Četratā uz Irānu

Evija Īša (Stūrmane) 31.08.2010 21 min lasīšanai 59 foto

Kaut arī ceļojums jau mazliet „ar bārdu” (teju divi gadi būs apkārt), uzrakstīt par Irānu gribējās. Laikam jau tāpēc, ka atmiņas par to palikušas kā par vienu no labākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem.

Centos rakstīt tā, lai tie, kurus pašus varētu interesēt ceļojums uz Irānu (ko silti iesaku!), te atrastu arī šādus tādus praktiski noderīgas informācijas krikumus. Pārējie var izlaist tās vietas, kur šādas detaļas minētas.

Kā viss sākās

Ideja braukt uz Irānu virmoja jau labu laiku. Iemesli? Grūti noformulēt pāris vārdos, bet apmēram tā – vēsture, arhitektūra, cilvēki. No tā, kas bija lasīts un sameklēts internetā, iespaids bija apmēram tāds: draudzīga, lēta un viesmīlīga valsts ar savām īpatnībām (islāma režīms), bagātu vēsturi un maz tūristiem. Viss apmēram tā arī izrādījās, un iznāca kliedēt pat tos dažus aizspriedumus, kas pirms brauciena tomēr vēl bija palikuši (galvenokārt par reliģijas ietekmi uz irāniešu dzīvi). Un tā – 2008. gadā brauciens bija nobriedis. Bijām četri.

Vīzas kārtošana: izlēmām, ka mūsu vajadzībām vispraktiskāk būs personiski sūtīt dokumentus uz kādu no vēstniecībām. Izvēlējāmies Stokholmu, jo viņiem mājas lapā, kā likās, bija vispilnīgākā informācija. Sākums bija daudzsološs, tomēr, kad plānotais izbraukšanas datums nepielūdzami tuvojās, bet vīzu kā nebija, tā nebija, plāni sāka šķobīties. Nepārstāstīšu visas peripetijas, tikai pašas beigas.

Tātad: noskaņojāmies jau, ka brauciens jāatliek. Uz svētdienu bija rezervētas aviobiļetes uz Stambulu. Nolēmām – ja piektdien pēcpusdienā nekādu jaunumu nebūs, atceļam rezervāciju, lai saņemtu atpakaļ nodokļus. Un – kā sliktā filmā – piektdien pusdienlaikā ierodas pastnieks ar ierakstītu vēstuli. Vīzas! Steigšus pasūtām lidmašīnas biļetes Stambula–Teherāna, un svētdien, 28. septembrī, ceļojums var sākties. Viss, ko ņemam līdzi, saiet mazizmēra mugursomās (katram pa vienai).

Maršruts bija šāds: Rīga – Stambula – Teherāna – Isfahāna – Būšehra – Šīrāza – Jezda– Teherāna – Tebrīza – Stambula – Rīga. Pavisam 23 dienas.

Stambula un lidojums uz Teherānu

Jau Stambulā pieredzam cirka cienīgus piedzīvojumus, kā nokāst naudu no tūristiem. Tas gan ir jau cits stāsts. Mums jānokļūst no Atatjurka lidostas krietnu gabalu pilsētas otrā pusē (Sabih Gokcen lidostā). Kaut gan iepriekš lasīts, ka aizbraukt var ar parasto satiksmes autobusu, visi mēģinājumi to atrast nevainagojas ar panākumiem. Beigās kāds tūristu vervētājs iedabū mūs taksī (viņa „stāsts” bija apbrīnojams, un par savu meistarību viņš vēlāk, pēc „atkošanas”, izpelnās mūsu apbrīnu, kaut arī tāpēc esam zaudējuši kādus 35 dolārus).

Līdz Teherānai jālido vairāk nekā 2 stundas. Var redzēt Tigras upi, Ararata kalnu. Lidmašīnā paspējam krieviski parunāties ar azerbaidžāņiem, kas dodas uz Irānu svētceļojumā. Kad lidmašīna sāk taisīties uz nosēšanos, sievietes meklē galvassegas un velk mugurā kaut ko „pieklājīgāku”. Pirms tam neviens īpaši par to nebēdāja. Kā nekā, lidojām ar Turcijas aviokompāniju, nevis Irānas. (Pegasus Airlines, ja kādu interesē. Biļete maksāja 105 eiro vienā virzienā.) Mazliet bažījamies par pasu kontroli lidostā, jo Stokholmas vēstniecībā kārtotajās vīzās pamanām valsts kodu LTU (nevis LVA, kā vajadzētu būt), tomēr viss norit bez aizķeršanās. Kopš darbojas jaunā starptautiskā lidosta, vienīgais veids, kā nokļūt Teherānā, ir ar taksi (tolaik tas bija 15 dolāri). Piesakām taksistam doties uz „Imam Homeini Square”, kura apkārtnē vajadzētu būt lētām viesnīcām. Attālums līdz pilsētas centram ir kādi 30-40 kilometri. Pēc izkāpšanas Imama laukumā sākumā vēl neesam noorientējušies, kas un kā, tāpēc meklējam viesnīcu kādu stundu (vēlāk viss notika krietni ātrāk). Par dzīvošanu maksājām kādus 10 vai 11 USD par cilvēku, un Teherānā tas ir normāli (bet virs vidējā, ko tērējām par viesnīcām Irānā).

Haotiskā un viesmīlīgā galvaspilsēta

Par Teherānu: vēsturisko persiešu arhitektūru labāk gan meklēt citur. Visai neglīta paskata betona džungļi – šaha laikā daudz kas tika bez žēlastības nojaukts, lai atbrīvotu vietu platām avēnijām un modernām celtnēm. Tomēr, ja vēlaties saprast, kas ir Irāna un irāņi, šī vieta ar visu savu haotiskumu un drudžainumu var izrādīties viena no labākajām. Katrā ziņā mums Teherāna patika. Tā ir „jāpieredz”. Dienviddaļā (tur, kur Homeini laukums), pārsvarā dzīvo nabadzīgāki cilvēki, tur ir vēsturiskais centrs, arī tirgus un lielākā daļa muzeju. Savukārt ziemeļos (tuvāk kalniem) ir turīgo rajoni, viss attiecīgi arī dārgāks. Viens no iemesliem pakavēties Teherānā ir muzeji. No tiem, ko iznāca apmeklēt, obligāti ieteiktu dārglietu muzeju (valsts centrālās bankas pagrabos, ar pamatīgu drošības kontroli un aiz vairāku metru biezām durvīm, tāpēc šī vieta noteikti nav piemērota tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju). Tur apskatāmajiem objektiem līdzīgus citur laikam nav iespējams redzēt. „Pasakaina bagātība un krāšņums” – tas būtu par maigu teikts. Tiesa gan, kā mums vēlāk stāstīja vietējie, agrāk tur esot bijis daudz vairāk, ko redzēt, pēc revolūcijas daudz kas nonācis citās rokās. Diemžēl fotografēt uz stingrāko aizliegts, tāpēc eksponātu foto var meklēt vienīgi internetā.

Atsevišķs stāsts ir Teherānas satiksme. Haoss ir absolūts, bet – kas varbūt nav tik acīmredzami – arī šoferu meistarība ir apbrīnojama. Sākumā domājām: kā šķērsot ielu, piemēram, ar sešām joslām, kur satiksme kā piecās Brīvības ielās, bet luksoforu nav? Izrādījās, pavisam vienkārši: ņem un ej! Vietējie, kā novērojām, bieži vien, šķērsojot ielu, vispār pat neskatās ne uz vienu no pusēm. Iespējams, to ietekmē viņu ticība liktenim (saku to puspajokam, kaut arī daļa taisnības tur ir). Braucēji darīs visu iespējamo, lai paspētu paspraukties garām, bet, ja tas neizdodas, gluži virsū vis nebrauks. Drīz vien ielu šķērsošana kļuva par vienu no mūsu iemīļotākajām un jautrākajām nodarbēm Teherānā. Tiesa, vienreiz gan redzējām, kā mašīna uzbrauca gājējam uz kājas (tas gan nebija Teherānā, bet Jezdā).

Jau Teherānā paspējām izbaudīt arī vietējo viesmīlību, par ko bija daudz dzirdēts iepriekš. Paviesojāmies diezgan turīgā ģimenē, kārtīgi pieēdāmies, dabūjām arī vodku (oficiāli, kā zināms, alkohols Irānā ir aizliegts), uzklausījām stāstus par „trako” valdību un garīdzniecību, pārliecinājāmies, ka aiz slēgtām durvīm tūlīt kā nebijuši pazūd visi „ģērbšanās kodi” un citi uzvedības likumi, kā arī tikām aizvizināti mājās ar jaunākā modeļa „Mersedesu”. („Vai jums patīk ātri braukt?” mūsu namatēva brālis pajautāja, vedot mūs mājās. Īsti nesagaidot atbildi, sekoja uzrāviens ap 150 kilometriem stundā pa naksnīgajām Teherānas ielām.)

Namatēvs mums ieteica arī savu personisko šoferi. Ja gribot, varot vest mūs līdz Isfahānai. Ja kaut kas nebūšot tā, varēšot uzreiz atteikties. Beigās šim piedāvājumam piekritām, un tā arī laikam bija mūsu lielākā kļūda Irānā. Protams, it kā jau 200 dolāri (vai apmēram tā, precīzi vairs neatceros) uz četriem nebija nekāda lielā nauda, tomēr, kā pēc tam konstatējām, naudiņa, kas no mums tika iekasēta par tradicionālajām brokastīm tējnīcā un vēl pāris vietās, vairākkārt pārsniedza reālās cenas. Vienīgā vieta, kur pa ceļam pieturējām, bija Kāšāna (asociācijas ar naudas kāšanu?), un arī tur nācās krietni uzstāt, lai mums ļautu vismaz kaut ko apskatīt, tik nevaļīgs šoferītis bija kļuvis. Ja kas, ar autobusu ceļš līdz Isfahānai varētu maksāt dolārus četrus piecus. Interesanti bija pavērot braukšanas stilu uz autostrādēm (ceļi, starp citu, Irānā ir ļoti labi). Piemēram, braucot pa trim joslām, kāds mierīgi ripina pa otrās–trešās joslas līniju. Tā vietā, lai mierīgi pabrauktu garām pa pirmo joslu, mūsu „Mozus” (kā mēs viņu saucām – patiesībā Mošē) pietuvojas līdz pusmetra attālumam (es nepārspīlēju!) un zibina ar gaismām. Un tas viss, braucot ar 130 kilometriem stundā!

Isfahāna: Persijas vēsturiskā galvaspilsēta

Ja, apceļojot Irānu, braucat pa maršrutu Teherāna – Isfahāna – Šīrāza, tas ir apmēram tas pats, kas Itālijā apmeklēt „lielo trijnieku”: Romu, Venēciju, Florenci. Proti, neiemīto taku meklētāji laikam gan labprātāk izvēlētos citus ceļus, bet mums, kam visa Irāna kā tāda ir eksotika, pieminētais maršruts ir pašā laikā. Isfahāna ir senā Persijas galvaspilsēta, kas skaitās visskaistākā Irānas pilsēta, tur vislielākajā koncentrācijā ir sastopama krāšņā persiešu (un ne tikai) arhitektūra. Salīdzinājumā ar citām vietām Irānā lielāks bija tūristu skaits, tomēr, Eiropas mērogos runājot, tur tik un tā tūristu praktiski nav. Tas gan attiecas tikai uz ārzemniekiem, jo arī irāņiem pašiem ļoti patīk ceļot. Daudzviet redzējām vietējos tūristus no apkārtējām vai pat krietni tālām pilsētām. Isfahānā samaksājām vislielāko summu par viesnīcu: vairākās brīvu vietu nebija vispār, un tajā, ko atradām, bija pieejams tikai piecvietīgs numurs par 50000 riālu (50 dolāru). Mums četriem tātad sanāca 12,5 dolāri katram. Isfahānā ir daudz skaistu tiltu, armēņu kvartāls un, protams, milzīgais Imama laukums ar vairākām mošejām, kas tiek pieskaitītas izcilākajām visā islāma pasaulē. Konstatējām, ka ir vajadzīga stingra apņēmība, lai nokļūtu līdz plānotajiem apskates objektiem, jo uz ielas pastāvīgi izraisījās sarunas ar vietējiem. Ar apbrīnojamu pastāvīgumu gandrīz visiem, ko satikām, uz sirds bija viens un tas pats: 1) vai mēs tagad redzam, ka Irāna ir daudz labāka, nekā to attēlo rietumos? (To mēs tiešām redzējām, un patiesībā par to mums nebija nekādu šaubu jau pirms došanās uz turieni.) 2) Bušs ir fašists, un tikai viņa dēļ Amerika ir tā uzēdusies Irānai. (Tolaik vēl pie varas bija iepriekšējais ASV prezidents.) 3) Vietējā valdība ir galīgi traka, un neviens to necieš.

Isfahāna ir arī viena no labākajām vietām suvenīru iegādei. To pašu var teikt par persiešu paklājiem – tos te var atrast no visām Irānas malām, tajā skaitā no ievērojamākajiem paklāju aušanas centriem (piemēram, Komas, Tebrīzas u.c.). Ekskluzīvu paklāju cenas mērāmas tūkstošos dolāru, tūristi parasti pērk tādus, kas maksā vairākus simtus. Mums arī ļoti gribējās no Irānas aizvest kādu paklāju, un Isfahānā beigu beigās izraudzījāmies vienu, kas mums bija pa kabatai – nelielu kamieļvilnas paklājiņu, nomadu darinātu, no Irānas dienvidaustrumiem par 100 eiro. Mūsējais ir ap 60 gadu vecs, un jāpiebilst, ka ar paklājiem ir tā: jo vecāks, jo vērtīgāks tas skaitās. To agrāk nezinājām. Lieki piebilst, ka tirgošanās Irānā nav vienkārši preces iegāde. Paspējām mierīgi aprunāties un padzert tēju vairākos veikaliņos. Ar to pārdevēju, no kura beigās nopirkām paklāju, pusstundu paspēlējām nardus (viņš mums mācīja šo spēli un vēl deva ieteikumus, kādu galdiņu izvēlēties – jo arī nardus gribējām aizvest no Irānas kā suvenīru) un kopā ar viņu un viņa dēlu gājām pusdienot.

It kā jau skaitās, ka Isfahānā cilvēki neesot tik izpalīdzīgi un laipni kā citur Irānā, bet uz savas ādas to neizjutām. Satikām gan internetkafejnīcas vadītāju, kas, taujāts par to, ko būtu vērts nopirkt no irāņu mūzikas, sarakstīja mums pilnu DVD ar vietējo mūziku (bez maksas, protams), gan vienkārši cilvēkus uz ielas, kas vienmēr bija gatavi rādīt ceļu un aprunāties. Jāpiebilst gan, ka uz skolas puiku “hello” labāk nereaģēt – parasti tas arī ir vienīgais, ko viņi zina angliski, un viņu mērķis ir tikai „pazīmēties”.

Un vēl Isfahānā paguvām ievērot, cik ļoti irāņiem patīk dārzi un parki. Kā nekā jēdzienam „persiešu dārzs” ir dziļš vēsturisks saturs. Nav jau arī brīnums: kopumā Irānas reljefs ir tik sauss un tuksnešains, ka ikkatrs zaļums un strautiņš ir īsta oāze. Tā nu katrā lielā pilsētā ir diezgan daudz parku. Un tajos neskaitāmi irāņi nodarbojas ar savu „nacionālo sporta veidu”, kā mēs smējāmies, – ar piknikošanu. To viņi bez steigas dara veselām ģimenēm, ņemot līdzi visu nepieciešamo. Un nevienam nav nekādu problēmu ar sēdēšanu zālienā.

Katra sevi kaut cik cienoša viesnīca, pat no „lētā gala”, piedāvā palīdzēt ar transporta biļešu iegādi. Mūsu gadījumā tas bija ļoti izdevīgi, jo ietaupīja laiku un raizes par to, kā tikt pie autobusa biļetēm. Vairākkārt Irānā izmantojām nakts autobusu reisus, pie reizes ietaupot arī naudu par viesnīcu. Apbrīnojām vietējo šoferu prasmes lielā ātrumā pārvietoties arī pa kalnu ceļiem, īpaši tāpēc, ka šad un tad ceļa malā pavīdēja arī pa kādam mazākam braucamrīkam, kas tumsā mierīgi ripināja vispār bez jebkādām gaismām. Autobusos gaiss ir kondicionēts, katram tiek izsniegta „paciņa”, kurā ietilpst sula, cepumi un kaut kas tamlīdzīgs, un naktī parasti tiek rādītas vai nu vietējā ražojuma, vai Holivudas filmas, kas ieskaņotas farsi (jeb persiešu) valodā. Noteikti var rēķināties ar vietējo braucēju viesmīlību, kas mēģinās aprunāties vai uzcienās ar līdzpaņemtajiem gardumiem un tēju.

Te varētu iestarpināt pāris vārdus par tēju: to Irānā dzer visi un visur. Dzerta tiek melnā tēja ar cukuru, pie tam prasmīgākie tējas dzērāji cukura gabaliņu ar mēli piespiež sev aiz zobiem un ir iemanījušies tā izdzert veselu krūzīti. Mēs gan vienkārši metām krūzē un maisījām. Turpretī ar kafiju ir problēmas. Būtībā vienīgā vieta, kur sastapām normālu kafiju, bija jau pieminētais armēņu kvartāls Isfahānā. Pieklājīgos restorānos kafiju, bez šaubām, var dabūt, taču ikdienā par „kafiju” tiek dēvēts nebaudāms padzēriens šķīstošās paciņu Nescafe izskatā.

Pie Persijas līča un kodolreaktora

Un tātad – ar nakts autobusu no Isfahānas bijām veikuši ceļu līdz pat Persijas līča pilsētai Būšehrai. (Jāpiezīmē, ka šīs vietas latviskais nosaukums ir stipri patālu no vietējās izrunas. Daudz tuvāk būtu „Bušīra” vai kaut kas tamlīdzīgs – taču turēšos pie tā, ko nez kāpēc par pareizu uzskata latviešu valodnieki.) Būšehra pazīstama ar to, ka tur atrodas viena no kodolražotnēm – tām pašām, par ko rietumi cenšas „piesiet” Irānai atombumbas izstrādi. Vēl pilsēta mūs sagaidīja ar pavisam citu klimatu nekā iekšzemes Irāna. Ja pirms tam bijām baudījuši patīkamas gaisa temperatūras ar 30 grādiem, tad Būšehrā jau piecos no rīta (ap to laiku iebrauca autobuss) sajutām ko citu. Ap septiņiem gaiss kļuva īsti sutīgs, bet vēlāk dienā svelme jau bija nepanesama. Savi grādi četrdesmit (ja ne vairāk) noteikti bija, bet galvenais – gaisa mitrums krietni lielāks nekā tālāk no jūras. Salīdzinājumā ar Būšehru šīs vasaras Latvijas svelme tāds nieks vien bija. Pašā rīta agrumā ap sešiem viens no mūsu kompānijas nopeldējās jūrā, un secinājums bija: siltākais ūdens, kādā jebkad peldēts. (Todien bija 6. oktobris.) Daiļajam dzimumam gan ar peldēšanos jūrā tā pašvakāk: vai nu jābrien iekšā ar visām drēbēm (neredzējām, ka kāda to darītu), vai jāizmanto speciāla sieviešu peldvieta, kādas kaut kur esot.

Būšehrā radās problēmas ar viesnīcas atrašanu. Tur vispār ir tikai kādas četras viesnīcas, un neviena no tām nav īsti no „lētā gala”. It kā jau 20-25 USD no cilvēka nebūtu tik dārgi, bet negribējās maksāt divreiz vairāk nekā citviet. Tomēr, kad takša šoferis saprata, ko īsti gribam, viņš ātri vien mūs nogādāja kādā no vietējām mosaferkuneh jeb lētajām iebraucamajām vietām, ko parasti izmanto vietējie. Apstākļi tur, protams, bija primitīvi – dažu kvadrātmetru liela istabiņa ar 2 gultām, un viss. Duša koplietošanas. Toties ar gaisa kondicionēšanu – bez tās turienes klimatā vienkārši nav iespējams. Tā nu pasmēlāmies vietējo kolorītu, par ko maksājām laikam kādus 2 latus no cilvēka.

Par Būšehru daudz nav ko stāstīt. Pēc divpadsmitiem dienā ielas izmirst, un arī mēs patvērāmies savā viesnīciņā, kur kārtīgi nosnaudāmies. Pamodāmies tieši laikā, lai paspētu uz saulrietu pie Persijas līča. Uz ielas iepazināmies ar kādu irāni no Šīrāzas, kurš uzņēmās tādu kā gida lomu. Viņš esot valsts dienestā un kā tulks vadājot augsta līmeņa ārvalstu delegācijas uz Persepoli (kas ir Šīrāzas tuvumā). Nezinu, cik tam visam var ticēt, bet nu iznāk, ka diezgan liels putns, pat rietumvalstu prezidentus esot uzņēmis. Būšehrā viņš izdarīja vismaz vienu labu lietu: aizveda mūs uz tradicionālo restorānu, kas noteikti bija labākais, kur Irānā ēdām. Dārgākais arī – ja par dārgu var nosaukt ap 30 dolāru vērtu maltīti uz visiem.

Šīrāza ar vīnogām, bet bez vīna

Tā nu bijām „atzīmējušies” Irānas dienvidos un jau nākamajā rītā devāmies tālāk – atpakaļ iekšzemē uz Šīrāzu, kas ir pazīstama kā dzejnieku un vīna pilsēta. Vīns gan, protams, jāmin pagātnē, kaut gan Shiraz (vai Syrah) šķirnes vīnogas te tiek audzētas joprojām un daļu no tām pat eksportējot vīna ražošanai. Jau autoostā mums kā maitasputni uzklūp taksisti, taču mēs ar akmeņainām sejas izteiksmēm ejam garām visiem, kas pieprasa 4 dolārus mūsu piedāvāto 3 vietā. Beidzot par šādu cenu mūs gatavs vest kāds „taksists”, kura autiņam nekādu pazīšanas zīmju nav. Drīz sākas cirks: par spīti mūsu norādījumam „cheap hotel in center”, šoferis pabrauc garām vairākām viesnīcām, kuras ļoti izskatās mums pieņemamas, bet apstājas pie kādas manāmi dārgākas. Tā arī izrādās. Turklāt uzkrītoša ir taksista vēlme pašam runāt ar viesnīcas personālu. Pamanu turpat blakus citu, acīmredzami lētāku viesnīcu, bet taksists izmisīgi paziņo, ka tā esot „very expensive”. Uzstājam, ka tomēr dosimies to pārbaudīt, taču tur angliski neviens nerunā, un taksista „tulkojumā” summa tik tiešām izskatās astronomiska. Drīz saprotam, ka viņa taktika ir vadāt mūs pa pilsētu, apzināti izvēloties viesnīcas, kas mums nav pa kabatai (acīmredzot katram ir kādi paziņas attiecīgajās viesnīcās un par tūrista „piegādi” tiek saņemta neliela atlīdzība). Par laimi, pašiem nav grūti pamanīt viesnīcas, kurām braucam garām, jo pilsētas centrā to ir papilnam, un, tiklīdz ieraugām nākamo, gandrīz vai ar varu piespiežam šoferi apstāties. Tik un tā viņš grib iekasēt 5 dolārus, jo, lūk, esot ilgi braukājis un meklējis mums viesnīcu. Aiz labas sirds iedodam viņam četrus dolārus, par spīti sirdi plosošiem protestiem. Kā jau gaidīts, ar viesnīcām problēmu nav, galvenās ielas (Karim Khan-e Zand vai vienkārši Zand) apkaimē tās ir viena blakus otrai, tā ka varam izvēlēties pēc sirds patikas.

Šīrāza mums patika, un palikām tur pat dienu ilgāk, nekā plānojām. Atkal iznāk iepazīties ar vietējiem: jau pirmajā vakarā mūs ciemos uzaicina telšu veikaliņa īpašnieks, kurš, kā izrādās, kolekcionē ārzemnieku ierakstus savā viesu grāmatā. Viņš mūs izvadā pa naksnīgo pilsētu, aizved uz Korāna laukumu (ir vērts tur pabūt vakarā, kad vietējiem sākas „tautas staigāšana”), bet pēc tam paviesojamies viņa ģimenē. Šī ģimene noorganizēja austrumu dejas ar visām vēderaun lokano roku kustībām. Arī mūs mēģināja iesaistīt, bet mēs izskatījāmies kā tādas žirafes uz vietējo meiteņu fona. Ievērojām, ka irāņiem patīk plašas iekštelpas. Tā bija Teherānā turīgā ģimenē, tā bija šeit vidēji turīgā, tā bija arī vēlāk Tebrīzā ne tik turīgā.

Vēl Šīrāzā ir tirgus, kas tiek uzskatīts par skaistāko Irānā, protams, mošejas un parki, kā arī botāniskais dārzs Bagh-e Eram („paradīzes dārzs”), kur salasām granātābolus. Bet par to visu sīkāk nestāstīšu. Vienu dienu veltām ekskursijai uz Persepoli. Pareizāk sakot, viesnīca piedāvā ekskursiju vai nu uz Persepoli un vēl diviem objektiem tuvumā (ap 45 km no Šīrāzas), vai arī „garo variantu”, kas sevī ietver arī Pasargadas (ap 70 km no Šīrāzas). Izvēlamies garo versiju, kas mums izmaksā 50 dolārus par pilnu dienu (9 stundas) un laipnu taksistu, kas pa ceļam dungo irāņu dziesmas, cienā ar tēju un apdāvina ar suvenīriem. Persepoli ir vērts redzēt ikvienam, kam kaut nedaudz interesē cilvēces vēsture un senatne. Viena no pasaules dižajām senvietām, tikai bez tūristu melnā tūkstoša kā, piemēram, tajā pašā Romā. Par ieeju maksājām ap 25 santīmiem. Ņemot vērā, ka šo senās Persijas galvaspilsētu (vienu no) ir sagrauzis ne tikai laika zobs, bet arī Maķedonijas Aleksandrs to savulaik apzināti nodedzināja, saglabājušās drupas ir tiešām apbrīnas vērtas.

No pārējiem objektiem jāizceļ tā saucamais Naqsh-e Rostam dažus kilometrus no Persepoles (var aiziet arī kājām, ja nebraucat ar taksi). Klintī izcirstas seno Persijas valdnieku (Artakserksa, Dārija) kapavietas un citi ciļņi izskatās iespaidīgi. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vēsturnieki nav gluži vienisprātis, kas tieši tur apglabāts.

Šīrāzā satikām gan igauņus (mūsu viesnīcā), gan poļus (ar kuriem kopā vakariņojām restorānā), gan šveiciešus, gan arī dzirdējām krievu mēli. Pēdējais gadījums bija visai komisks: kādā nelielā muzejā pamanījām lielās kaimiņtautas pārstāvi ar savu personīgo tulku/gidu. Tūrists bija gluži kā iz 90. gadu Rīgas: „v meru upitannij”, treniņbiksēs un ar savu videokameru, par spīti skaidri redzamajām zīmēm, ka filmēt tur nedrīkst. Uz gida kautrīgo aizrādījumu sekoja atbilde: „A mņe napļevaķ!”

Pilsēta tuksneša vidū

Agrā rītā atstājām Šīrāzu un atkal ar autobusu ceļojām tālāk uz Jezdu – pilsētu tuksneša vidū, kas bija mūsu brauciena tālākais austrumu punkts. Jau iepriekš zinājām, ka tieši Jezdā īpašu popularitāti ir iemantojušas „tradicionālās” viesnīcas, proti – tās ierīkotas atjaunotās tradicionālā stila ēkās, tādējādi radot lielisku iespēju izbaudīt vietējo kolorītu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – savu apmešanos vienā no tām vēlāk atzinām par vienu no jaukākajiem ceļojuma iespaidiem. Vispirms gan iegriezāmies kādā mosaferkuneh tieši blakus Amir Chakhmaq, kas ir viens no slavenākajiem apskates objektiem Jezdā. Cenas tur laikam bija pat vēl lētākas nekā Būšehrā, tomēr komforta galīgi nekāda, tāpēc devāmies tālāk. Pēc pāris tradicionālajām viesnīcām, kur no mums cerēja iekasēt vairāk, nekā gribējām maksāt, jau likās, ka no šī prieka nāksies atteikties, bet tad uzdūrāmies atradumam – Orient Hotel. Patiesībā tas ir pazīstamā Silk Road Hotel (tā mājas lapā var lasīt arī atsauksmes tīrā latviešu valodā!) atzars, kas atrodas otrā ielas pusē. Īsti nezinu, cik patiesībā būtu jāmaksā par numuru Orient Hotel, bet jaunais puisis, kas mūs sagaidīja, laiski zvilnot uz tepiķiem, acīmredzot bija ļoti labā noskaņojumā (tādā viņš palika visu mūsu uzturēšanās laiku) un paprasīja 30 dolārus par nakti no visiem. Šī cena gan bija par trīsvietīgu numuru, bet mūs tas nebiedēja, jo diviem sagulēt vienā gultā problēmas neradīja. Sekojošie vakari šajā viesnīcā bija neaizmirstami. Iekšpagalma vienā galā ēkas sienā ir izveidota milzīga niša, kas izklāta paklājiem – tur var zvilnēt un dzert tēju, lasīt vai darīt ko citu. Pirmajā vakarā ņēmām savu tēju termosā, bet pēc tam izrādījās, ka tējas pasniegšana tur ir dabisks pakalpojums bez jebkādas papildu samaksas, atliek tikai pajautāt. No terases, kas otrā stāva līmenī apjoza iekšpagalmu, pavērās skats uz vecpilsētu – un Jezda skaitās viena no senākajām joprojām apdzīvotajām vietām pasaulē.

Turpinot par viesnīcu, katrā ziņā jāpiemin brokastis un pusdienas bufetes stilā, kas pārvērtās par diezgan lielu izēšanos. Brokastis bija iekļautas cenā, par pusdienām jāmaksā nieka 6 dolāri – un par šo cenu varēja locīt iekšā visu, ko sirds kāroja. Izlikti parasti bija kādi pieci vai seši ēdieni, nomēģinājām kamieļa gaļu un vēl šo to visai interesantu. Garšīgs bija viss! Vēl mums tika piedāvāts bez maksas lietot internetu, un šķiroties tas pats puisis, kas bija mūs sagaidījis pirmajā dienā (viņš bija viens no daudzajiem afgāņiem, kas savā valstī valdošo nemieru dēļ pārcēlies uz Irānu), viesnīcas vārdā apmaksāja taksi līdz dzelzceļa stacijai.

Jezdā klaiņojām pa vecpilsētu, izpētījām šo to par badgiriem jeb senajām gaisa vēsināšanas sistēmām (vasaras karstumā bez tām grūti izturēt!), ar kurām aprīkotas teju visas ēkas pilsētā, kā arī kanatiem jeb senajām ūdens apgādes iekārtām. Par to visu diezgan daudz var uzzināt Jezdas ūdens muzejā – par ieeju tajā nav jāmaksā. Mūs uzcienāja ar paludē – vietējo desertu, kas vienlaikus ir atsvaidzinošs, bet arī šķebinoši salds. Vēl šī pilsēta ir zoroastrisma (uguns dievības pielūgšana) centrs Irānā – tieši šī bija visu dižo senās Persijas valdnieku reliģija, un mūsdienās Jezdā vēl joprojām ir vairāki tūkstoši tās piekritēju. Tā kā Jezda atrodas tuksneša malā, nevarējām atturēties no izjādes ar kamieļiem. Arī to mums laipni noorganizēja viesnīca, turklāt sarunātais taksists mūs vēl bonusā aizveda līdz pārsimt gadus vecām pilsētas drupām.

Pamazām sākam posties atceļā. Vēl pāris dienas Teherānā, tad Tebrīzā

Pēc Jezdas mūsu ceļojums jau sāka tuvoties noslēgumam. Vēl bija pāris dienas Teherānā (uz kurieni pārmaiņas pēc devāmies ar nakts vilcienu), kur paspējām apmeklēt vēl pāris muzejus, izlocīt kājas pilsētas ziemeļos esošajos kalnos, kā arī mēģinājām precizēt atpakaļceļa plānus. Lieta tāda, ka lidot līdz Stambulai neplānojām – gan tāpēc, ka gribējās mazliet pakavēties valsts rietumdaļā, gan tāpēc, lai ietaupītu naudu. Tā nu atkal ar autobusu devāmies uz Tebrīzu Irānas ziemeļrietumos, no kurienes plānojām turpināt ceļu uz Stambulu.

Šajā Irānas stūrī sastopas divas provinces — Rietumazerbaidžāna un Austrumazerbaidžāna. Kā jau redzams no nosaukumiem, etniskā ziņā tas ir azerbaidžāņu apdzīvots rajons (nedaudz tālāk uz ziemeļiem ir arī robeža ar ”īsto” Azerbaidžānu), tur dzīvo arī diezgan daudz kurdu. Tebrīza ir turienes lielākā pilsēta, arī ar bagātu vēsturi, 15.-16. gadsimtā kādu laiku bijusi pat Irānas galvaspilsēta.

Tebrīzā pirmo reizi Irānā izjutām, ka tuvojas rudens (bija jau oktobra otrā puse). Šajā pilsētā pārsvarā bijām aizņemti ar vēl nenopirkto suvenīru iegādi un tamlīdzīgām lietām. Viena diena tika veltīta izbraucienam uz Kandovanu – ciematiņu, ko mēdz dēvēt par Irānas Kapadokiju. Tā ir vieta, kur lielākā daļa mitekļu ir vienkārši izcirsti klintīs. Paspējām, protams, arī pakontaktēties ar vietējiem un paviesoties kādā ģimenē, kur mūs ne tikai pacienāja ar vienu no garšīgākajām maltītēm Irānā, bet arī aizveda ciemos pie kaimiņu ģimenes, kur vīrs nodarbojas ar paklāju aušanu. Tā nu mums bija iespēja nepiespiestā atmosfērā uzzināt kaut ko vairāk par šo mākslu. Jāatzīst, tas patiešām ir pamatīgs darbs – atkarībā no paklāja lieluma un smalkuma darbs pie tā var ilgt no vairākiem mēnešiem līdz pat 8-10 gadiem!

Tas patiesībā arī viss. Par mājupceļu daudz ko stāstīt nav: braucām ar autobusu līdz Stambulai (36 stundas no Tebrīzas; vairākas stundas uz robežas – tieši gar Ararata kalnu) un pēc tam lidojām līdz Rīgai. Pēc robežas šķērsošanas lielākā daļa sieviešu ar atvieglojumu šķīrās no galvassegām (hidžābiem), kuru nēsāšana Irānā ir obligāta. Arī vēl šī brauciena laikā izjutām labvēlīgu interesi no irāņu puses, un tas ir viens no pamatiespaidiem, kas jāmin, runājot par ceļojumu kopumā: viesmīlība un labvēlība. Ceļotājs Irānā var justies pilnīgi drošs (nu, varbūt tikai jāizvairās no politiskiem saietiem Teherānā un laikam labāk nebraukt uz dienvidaustrumu rajoniem, kur zeļ narkotiku kontrabanda – bet arī par to vairāk varu spriest pēc nostāstiem, nevis personiskās pieredzes). Vienīgie, kas mēģina apšmaukt, ir tirgotāji un taksisti, bet arī tad pietiek ar galvu uz pleciem, un viss būs labi. (Ļoti izjutām kontrastu starp Stambulu, kur galvenais vadmotīvs bija nekaunīga naudas kāšana, un Irānu, kur pat daudzi tirgotāji bija ļoti labvēlīgi un korekti.) Nepieradušam rietumniekam vietējo viesmīlība var likties pat šokējoša, un arī sarunās viņi mēdz pacelt tematus, par ko pie mums runāt nav pieņemts. Piemēram, pirmoreiz tiekoties, tev mierīgi var pajautāt, kāpēc tev nav bērnu vai cik tu nopelni. Vietējais režīms lielākajai daļai nepatīk, bet var manīt, ka par rietumiem viņiem ir idealizēts priekšstats. Un, protams, Irānu ir vērts apmeklēt tās arhitektūras un vēstures dēļ.

Izmaksas

Pāris vārdi par izmaksām, kādas tās bija 2008. gada beigās.

Starppilsētu autobusi, arī vilciens (400-500 km): 4-5 dolāri

Viesnīca (divvietīgs numurs): 12-22 dolāri

Par šādu cenu „budžeta galā” var dabūt tīri pieklājīgu istabiņu, kurā bieži ir arī rietumu stila tualete. Tas nav mazsvarīgs faktors, jo Irānā tādas atrodamas nebūt ne visur. Dažos gadījumos, kad kāroto labierīcību nebija numurā, bija vismaz viena pieklājīga tualete uz stāvu. Vismaz vienā gadījumā (Tebrīzā) šādas tualetes trūkums bija par iemeslu, kāpēc atteicāmies no citādā ziņā visnotaļ pieņemama piedāvājuma. Vēl jāpiebilst, ka Teherānā par pieminēto cenu varēja atrast diezgan nošņurkušas istabiņas, citur kvalitāte bija labāka.

Muzeji: 20-30 santīmi (bija viens izņēmums, kur ārzemniekiem cena bija ap 3 USD)

Šādas cenas iespējamas tāpēc, ka nesen valdība atcēla īpašās, daudz augstākās cenas, kas tika piemērotas ārzemniekiem. Par to varējām tikai priecāties un labprāt izmantojām šo iespēju. Persepole par 20 santīmiem – darījums patiešām izdevīgs!

Pusdienas restorānā 1 personai: ap 5 dolāriem (lētajā galā būs ap 2 USD, smalkākā ēstuvē – ap 10 USD)

Irānā būs jāēd rīsi! Daudz rīsu. Kā arī vietējie kebabi – parasti teļa gaļas izstrādājumi, kam nav nekā kopīga ar turku stila kebabiem, kādi dabūjami pie mums. Ja staigāsiet pa lētajām ēstuvēm, par 90 procentiem kebabus arī ēdīsiet. Protams, smalkāki restorāni paver iespējas dažādot ēdienkarti. Mums tīri labi patika brokastis irāņu stilā (pat dažās lētajās viesnīcās tās ir iekļautas cenā) – lavaša tipa maize ar olu, kausēto sieru un citām piedevām. Arī dateles ar jogurtu. Noteikti pagaršojiet vietējās vīnogas – nevar salīdzināt ar ķimizētajiem izstrādājumiem, kas nonāk līdz Latvijai. Un, protams, austrumu saldumi! Bet kopumā jāatzīst, ka irāņu virtuve varbūt nav tas galvenais iemesls, lai dotos uz šo valsti.

Lidmašīna Stambula-Teherāna: 105 EUR (Pegasus Airlines)

Taksis pilsētas robežās: 3-5 dolāri

Drošība

„Vai tad Irānā ir droši?” Šāds jautājums uz mēles ir vai katram, kas kaut ko dzird par iespējamu braucienu uz Irānu. Jāatzīst, ka rietumu sabiedrībā iesakņojušies mīti par šo zemi nav viegli pārvarami, tomēr pilnīgi noteikti varu apgalvot – drošāku vietu par Irānu būtu grūti atrast. Lielā mērā tas saistīts ar turienes kultūrai raksturīgo viesmīlību – svešinieku, vēl jo vairāk rietumnieku ikviens uzskatīs par goda viesi un darīs visu iespējamo, lai tas justos labi. Par noziegumiem pret tūristiem, vēl jo vairāk vardarbīgiem uzbrukumiem, praktiski nekas nav dzirdēts. Izņēmums varētu būt valsts dienvidaustrumi (skat. augstāk), kur pirms vairākiem gadiem bija gadījums ar dažu velotūristu nolaupīšanu (vēlāk tos atbrīvoja).

Protams, mums pašiem arī jāciena vietējā kultūra, tāpēc sievietēm jānēsā galvassegas un tāds tā kā mētelītis, vai kā vietējie to dēvē – manto. Bet par to nav liela bēda. Arī Irānā sievietes mīl tērpties skaisti. Un kādi tik stilīgi mētelīši netika redzēti! Zem tiem lielākoties varēja redzēt džinsus. Savukārt galvassegas bija dažnedažādos toņos un no visvisādiem materiāliem. Dažas jaunietes, nonākušas mūsu vidē, noteikti izskatītos ļoti stilīgas ar visu gaumīgo galvassegu un manto.

Atceros, Isfahānā kāds pārdevējs tirgū brīnījās, ka vēl staigājam apkārt tik vēlu (bija ap vienpadsmitiem vakarā, kad visus veikaliņus taisīja jau ciet), un ieteica uzmanīties, jo mēs nezinot, kuros pilsētas rajonos nebūtu prātīgi staigāt. Var jau būt, ka tādi arī ir, tomēr vairāk tas izklausījās pēc kārtējām rūpēm par iebraucējiem.

Ja nu arī ir kaut kas tāds, kas var būt nepatīkami, – daiļajam dzimumam jārēķinās ar pastāvīgiem uzmācīgiem skatieniem uz ielas un citur. Daudzu vietējo acīs visas rietumnieces ir vieglas uzvedības sievietes un kā uz tādām viņi arī skatās. Īpaši tā būs tad, ja kaut kur dosieties viena. Būšehrā, kamēr mūsu vīrieši bija viesnīcas meklējumos, mūs apstāja puišeļu bars, un tie kļuva visai uzmācīgi, tā ka pat nācās piedraudēt ar vietējo kārtības sargu palīdzību.

Reliģija

Daudzu rietumnieku acīs irāņi ir reliģiski fanātiķi vai – vēl ļaunāk – pat teroristi vai to atbalstītāji. Atkal jāsaka, ka nekas nevar būt tālāk no patiesības. Paši viņi, cik manījām, ļoti lepojas, ka valsti nav skāruši tādi nemieri kā kaimiņvalstī Irākā. Protams, reliģijas ietekme uz ikdienas dzīvi ir liela, piemēram, visur redzēsiet revolūcijas „tēva” Homeini un pašreizējā garīgā līdera Hameneī (viņam arī pieder galvenā vara valstī, prezidents Ahmadinedžāds ir tikai otrais) attēlus. Taču kopumā tas viss vairāk atgādina padomju laikus, kad visur bija izlikti dažādi lozungi un Ļeņina portreti, nevis reālo tautas noskaņojumu. Mūsu iespaids bija tāds, ka lielākā daļa irāņu, protams, ir reliģiozi, taču netrūkst arī tādu (īpaši izglītoto vidū), kas to visu uzskata par ārišķību. Arī pret reliģiskajiem vadītājiem daudzi ir kritiski, kaut arī ne tik lielā mērā kā pret politiskajiem līderiem, un daudzi nebaidās to atklāti stāstīt ārzemniekiem.

Vietējā reliģija ir jārespektē. Mošejās lielākoties ir atļauts ieiet un pat fotografēt, taču daudzos gadījumos īpaši no sievietēm tiek prasīts uzvilkt attiecīgu apģērbu (to turpat arī izsniedz). Ir arī atsevišķas vietas, kur jūs neielaidīs. Kad ieradāmies Irānā, vēl nebija beidzies ramadāns, un vietējiem tas nozīmē gavēni līdz saules rietam. Kaut arī no rietumniekiem netiek prasīts to ievērot, tomēr zināmas pieklājības normas būtu jāievēro. Piemēram, diez vai būtu laba ideja kaut ko ēst uz ielas – mēs šādu kļūdu izdarījām un saņēmām aizrādījumu no garāmgājējiem. Pēc tam paši smējāmies par savu misēkli.

Lūk, tā! Ja izdomāsiet aizbraukt uz Irānu, nenožēlosiet.