Šrilanka baltādainai mugursomniecei
|
Anita Bula
|
(puse no visa, ko es jums varētu pastāstīt)
(2009. gada 1.-24. novembris)
Lai man piedod visas latviešu tūrkompānijas, bet cilvēki, kas ir gatavi maksāt pusotra, divus tūkstošus latu, lai aizbrauktu uz Šrilanku, manuprāt, skolā ir bijuši nesekmīgi matemātikā. Lidmašīnas biļete ar Srilankan Airlines no Londonas vai Frankfurtes uz Kolombo un atpakaļ ar visiem lidostu nodokļiem un bagāžu maksā aptuveni 350 latus. Turklāt Šrilanka ir zeme, kurā 90% iedzīvotāju runā angliski!
Ak, jā, ir gan viens iemesls, kāpēc cilvēki maksā tūkstošus tūrkompānijai: ja viņus pārņem nepārvarama panika, iedomājoties vien, ka ar visu būs jātiek galā patstāvīgi... Kā mani. Pirms šā ceļojuma.
Tāpēc vissvarīgākais iemesls, kāpēc es savu atvaļinājumu izlēmu veltīt tieši Šrilankai, bija pavirši pazīstams singaļu puisis, kas pateica: “Es dodos uz trim nedēļām apciemot savus vecākus un grasos desmit dienas apceļot salas austrumus un ziemeļus, kur maijā beidzās trīsdesmit gadu ilgušais karš ar “tamilu tīģeriem”. Tu vari braukt man līdzi.”
Tā nu es, būdama droša, ka kāds par mani parūpēsies, sēžos lidmašīnā, kurā stjuartes tērptas zaļos sari, un dodos savā eksotiskajā piedzīvojumā.
Kolombo lidostā mūs sagaida Vadžiras mamma un māsa. Divu miljonu pilsētā iebraucam pievakarē. Sākotnēji nav skaidrs, kas te tik dīvains, līdz attopos: neapgaismotās ielas, kas rada iespaidu, ka atrodos galīgos laukos. Uz pieturu zīmēm nav norādīti maršruti, un garāmbraucošā sabiedriskā transporta numuri nav apgaismoti, tā ka vari tikai minēt, uz kurieni gan joņo šie lielie, tumšie autobusi šajā lielajā, tumšajā pilsētā. Lonely Planet kartē pusei ielu nosaukumus neatrast, tāpēc skaidrs, ka turpmākās trīs nedēļas ik pa laikam trīsriteņu taksīšu – tuktuku šoferi būs mani labākie draugi un vienīgā iespēja sameklēt vajadzīgo adresi, it īpaši jau naktī. Un patiesi, kāpēc gan pilsētas vadībai būtu jātērē nauda elektrībai, ja cilvēki ir pieraduši, ka pulksten piecos rītā saule – hop – uzlec, pulksten sešos vakarā – pļakš – noriet... un līdz ar tumsas iestāšanos visi iet mājās gulēt. “Vai jums deju klubu nav?” apvaicājos. “Kādi četri ir,” Vadžs saka, “bet Kolombo es nekad uz dejām neesmu gājis.” – “Un kā jūs izklaidējaties vakaros?” – “Mēs runājamies.” – “Vai jūs neko nedarāt? Mēs Latvijā vakaros ar draugiem spēlējam spēles, vai ejam uz dejām, vai izmēģinām pagatavot kādu jaunu ēdienu...” – “Nē, tā nav Šrilankas kultūra. Šeit visiem ir kalpotāji, kas tīra māju un taisa ēst, tā ka mēs vakaros vienkārši stundām pļāpājam, kamēr ir pārrunāti visi jaunumi.”
Vadžiras ģimene mani iepazīstina ar šrilankiešu maltītēm: rīsi vai smalkas nūdeles, vai kokospiena-rīsu miltu pankūkas ar biezu vidu un uzliektām kraukšķīgām malām, un klāt ikreiz vismaz septiņas dažādas piedevas – kokosriekstu skaidiņas ar čili, garneļu vai vistas gaļas mērces, zivtiņas, kas atgādina latvju reņģes, asie pipari, bet pats galvenais – ēdiens pirms bāšanas mutē ir jābauda ar pirkstiem, kārtīgi visu saspaidot un notašķoties līdz pat plaukstas locītavai. Atsakos no piedāvātās dakšiņas un turpmākās trīs nedēļas vismaz šajā ziņā esmu šrilankiete.
Tā kā singlišu (singaļu un angļu valodas mikslis, kādā savā starpā runā vietējie) diez cik labi nesaprotu, tad vakaru “izklaidēs” pilnvērtīgi piedalīties nevaru un jau aiznākamajā dienā saku Vadžiram atā, lai dotos apskatīt UNESCO pasludinātos pasaules brīnumus. Pirmais no tiem ir Sigīrijas klints ar piektajā gadsimtā gleznotajām debesu jaunavām un lauvu kāpnēm (senatnē cilvēki, uz klints virsotni dodoties, kāpuši milzu lauvas rīklē, nu no tā palikušas vien iespaidīgas akmens ķepas). Izkāpusi no Kolombo busa vietā, kur man jāpārsēžas, es skaidri zinu, ka autobuss uz 22 km attālāko Sigīriju būs pusstundas ietvaros, bet ap mani uzreiz sāk spietot trīsriteņu motorikšu - tuktuku šoferīši. Viena neatlaidībai es padodos tikai tāpēc, ka viņš (kā vēlāk izrādās, viens no pieciem cilvēkiem visā Šrilankā) zina, kur atrodas Latvija. Kopš tās reizes man ir skaidrs, ka par 1500 rūpijām var nolīgt tuktuku uz visu dienu – viņš tevi vadās, kur vien tu gribēsi, un gaidīs, cik ilgi vien vajadzēs. Šoferītis savu naudu atpelna pēc labākās sirdsapziņas, pa ceļam izrādot appludinātus rīsa laukus, puišus, kas upē mazgā ziloni, varānu, kas savā nodabā cilpo pa zāli, krokodilu, kas sauļojas pārdesmit metrus no ceļa... Sigirijas galerijā paslepšus fotografēju greznos sari tērpušās baskājainas indiešu ekskursantes, toties indietes, nemaz nekautrējoties, kā eksotisku eksemplāru bildē nevis uzgleznotās debesu jaunavas, bet mani :)
Nākamais pieturpunkts ir Dambullas izgleznotais alu templis, kurā sēž desmitiem Budu. Tas man atgādina tādu kā dzelzceļa staciju, kurā apskaidrotie gaida savu vilcienu uz nirvānu... tiklīdz garāmgājēji sametīs biļetes naudu ziedojumu kastēs pie viņu kājām.
Tad mani uz pāris dienām sagaida Kandi – otra Šrilankas lielpilsēta; atšķirībā no Kolombo tā šķiet sirsnīga un viegli iepazīstama pat bez kartes rokās. Šeit es apskatu pirmo muzeju, šķiet, vienu no diviem muzejiem, kas vispār Šrilankā ir, un secinu, ka ... īstenībā nebija vērts. Tāpat kā uz slaveno Budas zoba templi caur trim drošības kontrolēm iet varbūt ir nozīme tad, ja esat budists... vai arī jums ir gids, kas tik aizrautīgi stāsta zoba vēsturi, ka sākat jau apdomāt ticības nomaiņu. Toties var aizcilpot uz Kandi deju šovu patīksmināties par eksotiskajiem tērpiem un dejotāju pastaigu pa kvēlošām oglēm. Tai pašā centrālajā reģionā ir Nuvara Elijas tējas plantācijas, kas tehniski, izrādās, ir bonzai kociņu audzes – jo, ja tējas krūmu neapgriež, tas izaug augsts kā papele! Te es arī uzzinu, kā atšķirt labu tēju no sliktas: labu tēju ielejot baltā tasītē, pa robežlīniju, kur tumšais šķidrums pieskaras tasītes sieniņām, ir jābūt redzamam zeltainam oreolam.
Kamēr baudu tēju ar pienu, piezvana Vadžs un pavēsta, ka varu pievienoties viņa ģimenei Kataragamā – tā ir tāda kā budistu Aglona. Ceļā uz turieni aizvien vairāk sāku dievināt Šrilankas autobusus! Tie joņo pa ceļiem vaļējām durvīm un konduktoram aurojot galamērķi, pietur jebkur, kur vien pacel roku; atiešanas sarakstu nav, toties cilvēki vienmēr parādīs, kurš no simt braucamajiem autoostā ir tavējais, un konduktors zinās, kur tev jāizkāpj, lai nokļūtu kārtējā templī vai dabas parkā. Turklāt tie ir krāšņi! It īpaši jau valsts vidienē ikviens autobuss iekšpusē izskatās kā mobilais templis atkarībā no šofera ticības – izrotāts ar mirgojošu lampiņu apvītām hindu dievībām vai svēto Antoniju un uzrakstiem „Jēzus tevi mīl”, gluži vai obligāts ir liels plakāts ar laimes dievi Lakšmi, kas birdina zelta monētas, kuras pārvēršas ierobežoti konvertējamās Šrilankas valūtas žūkšņos, un ziedu vītnēm apvīti budas. Netrūkst arī vīraka un garīgas vai laicīgas mūzikas, priekšējie soli ir rezervēti sarkanoranži tērptiem budistu mūkiem, bērni skatās tā, it kā pirmoreiz dzīvē redzētu balto cilvēku, konduktors lietišķi izbrīvē vietu, kur tev piesēst, un viss šis prieks ir par maksimums 200 rūpijām par 4 stundu braucienu vai nieka 20 par pārvietošanos pilsētas robežās.
Kataragamā dabiski iekļaujos balti tērpto vietējo pūlī, kas plūst uz templi. Tirdziņā tiek nopirkts viss, kas mums būs vajadzīgs reliģiskajam rituālam: pirmām kārtām katrs aiznes lotosziedu kā sveicienu Budam. Pēc tam ģimene iedod mūkam augļu šķīvi ar tajā iespraustu naudu; mūks noskaita pār mums svētības vārdus, paņem naudu un apsvētītos augļus atdod atpakaļ. Visbeidzot ikviens paņem pa kokosriekstam un aizdedzina uz tā miniatūru gaismeklīti, iedomājoties kādu kvēlu vēlēšanos. Uguntiņai izdegot, kokosrieksts tiek sparīgi triekts pret akmeni tempļa priekšā. “Oi, es netrāpīju pa akmeni! Bet mans rieksts vienalga saplīsa!” – “Pirmajai reizei labi!” Vadžira novērtē.
Nosvētīti un apgaroti otrā rītā agri dodamies uz Jalas dabas parku. Te kārtējo reizi pierādās, ka pat tas, ka esi kopā ar singaļu ģimeni, tev nepalīdzēs ietaupīt. Ieejas biļetēm ikvienā apskates vietā ir divas cenas – vietējiem un tūristiem. Kur vietējiem ir 25 rūpijas, ārzemniekam būs 250, kur viņiem 200, jums būs 2000... studentiem ir mazliet lētāk. Ja neesat students, šur tur tomēr varat izdiedelēt atlaidi, apgalvojot ka neesat nekāds tūrists, bet mugursomnieks! Par vietējo izlikties nav nekādu cerību, pat ja nosauļosities un nokrāsosiet melnus matus; šrilankieši saka, ka savējos 80% gadījumu pazīstot jebkur pasaulē no pirmā skata.
Nu mums ir četru stundu brauciens džipos, fotografējot pāvus, pūces, briežus, stirnas, bifeļus, mežacūkas, pērtiķus, papagaiļus, varānus, krokodilus, džungļu vistas... leopards nerādās. Ziloņi arī ne. Toties tie, gluži vai rindiņā sastājušies, valšķīgi pozē gar ceļu, kad jau esam ārā no parka un ceļā uz Kolombo. Ģimene aptur auto un izvelk fotoaparātus. Izbrīnos: “Jums, šrilankiešiem, taču ziloņiem nevajadzētu būt nekādai eksotikai!” – “Bet mums viņi patīk!!!”
Pusceļā uz Kolombo šķiramies – mans ceļš tālāk ved uz Ādama smaili. Tas ir Šrilankas svētais kalns visām reliģijām, jo augšā esot akmens ar Budas/ Ādama/Šivas/sv. Toma pēdas nospiedumu (izvēlieties, kurš jums labāk tīk. Pie viena... kas gan traucē latviešiem piedāvāt pasaulei kā universālu visu reliģiju svētvietu kādu no saviem velnapēdu akmeņiem? Kā redzams, viss atkarīgs no pareiza menedžmenta ;).
Parasti svētceļnieki augšup dodas pusnaktī, lai virsotnē sagaidītu saullēktu, bet tā kā mēs – viena latviete un divi ceļā sastapti indiešu mugursomnieki – esam ieradušies pāris nedēļu pirms sezonas sākuma, izvēlamies sākt četru stundu ilgo kāpienu rīta gaismā. Ceļa sākumā jāiet pāri kādam šauram tiltiņam. Kāds mūks, mūs ieraudzījis, kā bulta aizšaujas uz savu posteni tilta otrā galā: “No kurienes jūs esat? Ak no Latvijas? No Latvijas man vēl neviens nav bijis! Redziet, te es pierakstu visus, kas dodas augšup, ierakstiet jūs arī savu vārdu, uzvārdu un valsti! ...un tā trešā ailīte – tur rakstīts, cik kurš ir ziedojis.”
Mūks apsien katram ap roku raibu aukliņu – veiksmei! Augšup mūs pavada laipni un draudzīgi vietējie suņi. Ik pa brīdim varam vērot, kā cieminieki, naglojot bambusa nojumes un atjaunojot izkārtnes, gatavojas svētceļnieku pūļiem, kas te soļos ik dienas no decembra līdz maijam. Tā, ejot garām kādai no finiera, dēļu galiem un šīfera sastutētai būdai, vīrs sarongā paziņo, ka pēc divām nedēļām te būšot hotelis. Ieplešu acis... bet indieši paskaidro, ka Šrilankā hotelis esot ne tikai vieta, kur guļ, bet arī vieta, kur tikai ēd. Tā kā ticīgo pulks reizēm esot tik blīvs, ka četru stundu kāpiens var izvērsties par astoņu stundu soļojumu, tad ceļā pēc apgaismības arī rīsu bļodiņai ir būtiska nozīme!
Ādama smaile nav iekļauta klasiskajos tūrisma grupu maršrutos – tā nešaubīgi ir tāda vietējo padarīšana. Tieši tāpēc šī vieta pārņem ar meditatīvu mieru – no piekājē esošajām akmens plāksnēm ar pārdomu vērtām atziņām līdz pat virsotnei, kurā pēdakmenim apbūvētais būcenītis, kā jau nesezonā, ir slēgts. Bet mēs atrodam jumtu, uz kura padzīvoties, izbaudīt ainavu un draiskoties ar pozēšanu pie aizas malas.
Pēc Ādama smailes man ir doma doties uz Sinharadžas džungļiem, taču īsziņu sarakstē ar Vadžiru viņš mani pārliecina turpināt ceļu kopā ar indiešiem uz austrumu piekrasti, lai pēc tam divatā sāktu mūsu sākotnēji iecerēto desmit dienu ceļojumu. Nu labi! Stundas desmit tiek pavadītas autobusos, līdz nakts tumsā pa briesmīgi bedrainu ceļu (pat Latvijā tādu neredzēsiet) ar indiešiem ierodos slavenākajā sērfotāju pludmalē Arugam Bay un, iestāstot, ka esam nabaga studenti, uz trijiem noīrējam bungalo par 800 rūpijām. Un tad Vadžira atsūta īsziņu, ka visā austrumu piekrastē tuvākajās dienās būšot briesmīgs lietus, tāpēc viņš labāk palikšot mājās Kolombo.
Sušķis tāds.
Nākamajā dienā safotografējam, kā Arugam Bay zvejnieki šķiro rīta lomu, izpeldamies okeānā, es atvados no indiešiem un dodos atpakaļ uz turieni, kurp gribēju braukt vakar.
Jau otro nedēļu esmu vienās un tais pašās drēbēs. Un kāpēc? Paļaujoties uz kolēģes dezinformāciju par to, ko ir piedienīgi ģērbt Šrilankā, esmu paņēmusi līdzi trīs eiropeiskas lencīškleitas. No tām ceļojuma laikā esmu uzvilkusi divas. Katru vienu reizi. Pirmo ieraugot, tamilu puisim, ar kuru todien iepazinu pilsētu, aizvērās širmis un viņš visu vakaru ik pēc piecām minūtēm dvesa „jū ā sou bjūtiful!”, par otro kāda šrilankiešu ģimene man pajautāja, vai tas esot naktskrekls...
Pēc divām nedēļām, nostaigātām džinsos un T kreklā, nu arī man, piejūras ciematos ieraugot tūristes lencīšu krekliņos un šortos, rodas neomulīga sajūta, ka viņas ir izgājušas ielās apakšveļā... Tikumība Šrilankā paredz, ka dekoltē var būt, cik lielu vien gribi, bet pleciem jābūt nosegtiem!!
Toties Šrilankas veikalos varat atrast krekliņus jebkurā pasaulē eksistējošā tonī, pat tādos, kādus gadiem nesekmīgi mēģināts ieraudzīt Eiropā. Vienīgā ķeza, ka Āzijas ražotāji un tirgotāji ir svētā pārliecībā, ka ikvienam krekliņam ir absolūti nepieciešams kāds zīmējums, uzraksts vai vismaz spīguļi.
Nonākusi dienvidu piekrastē, iegādājos sev topiņu ar uzrakstu “Never say ...”. Varbūt tas varētu būt šā ceļojuma lozungs.
Kūrortpilsēta Ambalangoda mani sagaida ar intensīvu apskates programmu. Secinu, ka tam, kas piedāvāts tūrisma ceļvežos, vienmēr var dabūt kādas alternatīvas. Piemēram, garšvielu dārzi ir katram ajurvēdas doktoram, viņš jūs pa tiem izvadās cerībā, ka pēc tam iegādāsities kādu smukumkrēmu vai novājēšanas eliksīru. Bruņurupuču audzētavu ir gana daudz, varat izvēlēties lētāko vai tuvāko, vai tūristu mazāk apmeklēto, kur var uzzināt par katra iemītnieka raksturu (rupuči mēdz būt gan kauslīgi, gan mīļi) un ar ikvienu sarokoties/sapleznoties. Arī batikas darbnīcas ir uz katra stūra ... kā piedevas batikas izstrādājumu veikaliem. Garšvielu žāvētavās var nogaršot svaigu kanēļa mizu (salda!), bet iepirkties daudz lētāk ir parastā pārtikas bodītē... un apdomīgam jābūt arī dārgakmeņu tirgotavās. Visinteresantākais Ambalangodā man šķiet masku muzejs (ieeja par ziedojumiem), izrādās, katrai slimībai ir sava maska – sākot ar vemšanu līdz pat prāta aptumsumam! Apkārt nabaga sirdzējam dienvidu piekrastē maskoti cilvēki mēdz uzdejot dziednieciskas ļauno garu izdzīšanas dejas.
Bet mans mērķis taču bija doties uz pirmatnējiem džungļiem, vai ne? ...nākamajā dienā gūstu vērtīgu atziņu turpmākajai dzīvei: visos dabas parkos ir jāierodas tūlīt pēc saullēkta, kad zvēri nāk baroties un rādās. Pēcpusdienā jums var palaimēties sastapt vairs tikai kādu pāvu vai džungļu vistu. Vai, ja tas ir Sinharadžas lietusmežs, – daudz, daudz sauszemes dēļu. Tur to ir miljardiem un visas ņipri spriņģo pa sausajām lapām, cenšoties uzlēkāt kādai kājai. Vairākiem simtiem tas arī veiksmīgi izdodas. Un, kad rauj tādu asinssūcēju nost no savas potītes, tā tai pašā sekundē pamanās iekosties tev pirkstā. Tāpēc labi, ja tu gidam patīc tik ļoti, ka viņš uzcītīgi veic arī dēļu nolasītāja funkcijas. Arī viņam kājās ir tikai iešļūcenes, bet, kamēr gar manu apavu siksniņām tirinās desmitiem zobainu tārpu, ar pavadoni ir gluži citādi. “Kāpēc viņas neēd tevi???” – “Mēs esam draugi,” viņš saka.
Nekādi nespēju saprast, kā džungļos rūdītais puisis pamana visus tos radījumus, kam es slāju garām kā akla: ik pēc pieciem metriem viņš atrod ko parādīt – zarā aizmigušu vāveri, ķirzaku, kas nikni sargā olas, brīnumskaistu zaļu čūsku, kas līkumo ap koka zaru pusmetru no taciņas, dūres lieluma gliemezi, milzu simtkāji... Abpus tūristu takai dziļi mežā skan apdullinoši motorzāģa rēcieni. Uz manu izbrīnu, kā tad tā, šeit taču rezervāts, gids mani apgaismo: tā esot... cikāde!
Pastaigas noslēgumā izpeldos ūdenskritumā un saņemu aicinājumu: “Rīt nāc agri. Iesim pa mežu. Daudz zvēru.” Bet tā kā “daudz zvēru” es šodien esmu redzējusi lokāmies uz savām pēdām, tad pietaupīšu šo piedāvājumu nākamajai reizei, kad būšu Šrilankā... Stāsta, ka negaršīgāku sevi var padarīt, pirms došanās mežā izmērcējot kājas stiprā sālsūdenī. Cerams, nākamreiz man kājās nebūs sandales... Kaut gan, no otras puses, – vācu puiši vēl stundu pēc pastaigas ar kliedzieniem “Schaisse!!!” vilka dēles ārā no savām krosenēm.
Tiem, kas ceļo uz savu roku, iesaku: novērtējiet cilvēkus, kas jums piesitas un sāk kaut ko stāstīt un rādīt! Atvairoties un atvēcinoties, jūs, iespējams, neuzzināsiet, ka tepat aiz stūra pēc stundas sākas deju uzvedums, vai patērēsiet daudz laika, cenšoties pēc kartes noskaidrot, kur kas atrodas, vai arī jutīsieties kā analfabēti apskates vietā, kur viss rakstīts tikai singaliski. Kā, piemēram, Dikvelas Wewurukannala Vihara templī, kas ir īsts komiksu meistarstiķis, jo īpaši Šausmu kambaris – gaitenis, kurā aizrautīgs mākslinieks apgleznojis sienas ar visiem iespējamiem grēkadarbiem un par tiem saņemamajiem sodiem, - man lieti noderēja palīgs, kas izskaidroja ikvienu senajās bildītēs attēloto nešpetnību: „Viena sieviete, nav precēta, daudz vīriešu – brauc uz elli”. „Templis, cilvēki lūdzas, viens spļauj – brauc uz elli.” „Matos kukaiņi, tos nobeidz – brauc uz elli.” „Vienai skaists sari, otra viņu apskauž – brauc uz elli.” „Slikts dēls, sit vecākus – brauc uz elli.” Turiet makā sīknaudu - brīvprātīgajiem gidiem būs prieks pat par sešdesmit rūpiju banknoti. Ņemot vērā, ka mēnešalga viņiem parasti ir kādi sešdesmit eiro, būsiet cilvēkam atvieglojuši dzīvi vismaz par autobusa biļetes vai pusdienu tiesu.
Aizsūtu Vadžiram īsziņu: “Tu vispār grasies ceļot pa to austrumu piekrasti?” “Es vairs nekur nevaru braukt,” viņš atbild. “Šī ir mana pēdējā nedēļa Šrilankā. Ja es tagad došos prom no mājām, mamma mani nesapratīs. Taču mēs grasāmies tuvākajās dienās apciemot manu vectēvu Kandi un pa ceļam iegriezties Pinavelā. Mašīnā būs vieta arī tev.”
Nu labi, es atkal dodos uz Kolombo. Man taču ir jāapskata vēl kāds muzejs, vai ne? Kolombo muzejā patiešām atrodas kas ļoti, ļoti neparasts - antīkie reģionu karogi, kuros attēlotajiem zvēriem... ar potenci viss acīm redzami kārtībā ;) Turklāt netālu no Kolombo muzeja vismaz kilometru gara parka sēta ik svētdienu ir apkarināta ar košiem, izteiksmīgiem mākslas studentu darbiem – pat ja negrasāties neko pirkt, tā ir apskatīšanas vērta izstāde par brīvu!
Arī Kolombo galvenais templis ir īpašs - ar savām emocionālajām skulptūrām un interjeru daudzveidību. Un arī ar to, ka drīkstu pabarot ar banāniem krāšņiem ilkņiem bruņoto tempļa ziloni.
Eksotiski visā valstī man šķiet arī viscaur baltās skolas formās tērptie un baltās čībiņās apāvušies skolasbērni. Kā gan viņi spēj palikt tīri līdz vakaram?! Pie formas meitenēm piederas arī divas līdz pašiem galiņiem sapītas melnas bizes, kurās iesietas melnas lentes. Vadžira pastāsta, ka ikviens šrilankiešu bērns pēc skolas iet uz privātstundām, jo skolas sniegtā izglītība ir nepietiekama. Skolotāji stundās pat tīšām slinkojot, lai bērni pēc tam ietu pie viņiem mācīties par maksu! „Kolombo ir tikai divas labas skolas,” viņš saka, „un vienā no tām esmu mācījies es.”
Otrā dienā izlemju izbraukt uz nelielu zvejnieku pilsētiņu pabaudīt vietējo kolorītu. Ak! Negombo es saprotu, kā jūtas slavenības. Ar savu parādīšanos šai mazpilsētā saceļu tādu furoru kā no zoodārza pasprukusi žirafe. Tiklīdz esmu izkāpusi no autobusa un noorientējusies, lai mērķtiecīgi dotos uz jūras krastu, mani (nepārspīlējot!) ik pēc pieciem metriem pavada saucieni: Hi! How are you? Madam, taksi? Where are you from? Where are you going? Un, kas vēl trakāk, tieku fotografēta ar mobilo telefonu kamerām. Atriebjos tādā pašā veidā, liekot lietā savu Canon.
Izliekos nevienu nedzirdam un, veiksmīgi noteikusi virzienu pēc kartes, ierodos zivju tirgū, kur man acumirklī sāk sekot runātīgs tumšmatis treniņbiksēs. Ko, vēl viens gids? Man viņam pēc tam būs jāmaksā? Paldies, es te pati visu varu apskatīt! – tā ir mana pirmā doma. Taču pēc minūtēm desmit lēnām saprotu, ka puisis ir īsts zelts: viņš šeit visus pazīst un visi pazīst viņu! Līdz ar to cilvēkiem šai gleznainajā vidē nav ne vismazāko kompleksu, ka cilpoju apkārt ar fotokameru.
Garneles, astoņkāji, krabji, sardīnes, gliemeži, svaigas zivis, kaltētas zivis, sālsmucas, klīstošas kazas, blusaini suņi, pikti bērneļi, bezzobainas tantes, sparīgas meitenes, vīri sarongās, burulaivas, ķidas, vārnas...
Kādā mušu pilnā sulu bārā tirgus nomalē man tiek iespiesta rokā dzēriena glāze un mana jaunā paziņas draugs apvaicājas, vai nevēlos doties izbraucienā ar zvejas laivu? Kaut vai tūlīt. Viņš esot gids, vadājot tūristus no vietējās viesnīcas. – Ak nē, patlaban es gribu apskatīt pilsētu. – Varbūt marihuānu, madam? – Nē, paldies. (Ar puišiem, kas smēķē marihuānu, es jūrā tiešām nebraukšu!) – Vai jums ir boifrends? – Jā, man ir. (Vientuļām ceļotājām vismaz leģendas par boifrendu vienkārši nedrīkst nebūt!) – Bet kāda ir jūsu attieksme pret gadījuma seksu? – Paldies, man patīk sekss ar manu boifrendu. – Vācu meitenēm parasti gluži labi patīk sekss Šrilankā. – Drīz sāksies tūrisma sezona, novēlu tev izbaudīt vācu meitenes.
Dzīve tiešām ir daudz vienkāršāka, ja cilvēks interesējošo pajautā tiešiem vārdiem, nevis luncinās un met lokus visriņķī... :) Apsolos nosūtīt viņam Negombo tirgus bildes tūrisma bukletam, paspiežam viens otram roku un es ar savu gidu dodos tālāk.
Tirdzniecības ieliņa ar cukurgraudu stendiem un garšvielu maisiem, uz žagaru kaudzēm žāvēties izklātas drēbes, mazs puišelis, kas iznācis uz ielas pačurāt, greizas būdeles, aplīmētas ar augsti godātā prezidenta portretiem, hindu templis kā smaila smilšu kūka, kristiešu baznīca ar stikla kastēs ievietotiem svēto “līķiem”, kapsēta, un beigu galā puisis (pēc Susaņina cienīgiem centieniem aizvilināt uz hoteli vai vietējo autobusu) mani pa tumšām, šaurām šķērsielām aizved uz autoostu, nopērk ūdens pudeli un karstus lēcu cepumiņus (uz katra uztupināta šorīt no jūras izvilkta garnele), pieraksta e-pasta adresi, iedod buču uz vaiga un pagaida, līdz starppilsētu autobuss dodas ceļā. Atā.
Ak, garneļu cepumiņi! Shrimpwade ir mana jaunā mīla! Man nebija ne jausmas, ka es spētu grauzt ko tādu, kas uz mani skatās mazām, melnām actiņām! Tāpat kā no pirmā skata it nemaz nelikās pārliecinoši kokāboli (woodapple) – pelēki augļi ar kokainu virsmu, tie kārtīgi jāpadauza, lai varētu tikt pie mīkstuma... kas izskatās pēc brūniem, skābiem puvekļiem. Toties, kad to iemet blenderī ar karoti cukura un mazliet ūdens, sanāk ekselenta biezsula. Kokābola māsa belli, kuru šrilankieši lieto pret vēderdarbības traucējumiem, ne par matu nav sliktāka. Bet galīgi mani samulsināja sulu bāra plašajā dzērienkartē ieraudzītais vārds „avokado”: „Kas?! Avokado sula??” Singaļi tikpat lielā neizpratnē skatās uz mani: „Ko, ko jūs no tiem taisāt? Avokado salātus???”
Nākamajā dienā secinu: tā vietā, lai maksātu 2000 rūpijas par 80 ziloņu apskati Pinavelā, ja esat vairāk nevis vērotājs, bet sajūtu cilvēks, iespējams, ir vērts apmeklēt mazāk vērienīgu audzētavu, kur par mazliet mazāku naudu piedāvā arī ziloņa uzcienāšanu, mazgāšanu un izjādi. Tad jums būs nevis no drošas distances nopētīts bars dzīvnieku, kurus tāpat citu no cita atšķirt nespējat, bet kāds ļoti personisks snuķains piedzīvojums. Toties negaidīta sajūsma mani pārņem Peradenijas botāniskajā dārzā, pret kura apmeklēšanu sākumā esmu izturējusies visai skeptiski. Bet tā kā biļešu tirgotājs man piešķir studentu biļeti, tomēr dodos iekšā... un ne drusciņas nenožēloju: te paveras ainavas kā no “Gredzenu pavēlnieka” – koki ir milzīgi, iespaidīgi, krāšņi un neparasti – stumbri apauguši bumbuļveidīgiem augļiem, saknes stiepjas simtiem metru pa zālāju kā tauvas, zari sapinušies bizēs un mezglos... Brīnos platām acīm, bet te pēkšņi no debesīm sāk gāzt ūdens šaltis! Patveramies orhideju mājā. Pēc kādas pusstundas, kad negaiss ij nedomā rimties, saku pavadonim, ka latviešiem ir tādi lietu aizdzenamie buramvārdi: “Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams, kur tie melnie ļautiņi dzīvo.” “Jā,” viņš novelk. “Visi tavi tautieši Latvijā laikam šobrīd dzied to dziesmu.”
Tā mans ceļojums tuvojas beigām, un tikai tagad es sāku aptuveni aptvert, cik daudz vēl visa kā neesmu redzējusi un noskaidrojusi. Piemēram, vienmēr ir vērts pajautāt, ko nozīmē jūsu gida vai tuktukšofera vārds: ja vien viņa māmiņa to nav sameklējusi kristīgās baznīcas kalendārā, jums var atklāties īsta dzeja! Tā Vadžira, izrādās, ir dimants, Ruvans ir zelts, bet Tusara - rīta rasa... Tā arī neesmu nogaršojusi slaveno smirdīgo durianu, ko savos ceļojumu aprakstos piemin ikviens Šrilankā pabijis latvietis. Toties par “nesezonas cenu” – ko varētu salīdzināt ar piecu savītušu pepiņu iegādi par diviem latiem – esmu dabūjusi pagaršot mangustīnus, un man ir pilnīgi skaidrs, ka atgriezīšos šais platuma grādos kādreiz maijā kaut tādēļ vien, lai pieēstos šos augļus pēc sirds patikas!
Vienīgais, kas brīžiem liek sailgoties pēc kāda, ar ko parunāt latviski, ir pagurums no tā, ka mana lielākā vērtība ir ... mana baltā āda. Sagrozīt vietējiem puišiem galvu var uz skaitli trīs, nav vajadzīgi ne minisvārki, ne kosmētika. Tai pašā laikā uz citas ceļotājas uzdotu jautājumu, vai man nav bail klejot pa Šrilanku vienatnē, absolūtā pārliecībā atbildu: tas it ne drusciņas nav bīstami! Jo atšķirībā no eiropiešu čaļiem (sevišķi jau iedzērušiem eiropiešu čaļiem) Šrilankas puiši perfekti saprot vārdus “nē” un “ej prom!” – paklausa tai pašā mirklī.
Kāpjot lidmašīnā atpakaļ uz Londonu, Vadžira man saka: “Vispār es gribēju, lai tu iemācies ceļot viena. Jo es zināju, ka tev iepatiksies – tāpat kā man pēc mana pirmā patstāvīgā ceļojuma.”
Nu un viņam ir simtprocentīga taisnība.
Uz Šrilanku lido arī
Quwait airways
Qatar airways
British airways
Šādas tādas ziņas, varbūt kādam noder.
* Ja esat no tiem nabaga cilvēkiem, pie kuriem pārceļas visas tuvumā esošo suņu un kaķu blusas, noteikti paņemiet līdzi pretblusu zāles. Mazie, rudie sunīši ir visur. Un visi viņi Šausmīgi Kasās. Tiesa gan, Šrilankas blusu kodumi neniez tik baisi kā Latvijas riebekleņu atstātās pumpas – laikam cita šķirne.
* Ar kontaktlēcām nodrošinieties pirms ierašanās Šrilankā - valstī, kuras iedzīvotājiem laba redze ir absolūtā norma, tā ir ekskluzīva prece. Nesaprotu, kā optikas veikali tur vispār vēl velk dzīvību, ja pa dienu var sastapt labi ja divus cilvēkus ar brillēm uz deguna!
* Guļvietu izmaksas: piemēram, Kandi centra viesnīcā štruntīgākā istaba, kas drīzāk līdzinās sienasskapim, - 1000 rūpijas par nakti, kamēr ezera otrā pusē, tikai 20 minūšu gājiena attālumā, Star light house pieklājīgs numuriņš ar divvietīgu gultu un vannasistabu ar silto ūdeni – 450 rūpijas. Šripadā pie Ādama smailes četrvietīga istaba 800 rūpijas (bet labāk jau neejiet uz Green house (minēts Lonely planet) – nemājīgs, mitrs ūķis, pa kura priekšistabas grīdu kā partizānis uz manu pusi rāpās dēle, turklāt tieši tai mājā es ēdu vispretīgāko ēdienu līdz šim savā dzīvē – tas garšoja tā, it kā trīs dienas būtu stāvējis izņemts no mikroviļņu krāsns, turklāt resnā indiešu saimniece laikam tam sāli klāt meta nevis šķipsniņām, bet karotēm!!!). Dienvidu piekrastē jauks divvietīgs numurs simpātiskā Hikaduvas hotelītī Harmony ar izcili mājīgu un plašu atpūtas nojumi pludmales smiltīs - 800 rūpijas.
* Pusdienas ceļmalas krodziņā diviem cilvēkiem izmaksā apmēram 300 rūpijas. Parasti tiek pasniegti rīsi un vismaz septiņu veidu piedevas. Vai arī kokospiena un rīsu miltu pankūkas bļodiņas formā. Piemēram, Kataragamā bija vesela ieliņa ar ēstuvītēm, kurās cepa tikai un vienīgi tās, – ierodies pats ar savām piedevām, un pankūkas tev pasniegs pavisam karstas vēl un vēl, kamēr vēders pilns.
Neņemiet tos pīrādziņus (parasti autoostās), kas izskatās pēc klasiskiem Eiropas belaštipa pīrādziņiem, – tie visi garšo kā saglīzdējuši. Labāk atrodiet uzkodiņas, ko viņi vāra eļļā, - rīsu bumbiņas ar zivju pildījumu, lēcu cepumiņi ar garnelēm ir tiešām gardi. Ja dzīvojat viesnīcās, jums pasniegs standarta sulas, parasti apelsīnu. Labāk iegriezieties sulu bāros pilsētā – vismaz puse no dzērienkartes jums pavērs jaunu atklājumu iespējas.
* Tādas īsti fascinējošas snorkelēšanas vietas neatradu – visur likās zivju par maz un ainava neizteiksmīga (daudz koraļļu ir nopostījis cunami, par kuru vai ikvienam vietējam ir savas spilgtas atmiņas). Nolīgu uz stundu laivu (2000 rūpijas), lai izbraukātu Hikaduvas ūdensparku... tā bija kļūda... Pie tālu jūrā esošajiem akmeņiem, kur parasti „esot lielas zivis”, šoreiz nebija nekā jēdzīga, bet vislielākie krāsaino zivju bari bija... pretī lielajai zilajai ēkai spļāviena attālumā no krasta, kur ūdens labi ja metru dziļš! Mierinājumam varēju krastmalā pabarot ar ūdenszālēm žurnālgaldiņa lieluma jūras bruņurupuci.
* Ziemeļu un austrumu piekrastē ir drausmīgi ceļi – pēc tādiem Latvijas ceļu bedres un dangas jums liksies kā paradīze. Ziemeļi, kur iepriekšējos gadu desmitos bijis karš, vispār esot normāli sasniedzami tikai pa gaisu un pa jūru.
* Subjektīvi: man daudz interesantāka likās valsts vidiene, jo tur, piemēram, sievietes staigā tērpušās sari... Dienvidu piekrastē ir daudz sakoptāka vide, glītas mājas, taču visām vietējām ir mugurā standarta brunči un krekliņi, nav kur aci piesiet.
* Iepērkoties kaulēties noteikti vajag, bet patīkami, ka atšķirībā no musulmaņu valstīm Šrilankas budisti neuzskatīs par savu pienākumu jūs par katru cenu apkrāpt. Iemācieties uzreiz tuktukšoferiem, kas piedāvā savus pakalpojumus, atbildēt nevis „thank you”, bet „istūtī”! Tā radīsiet iespaidu, ka neesat nekāds tikko ieradies naivulītis, bet, iespējams, jau ļoti labi orientējaties reālajās cenās, ja jau spējat pateikt paldies singaliski.
* Dabūju uzjautrināties jau lidmašīnā – „Srilankan airlines” piedāvā gan Holivudas, gan Bolivudas kino. Holivudas repertuārs ir jaunākās kinolentes, kuras vari vērot savā individuālajā ekrāniņā, bet Bolivuda jau laikus iepazīstina ar šīs Āzijas daļas kultūras standartiem - indiešu filmās tekstu ilustrējošās darbības ir šādas: pieaugušie stāv, iet, sēž, gaida, smaida, un, kad iemīlas, tad sāk dziedāt un dejot. Bērni stāv, sēž, teatrāli vīksta dūres, skrien uz labo pusi, skrien uz kreiso pusi un reizēm vēl arī brauc ar velosipēdu. Neviens nevienam nepieskaras visu filmas laiku!! Vēl var pavērot Šrilankas varietē. Vairāk vai mazāk plikpaurains vīrietis, ģērbies kā trūcīgs biroja ierēdnis, kam nozagta žakete, visu dziesmu nodzied, stāvēdams vai sēdēdams un vai nu profilā, vai arī skatoties kamerā. Vienas dziesmas solists dziedādams skatās pa labi, nākamais dažādības pēc skatās pa kreisi. Satriecoši.
Tikpat satriecošs ir Šrilankas smalko aprindu žurnāls, vietējo „Privātā Dzīve”. Ir acīm redzams, kā fotogrāfs strādājis: „Atvainojiet, lūdzu, vai drīkst jūs nofotografēt? Nostājieties, lūdzu, šeit. Tagad smaidiet!” No otras puses... skatoties uz cilvēkiem šajos attēlos, kļūst skaidrs, ka šai valstī nevienu neuztrauc, cik viņš ir vecs, resns vai neglīts. Ja cilvēks ir saģērbies smukās un tīrās drēbēs, ar to pilnīgi pietiek.
1 eiro – 164 rūpijas (lidostā) vai 169 (pilsētā).
0,5 l ūdens pudele - 35 rūpijas
Milzu glāze svaigi spiestas sulas – 100-140 rūpijas
Krekliņš veikalā – 250 līdz 500 rūpijas.
Stundu ilga Ajurvēdas masāža: Kolombo 2500 rūpijas, dienvidu piekrastē – 1500 rūpijas.
Dabiskais zīds 750-1000 rūpijas metrā (tas gan ir importēts).
Ādas somas, batika, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi atkarībā no kaulēšanās prasmes. (Mans ieguvums ir liela, skaista ādas soma par 25 eiro.)
Stunda interneta kafejnīcā – 50 rūpijas. (Internets ir lēns.)
Mobilie sakari ir izcili lēti: īsziņas cena – 1,5 rūpijas, uz Latviju – 7 rūpijas (par ~2,5 latiem nosūtīju 150 īsziņas, vietējā tīklā runāju kādu pusstundu un vēl ik pa laikam pārbaudīju savu e-pastu). Toties kompensācijai par lētumu ik pēc minūtes (par laimi, bez skaņas) pienāk spams: dažādi testi cerībā, ka gribēsi pārbaudīt savu erudīciju un vismaz uz kādu maksas jautājumu atbildēsi! Tas tā noēd bateriju, ka telefons jālādē katru vakaru! Samierinos ar to kā neizbēgamu ļaunumu, jo visi man saka, ka no tā nav iespējams izvairīties. Priekšpēdējā ceļojuma dienā tomēr padzirdu, ka kāds ceļotājs esot piezvanījis pakalpojuma sniedzējam un paziņojis, ka pilnīgi noteikti nekad negrasās atbildēt ne uz vienu iesūtīto jautājumu... un spamošana pārtraukta.
Nākamreiz es to noteikti izmēģināšu.
