Hameleonu rotaļas jeb Eesti 2010

Dina Zobena 30.08.2010 13 min lasīšanai 39 foto

Pagājušā gada labajos iespaidos par Igaunijas dabu, viesmīlību un tūristiem labvēlīgo vidi, arī šogad nolemjam mazo ģimenes vasaras noslēguma ceļojumu veikt pa Igauniju, šoreiz Dienvidu daļu. Ekipāža nemainīga, tikai gadu vecāka.. Līva (7), Zane (14), Ieva (17) un Es. Mēs esam Hameleoni! Mēs spējam priecāties un pielāgoties jebkuriem apstākļiem: izbaudīt virsotnes, kuras ir MegaBaltijas virsotnes, peldēties lietū , ienirt mazpilsētu Vecpilsētās un gulēt meža vidū.

Ieva mums ir atslēgas persona, jo ir gan navigators visu ceļojuma laiku, gan arī ir veikusiteorētisko ceļojuma sagatavošanu, izpētot draugiem.lv celojumu sadaļu, savācot bukletiņus, kartes, pasērfojot internetā.., es pilnībā uzticos un esmu gatava stūrēt kaut uz pasaules malu. Zanīte atbalsta un veic izklaides funkciju, savukārt Līva mācās būt liela un neļauj iegrimt pārāk mierpilnā klusumā.

Izbraucam otrdienas rītā, dienā kad tiek solīta pēdējā karstā vasaras diena. Radio tradicionāli tiek aizstāts ar dziesmu grāmatu. Kopējā dziedāšana gan uzmundrina, gan saliedē, gan izglīto... gan man atgādinot Latviešu dziesmu mantojumam vārdus, gan meitenēm.. paplašinot zināšanas.Ar mazu pieturiņu Valmierā, drīzi vien esam jau pilsētā 2in1..jeb Valkā/Valgā. Pirmais darbiņš: Info centrs. Papildinam karšu, info materiālu, novietojam auto un izveicam loku pa Valgu.

Izejamies pa galveno ielu, baudam „ārzemju” uzrakstus, piestājam pie Kultūras nama, kur baltiešu jaunie kokgriezēji izstādījuši savus darbus. Kā apskates objekts tiek ieparedzēts „Lokomatīve- piemiņas zīme” , kas uzstādīta par godu 110 gadu jubilejai, kopš sāka darboties dzelzceļa satiksme pa līniju Pleskava – Valga – Rīga, kas nodrošināja pilsētas izaugsmi. Atzīmējot pēdējo karsto dienu protams apmeklējam Pedeles atpūtas zonu, jeb foršu pludmalīti pie upes. Un Igauņiem cepuri nost, ideāla vieta atpūtai ar bērniem: rotaļlaukums, ar bojām iežogota „bīstamā” teritorija un ieraudzījām pat tādu personāžu kā Pludmales patruļu, kas izdzenāja mazos, kas bez uzraudzības dauzījās pa ūdeni + neiztrūkstošs veloceliņš.

Valga – Torva ( 29km).

Pa vidu sekojam zīmēm uz iegriežam Hummuli ciematiņā, kur ir jauka sarkano ķieģeļu muižiņa, ar senu parku, izejamies pa ozolualeju, apskatam dārzu, bet tāds baigais Top punkts šeit nav.

Izbraucot cauri Torvai , mazliet uz priekšu ir Helmes apskates objektu komplekss, kas sastāv no senā m pilsdrupām (XIV gadsimta pirmā puse) , kas slejas uz kalna strēles stap divām dabiskām gravām, jaukām Lieldienu šūpolēm, saldējuma kioska un protams arī avotiņa , kas tiek saukts par Upuru vai Ārstu avotu, kur obligāti ir jānomazgā mute un acis..lai skaidrāks un viedāks skats uz dzīvi. Teika stāsta, ka jaunas meitas šeit ziedojušas zīles.. laikam jau mūžīgam skaistumam. Nu mēs tad ar..salasam un ieziedojam ar labām domām. Tādas satraucošākās šeit bija alas, kuras sniedzās it dziļi pilskalnā, tomēr lielās zāles bija jau nesasniedzamas,aizbrukušas. Bet lukturītis ejot turp noder..

Torvā atgriežamies, lai nopeldētos „atkal jau” sakārtotajā un pieskatītajā pludmalē.. no laipām palēkāt...kaifs! No vēlāk ievāktās informācijas, šajā ciematiņā varēja apskatīt arī Torvas pilskalnu, kur kādreiz nosnaust apstājies pats Kalevipoig jeb Kalevala un kur ir tradicionāla Jānu svinēšanas vieta vietējiem.

Torva – Sangaste ( 34km)

Atgriežamies vēl gabaliņu atpakaļ , lai nokļūtu uz Sangastes ceļa, kur visas norādes jau vilina uz paša Barklaja de Tolli mauzoleju, tas atkal atrodas ļoti tūristiem baudāmā vietā. Izejam pa jaunstādītu aleju, bet Mauzolejs paliek neapmeklēts, jo strādā tikai no trešdienas, toties iepriecina arī padomju karavīriem izveidotā piemiņas vieta, kas izveidota kā burtu konusveida piltuve. Piemiņa paliek piemiņa..liels Karavadonis vai ierindnieks...

Sontaga..kļūst par mūsu pirmajām mājvietām. Pāris km aiz paša ciema, norādes pa kreisi uz Igauņu valsts mežu jeb RMK atpūtas vietu , aizved mūs uz brīnišķīgu iekoptu meža pļavu ar vairākām ugunskura vietām, koka galdiem un krēsliem, peldvietu , kur iekārtoties un izbaudīt šo jauko dabas stūrīti var par pilnīgu velti. Vakarā vēl ar Ievu izskrienam trenniņu, pāris reizes aprinķojot dabas taku un noskatot labākās sēņu vietas. Makaroni pa flotski uz prīmusa, pelde pa pliko..un čučēt.., kas gan var būt labāks par šo?

Rīts pienāk silts un saulains, ar prieku visas izveicam pliko pēdu ekspedīciju pa vakar jau noskatīto dabas taku, ievācot gaileņu ražu. Ir cerības vakarā tās uzcept un apēst. Turpinot ceļu nokļūstam Sangastē, kur mums pretī satriecot ar savu daudzveidību un skaistumu slejas Sangates pils (Sangaste loss), kas savu tagadējo izskatu ir ieguvusi 1870.- 80. gados, kad to diženi uzbūvēja grāfs Frīdrihs fon Bergs. Pilij par paraugu kalpoja Anglijas Vindzoru pils un uz šodienu tā ir viena no skaistākajām un savdabīgākajām Igaunijā. Fridriks fon Bergs (1845.-1938.) bija pazīstams graudaugu selekcionārs. 19. gadsimta beigās viņš izveidoja vietējiem apstākļiem piemērotu rudzu šķirni “Sangaste”. Tāpat viņš bija viens no pirmajiem automobiļu īpašniekiem Livonijā. Pils parkā aug retas koku sugas, dažas no tām citur Igaunijā nav sastopamas. Maksa par ieeju pilī un patstāvīgu apskati lielajiem 35 EEK, skolēniem20 EEK, bērniem līdz 6.gadiem pa brīvu . Patiesībā bija tāds kā lepnums par vienkāršu puisi, kurš no tēvoča mantoja zemi, par viņa uzņēmību, zinātkāri un spēju izveidot muižu ar kārtīgu saimniecību, kuras produktus pazina pat Sanktpēterburgas tirgū.

Turpinam ceļu uz Otepi. Restu pilsētiņā uzpildamies ar saldējumiem un nogriežamaies neceļos (pa kreisi), lai izmantojot zemes ceļu, pa kuru iet arī Baltijas velomaršutu kartē ieteicamais maršuts, lai nokļūtu Harimäe vaatetorn (Harimeģa skatu tornī) , kas atrodas 3 km pirms Kaariku. Harimeģis ir viens no Otepes augstienes lielākajiem plato pauguriem, pēc pēdējiem mērījumiem 211,3 m virs jūras līmeņa. Kādreiz tas ir saukts arī par Lēnarda un Leonharda kalnu. Skats vispakārt protams iespaidīgs, priecājamies, baudam skatus un brīvību, pat zināmā mērā vientulību, jo ir tik forši, ka tūristu bari negāž tevi apkārt. Nosūtam atsaucīgāko ģimenes locekli un mašīnu pēc piknika groza un izbaudam pusdienu maizītes augšā uz skatu torņa platformas. Negribīgi atstājam šo skaisto vietu, braucam garām jau zināmajam distanču slēpošanas centram Kaariku , kad mūs panāk negaiss un stiprs lietus. Nesteidzīgi peldam tam cauri, līdz pie īsi pirms Puhajarves ezera neizturu ūdens spiedienu un nometam auto P ceļa malā. Sēžam, muldam un domājam..nu ar ko gan uzveikt to ūdens masu, kas gāžas no debesīm?- nu protams, pelde būtu tieši laikā;).. Saģērbjamies peldkostīmos , Pērkoņtēva sajūsmas un garāmbraucošo mašīnu pasažieru uzmanības pavadītas, jožam pa parku, cauri peļķēm, salecoties pie zibeņiem …izbizojamies kā jaunas stirnas. Ezers ar pludmali gan izrādās šeit nav, bet šī “pelde”..beigās paliek kā viens no spilgtākajiem “tīrā prieka” mirkļiem ceļojumā. Puhajarves ezera tulkojums ir Svētezers..un mazliet uz priekšu no mūsu izdauzīšanās vietas, sākas Svētuma baudītāju Meka..vairāki hoteļi un Spa centri

Otepe mūs sagaida lietaina. Atrodam infocentru, lai papildinātos ar informāciju, ko labu šeit sadarīt. Atdodam Ieviņu igauņa Siima izklaidējošā kompānijā, kurš savu jau gadu ilgo savstarpējo saraksti papildina ar ģitāriskiem un citādiem vizuāliem iespaidiem, kamēr mēs ar mazajām dodamies uz Otepes sirdi- slēpošanas trasi. Šeit savas medaļas kaldinājuši slavenie igauņu slēpotāji Kristīne Šmiguna un Andrus Verpalu. Trase vienkārši apbur.. tāda sajūta, ka bail pieskarties..tik sakopti, ideāli viss… un kā šeit viss atdzīvojas, kad iestājas vakara treniņa laiks!!!!… slēpotāji, skrējēji, ar nūjām kāpēji. Jau sasapņojos par ziemu. Seno sajūtu restaurācijas mēģinājums uzkāpjot 90m tramplīnlēkšanas tornī, nedod gribēto gandarījumu un iespaidus, jo jau sen atpakaļ, kad biju šeit iepriekšējā dzīvē..koka tramplīns šūpojās vējā, bija bail, bet apstājoties blakus nobraucienam, saproti..cik tas ir “Traki”..laisties pa to lejā un vēl lekt. Bet patreiz piedāvātais torņa apskats vairāk atgādina skatu torni, jo pie nolaišanās celiņa tikt nav iespējams. Tomēr negaisa mākoņi vispakārt atdzīvina un izdaiļo skatu. Lietus gan līst, bet nolemjam Ievu gaidot apmeklēt arī Enerģijas stabu, kas atrodas burtiski vienas mazas Otepes ieliņas malā. Lai arī apraksti solīja Enerģijas pieplūšanu, nespējam atbrivoties no skepses un muļķošanās…iztēlojoties 220V enerģijas ieplūšanu mūsos gandrīz nošmūlējamies, smejoties līdz asarām ;) Un protams, ja ir iespēja kautkur uzkāpt, kāpjam..šoreiz Mazajā Munameģī jeb Väike Munamägi (207 m v.j.l). Uzbliežam augšā pa slalomtrases taciņu, papriecājamies pa skatu , bet tā kā apraksti solīja Megaakmeni un avotu, mēģinam caur lietu ieraudzīt vēl kādu taciņu..un mums izdodas: izrādās paralēli iet ar pakāpieniem balstīta taciņa, kas mūs aizved pie avota, no kura tiek uzskatīts ka sākas Emejegi upe. Esam jau cauri slapjas un iestājas pliko kāju tusiņš, bet brīdī kad pie mašīnas Līva izdomā smilšainā peļķē pamazgāt savas bikses, es tomēr šīs “Slapjās svinības” mēģinu apturēt un, bet auto pārvēršas par drēbju žāvējamo aparātu.

Otepes centrā vēl pamanamies ieturēties un iepirkties, sagādājot 1x lietojamo grillu un folliju, lai uzceptu no rīta salasītās gailenes , pufīgās zefīrkončas cepšanais uz svecēm, sagaidam Ievu un steidzam Tartu virzienā ārā no pilsētas, lai sameklētu naktsmājas. Igauņu valsts meži šajā apvidū nav parūpējušies par mūsu iepriecināšanu, tāpēc ieklīstam pirmajā kempinga zīmītē, mazliet aiz Nouni ciemata. Šeit atrodas arī Lauku sētas muzejs, bet mēs izrādam vēlmi tikai pēc teltsvietas, pie kā arī laipni tiekam par 50EEK. Saimniece gan ne angliski, ne krieviski nerunā, toties paveicās ar viņas dēlu, tas saprata visu, bet pārāk liela viesmīlība gan netika izrādīta.Vakars izvērtās slapjš un uguņojošs, jo lija visu vakaru un nakti, bet 4 meitenes ar grillu ir bīstama kombinācija. Bet neskatoties ne uz ko jutāmies labi, sacepām zefīrus uz svecēm, apēdām mazliet paceptas gailenes ar baltmaizīti , paspēlējām kārtis un iekritām saldos sapnīšos.

Otepaa – Elva – Tartu

No rīta novācamies operatīvi un dodamies ceļā. Elva ir neliela vasarnieku pilsēta, ko ieskauj priežu mežs. Pilsētā ir 3 ezeri , Elvas upe un šeit apkārt atrodas vairākas aizsargājamās dabas teritorijas un pārgājienu takas: Elva-Vitipalu māstikukaitseala (Elva-Vitipalu ainavu liegums), Vapramē ainavu liegums, Vellaveres dabas centrs. Norādes no ceļa nav īpaši labas, bet pēc sagatavotajiem aprakstiem trapījām tikai uz Vapramae kalna taku. Stāvvieta izveidota uz vecā Tartu-Valgas ceļa, pavisam netālu no Peedu krustojuma. Takas iezīmētas mežā, papildinātas ar skaistiem info dēlīšiem igauņu valodā, skati..kā jau mežu skati, mums kā orientieristēm..nekādu dižo pārsteigumu nesagādāja. Vairāk bija jautri, kad izlikāmies par zinošām gidēm un klāja vaļā visu kas uz mēles ;)

Ceļā uz Tartu, izbraucām cauri Nõo ciematam, kur atrodas Nõo Svētā Laurencija baznīca , kas ir vislabāk saglabājusies viduslaiku cietokšņa baznīca visā Dienvidigaunijā. Es vēl metu acis apkārt vai kaut kur nestaigā Nõo Cepeškungs, bet..nē neredzēju. Lietus, lai arī vairs ne tik stiprs kā vakar un pa nakti, turpināja mūs pavadīt. Tartu trāpījām pat sastrēgumā uz galvenās ielas, bet veiksmīgi ieparkojāmies zem viena no lielajiem veikaliem netālu no vecpilsētas. Izmetām vēl kādu loku pa veikaliem, lai nezaudētu rūdījumu, bet tāds pirkšanās noskaņojums it nemaz nebija. Tāpēc izvilkām jau Otepes infocentrā savākto karti ar Tartu apskates objektiem un Vecpilsētas plānu, paņēmām lietussargus un devāmies ceļā. Pirmais Top objekts ir strūklaka pie Rātsnama, kas attēlo divus studentus, kas skūpstās lietū zem lietussarga.. un kautkā mīļi izskatās;) Ieva vēl izaicināja vienu jaunu pārīti atdarināt tādu pašu pozu un safočēja..arī jautri. Iespaidīgs izskatījās Botāniskais dārzs ar milzīgu oranžeriju, bet to atstājām citai reizei. Ja citreiz maziem bērniem uznāk vēlme pēc tualetes visnepiemērotākajos mirkļos, Līva šoreiz nodrošināja mums lielisku izklaidi un otru TOP vietu Tartu: Leļļu muzeju. Patika visām, jo šeit savāktas rotaļļietas jebkurai paaudzei.. arī man skudriņas iztekalēja pa muguru, satiekot dažu labu senu draugu. Foršas bija uzvelkamās, mehāniskās mantiņas, ko gan paturēt rokā nevarēja, bet datorā apskatīt visu eksponātu kustību bija iespējams, un sajūsminājāmies kārtīgi. Puikām patiktu zaldātiņu kolekcijas...gan ar Napoleona laika armijas formastērpiem, gan padomju pašaizliedzīgie cīnītāji, gan indiāņi. Saldais ēdiens bija leļļu mājas. Tiešām negaidīti un pārsteidzoši, un šķiet ka par 90EEK ģimenei. Iedvesmojušās turpinājām vecpilsētas apskati, kāpjam pa garajām trepēm augšā kalnā, lasam: Doma baznīcas drupas. Kāpjam un neticam, izskatās baznīca tīri vesela un tiekot līdz ēkas pusei mūs gaida pārsteigums- tās tiešām ir drupas, un vēl kādas!! Grandiozas kolonnas, kas savienojas savā starpā ar arkām, tik debesis var redzēt cauri.. tāda mazliet „elpa aizraujas” sajūta. Ilgi staigājam un nespējam atstāt šo valdzinošo vietu, tomēr kurkstoši vēderi liek sevi manīt un pa ceļam papriecājoties par MegaZīmogu, Velna tiltu un bronzas vīriņiem uz soliņa, tiekam arī līdz kārotajai picērijai un tieši laikā, jo savādak no bada sāk vilkt visiem uz kašķi ;)Stāvvieta zem lielveikala salīdzinot ar lielpilsētām ir par pieklājīgu samaksu: pirmā h pa brīvu, otrā 10EEK, katra nākošā jau 20EEK. Izplosījāmies pa vecpilsētu vai pusdienas un samaksājāmap3,50LVL !! Bet nu gan jātraucas tālāk, jo līdz tumsai jāpaspēj vēl gana tālu aizbraukt.

Ap 30-40km uz leju no Tartu Polvas virzienā , atrodas Taevaskoda. Ahja upes ielejā izvietotā gājēju taka ar vairākiem tiltiņiem aizved mūs pie iespaidīgiem 400 miljonus gadu veciem smilšakmens atsegumiem. Pirmās mūs iepriecina mazās klintis, pie kurām nomazgājam mutes Mātes avotiņā, lai redzīgāks skats, mūžīgs skaistums un tml. labas lietas iekodējas. Bet takas tālākajā galā smilšakmens atsegumi ir pat līdz 24m augsti. Kautkā priecīgs prāts un mēģinam visas četras iefočēties lecienā, tomēr domāt vienādi ar taimeri nav nemaz tik viegli ;). Paliek jau tāds mazliet krēslains un jāsteidz meklēt Ievas nolūkotā Meža māja, ko viesmīlīgi atkal šajā reģionā piedāva Igaunijas valsts meži. Izksrienam cauri Polvai, Varskas virzienā, norāde uz Illumetsas metereoīda krāteri sakrīt ar vajadzīgo virzienu un līdz ar tumsiņu ieripojam meža stigā , paejoties vēl kādus 100m nokļūstam pie savām naktsmājām, blakus vēl vienam unikālam Igauņu dabas objektam Rebasemae avotam. Naktsmājas mums šoreiz ir fascinējošas. Konusveida koka mājiņa ar atklātu kamīnu/ugunskura vietu vidū un lielu dūmu novadītāju uz skursteni mājiņas centrā, gar 5. no 6. sienām stiepjas guļamie/sēžamie plauktiņi... izritinam savus matracīšus, aizdegam uguni un jūtamies jau kā mājās. Ārā, naktī , meža vidū doties ārā gan ir pabaisi, bet kad saņemas , tad tas atmaksājas, jo zvaigznes no meža raugoties ir daudz spilgtākas , tuvāk un egļu galotņu tumšais ietvars šai bildei piedod vēl papildus šarmu.

No rīta pamostamies ...un ir priecīga ziņa: ir atgriezusies Saule!!!!! Uz prīmusiņa uzvāram ūdeni kafijai un tējai, ieturam tradicionālās šoksieriņu brokastis, ātri saritinam mantiņas un esam gatavas jauniem piedzīvojumiem. Sākam ar pašu tuvāko objektu- jau pieminēto avotu. Koka laipu taka izved pa tādu kā purviņu, uz nelielu dīķīti..un kad ielūkojas vērīgāk, atklājas, ka no lielas alas dīķa dibenā veļas augšup ūdens. Izrādās tas ir lielākais no zemes nākošais avots Igaunijā, kas spēj izvirst ap 30l ūdens sekundē, bet dzeršanai tas diezko labs nav, jo satur ievērojamu daudzumu dzelzs. Pie informācijas dēļa vēl noskatam , ka tuvu atrodas Igauņu valsts mežu informācijas cetrs, tad nolemjam pie reizes iebraukt kādu karšu ražu ievākt. Tomēr ar pirmo piegājienu līdz tam netiekam, jo mūsu ceļā nostājas pats dzidrākais ezers Igaunijā Valgejarv. Neskatoties uz mazliet dzestro rītu vienbalsīgi metamies ūdens apskavienos.. nirt šeit ir kolosāli, pierunājam pat Līvu atvērt acis zem ūdens! Netālu blakus esot šī ezera tumšā māsa Mustajarv , kur tieši pretēji- ūdens esot ļoti tumšs, bet mums pietika ar māsu-blondīni;) Info centrā kā allaž mūs sagaida ļoti atsaucīgi, iedod kartes par tuvākām un tālākām vietām, atļaujos pat paslavēt Igaunijas valsts mežus par doto brīnišķigo iespēju atrast naktsmājas pie dabas, bez maksas, bet rūpīgi sakoptās vietās, kur jūties gaidīts. Izmetam lociņu atpakaļ, lai apmklētu Illumetsas meteorīta gultu. Uz šejieni ved koka laipa, kurai gar malām uzstādīti izgrebti koka velniņi, velnenes un citi velnišķīgi meža iedzīvotāji. Šis meteorīts škiet ir iekritis purvā un izrāvis/izveidojis kalniņu sev apkārt, jo jebkāds reljefs šeit izskatās neiederīgs.

Dodamies tālāk un Dienvidiem un pēc kādiem 15km esam pie Piusa alām. Sākumā izstaigājam taku pa apkārtni, kas atrāda lielu karjeru ar neparastām smiltīm un nelieliem smilšakmens atsegumiem, izved starp tādām kā kritenēm, kur iekrītot vari nonākt dziļi pazemē, tāpēc norobežojumi ir jāievēro, lai kā arī gribētos palūkoties tuvāk un tuvāk. Katru pusstundu sākot no 11 līdz 19 tiek rīkotas ekskursijas alu iekšienē, atstājot par ģimeni 90EEK vai 35EEK par pieaugušo un 20EEK par skolniekiem. Gide ir ļoti aizrāvusies ar to ko viņa dara, vada ekskursiju paralēli gan krieviski, gan igauniski. Un lai arī nekāda dižā staigāšana pa alām nenotiek, jo skatu laukumiņš izrādās ir pavisam tuvu izejai (tālāk nevienu nelaiž), tomēr skats, kas paveras, neļauj nožēlot par biļetēm samaksāto naudu. Alas izrakuši cilvēki, rosoties šeit no 1921.-1966.gadiem, gādājot smiltis stikla ražošanai. Iekšā šeit izskatās kā viduslaiku pilī: lielas kollonas, augsti griesti un zāles, kas turpinās aiz līkuma atkal un atkal. Šī esot arī lielākā sikspārņu „viesnīca” Ziemeļaustrumeiropā un ziemā alās apmeklētājus nemaz nelaiž. Klausoties gides stāstos mūs iepriecina un izklaidē mākslīgā, bet ļoti spilgtā varavīksne, kas rodas saules stariem šķeļot priekšnama stiklu.. brīnumi, atkal ar mums ir brīnumiJ

Turpinam doties uz dienvidiem un esam jau pavisam tuvu plašās Krievzemes robežām. Meremae kalnā ir skatutornis, no kura labā laikā varot redzēt pat Pečoru klostera baznīcu zeltītos kupolus. Varbūt vajadzēja paķert līdzi binokli, bet varbūt savas virsotnes mēs jau bijām iekarojušas, jo plašais skats un jau vairāk šeit esošie tūristi nepārāk spēja mūs iedvesmot. Tā kā robeža, arī senās Livonijas robeža , ir tuvu, ļoti iederīgs šajā kontekstā ir sens 14.gadsmitā būvēts cietoksnis Vatselina linnuse varmed jeb kartē Vana-Vatseline ciemats. Viduslaikos tas esot bijis pazīstams svētceļnieku mērķis, bet šodien.. mani tas sajūsmināja ar skaisto vietu: Piusas upītes līčločiem, par Eiropas naudu no iekšpuses nostiprināto, pusatklāto sardzes troni 4-5 stāvu augstumā , kā arī iespēju iedomāties...kā gan viņi tolaik cīnījās, dzīvoja un priecājās. Mazliet piepalīdz šajās fantāzijās mazais muzejiņš, kas atrodas pašā ceļa malā, kur var vizualizēt pilno cietokšņa izskatu, vecos tērpus un pat moku rīkus.

Nākamais pieturas punkts – Voru pilsēta. Ietrāpam pilsētas svētkos, nākas nogaidīt, kamēr garām padrāžas Velo brauciena sportistu pulciņš, ievērtējam vietējo bērnu teātra kolektīva gājienu, atkal nopriecājamies par atsaucīgo Info centru, bet paēšana pilsētā sagāda mazliet vilšanos, jo tādā visapmeklētākājā krogā..cenas kā Rīgas centrā, bet...gaļu porcijās ir „gandrīz” aizmirsts ielikt. Pilsētā esot nesen atjaunota pludmale un promenāde..un tiešām, viss izskatās tā jauki, apdzīvoti un dzīvīgi. Tomēr peldēties un ilgi atpūsties šeit prāts nenesas. Mēģināsim izpildīt programmu un tikt šovakar līdz mājam.

Un kas nu par programmu, ja tajā neiekļauj augstāko virsotni??? Jā – mūs ceļš tālāk ved uz Haanjas augstieni. Šeit atrodoties pats, pats : augstākais kalns Suur Munamagi (318m), dziļākā ūdenskrātuve Rouge Suurjarv (38m), dziļākā ieplaka Kutiorg (70m) un purvs ar visbiezāko kūdras kārtu Vallamea raba (17m). Tradicionāli spiežam uz augstāko kalnu. Lai arī komercializēts un ar torni, Munameģis sagādā prieku, esam gatavas atstāt šeit sataupītās 75EEK (35EEK pieaugušiem, 20EEK skolniekiem) , lai pavērtos tālēs zilajās. Tornī ir izstādītas jaukas koka gleznas jeb tādas kā puzles šķiet par to pašu Kalevalas tēmu, bet smuki! Un augšā jauki pavērties tādā stilizētā kompasā, kur atzīmētas arī tuvākas un tālākas metropoles un svarīgas vietas, ar virzienu un attālumu līdz tām. Aizķeramies šeit ilgāk kā nepieciešams, laikam jau jūtot, ka tuvojas šī brīnišķā ceļojuma beigas. Tomēr vēl pāris ieteicamie objekti mums ir palikuši un tā kā līdz tumsai vēl ir laiks, dodamies uz tiem.

Rouge ciematā atrodas Rouge enerģijas taka jeb izglītojoša pastaiga pa atjaunojamās enerģijas radošajiem objektiem. Šeit ir skatu tornis ar vēja ģeneratoru, šūpolēm (laikam vienkārši tāpat) , ar ūdens enerģiju darbojošies savdabīgie izgudrojumi – „mūžīgie pumpji”, jeb divi ūdens trieči, slūžas un Rouges pamatskola , kuras apkurei tiek izmantots zemes siltums un saules enerģija. Turpat var iziet pa Lakstīgalu gravu- skaistu upes ieleju, kur lai arī lakstīgalas nedzirdējām..pašas uzpogojām: „Kur bij kur bij? tirgū, tirgū; ko pirk ,ko pirk? Zirgū, zirgū! Cik nodev, cik nodev? Ork, ork! Kāds bij, kāds bij? Klibs..klibs!” ;)

No Rouges dodoties Nursi virzienā , jāiegriežas Hinni kanjonā..tas gan ir neliels, bet jauks,. Strauta abās pusēs slejas smilšakmens sienas. Un atkal priecē sakoptība un tas, ka tieši tu te esi gaidīts. Piknikvietā nolikvidējam pēdējās pārtikas paliekas un šaujam uz mājām!!!

Diezgan lielu stresu iedzen benzīntanki mājupceļā, jo īsi pirms robežas pie Monistes iedegas nejaukā dzeltenā benzīna trūkuma lampiņa, bet cerības uz Api izrādās veltīgas, Baltijas kartē atzīmētie benzīntanki Līzespastā un Dzeņos bija bankrotājuši. Es biju bezgala pateicīga savam autiņam, ka izrādas ari 65 km norullēt „uz robežas” ir iespējams un Smiltenes krusts jau nāca kā atpestīšana un tālāk – bija gan dziesmas, gan prieks, gan mazliet skumja, ka arī šis piedzīvojums nu ir galā. Jāgaida nākošais!!