Atvainojos par garo pauzi!!!!!
Tātad, vilciens pienāca ap 11:00 tajā tikt gan nebija nekādu problēmu, jo vislabākais sākās tikai iekšā. Vispirms man nācās dzirdēt neapmierinātu ņurdēšanu par manu klātbūtni, jo ķīnieši patiesībā ir pārliecināti nacionālisti un ne visai mīl ārzemniekus savā vidū, lai gan atklāti to nekad neizrāda.
Kad vilciena durvis aizvērās, visi sāka vilkt ārā no maisiņiem pārtiku un to kāri ēst. Ēšana turpinājās vairākas stundas un ēsts tika viss, sākot no kūpinātām vistām līdz kāpostiem :))
Biju nedaudz badā, tāpēc šis skats man bija visīstākās mokas. Nolēmu uzmeklēt labierīcības. Labāk nebūtu to darījis! Ķīniešu vilcienos otrajā klasē labierīcības, ticiet vai ne, ir caurums telpas grīdā, un, nolaižot ūdeni, tas iztek pa visu provizorisko tualeti, kājas slapjas. tāda cūcība. Kā sevi cienošs cilvēks nolēmu uzmeklēt pirmās klases vagonu, tak jābūt kam labākam. Tā arī bija. Sakarā ar to, ka esmu "baltais" nevienam no apkalpes neradās aizdomas par to, ka es klīstu apkārt pa "1. klassi". Tur situācija bija pavisam cita: paklāji uz grīdas, pods ar koka "brilli", dvielīši, smaržas, ziepes...nu kā pie cilvēkiem. Atkal sajutu izsalkumu un devos restorāna vagona meklējumos. Tas vēl nebija atvērts, bet mani ārā arī neviens nedzinā, tāpēc apsēdos tālāk stūrī un uzsmēķēju, skatoties ārā pa logu, kas man radīja sajūtu, ka pa televizoru skatos kādu "National Geographic" raidījumu. Kļuva tumšs, pa logu vairs varēja redzēt tikai nakti, bet neredzēju ne zvaigznes ne mēnesi. Vispār pēdējā un vienīgā reize, kad es Ķīnā redzēju zvaigznes bija iebraucot Mandžūrijā, jo tālāk dienvidos pat sauli lāga neredz. Nezinu, vai tas ir smoga vai kā cita dēļ.
Restorāna vagonā sāka nākt apmeklētāji. Pie mana galdiņa piesēdās divi vecāki eiropieši, kas savā starpā ko cītīgi pārsprieda. Pēc valodas sapratu, ka tie ir vācieši.
Nolēmu pasūtīt ko ēdamu. "Cūkgaļa ar sīpoliem", izklausījās garšīgi, bet tas ko man atnesa driizāk bija "sīpoli ar trim cūkgaļas gabaliņiem":)) Pie mana galdiņa sēdošie vācieši, kuri jau pa to laiku bija paspējuši apspriest visu iespējamo kas attiecas uz mani un nolēmuši, ka es viņus nesaprotu, kā ņirgājoties novēlēja: "Mahlzeit!!!". Kad no manas puses atskanēja "Danke Schoen!!!" viņi gandrīz nokrita no krēsliem. Kad noslēpumainīdas plīvurs bija kritis, varēju ar viņiem abiem nedaudz aprunāties. Tie bija Tūristi, kas no Pekinas devās uz Honkongu. Pastāstīju viņiem, ka esmu no Latvijas, izrādījās, ka abi ir bijuši Kurzemē.
No rīta pamodos no tā, ka bija nežēlīgi karsts, lai gan vilcienā nebija apkures. Paveroties pa logu, skats bija krasi mainījies: pirmais, ko ieraudzīju bija zaļiem bambusu mežiem noauguši kalni. Gar sliedēm stiepās sīkos kvadrātiņos sadalīti rīsu lauciņi un banānu dārziņi (jā, Ķīnā audzē banānus, arī Guangzhou biju noskatījis sev vienu lielu ķekaru, tas gan vēl bija zaļš, un tā arī palika karājoties vēl pēc manas aizbraukšanas).
Stunda nekā nedarīšanas un vilciens apstājās: GUANGZHOU... (turp. sekos)
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
