos. Arī vīrs torīt tāds īsti neatmodies. Pēcmirkļa apsriedes nospriežam, ka ceļš sievietēm noteikti ieteikts kļūdīgi, bet mēs esam pārlieku slinki, lai ietu atpakaļ. Viņas abas stumj savus lielos bērnu sporta ratus tusnēdamas. Abi stāvam ceļa sakumā un skatamies uz tām. Tad saskatamies un sasmaidamies. Nebēdnieku liesmiņa abiem acīs mirdz un mēs nospļaujamies par “vieglajiem” celiņiem. Dvēsele un miesa kliedz pēc slodzes. Dodamies ceļā. Praktiski uzreiz redzam, ka ceļš iet nemitīgi augšup. Šad tad saskatamies ar jautājumu acīs: “Tu tak nedomā lejā tagad kāpt un padoties?” Mazā vāvuļo pilnā rīklē un diriģē nez ko ar rociņām. Ejam uz maiņām stumjot ratus. Apsteidzam gan abas sievietes ar ratiem, gan kādu ģimenīti, gan divus pensionārus. Visi pabrīnās un smaidīdami skatās. Laikam domā, ka esam divi trakie. Es rodu enerģiju egļu smaržā un kalnu ainavās, kuras šur tur rādās starp koku galotnēm. Jūtos dzīva, jo apjēdzu, ka nu jau 2 gadus kopš nevarēju šitā kāpt kalnos, jo ar punci gadu atpakaļ nācās būt prātīgākai, lai gan arī tad sanāca “norauties no striķiem”.
Meža taka ir ēnā. Labajā pusē redzamas klintis uz kurām pārdabīgā spēkā pieķērušies aug ziedi. Kreisajā pusē šur tur ir tāda kā nogāze un jābūt uzmanīgiem, lai nepieejam par tuvu un nezaudējam pamatu zem kājām. Vīrs nosmej, ka šis nu gan nevarēja būt celiņš invalīdu ratiņiem, par ko piekrītu.
Tā ejot un ik pa laikam apstājoties, lai atgūtu elpu, nonākam līdz laukumiņam, kurā satek vairākas takas. Sajūsmināta redzu pavīdam aiz eglēm grupu Odle (Greislergruppe) kalnu virsotnes, kas majestātiski nes mākoņu kroņus. Turpinam mūsu ceļu vēl 15-20 minūtes Ciancenon patvēruma virzienā. Mūsu izvēlētajā virzienā neviens neiet. Ceļš kļūst grūtāk izbraucams, stāvāks. Mans vīrs sārtiem vaigiem stumj ratus. Mazā saliekusies uz priekšu lūkojas, kā ceļš pazūd zem riteņiem. Viņa atkal dzied. Atgāžas ratiņos, saslien kājas gaisā un sirdīgi dzied. Man smiekli nāk. Tad pēkšņi pašķiras koki un es redzu tālumā mājiņu. Ā, bet tā nav parasta lopu būda! Nē. Īsta māja. Aizelsušies stāvam un skatamies. Kas par skatu!
- Šie te dzīvo? Tik augstu? – es prasu vīram, bet viņš jau zin tik pat daudz, cik es. Paejam vēl kādu gabaliņu. Atrodam lēzenāku zemes gabaliņu un atkal jau nosēžamies. Aizvadam klinšaino kalnu pakājē jaukus mirkļus. Mūsu mazā nogaršo saldskābmaizi, par ko es kā latviete priecājos. Raugos savos mīļajos, redzu kalnus un mākoņus kas slīd ātrāk kā parasti un man neko vairs nevajaga. Kāpiens bija ilgs un pavisam ne vienkārš, bet kāda bauda atrodot tādu skatu. Viss liekas tik tīrs, tik, tik… cilvēka neskarts.Pametam stāvvietu pēc tam, kad esam nokāpuši lejā un iedevuši ēst bērnam. Mana vīra mērķis ir Sv. Magdalēnas (S. Maddalena) pilsētiņa, kurā atrodas maza, jauka baznīciņa. Atrast nav grūti, jo baznīciņa atrodas netālu no ceļa, pa kuru braucam. Tā vientuļi stāv uz kalnu fona zaļā pļavā. Apkārt nav neviena dvēsele. Atrodam mašīnai vietu un izkāpuši baudam skatu. Lielie, pelēkie kalni tinas baltās mākoņu segās, kas ik pa laikam nokrīt un ļauj mums apbrīnot kalnu virsotnes.
Val Gardena – Ortisei (St Ulrich)Mūsu nākamais mērķis ir Ortisei (St. Ulrich), kas atrodas Dolomītu sirdī Ielejā Gardena (Val Gardena). Šī ieleja ar Dolomītu fonu mums nav sveša.Pirmo reizi te bijām 2001. gadā un tad atkal gadu atpakaļ. Neaizmirstami mirkļi. Šeit patiesi var apbrīnot Dolomītus vai kā tos te mēdz dēvēt – Bālos Kalnus. Man personīgi vienmēr te rodas iespaids, ka esam sasnieguši pasaules galu, aiz kura nekā vairs nav. Viss zemes skaistums apkopots vienuviet. Ne velti Dolomīti tiek uzskatīti par vieni no visskaistākajiem kalniem visā pasaulē (2009. g. UNESCO tos iekļāva Pasaules mantojuma objektu sarakstā). Šeit var redzēt pasakainas vertikālas kalnu formas kā smailes, torņus, klinšu sienas, kas kontrastē ar horizontālām virsmām, straujiem kāpumiem un plakankalnēm. Arī krāsu salikums ir vienreizējs: bāli-pelēkie klinšainie kalni kontrastē ar mežiem un pļavām, kas stāv to pakājē.
Val Gardena sastāv no trīs pilsētām: Selva Alta Val Gardena, galveno pilsētu Ortisei un S. Cristina. Visas trīs pilsētas ir kulturāli un vēsturiski bagātas, taču Ortisei piedāvā arī iespēju izklaidēties iepērkoties, pusdienojot vai vakariņot nogaršojot vietējos gardumus utt.
Ortisei, atrodas 1236m v.j.l. Tajā ir 5.700 iedzīvotāju: 5,55% itāļu;12,13% vāciešu; 82,32% ladīņu valodas runātāji.
Novirze no tēmas. Ladīņu valoda ir radusies saplūstot antīkajai ķeltu valodai, kurā runāja vietējie apgabala iedzīvotāji, ar latīņu valodu, ko 1. gs. p. m. ē. ieveda romiešu kolonizātori.Kokapstrāde Ortisei pilsētā ir izslavēta un tās tradīcijas ir teju 4 gs. gara. Uzreiz, ierodoties pilsētiņā, visur var pamanīt koka izstrādājumus dažādos lielumos, kuros attēloti svētie, Svētā ģimene, dzīvnieki, alegoriski tēli un šaha figūriņas. Manam bērnam paveras mutīte un acīs manāms izbrīns, kad nostājamies divu koka cilvēku priekšā, kuru izmēri pārsniedz dabīgos. Mazā ilgi skatās nekustīgajās koka sejās, kurās iecirstas izteiksmes, kas nemainās kā viņa pieradusi redzēt.
Ortisei ir sakopta un krāšņa pilsēta ar tipiskām ēkām tiroliešu stilā un romantiskām ieliņām. Cilvēku pilsētas centrā ir daudz. Visi drudžaini skraida iekšā un ārā no bodēm, kurās var iegādāties suvenīrus, kārumus, tiroliešu tautiskos tērpus vai zonā gatavotus kvalitatīvus ziemas mēteļus lieliem un maziem. Pārsteidzoši, bet Itālijas ziemeļi ir viena no tām retajām vietām, kur redzi ielās pastaigājamies cilvēkus tautiskos tērpos bez jebkāda īpaša iemesla. Tā pati svētdiena, kad cilvēki dodas uz Sv. Misi, noder, lai izrādītu savu rotu (jo šie tērpi ir ne tikai krāšņi, bet arī gana dārgi).No Ortisei ir iespējams ar pacēlāju doties izvēlētajā virzienā, lai tad pēcāk dotos pastaigās kalnos. Piem., Alpe di Siusi. Bijām tur gadu atpakaļ – nudien skaista vieta, kas man palikusi siltā piemiņā.
Izstaigājušies un panašķējušies ar vietējiem saldumiem, atgriežamies pansijā saguruši.
15.07.10
Alpe di Rodengo (Rodenecker Alm)
Rīts ir saulains. Noklausamies laika ziņas, kurās sola karstu dienu, pabrokastojam un iesēdušies mašīnā, dodamies uz Rodengo pusi. Dodamies uz stāvvietu Zumis (1725m v.j.l.) pusi. Aiz mums paliek 12. gs. celtā Rodengo pils, kas vilināt vilina apmeklētājus. Varena tā stāv plašumu vidū kā pārraugot un sargājot itin visu ap sevi. Nodomājam, ka atpakaļceļā mēs varētu piestāt to aplūkot, jo redzam tūristus dodamies tās virzienā un mums negribas aizvadīt rītu spaidoties burzmā.Sasniedzam plašo stāvvietu pēc pagriezieniem reibinoša ceļa. Esmu nedaudz noreibusi, jo tādi celiņi man spēj ātri uzdzīt nelabumu. Mierinu sevi ar domu, ka tūliņ dosimies pastaigā pa mežu, kur rīta vēsumā atgūšos.
Austrumu pusē no stāvvietas sākas lauku ceļš, kas aizvijas starp kokiem. Šodien esam gana prātīgi un izvēlamies vieglas/vidējas sarežģītības ceļu, kuru iesaka gan ģimenēm, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.Ceļa slīpums ir minimāls un patiesībā nemanāms. Pa kreisi aizvijas cits, stipri stāvāks, ceļš. Atstājam to tiem, kas nes tikai sevi pašu. Lēnam trijatā ejam pa plašo ceļu, kas ir egļu ieskauts. Visapkārt klusums, tikai govju smagie zvani kaut kur zvana. Te redzam tās pa labi no mums ganamies starp eglēm. Diezgan neierasts skats. Piestājam, palūkojamies un ejam tālāk. Pēc 15 minūtēm egles pašķiras un ceļš ienirst plašās pļavās. Saule jau svilina. Redzu rosību: pļavu īpašnieki grābj zāli, kamēr kāds cits to vēl pļauj. Vieta ir skaista, gaiša. Turpat jau pirmais patvērums un redzu, ka gana daudzi vecāka gada gājuma cilvēki dodas uz turieni. Mēs sekojam norādēm uz patvērumu Rastner – nogriežamies pa labi. Un turpinam ceļu. Tas kļūst stāvāks. Izvelkam cepures no somas, jo redzam, ka koku radītās ēnas samazinās līdz beidzot vispār pazūd. Uzrodas vairāk un vairāk gājēju. Vienu brīdi liekas, ka vesela komiteja soļo. Iedomājos, kur tad barā šitā var dabu un tās klusumu baudīt (?!). Dažus simtus metrus uz priekšu ieraugu mazu koka kapellu Pianer Kreuz. Redzu, ka tur tad sanāk veci cilvēki un dodas iekšpus kapellas. Arī priesteris atnāk. Skaidrs - Sv. Mise kalnos. Skaisti.
Pasēdējuši kapellas ēnā, atvēsinājušies un padzērušies, nolemjam doties tālāk. Cilvēki labvēlīgi uzlūko mazo, kas omulīgi rotaļājas ar pļavas ziediņiem. Pagaidam, kad lielākā daļa būs aizgājusi un tad klusā “trij-vientulībā” ejam tālāk. Govju bars piesaista mūsu uzmanību. Tās brīvi pa ceļu staigā. Cerīgi iedomājos, ka tik neizdomā, ka bērnu rati ir kas interesants. Tajā brīdī meitiņa izmet no rokām ziedus, saslienas savos ratos un intereses pilna skatās uz govīm, kuru skaļie zvani pieskandina ausis. Pietuvojos ar bērnu pie govīm. Viņai lieli brīnumi atkal. Govis diezgan vienaldzīgi nopozē mūsu bildēm.
Karstums liek par sevi manīt. Man iešaujas prātā doma, ka tik šī nav viena no tām dienām, kas mani noliks gultā. Spēju labi paciest karstumu, ja man ir iespēja šad tad uzturēties ēnā, bet te jau labu laiku tikai saule vien. Plašumi visapkārt un ne kociņa, kura ēnā pastāvēt. Bet skati ir vienreizēji – panorāmas skati uz alpiem. Redzam Dolomītus un austriešu Alpu ledājus.
Mūsu celiņš nogriežas pa kreisi ar norādi “Rastner Hütte”. Neliels pagriezies un ceļš pazūd skatienam. Vīrs aizsteidzies ar ratiem, kamēr es kavējos fotogrāfējot. Pagrieziens man slēpj elpu aizraujošu skatu: aploku ar zirgiem, kuri mierīgi pastaigājas savā nodabā. Bariņš baltu zirgu slēpjas zem lielas, mūžzaļas egles, kamēr brūni skaistuļi pļaviņā mielojas ar zāli. Kumeliņš skraida pa vidu šim skatam un izskatās tik jancīgs. Tas pieiet pie kādas ķēves, kas maigi atstumj viņu ar purnu kā sakot: “Ko nu tu te pie manis nāc!” Un kumeliņš satraukts skrien līdz atduras pret savu māti, kas maigi ar purnu noglāsta viņu. Mans skatiens aizceļo atpakaļ pie ķēves, kas kumeliņu atstūma. Jā, tā pagriežas un es redzu, ka viņai paprāvs puncis…Netālu no aploka atrodam vietiņu kur piesēst. Bērns aizmidzis. Izklājam sedziņu, noaujam kājas un pusdienojam šai mazajā paradīzē uz zemes. Nevaru atraut acis no zirgiem. Nekad tos nebiju redzējusi tik daudzus vienuviet. Ko lai saka - cēli dzīvnieki.
Paēduši nolemjam patvērumā Rastner pamieloties ar kādu tradicionālo gardumu. Pie reizes uzsildam bērnam ēst, kas jau atmodusies ziņkārīgi lūkojas apkārt. Rastner Hütte atrodas 1931 m v.j.l. Esam nogājuši 5,5 km. Ceļvedī norāda, ka vajadzīgas 90 minūtes, lai to sasniegtu, bet pieļauju domu, ka ar mūsu biežajām apstājām ieguldijām vairāk. Šinī burvīgajā patvērumā var atrast arī naktsmājas (pa samaksu, protams). Mēs ieņemam vietas uz terases, no kuras paveras skats visapkārt. Pasūtam štrūdeli ar ricottas sieru, kas mums ir neierasti, jo esam pieraduši pie klasiskās ābolu štrūdeles. Sēžam ēnā, kurā viegls vējelis šad tad iemaldas.Atgriežoties gribam nogriezt ceļu. Pie patvēruma ir norāde uz Zumis stāvvietu un mēs nolemjam riskēt (atkal). Mani vilina koki, kurus redzu, jo man patiesi negribas atkal iet zem klajas saules. Drīz vien pamanam, ka šis ceļš nemaz nav ratiņiem domāts. Taka ir šaura koku sakņu izvagota. Divās trijās vietās ceļa vidū bija arī uzstādījums, kas liedz riteņbraucējiem pa to pārvietoties. Saprotams, ka arī mēs ar ratiem tikām nobloķēti. Ilgi nedomājot izceļu bērnu no ratiem, izeju cauri koka “vārtiem”, ja tos tā var saukt un vīrs pārceļ ratus (tie tāpat jau vieglāki par bērnu). Tā šo operāciju atkārtojam vairāk kā vienu reizi. Kādu brīdi nesu mazo rokās, lai viņa nav jākrata tik traki. Bērnam lieli prieki, ka tikusi pamīļoties. Man pašai arī jautri, kamēr vīrs tusnī. Nosmejos pie sevis un piedāvājos pamainīties “nesamajiem”. Beigās piekrīt arī. Man galvenais pabūt ēnā…
Šis celiņš iziet pie kapellas. Tālāk tas pats ceļš, kas sākumā. Jāsaka, ka karstums darīja savu un pēdējās 10 minūtes mazā bija sākusi gražoties. Bija mēģinājusi gulēt, bet modās galīgi nosvīdusi. Nu jau gājām meža posmu īsi pirms stāvvietas un bērns palaida taurējamo. Ļāvu, lai izbļaustās. Mašīnā atlūza. Nobrauciens uz Rodengo pilsētu bija smags pārbaudījums manam kunģim. Labākais, ko varēju izdarīt, bija pansijā doties pagulēt kādu stundu pēc atvēsinošas dušas. Tā arī darīju: transā atkritu vēsajos spilvenos un vairs neko nedzirdēju. Vīrs ar bērnu devās “piedzīvojumos”. Kad atgriezās pēc 2 stundām, es biju pilnīgu atguvusies. Lai mani iepriecinātu un pierādītu, ka viņi abi par mani domājuši, man tika atnests super liels kūkas gabals, ko kopā noēdām.
Pēc vakariņām devāmies ar mūsu pansijas galda biedriem uz Tiroliešu vakaru, ko katru ceturtdienu organizē pilsētiņā. Nekā īpaša, bet vismaz savādāks vakars bija. Skanēja dzīvā mūzika, bija jautra meiteņu deju grupa, kas sacēla vētrainus aplausus ar savu vienkāršo dancošanu, lēkāšanu uz soliņiem (ej nu uzlec uz soliņa viena gala, kamēr uz otru lec tavs biedrs!! Es baidītos dabūt pa muti ar šo pašu soliņu) ar bruncīšiem, kas plivinājās pa gaisu pie katras straujākas kustības. Notika alus dzeršana. Pa lielo zāli staigāja divas meitenes: vienai rokās maza muciņa, bet otrai mazītiņas sudraba glāzītes. Tā viņas gāja no galda pie galda un piedāvāja nogaršot par baltu velti vietējo degvīnu.Īsi pirms došanās prom orķestris sāka spelēt valsi. Manai meitiņai bija jautrības pilns mirklis, jo tēvs viņu paņēma rokās un deju placītī uzlaida viņas pirmo valsi. Neviltots bija bērna prieks šitā griezties dancī: actiņas bija nogurušas, bet spīdīgas no sajūsmas; bez zobu smaidiņš izgaismoja sejiņu. Nodancojuši valsi devāmies pie miera.
16.07.10.
Vipiteno (Sterzing)Mūsu šīsdienas mērķis ir mūsu mīļākā jogurta pilsēta Vipiteno, kas ir viena no septiņām Alto Adidže pilsētām. Pilsēta atrodas 948 m v.j.l.
Mani pārsteidz kārtējo reizi tas, ka vāciski šo pilsētu dēvē pilnīgi savādāk nekā itāliski. Proti, Sterzing. Parokoties vēsturē uzzināju, ka neviens īsti nevar izskaidrot, kādēļ divi tik atšķirīgi vārdi. Daži vēsturnieki stāsta, ka pilsētā jau no neatminamiem laikiem bija patversme. Tā kā pilsētai cauri gāja daudzi svētceļotāji, tie bieži apmetās te pārnakšņot. Šķiet gājis te cauri kāds svētceļotājs, ubags un klaidonis vārdā Sterzl vai Starz, kas raustijis valodu. Nez kādu iemeslu dēļ viņš ticis pat iemūžināts pilsētas ģērbonī un no viņa vārda it kā būtu tapis pilsētas vārds.
Vēl grupa vēsturnieku domā, ka vāciskais nosaukums radies no vārdu spēles romiešu starpā, kuru zeme tolaik bijusi Vipitenum. “Sesterzi” bija sudraba romiešu monēta, ko izkala Vipiteno pilsētā, no kā arī radās rotaļīga iesauka vietējiem “sesterzing”.
Viduslaikos Vipiteno bija slavena ar raktuvju indistriju, bet vēlāk tā kļuva par karaļu un imperatoru rezidenci, par ko liecina vecpilsēta un vēlās gotikas stila Multscher altāris utt. Ap 1400 pilsēta piedzīvo ekonomisku uzplaukumu, ko gan negarantē tirdzniecība, bet gan sudraba un svina raktuves. Kā ierasts, kas tāds piesaista labklājības meklētājus un pilsētā ierodas turīgas ģimenes, kalnrači, finansētāji, Eiropas ranga uzņēmēji kā Augsburgas Fugger. Pēdējais un vēl citas turīgo ģimenes parūpējās par Vipiteno mākslinieciskās darbības uzplaukumu, daudzu svarīgu ēku celtniecību. Šinī laikā tiek uzcelts pilsētas simbols tornis – Torre delle dodici (1468-72). 1868. gadā tornis cieš ugunsgrēkā un to pilnīgi atjauno tā tagadējā izskatā.1548. gadā pilsētā jau tika uzskaitītas 26 viesnīcas (protams, ne tādas kā mēs šodien tās iedomājamies). 16. gs. beigās ekonomiskais bums ir ne tikai apstājies, bet notiek pretējs process; raktuves ir iztukšotas.
1867.g. tiek atvērts dzelzceļš, kas savieno Vipiteno ar Brennero, un nemitīgi plaukstošais tūrisms atdod pilsētai tās antīko statusu. 1919.g. kad Itālija atgūst Alto Adidže savā īpašumā, tā atkal atgūst savu latīņu nosaukumu Vipiteno.
Pastaigājamies pa pilsētas ielām, kurās čum un mudž dzīve: vietējie pie elegantajiem bāriem sasēduši bauda rīta kafiju vai capucino.
Šeit gatavotie piena produkti ir īpaši gardi. Katru dienu svaigs piens, ko iegūst no govīm, kas ganās 800-2000m v. j. l., garantē kvalitatīvus produktus. Mēs ar vīru sajūsmas pilni ienirstam šīs produkcijas veikaliņā. Redzam tur našķus, kurus Toskānā nemaz nepārdod. Piemēram, rabarberu jogurtu! Sapērkamies un priecīgi dodamies tālāk.
Tuvojoties pusdienas laikam pametam pilsētu. Nolemjam atrast kaut kur kādu burvīgu vietu, kur iekost. Uz dullo vālējam pa vienu no daudzajām kalnu ielejām. Man nav ne mazākās sajēgas, kur mēs esam, taču neiespringstu. Baudu varenos kalnu stāvus, kas stalti stāv mums gar abām malām. Gadsimtiem vecās egles lēni līgojas vējā. Neviena mašīna mums nebrauc pretī… Esam vieni nezin kur.Malga Fane
Pēc nelielas atpūtas pansijā nolemjam aizbraukt tepat netālu no pilsētiņas aplūkot kādu vietu, ko mums ieteica mūsu pansijas biedri.
- Ļoti skaista vieta, ko uzskata par vienu no skaistākajām Alto Adidžē, - jūsmīgi sacīja Silvija.
Ilgi nedomājam un dodamies ceļā. Šis izslavētais kalnu ciematiņš atrodas Valles pilsētiņā. Brauciens ir nervu kutinoš, jo braucam līkumotā ceļā uz augšu vien, uz augšu vien. Celiņš ir asfaltēts, bet šaurs. Pie sevis lūdzos, lai tik neviens nebrauc lejā, jo es ar šausmām iedomājos, kā notiktu mīšanās. Un tieši mirkli vēlāk mūsu priekšā uzrodas vieglā mašīna. Pārlaimīga pamanu, ka labajā pusē šaurajam celiņam cieši klāt pie klinšainās sienas ir tāda kā mini vietiņa, kur piestāt. Vīrs tikpat priecīgs tur iespraucas un pretī braucošie, ar atvieglotu smaidu uz lūpām, pamāj mums ar roku un lēnām pabrauc mums garām. Tālāk nevienu nesatiekam.
Ainavu ieskauti kā lieli spilveni paveras zaļi, acij neizmērojami lauki. Iespaidīgi kalni kā rāmī apskauj ciematiņu Malga Fane. Visi trīs apdulluši stāvam un skatamies. Pār lūpām izlaužas tikai apbrīnas nopūta. Mēs atrodamies tādā kā uzkāpumā salīdzinājumā ar ciematiņu un redzam to no augšas. Acis drudžaini skraida pa visu ainu un cenšas iemūžināt visu, ko redz: ar zaļo plīvuru klātos kalnus, svaigi pļautās pļavas, kas slīpi sakrītas vidiņā, kur guļ gaiši brūns ceļš, kas aizvijas tālumā un upe, kas burbuļodama aiztek savu gaitu. Visam pa vidu dažas koka mājeles un baznīciņa - ciemats. Ēkas nemaz nav modernas – tās saglabājušas savu vēsturisko arhitektūru un materiālus, no kā taisītas. Idille uz zemes. “Te mīt Dievs!” nez kādēļ cauri prātam izšaujas doma. - Diez kā te izskatās ziemā… reibinoši, dievišķīgi, - pukstu vairāk pie sevis nekā kādam. Mans vīrs klusējot padod mazo katalodziņu un tur redzu šo pašu ainu ziemā. Šeit var paslēpties no visa un visiem. Šeit valda klusums.Lēnītēm sākam iet uz priekšu. Lēnām, lēnām kāpjam lejā ciematiņā. Lūkojos kalnos, kas atrodas pa kreisi no manis un redzu, ka tur pa šauru celiņu tālumā iet cilvēciņi, kas mazi kā skudriņas. Skaudīgi nodomāju, ka man nebūs lemts pa to iet un redzēt, kā mūsu priekšā pašķiras kalnu priekšskars un aiz tiem mēs redzam kaut ko neredzētu. Un jo vairāk tā domāju, jo vairāk gribas skriet pa to. Par vēlu – drīz jāatgriežas uz vakariņām un rīts jau aizvadīts pastaigā, tā kā nogurums arī kaulos ir tikai šobrīd intriga dzen uz priekšu.
Malga Fane radies vidusslaikos. Šeit tikuši izsūtīti holeras un mēra slimnieki! No šī ciematiņa var doties garās pastaigās un sasniegt patvērumus, kas ir neskartas floras un faunas ieskauti. Ciematiņā katru dienu ir iespēja nobaudīt mājās taisītu sieru, jogurtu un citus labumus, ko pagatavo no aitas un govs piena, kas tepat pļavās ganās (jā, vietējie mēģina kaut kā nopelnīties, ja reiz tūristi te ieklīst). Tāpat te var pusdienot pēc nogurdinoša ceļa un baudīt šo debešķīgo zemes stūrīti, kuram neko līdzīgu līdz šim nebiju redzējusi. Starp citu, uz šo ciematu var nokļūt ejot pa “Piena taciņu” (Sentiero del Latte) – didaktisks maršruts, kura laikā var uzzināt daudz ko par pienu un govīm šinī zonā.Uzzinu, ka uz Malga Fane var nokļūt ne tikai ar mašīnu, ko var atstāt plašā stāvvietā par velti, bet arī ar gaisapacēlāju (arī par velti, ja esiet “Almencard” īpašnieki!). Arī ziemā te viss ir atvērts un ģimenes var izbaudīt ziemas priekus vizinoties ar ragaviņām tām domātajā trasē vai slēpojot.
Ar mazliet smagu sirdi pametam šo vietu un dodamies savās pēdējās vakariņās pansijā. Tās atkal norit jautrībā. Apmainamies adresēm ar jauniegūtajiem draugiem un nolemjam sazināties, lai turpmāk uzzinātu, kā bērneļi aug. Vakaru aizvadu pastaigā un tad sakrāmējot koferus, lai no rīta pēc brokastīm varam ātri izbraukt un doties vēl ko aplūkot pirms garais ceļš mūs atkal sauks.
17.07.10
Bressanone (Brixen)Pēc brokastīm atvadamies no mūsu pansijas biedriem un dodamies uz Bressanone. Sajūtu nostaļģiju pēc mājām: manas guļamistabas ar logu slēdžiem, ērtās gultas un labā spilvena. Jāsaka, ka tādēļ vien nejūtu skumjas, ka kalnu brīvdienas ir galā.
Esam bijuši Bressanone daudzus gadus atpakaļ. Nu, tik daudz gadus atpakaļ, ka es nemaz neatminos, ka te biju (ha,ha,ha!).
Šī pilsēta ar saviem 20.528 iedzīvotājiem ir trešā lielākā pēc iedzīvotāju skaita Alto Adidžē. Bressanone ir antīka pilēta, kas dibināta 901. gadā. Tā piesaista apmeklētājus ar savu vēsturi, arhitektūru un izklaides iespējām. Piemēram, vecpilsētā notiek gastronimiskie svētki “Kuchlkirchtig”, operas un cabaret uzvedumi, Snakeboard čempionāts, BMX-Contest u.c. Mēs vienā no mazajiem laukumiņiem atrodam zemnieku tirdziņu un stūrīti, kurā vietējās sievas gatavo kaut kādu vietējo uzkožamo. Vienkārš, bet gards: mīkla taisīta no miltiem, sāls un ūdens (spriežot pēc garšas), tad cepts eļļā. Pa vidu šim šedevram bija skābi kāposti vai spināti. Nespēju atcerēties nosaukumu. Tā kā pilsēta ir kalnu ielenkta, tā ir no spēcīgiem vējiem pasargāta, kādēļ tai ir ļoti auglīga augsne. Visapkārt ir zaļumi: parki, dārzi un zaļās zonas, kas atrodas iekšpus mūriem, kas padara pilsētu tuvāku dabai. Pateicoties pilsētas mūrim viduslaikos pilsēta bija labi pasargāta no uzbrukumiem. Savā laikā šī bija bīskapa pārvaldībā atstāta pilsēta, par ko vēl šodien liecina Palazzo Vescovile, kurā mita bīskaps. Vairāku gadsimtu garumā Bressanone bija arī svarīgs tirdzniecības centrs, par ko liecina tipiskās atvērtās galerijas. Viduslaikos uzceltās grandiozās ēkas izceļas ar burvīgām fasādēm. Tām ēkām, kas bija ar atvērtajām galerijām, ir tāda īpatnība, ka šīs galerijas ir salīdzinoši šauras turpretī augstas un ar pagrabiņiem. Pagrabu dziļums mēdza pārsasniegt 40m un tajos varēja glabāt visdažādākās preces. Arvienvārdsakot, Baznīca un komercdarbība ir iespaidojusi pilsētas izskatu. Par to liecina Doms, kurā ir Paul Troger freskas, klosteri (piem., kapucīnu un māsu klarišu).Īsumā jāsaka, ka šī pilsēta tikusi austro-ungāru impērijas rokās, pār to gājis Napoleona karaspēks, kas aiz sevis atstājis tūkstošiem mirušos (ne tikai vārda pilnā nozīmē nogalinot cilvēkus, bet “uzdāvinot” tās iemītniekiem kaut kādu epidēmiju) un sagraujot aristokrātu rezidences un pilis. Itālija atguvusi Bressanoni tikai 1918. gadā.
Esot pilsētas galvenajā laukumā Piazza Duomo nevar nepamanīt pašu Domu – Bressanones katedrāli ar diviem zvanu torņiem. Tā ir barokas stilā ar gaiši zilu, baltu un dzeltenu fasādi, par kuru pirmās ziņas atrodamas ap 10.gs. Katedrāle savu izskatu mainījusi ne reizi vien dažādu ugunsgrēku rezultātā līdz ap 1754.g. tā tapusi tāda, kādu to tagad var apbrīnot. Grandiozā galerija katedrāles priekšpusē simbolizē debešķīgo Jeruzālemi – “durvis uz debesīm”. Astoņstūru transepts ir debešķīgās Jeruzālemes draudzes jaunas dzīves zīme.
Paralēli Domam atrodas 11.gs. romiešu stila baznīca, kas veltīta Virseņģelim Miķelim. Tā ir Bressanones draudzes baznīca. Tās iekšpusē var atrast gotikas un baroka stila arhitektūru.
Ievērības cienīga ir jau pieminētā bīskapa rezidence Palazzo Vescovile, kurā šobrīd ir muzejs. Blakus šai renesanses un baroka stila celtnei atrodas dārzs, kas vasarā ir krāšņu krāsu sajaukums. Runa ir par Giardino dei Signori, kas bāzējoties uz oriģinālo projektu ticis atjaunots tikai 1991.g. Šai dārzā – miera oāzē – var patverties ēnā un izbaudīt zaļumus pašā pilsētas centrā.
Pilsētā atrodas arī Austro-ungāru Kapsēta, kurā guļ Pirmajā Pasaules karā kritušie austro-ungārieši, Otrajā Pasaules karā kritušie vācieši un kādā stūrī pat krievi (tie gan Bressanone bijuši kā gūstekņi). Sajūta nedaudz tāda, it kā viņi visi tur vēl šodien ir svešzemnieki, kurus neglabā vienos kapos ar vietējiem. Mazliet skumji…
Krampus Uzzināju tādu kuriozu stāstījumu par vieniem Bressanones svētkiem, ko vietējie svin 5. decembrī. Tā laikācilvēki tērpjas briesmīgās maskās ar kazas ragiem uz galvas un apkaras visādām ādām.Stāstot, ka bada laikos jaunieši, kas dzīvoja kalnos, apkārās ar vecām ādām, spalvām un dzīvnieku ragiem. Tā kā tādā izskatā tos neviens nevarēja atpazīt, tie klaiņoja apkārt pa pilsētelēm biedējot cilvēkus un zogot no tiem ēdamo, ko tie ziemai bija iekrājuši. Kādu laiku pēc tādas ālēšanās jaunieši pamanījuši, ka starp viņiem bija viens blēdis: pats nelabais, kas izmantojot viņu briesmīgo izskatu varēja neslēpts staigāt apkārt demonstrējot savus ragus un ķepas, kas līdzinās kazas kājām. Sabijušies tie paaicināja bīskapu Nikolaju, lai tas izdzen Nelabo no viņu vidus. Tā tas notika, un par piemiņu šim notikumam katru gadu jaunieši rīko Krampus gājienu cauri visai pilsētai. Visi ir maskējušies kā dēmoni un tagad ne vairs lai laupītu, bet lai nestu našķus labiem un lai “piekautu sliktos” bērnus. Pa priekšu gājienam iet Svētais Nikolajs (simbolizējot ļaunuma sakaušanu), aiz tā eņģeļi un tad “nelabie”.
Starp citu, pilsētā galvenajā laukumā, kur atrodas arī Doms, ir Spīdzināšanas muzejs. Nē, nē, tur nevienu nespīdzina, taču vietiņā saukta caffè "Rosa d'Oro", var aplūkot vairāk kā 70 priekšmetus, kurus izmantoja noziedznieku spīdzināšanai laika posmā no 1499-1771.g. Šie priekšemti ļauj ielūkoties tiroliešu reģiona varaskāres un varmācības pilnajā pagātnē. Tikai 1787.g. Jozefs II izdeva likumu, kas aizliedza visā reģionā spīdzināt cilvēkus lai arī kāds būtu iemesls. Nopirkuši šādus tādus apģērba gabalus kalnos kāpēju bodēs (tas nekas, ka šogad vairs netiks izmantoti) un saldskābmaizi, dodamies uz lielās stāvvietas pusi un tad ceļā. Cerīgi izbraucam ar domu, ka varbūt uz mūsu galu nebūs lielas satiksmes. Nav arī. Tikai pretējā joslā uz autostrādes redzam šausmīgu avāriju, žurnālistus ar kameru, kas skrien neskatoties, vai tos arī mūsu joslā kāds nenotrieks un tad vairāku desmitu kilometru garu rindu. Cilvēki, kas atrodas tālu prom no avārijas vietas, sasēduši uz mašīnām: ēd savas maizītes, sarunājas vai dzīvīgi žestikulē. Ieslēdzam radio un dzirdam, ka kāds beļģis ar ģimeni braukuši mājās. Salūzis kamperis. Viņš tik vien spējis, kā nobraukt aiz drošības joslas, bet tāpat kāds trakais mežonīgā ātrumā braucis ar preču pārvadāšanas smago mašīnu un aizķēris kamperi. Mašīna lupatās – vīrietis beigts uz vietas. Diezgan apsurdi gan sanāk, ka neviens nepasaka, kas noticis ar atlikušo ģimeni (!?)… Sēžu mašīnā ar spiedīgu sajūtu kaklā. Paskatos uz savu vīru, bērnu un tad sevī dzirdu sabijušos balstiņu: “Gribu mājās. Mājās, kur netraucas slimie tā, ka atņem dzīvību nevainīgiem cilvēkiem…”Mājās nokļūstam vēlu. Brauciens sanācis ilgāks par 7 stundām, bet mums bija bijušas vairākas pieturvietas. Jāsaka, ka apbrīnojam savu bērnu, kas pa ceļam uzvedās labāk nekā bijām domājuši. Centos gan mazo izklaidēt, kad viņa bija nomodā un apstāties, kad varējām, lai viņa pamaina gaisotni, bet bērniņš pārspēja jebkuras mūsu cerības. Malacīte.
Izdarot secinājumus, varu teikt, ka ar mazu zīdaini vai bērniņu līdz gada vecumam, nav grūti ceļot. Mūsu knīpa iemācijās rāpot tikai kalnos esot. Pieļauju domu, ka ar mazo, kas tikko sācis staigāt, ir grūtāk, jo bērniņam negribas vairs uz vietas stāvēt, bet to jau es tā īsti redzēšu nākamgad… Kas zin!...Nieki:
1. Tā kā Maranza atrodas tikai pāris desmit km no Austrijas, praktiski visur tiek runāts vāciski un tikai “pēc vajadzības” itāliski.
2. Viesnīcas un pansijas parūpējas par to, lai klienti tiktu pie “Almencard”, pateicoties kurai gribētāji var par velti izmantot gaisatramvajiņa un visādus citādus pakalpojumus ar atlaidēm. Mūsu gadijumā arī pilsētiņas baseinu un tur esošo dārziņu, kurā varēja atpūsties ļoti ērti arī ģimenes.
