Nesamaitātā Birma 2009.gada 26.marts – 7.aprīlis, 1.daļa

Didzis Kalniņš 30.08.2010 7 min lasīšanai 64 foto

Bija 2008.gada pavasaris un atceroties savu pirmo ceļojumu uz Taizemi, kas notika februāra mēnesī, sāku kalt plānus par nākošo braucienu uz šo brīnišķīgo un ceļotājiem pateicīgo reģionu. Ātri tika sameklēti arī domubiedri un nobrieda sekojošs plāns. Mēs kopā 6 cilvēki es, Laima, Vika, Dace, Līga un Andris dodamies ceļojumā pa Āziju. Ceļojuma ilgums 52 dienas. Kopā apmeklējam 3 valstis. Taizemi, Mjanmas Savienību (turpmāk Mjanmas Savienības vietā lietošu mums ierasto valsts nosaukumu Birma) un Laosu. Tālāk mūsu ceļi šķiras (pēc 36 dienām). Divi cilvēki dodas tālāk uz Kambodžu, divi tālāk pa Taizemes saliņām un vēl divi lido mājup (nevarēja no darba tik daudz brīvu dienu izkārtot).

Taizeme tika izvēlēts kā lielākais un pieejamākais transporta mezgls, kas savieno gan Eiropu, gan arī Birmu. Laosa un Birma tika izvēlētas kā valstis, kuras vēl nav zaudējušas savu aziātisko identitāti (Taizeme jau tāda Eiropas valsts vien ir, tikai izvietota Āzijā), šīs valstis tūristu pūļi vēl nav paspējuši samaitāt. Visvairāk tas, protams, attiecas uz Birmu. Pateicoties tam, ka Birmā valda militārā hunta un valsts atrodas pilnā starptautiskā izolācijā tā ir saglabājusi savu neskarto dabu un birmiešu smadzenes nav salietas ar Coca Colām un hot dogiem. Sākšu savu atskaiti tieši ar Birmu.

Nesamaitātā Birma 2009.gada 26.marts – 7.aprīlis

Vīzas nolemjam mēģināt saņemt Bangkokā, Birmas vēstniecībā. Tas nav tik vienkāršs pasākums kā no sākuma šķistu. Birmas militārais režīms ļoti kontrolē potenciālos tūristus un izsniegto vīzu skaits ir ļoti ierobežots. Papildus, pavisam nesen, Jangūnā tika apspiesta kārtējā demonstrācija, kas izsauca lielu starptautiskās sabiedrības nosodījumu. Militārā hunta savā valstī pavisam noteikti negaida žurnālistus, visādus cilvēktiesību organizāciju pārstāvjus un politiķus. Ja vīzu anketē kā profesiju norādīsi kādu no augstāk minētajiem, tad vīzu Tev neizsniegs pilnīgi noteikti. Tāpēc mēs jau laicīgi izdomājām sev profesijas, bijām pārdevējas, sporta skolas skolotājs, elektriķis. Vārdu sakot pašu vienkāršāko profesiju pārstāvji. Jau agri no rīta stutējām vēstniecības vārtus. Dokumentus pieņem tikai 5 stundas dienā, bet braukt gribētāju daudz. Anketā jāuzskaita visas darba vietas pa gadiem, ja ko piemirsīsi – atmet atpakaļ. Kad anketa aizpildīta, fotogrāfijas pielīmētas, nauda iemaksāta (810 bati), tiek paņemtas mūsu pases un esam brīvi pilsoņi, svešā valstī, bez pasēm. Vīzas tiek sagatavotas 3 dienu laikā (pozitīva lēmuma gadījumā).

Brīvās trīs dienas nolemjam izmantot lietderīgi un dodamies uz Kančanaburi. Laiku tur pavadām lieliski, bet galvā visu laiku domājam: "būs vīzas, vai nebūs...". Kad esam atpakaļ Bangkokā un priecīgi uzzinām, ka vīzas mums visiem ir izsniegtas, prieka sajūtas nav aprakstāmas.

Jau nākošās dienas rītā mūs gaida "Air Asia" kompānijas lidmašīna, lai vestu mūs uz tik ilgi gaidīto, noslēpumaino un nezināmo valsti. Biļetes izmaksāja 53 Ls no cilvēka turp un atpakaļ. Bangkokas lidostā satiekam vēl divus latviešu vīriešus, kuri ar mūsu reisu lido uz Jangonu. Kad es viņus uzrunāju latviešu mēlē, viņu izbrīns bija neviltots. Tik tiešām satikt tautiešus tik tālu no mājām, piedevām vēl ceļā uz Birmu. Lidojums līdz Jangonai aizņem apmēram pusotru stundu. Lidmašīnā tiek izsniegtas imigrācijas lapiņas, kuras arī uzreiz aizpildām. Pasu kontrole bez aizķeršanās. Sameklējam savu bagāžu un pēc brīža jau atrodamies uzgaidāmā telpā, kur mūs sagaida puisis ar plakātiņu no viesnīcas “Ocean Pearl Inn.”.

Jangona (vecais britu nosaukums - Rangūna)

Tiekam pavadīti līdz vecam busiņam un brauciens var sākties. Pa ceļam ievērojam, ka viss autotransports Birmā ir ļoti vecs. Pēc pēdējās revolūcijas 1988.gadā, kad sāka valdīt pašreizējā militārā hunta, tika nolemts izdzēst no birmiešu atmiņas visu, kas saistījās ar angļu koloniālo laiku. Šīs kampaņas ietvaros automašīnu kustība tika pārcelta no ceļa kreisās puses uz labo. Viss jau būtu OK, bet automašīnām stūre palika labajā pusē. Pa šiem gadiem birmiešiem ir aizliegts ievest valstī jaunas automašīnas, jaunās (ar stūri pareizajā pusē) ir tikai militārās huntas vadītājiem, viņu radiniekiem un pietuvinātām personām. Vecās automašīnas (līdz 1988.gadam) tur sastāda apmēram 95% autoparka. Tā kā tur jaunākā automašīna ir ražota 1988.gadā un viņas tirgus vērtība Birmā sastāda jaunas automašīnas cenu pie mums. Visinteresantāk tiek vadīti sabiedriskie autobusi pa šaurajiem ceļiem Birmas iekšienē. Autobusam praktiski ir nepieciešami divi šoferi. Viens sēž pie stūres, kura ir labajā pusē, otrs tikmēr karājās pa atvērtām durvīm kreisajā pusē un vēro pretimbraucošo automašīnu plūsmu. Šoferītis, par cik stūre ir labajā pusē, protams neredz pretimbraucošās automašīnas. Kad ir iespējams apdzīšanas manevrs, tad ar skaļās balss un roku žestikulācijām tiek dota komanda šoferītim uzsākt apdzīšanas manevru. Amizanti.

Otra lieta, kas krīt uzreiz acīs, ir tas ka vīrieši šeit valkā svārkus (lonžus). Sieviešu svārki no vīriešu atšķiras ar raibāku un spilgtāku rakstu. Lonži tiek sasieti uz vēdera ar skaistu mezglu. Mani izbrīnīja, cik stabili tie lonži turas un nesienas vaļā. Par cik kabatu lonžiem nav, tad visu ko slinkums nēsāt rokās (visbiežāk naudasmaku) tiek likts starp vēderu un lonžu malu, nekad netiku redzējis situāciju ka lonži atšņorētos. Kad lonžu mezgls paliek vaļīgāks viņš tūlīt tiek ātri pārsiets. Tas viss notiek ļoti veikli un ātri.

Brauciens no lidostas līdz mūsu viesnīcai aizņem apmēram 30 minūtes. Viesnīca “Ocean Pearl Inn.” http://www.myanmarhotel-budget.com Jangonā tika pasūtīta jau Latvijā. Cena 15 USD par divvietīgu numuriņu ieskaitot transfēru no lidostas uz viesnīcu.Maza, mīlīga trīsstāvu viesnīca ar ļoti stāvām trepēm. Līdz Sule Pagodai, China Town 12 minūšu gājiens, līdz Švedagonam 20 minūšu gājiens. Blakus laba ēstuve kur pa sakarīgām naudiņām var pieēst pilnu kuņģi. Uz istabiņām jāiet basām kājām, kā jau visur Āzijā apavi jāatstāj ārā (pie reģistratūras plauktiņā). Istabiņā kondicionieris, karstais ūdens, televizors, ledusskapis, 2 plauktiņi, salīdzinoši liela vannas istaba. Dažas reizes diennaktī, mēdza pārtrūkt elektrības padeve, bet pateicoties tam ka hotelim ir savs elektroģenerators tā tika atjaunota īsā laikā. Brokastis vienkāršas, bet pilnīgi pietiekošas. Ir iespēja atstāt savu bagāžu hotelī uz ceļojuma laiku.

Tiklīdz esam iekārtojušies savās istabiņās, rodas nepieciešamība samainīt mūsu $ pret vietējām naudiņām. Oficiāli naudas maiņa Birmā ir atļauta tikai Bankās par smieklīgi nepareizu kursu. Citas darbības ar naudu tiek kvalificētas kā nelikumīgas darbības ar valūtu un pēc pastāvošās likumdošanas skaitās kriminālnoziegums. Braucot uz Birmu jau bijām palasījuši forumus un vislabāko no becpeceru ceļvežiem "Lonely Planet" zinājām, ka naudu vislabāk un drošāk ir mainīt viesnīcās. Dodamies uz savu viesnīcas recepšenu un izsakam savu vēlmi. Naudas maiņa tika noorganizēta neizejot no viesnīcas (ar telefona zvana palīdzību). Nolemjam iesākumā samainīt katrs pa 100$, kurss 1$ - 980 kyat.Rakstās KYAT izrunājas čāti. Vislielākā nomināla banknote ir 1000 čātu. Pēc neilga brītiņa tiek atnestas banknošu čupiņas. Katrā čupiņā pa 100000 čātu. Jūtamies kā miljonāri. Tik liela maka man nav, kur salikt tik daudz banknotes. Kā risinājums, tiek atrasts melns celofāna maisiņš, kurā tiek sabērti 200000 čātu.

Turpat recepšenā mums tiek piedāvāts arī noorganizēt visas mums nepieciešamās ekskursijas un transportu. Nolemjam uzklausīt piedāvājumu. Pēc brīža ieradās viens vīrietis un stādījās priekšā. Vārds bija tik sarežģīts ka viņš nosauca arī sava vārda saīsinājumu TT. Tā mēs viņu arī turpmāk saucām - par TT. Noskaidrojot cik dienas mēs uzturēsimies Birmā, ko vēlētos redzēt, ātri uzmet ceļojuma plāniņu un izmaksas. Mums uzreiz radās aizdomas par TT saistību ar valsts drošības iestādēm (vēlāk mūsu aizdomas tikai pastiprināsies). Tūristus atstāt vienus bez uzraudzības tādās valstīs (atcerēsimies PSRS laikus) nav pieņemts. Par cik nebijām braukuši uz Birmu atbalstīt partizāņu kustības vai gāzt pastāvošo iekārtu, mums tas nelikās pārāk svarīgi. 27.marts Birmā ir Armijas diena, kura ļoti krāšņi tiek atzīmēta ar militāro parādi jaunajā valsts galvaspilsētā Naypyidawā. Uz mūsu vēlmi apskatīt šo parādi iestājās neveikls klusums, TT dziļdomīgi paskatījās mums visiem acīs un noteica, ka ".. viņš vienīgais mūsu kompānijā ir normāls. Tas nav iespējams!". Plāna apspriešanu nolēmām sākt ar vietu izvēli, izmaksu jautājumu atstājot uz beigām. Ņemot ērā mūsu ierobežoto laiku un milzīgos attālumus dažas vietas tiek atteiktas uzreiz. Vienojamies par sekojošu maršrutu: Jangona - Kalaw - Inles ezers - Taunggyi - Kakku - Bagana - Jangona - Pathein - Silver Beach. Tālāk notika izmisīga cīņa par izmaksām. Cīnījamies par katriem 10 $, kā rezultātā nokaulējām vairāk kā pusi no sākuma cenas. Vienojamies, ka 10 dienu garais brauciens (transports, degviela, šoferis un gids vienā personā) mums izmaksās 900 USD, 150 USD no cilvēka. Domāju, ka ņemot vērā milzīgos attālumus tas ir labi.

Kad viss veiksmīgi nokārtots, varam doties uz ieteikto, vietējo ēstuvi. Tā atrodas pār desmit metrus no viesnīcas. Pirmie aliņi salīst iekšā kā nebijuši (vietējais Mjanmar alus, kā jau visur Āzijā 0,640l pildījumā, cenā 1300 čātu), tad arī varam sākt domāt par ēšanu. Piedāvājums plašs, bet mūsu skati krīt uz jūras produktiem. Porcijas lielas un paši ēdieni ļoti garšīgi un saimnieki nenormāli viesmīlīgi.

Kad ir labi un lēti paēsts var sākt domāt par pilsētas apskati. Viens no maniem principiem svešā valstī ir vietējā tirgus apmeklējums. Tirgus apmeklējums rada tādu nelielu kultūršoku. Visapkārt nabadzība, diedelnieki, pārdots tiek viss, ko vien var panest. Tirgū saskārāmies ar problēmu – praktiski neiespējami ir dabūt aukstu dzeramo ūdeni, bet kad atradām, nebijām pārliecināti, ka tas nav te pat aiz stūra iepildīts pudelēs. Pēc 1000 čatu banknotes maiņas, atlikumu saņemam visai nožēlojama paskata papīrīšos... daži salīmēti ar skoču, tik netīri ka bez gumijas cimdiem bail ņemt rokās, daži jātur prātīgi, lai rokās neizšķīst. Ielas piespļautas ar sarkanām siekalām, tā vien liekas, ka šeit noticis pamatīgs kautiņš. Ar laiku pierodam, ka viņi, lai rastu enerģiju, košļā koka lapā ietītu zāli, kas rada nelielu eiforiju. Sākumā nedaudz notirpst mēle, tad noreibst galva. Siekalas tiek spļautas zemē – tās arī rada “kaujas lauka iespaidu”. To tīstokli košļā gan vīrieši, gan sievietes. Jau vēlāk, tos košļāt, izmēģināja arī mūsu kompānija. Pēc tirgus apskates ir paredzēts kulta objektu apskate. Sākam ar tur pat netālu esošo Svētās Marijas katoļu katedrāli. Celtne iespaidīga un priekš Jangonas neraksturīgi labi uzturēta un sakopta. Noteikti saņem ziedojumus no Romas Katoļu baznīcas. Iekšā gan netiekam. Tālāk ir paredzēts apmeklēt "guļošo" budu un Birmas lepnumu Švedagonu.

Apmeklējumu sākam ar "guļošo" budu. Kā jau visur Āzijā, ieejot kulta celtnēs atstājam savus apavus ārpusē un dodamies iekšā. Iekšpusē atrodas milzīga izmēra "guļošais" buda. Pie viņa kāds pulciņš lūgšanās iegrimušu vietējo. Apkārt samērā daudz budistu mūki, kuri ieraugot mūs mēģina pieteikties par gidiem (maksa par pakalpojumu ziedojums), tādā veidā pelnot iztiku sev un dievnamam. Viens no vecākiem mūkiem uzzinot, ka esam no Latvijas, man par lielu brīnumu zināja, kur tā Latvija atrodas, kaimiņos ir Igaunija un Lietuva. Ka tās visas ir Baltijas valstis un pavisam nesen atbrīvojušās no okupācijas. Viņam to ir stāstījis viņa garīgais skolotājs, kurš ir pabijis Eiropā. Ir patīkami apzināties, ka kāds tālajā Birmā zina par Latviju. Izstaigājam pagodu un dodamies tālāk, lai apskatītu lielāko no budistu kulta celtnēm pasaulē Švedagonu.

Viss par ceļojumiem, lidmašīnu biļešu akcijām, lētām naktsmītnēm, iespēja tikt pie tik nepieciešamiem ceļvežiem, kartēm, iespēja uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes no foruma lietotājiem, piedalīties aptaujās. Reģistrācija aizņems pārdesmit sekundes un Tu kļūsi pilntiesīgs foruma dalībnieks. Varēsi veidot savas foruma tēmas, palīdzēt ar savām zināšanām citiem lietotājiem. Tas viss atrodams http://www.melnais.com