HORVĀTIJA - zeme, kas radīta no asarām, zvaigznēm un dvesmas...
|
Aelita Biķerniece
|
5.diena.
Agras brokastis un paliec sveika, skaistā Slovēnija! Paldies par viesmīlību un skaistumu, zinu, ka šai zemē es ļoti gribu atgriezties un pabūt te ilgāku laiku. odamies Horvātijas virzienā un ap 9.30 jau esam uz robežas! Te nu steidzamies iemainīt horvātu naudiņas un pārsteigti atklājam, ka tas kurss, pēc kāda latus mainījām pret horvātu kūnām Rīgā, ir nu ļoti, ļoti neizdevīgs... nolemjam, ka turpmāk gan vairs tā nedarīsim, Latvijā mainīsim tikai eiro, kuru tad uz katras zemes naudiņu mainīsim, iebraucot valsts teritorijā... Protams, pasapņojam arī par tādu iespēju – ak cik labi, ja visā Eiropā būtu vienota naudiņa! Tūristiem tad būtu tik ērti ceļot . Gide iepazīstina ar Horvātijas bagātībām: * Laba augsne, kura maina krāsu, jo tajā ir augsts dzelzs sastāvs, tā piemērota vīnogu un olīvu audzēšanai; * Tiek audzēta lavanda, kuras ziedi ir koši zilā krāsā un skaisti iekrāso ainavu(diemžēl, mēs lavandas laukus neredzam, pie dažas mājas pilsētās tik pamanām pa nelielai apziedējušas lavandas dobītei) * Adrijas jūra – viena no tīrākajām jūrām uz zemeslodes, kuras piekraste ir ap 1700 km gara, gar to izvietoti neskaitāmi kūrorti. * 1185 salas, kuras veido pārsvarā klintis; * Pilsētās Venēcijas tipa arhitektūra; * 7 dabas parki; * Dināru kalni – pāreja no Alpu kalniem uz Balkānu; * 2600 stundu gadā SAULE! Ne par velti horvāti ļoti mīl savu zemi un par to saka – mūsu skaistule. Tātad Horvātija, kuras teritorija ir vienāda ar Latviju, ir maza valsts lieliskai atpūtai. Horvātija ir 4.vietā pasaulē starp tūrisma vietām. Esam izvēlējušies ceļu gar Adrijas jūru un pavisam drīz to jau redzam labajā pusē...Mūsu ceļš gar to vedīs 5 stundu garumā, tā sola gide, izdzirdot mūsu sajūsmas saucienus. Ik pa mirklim mūsu acīm paveras pati koši jo koši zilā jūra, mazas piejūras pilsētiņas un ciemati, kalni, klintis, tuvējās salas, kuras ir gan lielas, gan maziņas – cita klinšaina, cita smilšaina, mazi līcīši, kur peldas gan bērni, gan pieaugušie, noenkurotas lielākas un mazākas jahtas un laivas... Mūsu pirmā pilsētiņa, kuru iepazīsim, ir Zadara– senās Romas laikā saukta par Ilīriju. Tieši romieši bija tie, kuri uzsāka celt pirmās celtnes, pilsētas centrā bija forums. Mūsdienās pilsētiņa ir visai svarīga ostas pilsēta, kurā notiek kuģu būve. Autobusu atstājam piejūras promenādē stāvlaukumā, paši pa baltiem un gludiem un tātad arī slideniem akmeņiem klātām ieliņām dodamies iekšā vecpilsētā. Apskatām laukumu ar 3 akām, no kurām senos laikos pilsētnieki ņēma saldūdeni, romiešu kolonādes drupas, baznīcas, gaišas ēkas ar koka slēģiem, kuri šai karstajā vasaras dienā, protams, ir aizvērti. Un tad jau mūs gaida ceļš uz Vodici – līdz tai vairs esot nieka 60km. Un tad jau drīz esam uz lielā bāņa un braukšana norit daudz ātrāk, toties acis vairs nepriecē Adrijas jūra... Paldies mūsu šoferīšiem, kuri uzņēmās mūs izvest pa grūtāk izbraucamajiem līkumotajiem mazajiem ceļiem tā, lai mēs varētu priecāties par gleznainajiem Horvātijas un Adrijas jūras skatiem! Ap 18tiem esam jau Vodicē un dodamies uz laukumu, kur mūs gaidīs mūsu māju saimnieki un šoferīši, kuri mūs un mūsu čemodānus nogādās mūsu naktsmītnēs. Mēs tiekam pie sava šoferīša – grieķiska izskata apaļīga kunga vārdā Niko, viņš laipni ieceļ mūsu mantas savā auto un AIZIET! Ātri izlīkumojam pa mazajām ieliņām un esam klāt. Tiekam izmitinātas mājas 2.stāvā, mūsu stāvs ir ļoti mājīgs, esam apgādātas ar visu nepieciešamo ēdiena pagatavošanai. Mūsu istabiņa mūs sagaida maza, tīra, ar izšūtām spilvendrānām un virspalagu. Esam nepacietīgas, ātri noliekam mantas, pie saimnieka apjautājamies, kurā virzienā ir pilsētas centrs un dodamies to iepazīt. Ieraugām arī ceļa zīmes ar uzrakstu CENTER un saprotam, ka ejam pareizā virzienā. Drīz jau esam krastmalā, promenādē un varam iejusties kūrortpilsētiņas atmosfērā. Pa ceļam esam jau ieraudzījušas un sasmaržojušas vairākas maiznīcas, kuru darba laiki ir 00-24. Tas nozīmē, ka svaigu, tikko ceptu maizi tajās var nopirkt visu diennakti. Maizes ceptuvītē iegādājam horvātu gardumus – strūdeles ar biezpienu un āboliem, tās ir ļoti gardas un sātīgas. Staigājam gar krastmalu, pa molu, redzam, kā pamazām iedegas ugunis un krodziņi pildās ar cilvēkiem...krodziņi ir daudz dažādi – katrai gaumei un iespējām. Par spīti ātri uznākušajai tumsai, savu māju atrodam ātri, jo mūsu ceļā ir ļoti zīmīgs – grezns un puķots balkons, liekas, ka visskaistākais visā Vodicē. Mājās mazgājoties gan ātri iztērējam karsto ūdeni, bet siltā vasaras vakarā dienvidu pilsētiņā ļoti patīkami ir mazgāties arī aukstā ūdenī ... 6.diena. Ceļojums ar kuģi uz Kornati salām ...šī diena paiet kā viens elpas vilciens – pastāvīgā sajūsmā par visu, ko redzam, kur esam, ko darām un jūtam. Plkst.. 9.00 esam krastmalā un ar kuģi INA dodamies braucienā(jeb peldējumā?) uz Kornati salām, ceļš vienā virzienā ilgst 3 stundas un tas patiešām ir to vērts! Naktī bija negaiss, debesis no paša rīta vēl iepelēkas un apmākušās, brīdi pa brīdim nolīst arī lietus, bet tas netraucē mums priecāties par dažādajām salām, kurām peldam garām. Pamazām mākoņi izklīst un saule sāk aplaimot mūs arvien neatlaidīgāk. Turpceļa pēdējā stundā tiekam cienāti ar kāpostu salātiem un grilētu zivi vai gaļu, vīnu un ūdeni, kuģa muzikanti mūs izklaidē gan ar horvātu, gan itāļu dziesmām. Piestājam pie nelielas saliņas, kur mūs sagaida mazi, melni ēzelīši, kuri ziņkārīgi aposta jebko, kas tiek nolikts zemē. Dodamies dziļāk salā uz sālsezeru. Tā ūdens ir silts ļoti, ļoti sāļš un mazliet pat dzeldē saules un vēja appūsto ādu, bet peldēt tajā ir patīkami, jo ūdens neļauj nogrimt... Pēc peldes sālsezerā dodamies atpakaļ uz mūsu ostiņu, kur peldamies jūrā – visapkārt skati kā filmās par okeānu lagūnām – koši zils ūdens, vēl košākas debesis un saule, zaļi koki, klintis, akmeņi... Mani nepamet nereāla sajūta, ka esmu nonākusi filmā vai pasakā Uzkāpjam salas centrā esošā paugura virsotnē, lai paskatītos uz otru salas malu, kura ir krauji klinšaina. Un tā mūsu 2,5 stundas paiet, ar kuģīti atkal dodamies uz Vodici. Ļaujamies saules stariem, bet, kad jūtam, ka ādu sāk svilināt, glābjamies no saules iekšā. Vienā mirklī mani uzveic nogurums un es apguļos uz garā, polsterētā sola, tik patīkami snauduļot un sajust kā zem kuģa klāja elpo Adrijas jūra. Ap plkst 18tiem esam atpakaļ Vodices ostā, dodamies iepazīties ar pilsētiņas tirgu, nopērkam augļus, dārzeņus vakariņām, pa kādam suvenīram mājāspalicējiem. Pie jauna puiša tirgū iegādājamies žāvētas lavandas maisiņus, sakām viņam – HVALA!, kas horvātu valodā ir PALDIES, bet puisis mums atbild latviski – PALDIES! Izrādās latvieši tik bieži pie viņa iepērkas, ka šo vārdu viņš ir iemācījies. Kad nonākam mājās, steidzamies noskaloties dušā, pavakariņot, sakopt saules svilstošos nedarbus uz ādas un dodamies atpakaļ uz pilsētu. 7.diena. Jau 9.00 esam busiņā, pēc kura jau esam noilgojušies un tagad tas mums vairs neliekas ne pārāk mazs, ne šaurs. :) un dodamies ceļā – šoreiz uz pilsētiņu uz salas – Trogiru . Ceļš vijas uz mūsu ceļojuma tālāko dienvidu punktu Horvātijā. Un atkal gar jūras krastu – skati joprojām brīnumskaisti – kalni, zilas debesis, saule, smaragdzaļa jūra, salas, pilsētiņas, ciemati. Dārzi gan mazliet jau svelmes papostīti un izdeguši, toties košās krāsās pie mājām zied bugenvilijas un oleandri. Trogiru sauc arī par Venēciju miniatūrā, jo tai apkārt ir ūdens un mājiņas celtas venēciešu stilā. Izkāpjam no autobusa un saprotam, ka viss, par ko mums stāstīja gide, tieši tā arī ir – baltas ēkas, rozā dakstiņi, krāsaini logu slēģi, baznīcu torņi, cietoksnis, mazas, šauras ieliņas, tilti, apkārt ūdens, trūkst tikai Venēcijas gondolu un itāļu valodas. Pārejam pāri tiltiņam un ienirstam šai gaismas pilnajā pilsētiņā. Negaisa mākonis tā arī paliek visas 2,5 stundas aizķēries aiz tuvāko kalnu virsotnēm un mūs nepatraucē. Njā...pilsēta ir žilbinoša – gan ar savu ēku baltumu, gan jahtām un kuģiem, kuri neatpaliek baltumā, piestātnē. Pat promenāde ir klāta ar baltiem akmeņiem...laiks, kā parasti rit ātri, vēl neliela pastaiga pa tirdziņu, kur paspējam nopirkt Trogiras suvenīrus un esam atpakaļ autobusā. Mūsu ceļš ved uz KRKAS nacionālo dabas parku. Krkas nacionālais parks ir dibināts 1985.gadā. 142 kvadrātmetru lielais parks seko Krka upes plūsmai no tās iztekas Dināru kalnu pakājē tās īsajā ceļojumā cauri dramatiskajai kaļķakmens ainavai līdz ietekai Adrijas jūrā. Upe plūst cauri kaļķakmens aizai, ar vairāk nekā 220 m lielu kritumu 50 km garumā ar astoņām krācēm. Tikai divi ūdenskritumi – Skradinski buk un Roski slap – atrodas pašā parkā, lai gan pirmais ir visiespaidīgākais no visiem ar 46 m kritumu pāri septiņpadsmit kaļķakmens pakāpieniem. Kāpjam Dabas parka autobusā, kurš mūs, līkumodams pa kalnu ceļu leju, aizved uz ieleju starp kalniem, to var saukt arī par kanjonu. Kas par skatiem jau no busa loga!!! Izkāpjam ārā un mūs apņem svaiga ūdens smarža, tālumā dzirdams ūdenskritumu troksnis. Pa laipām dodamies nelielā pastaigā – tā, protams, sākas ar pieticīgiem ūdenskritumiem, pašu grandiozāko kaskādi pietaupot pastaigas noslēgumam. Tas patiešām IR KAUT KAS!!! Vārdiem neaprakstāms, tikai redzams, brīnāms, sasmaržojams un izjūtams! Par laimi lielā ūdenskrituma tuvumā ir plaša peldētava, kurā katrs dodas, izvērtējot savu peldētprasmi un drosmi un spēku – cik tuvu katrs spēj doties ūdenskrituma šļakatām. Pavisam tuvu gan tam netiek, jo ir bojas, kuras norāda cik tuvu atrasties ir droši. Ūdens atkal ir koši smaragdzaļš – šoreiz tas ir saldūdens, gultne klāta milzīgiem kaļķakmens akmeņiem, tāpēc vietām ir sekls, vietām pat ļoti dziļš, straume, kura nes prom no ūdenskrituma, ir spēcīga, nav nemaz tik viegli peldētājam visu sajust un noturēties uz glumajiem akmeņiem. Bet katrs bauda ūdenspriekus cik spēj. Pēc tam seko gan sauļošanās, gan fotografēšanās un maltīte netālu esošajās ēstuvītēs. Pamazām tuvojas prombraukšanas laiks, dodamies atkal pāri tiltam garām lielajam ūdenskritumam, kāpjam kalnā vēl reizi pa reizei atskatoties uz grandiozo skatu... Un tad jau atkal KRKAS buss, tad mūsu buss un esam atpakaļ Vodicē, kurā katrs pēdējo pēcpusdienu un vakaru pavada, kā vien vēlas – peldas, iepērkas, apmeklē krodziņus, vai pasēž ostmalā. Mēs dodamies uz jūru, daža laba peldētāja, sperot pēdējo soli no pakāpieniem, paslīd un ienirst pavisam negaidīti jūras ūdeņos, sagādājot nelielu šoku(vai tad tur ir tik dziļš, ka pāri galvai???) tai, kura vēl nav tikusi līdz peldēšanai, bet viss, par laimi, beidzas ar pamatīgu izsmiešanos :) :D Izejam vēl pastaigā pa promenādi, ēdam saldējumu, piesēstam uz soliņa un baudām jauko atmosfēru – dienvidzemes cilvēku sirsnību, mieru, prieku, atvērtību un laipnību. 8.diena. Nu ko? Šī būs pēdējā diena Horvātijā...un tās kroņa numurs būs Plitvices dabas parks. Izbraucam jau 8.00, protams, ar visiem čemodāniem. Pirms tam sirsnīgi esam atvadījušies no mājiņas saimniekiem. PALIEC SVEIKA, ADRIJAS JŪRA! Pametam skumju skatu vēl koši zilā ūdensklaja virzienā... un dodamies prom – dziļāk kontinentā – mazliet jau Zagrebas virzienā. Braucam apmēram 30 min., kad pēkšņi viena no ekskursantēm sauc, ka jāatgriežas Vodicē, jo tur palikusi viņas pase...Ekskursantes piedzīvojumi ar pasi turpinās visu dienu, tie neļauj viņai apmeklēt Dabas parku, bet beigu beigās viss atrisinās veiksmīgi...visiem mums gan tas vēlreiz atgādina, ka, dodoties ceļojumos, līdzi jābūt pases kopijai, kuru nekādā gadījumā nedrīkst turēt kopā ar pasi! Gide stāsta, ka Plitvices dabas parks ir dibināts 1949.gadā un iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojuma sarakstā, tā platība ir 295 haun tas radies vietā, kur upe Korāna veido 16 savienotus ezerus. Plitvices ūdenskritumus ir veidojuši dabīgas šūnakmens nogulsnes. Nacionālais parks ir teritorija, ko iekļauj biezi dižskābaržu un egļu meži, ko apskalo Korāna upes daudzie avoti. Plitvices Nacionālo parku izrotā vairākas alas un puķu pļavas, kuras augustā gan vairs nerotājās košās krāsās. Ezeru teritorijā savu mājvietu ir atraduši pat brūnie lāči. Katrā no ezeriem ūdens krāsa ir atšķirīgas intensitātes zilganzaļā krāsā, krāsu nodrošina vara sulfāts, saule un pat dienas laiks. Ezeros ietek dažāda lieluma ūdenskritumi, augstākais no tiem ir 70m augsts. Ezeros peld foreles, kuras atļauts barot, bet ne zvejot. Ezeros, diemžēl, nedrīkst peldēt. Mūsu ceļš uz Plitvices dabas parku ved cauri mazām pilsētiņām, ciematiem, tālumā kalni... Ap 13tiem esam klāt. Un dodamies pastaigā pa maršrutu, kurš iekļauj gan iešanu ar kājām, gan peldēšanu ar kuģīti, gan braukšanu ar elektromobili. Viss ir tieši tā, kā gide stāstīja – visžilbinošākās krāsas ezeri – koši jo koši un vēl košāk zili, ūdens skaidrs un tīrs, tajā var redzēt foreles, mēs, protams, tās pabarojam un vērojam kādu prieku šī zivtiņu barošana sagādā bērniem. Daži drosminieki atļaujas noglāstīt pat zivtiņu muguras. Ik pa brīdim kāds atpaliek no grupas, jo aizraujas ar ūdenskritumu un ezeru fotografēšanu, bet tad atkal visi esam kopā. Takas, pa kurām ejam, ir izklātas gan akmens plāksnēm, gan apaļiem koku stumbriem, dēļiem, zariem, vietām takas vijas gar aizas malu, vietām gar pašu ezermalu, tūristu ir daudz, bet visi smaidoši, laipni, izpalīdzīgi. Nonākam pie liela ezera un gaidām kuģīti, stāvot visai pagarā rindā. Par laimi kuģīši ir vairāki...palaiduši garām 2 vai 3, kuros mums nav vietas, jo uz katra kuģīša kāpt ļauj tikai 100 cilvēkiem – viss notiek stingri pēc skaita, beidzot arī mēs tiekam uz sava kuģīša un aizslīdam pa ūdens virsmu, sajūta ir it kā mēs slīdētu pa ledu – tik līdzsvarota ir kuģīša gaita, jo ezerā jau viļņu nav. Drīz kāpjam vēl uz nākošā kuģīša, jo mums jānokļūst elektromobiļa pieturā. Līdz tai vēl ejam nelielu ceļa gabalu pa mežu. Arī elektromobilis pienāk ātri un drīz mūs aizvizina turp, kur sākās mūsu ceļojums pa dabas parku. Vēlreiz uzmetam skatu brīnumskaistajiem ezeriem un esam FINIŠĒJUŠI! Ieturam vēl nelielu maltīti, iegādājamies suvenīrus un pārtiku, lai iztērētu pēdējās horvātu naudiņas. Un ap 17.30 dodamies Zagrebas, bet aiz tās jau Ungārijas un Balatona virzienā. Ap 20.40 šķērsojam Horvātijas-Ungārijas robežu. Iznāk gan neliela aizķeršanās ar autobusa dokumentāciju, tās laikā ar līdzjūtību vērojam, kā tiek pārbaudīts autobuss no Ukrainas. Ukraina nav ES sastāvā un, ukraiņiem iebraucot ES, notiek pamatīga pārbaude – čemodānus izskata līdz pēdējam kaktiņam. Bet mums nekas, mēs drīz jau ripojam pa Eiropas Savienības teritoriju. Precīzi 22.50 esam kempingā pie Balatona, mums ir paveicies, jo mūsu šoferīšu likumīgais braukšanas laiks beidzas 23.00. Esam paspējuši! ;) 9.diena Rīts kempingā ar pašu gatavotām brokastiņām – ai, kā noder tas, kas vēl aizķēries somās – ij Lāču maize, ij aplejamās biezputras... daža laba pirms brokastīm ir paspējusi tikt līdz ezeram un lepnā vientulībā – esmu vienīgā peldētāja pa visu Balatonu!!!– nopeldēties...izrādās, pa tumsu iebraucot kempingā, nebijām pamanījuši, ka Balatons tepat netālu vien ir. Nakts pavadīta visai dažādi – daži kaujoties ar odiem, citi ar sajūtu, ka guļ 1m attālumā no vilciena sliedēm...bet pie visa pierod, ja nāk miegs :) Izbaucam 9.30 jau Egeras virzienā – 200km mums jānobrauc lai tiktu Egeras baseinos. Ceļotāji apmainās iespaidiem par iepriekšējo Egeras apmeklējumu – dažs labs pilsētiņā pabija pavisam nesen - pirms gada. Ap 11tiem braucam cauri Budapeštai un paspējam ieraudzīt Arēnu, netālu no kuras dzīvojām pagājušajā gadā. Ap pusdienlaiku iebraucam Egerā. Ekskursantu grupa sadalās vairākos pulciņos, tie, kuri pirmoreiz šai pilsētiņā – dodas ekskursijā, kuri otrreiz vai trešo – dodas, kur nu kurais – vieni uzreiz uz minerālūdens baseiniem, citi uz tirgu vai pilsētas centru...Daži paspēj gan vienu, gan otru. Nevar taču nenopirkt Gulašpastu, kura labi noder virtuvē gatavojot ēdienus – mērces, zupas, sautējumus un nevar laist garām izdevību nopeldēties baseinos. Pēcpusdienā paspējam paviesoties Skaisto sieviešu ielejas vīna pagrabā, nogaršot vīnus, pacienāties ar gardu gulašzupu ar pupiņām. Te tiek iztērētas pēdējās ungāru naudiņas – gan vīnos, gan augļos, jo pie mūsu autobusa piestāj kāds tirgotājs ar persikiem...tie ir ļoti gardi un sulīgi(pat tie, kuri nav pavisam sārti) un tiek ātri izpirkti. Ap 16.30 dodamies ceļā –līdz Polijas pilsētai Ržešovai vēl esot 8st ceļš. Paliec sveika skaistā ungāru zeme, kurā izdevās atgriezties negaidīti ātri! Tuvojamies Ungārijas-Slovākijas robežai, var redzēt, ka pavisam nesen šajos apgabalos ir bijis pamatīgs lietus un vējš – grāvjos, laukos, pļavās guļ ūdens, daudzviet ar saknēm izgāzti koki, veldre pievārējusi pat staltos saulespuķu laukus.Ap 18tiem šķērsojam Slovākijas robežu. Braucam garām Košicei un Prešovai un gide stāsta, ka šajos apgabalos ir daudz ukraiņu, kuri šeit imigrējuši pēc Otrā pasaules kara.Pamazām aiz loga satumst, ceļas migla, braucam pa līkumotiem, pat ļoti līkumotiem kalnu ceļiem – pa serpentīnu kalnā augšā un atkal lejā un tā vēl un vēl...sajūtas ir pat mazliet spocīgas, jo mazajos ciematiņos ir ēkas, bet tikpat kā neredz gaismu logos... Ap 20.30 veiksmīgi šķērsojam Polijas robežu un ap 22iem esam Ržešovā un, cītīgi apļojot pa pilsētu, meklējam viesnīcu. Apļot mums izdodas pat vairākas reizes, beigubeigās izrādās, ka viesnīca tepat netālu vien ir... 10.diena. Paēdam brokastis, atkal ceļam čemodānus mūsu busiņa piekabē un dodamies ceļā. Nakts daudziem, kuriem gadījušās istabiņas uz ielas pusi, bijusi jautra, jo pilsēta trokšņojusi visu nakti, bez tam mūsu viesnīca atrodas pavisam netālu no autoostas un dzelzceļa. Ap pulksten 13tiem braucam cauri Varšavas piepilsētām, šis brauciens gan ilgst veselu stundu, bet arī tas reiz beidzas, turpinām ceļu Lietuvas virzienā, meklējam ceļazīmes, lai saprastu cik tālu ir līdz Lietuvas robežai. Ap 17tiem apstājamies ēstuvītē „U Delfina”, lai pavakariņotu un izlocītu kājas. Ik pa laikam telefonos atskan sms pīkstieni, mājinieki gaida mūs atgriežamies...kad brīdinu savējos, ka būšu ļoti, ļoti vēlu, man atbild – tas nekas, tik un tā gaidīšot :) Īsinot laiku, gide aptaujā mūs par ceļojumu, lai katrs uzraksta 3 lietas, kuras ceļojumā patikušas vislabāk...Skaļi novaidamies, ka tas ir tik grūti, ka varētu 3 x3 lietas un ij tad paliktu vēl pāri. Rezultāti tiek apkopoti un mūsu ekskursantu TOPS ir: 1.v. Postojnas alas; 2.v. un 3.v. dala KRKAS dabas parks un Bledas ezers un pils; 4.v. Brauciens ar kuģīti uz Kornati salām. Ap 20tiem šķērsojam Polijas-Lietuvas robežu. Aiz loga pamazām satumst...un ap pusnakti šķērsojam Latvijas robežu! ESAM MĀJĀS! Jā, patiešām esam atgriezušies Latvijā, bet sirdis, liela daļa no mūsu sirdīm ir palikušas tur – Horvātijā un Slovēnijā – pasakām līdzīgajās dienvidu zemēs!
