Meklēju Eiropu Ukrainā
|
Ilona Sābera
|
Lidostas vairums gadījumu ir non-luogi/bez-telpas un bez laika vietas. Tikai ne Ļvivas lidosta. Tikko nolaižoties to nevaru saskaīt. Ēka, kas atgādina staciju vai kultūras namu nevieš lidostas beztelpas iespaidu. Smagās koka durvis ir atvērtas. Pa tām iet vāciešu biznesa vīri pusmūžā, ukraiņu pensionāru pāri (tūristi hehe..), ukraiņu sievietes-viesstrādnieces, kā arī blonda ukrainiete džinsa minišortiņos ar vācieti pie sāniem ar smaidu sejā ir gatava bučot dzimtenes zemi.
Iejam mazā telpā, kas vairāk atgādina kādu no padomju vilcienu stacijām, nekā lidostu. Pie sienām instrukcijas imigrācijas lapu aizpildīšanai ukraiņu, krievu un angļu valodā. Aiz masīvām koka letēm caur maziem lodziņiem pārbauda pases. Rindu regulē blonda un strikta muitniece formastērpā.
Nākamais posms – bagāžas. Izkrāvējs tās vienkārši ienes pa durvīm un katrs nu ķeras atpazīt savējo. Tād katram pašam tā vēlreiz jāizlaiž caur skaneri. Viss kārtībā. Un laipni lūgti Ukrainā!
Esmu laimīga un lepna, ka saprotu manu senču valodu un jūtu šo zemi. Ceļmalās sarkani pīlādži. Šodien pamodos ar spēcīgu lietus skaņu aiz loga. Mājas. Austrumeiropa…
Suvenīru tirdziņā krāšņi izšuvumi uz tautiskajiem krekliem, koka karotes, māla krūzes, rotaslietas. Antikvaritāts: kapeikas, medaļas, sudraba galda piederumi, Staļina ģimetnes… Viens otram blakus. Vēsture…? Vai vēsture var būt bez sāpēm tikai ar ironiju?
Turpinajums:
http://semiotikespiezimes.wordpress.com/2010/08/31/mekleju-eiropu-ukraina/