Parīze _ Madride _Costa Brava

11.11.2006
19 min lasīšanai

1.diena 16.08.2006 RĪGA – LIETUVA – POLIJA Ārā melna nakts. Rīts mums sākās jau 4.00. Satraukuma pilni sakrāmējām pēdējās mantiņas un pabrokastojām. 5.00 jau gaidīja iepriekšējā vakarā rezervētais taksis. Jau pēc 15 minūtēm bijām izbraukšanas punktā – pie centrālā pasta. Par cik bijām atbraukuši par agru, nācās gaidīt. Jā, jā, tika atkorķēts aliņš, nospļaujoties par to, ka gribēsies uz labierīcībām :) 6.00 sākās 4 dienu murgs – ceļš aptuveni 3600 km garumā! Nav jau nekādas vainas, ja dienu skaits galapunktā ir lielāks, taču šinī gadījumā – bija tomēr jāizvēlas cits transporta veids – lidmašīna. Ilgi nagus grauzām, jo par to pašu cenu varēja arī izmatot relatīvi dārgo transporta līdzekli.. Nu nekas, „za to” redzējām daudz! :) Polija... garlaicīgi... ilgi... Kopumā ap 800 km, varbūt vairāk. Ik pa trīs stundām pieturvietas. Pagriežam stundu atpakaļ, tādējādi iegūstot veselu stundu!! :) Ap 14.00 (nu jau pēc jaunā laika) mūs izlaiž papusdienot kādā no Polijas kafejnīcām. Apkalpojošais personāls nepārzina ne angļu, ne krievu valodu. Ēdienkarte poļu valodā – instinktīvi cenšamies saprast – kas tiek piedāvāts. Ņemot vērā, ka pusdienām atveltīta tikai stunda un ēst grib visi (gara rinda), ēdienu nācās „samest” vēderā ne ilgākā laikā kā 5 minūtes. No gida puses totāla neorganizētība. Sajūta, ka neko nezina (un tas ceļojuma gaitā apstiprinājās). Pat tik daudz – vai mēs turpināsim ceļu caur Varšavu, vai garām tai. Ceļojuma laikā bieži nācās ciest gida dēļ. (Ceļojuma aģentūra „Fēnikss”). Stāsts sekojošs, lielā pieprasījuma dēļ uz šo ceļojumu, aģentūra nolēma nokomplektēt otru autobusu. Komplektācijā ietilpa grupas vadītājs (nekas nav bijis gids) – kas nezināja neko par šo ceļojumu un sliktāks autobuss, bet cena tā pati, kas pirmajam autobusam. Nu kur ir taisnība!? Gida dēļ mēs zaudējām 50% no iespaidiem ko varējām gūt, un ko guva pirmā autobusa pasažieri. Škrobe! :) Tātad – Polija – reklāmas un interneta adrešu vergi! Plakāti viens uz otra, absolūti nebaudāmi, dažādu krāsu un drukas uzraksti. Reklāmas būtību uztvert neiespējami. Spilgta iezīme – ar mākslīgiem ziediem izdekorēti krusti, svētbildes, statujas ielu malās un dzīvojamo māju logos. Miestiņi viens pie otra (izdaiļoti ar reklāmām) :) Jo tālāk braucam, jo siltāk kļūst – atgriežamies vasarā! Naktsmītne pie Vācijas robežas (70 km) miestiņā Swiebodzin. Brīnišķīga viesnīca – „Ideal Hotel”. Ap 23.00 esam tur, nomazgājam „ceļa dubļus” un dodamies gulēt! 2.diena 17.08.2006 POLIJA – VĀCIJA (Braunschweig) 6.00 cēlāmies. Nu labi, meloju, 6.00 uzlikām modinātāju uz 6.00, pamodāmies 6.30. Ļoti miedziņš nāca, labi gulējās. Ceļš nogurdinošs tomēr... Sakāpām autobusā un devāmies uz Vāciju. 14.00 bijām bijušajā Hanzas pilsētiņā – Braunšveigā. Brīnišķīga maza pilsētiņa ar veikaliņiem, supermārketiem, simts mazām kafejnīciņām, picērijām un bistro. Nu, protams, arī vēsturiskais centrs skaists, taču to paši apskatījām, jo redzot, ka „gids” groza karti uz visām pusēm un domā kur jāiet un kur vispār mēs esam, uzticību neviesa. Rezultātā ēku nosaukumus tā arī neuzzinājām, jo staigāšanu pa pilsētu uzsākām nodaloties no gida. 2 stundu brīvo laiku izmantojām iestaigājot lielveikalā, Fishbone veikalos (New Yorker) – cenas superzemas uz apģērbu un bižutēriju (sākot no 1EUR). Ievērtējām tramvaju pieturvietas – atiešanas laiki elektroniski, precīzi var zināt laiku, pēc cik ilga laika ieradīsies tramvajs. Katrā iepriekšējā pieturā tiek reģistrēts atiešanas laiks, lai precīzi noteiktu ierašanās laiku nākamajā. Sabiedriskais transports tur kluss un labi izskatās  Nopirkām auglīšus – trīs milzīgus nektarīnus, 4 aprikozes un divus banānus. Ņamzz... cik tie bija labi! Samaksājām 3 EUR. „Koēģi” pirka 4 tādus pašus nektarīnus pie tā paša pārdevēja, taču samaksāja 2,90! Hehh.. tūristu čakarētāji! Vienā no kafejnīcām iedzērām aliņu ar jauniepazītajiem ceļojuma „kolēģiem” :) Un kā skaties kā ne – atvēlētās 2 stundas ritēja uz beigām, līdz ar to, čāpojām uz autobusu, lai turpinātu ceļu uz Ķelnes pusi. Tur jānakšņo. Lai gan dienas nobrauktais ceļa garums pat pārsniedz iepriekšējā dienā nobraukto, uz priekšu virzāmies krietni ātrāk, domājams autobāņu dēļ. Ik pa brīdim piestājam, lai samaksātu par nākošo ceļa posmu. Apdzīvotas vietas no autobāņa tiek norobežotas ar augstām nepārredzamām sienām – tā kā daudz nebija ko redzēt. Ap jebkuru redzamo ūdenstilpni novilkts žogs... maniakāla piesardzība :) Ap 20.00 esam tranzītviesnīcā F1. Ērtības stāvā, nu, bet pārākās neērtības tas noteikti nesagādāja. Paņēmām aliņus un devāmies garā pastaigā pa apkārtni. Uz ielām tā arī neieraudzījām nevienu cilvēku, taču blakus esošajā McDonald’s un Burger King restorānos gan. Mazliet izbrīnīja visatļautība smēķēšanas jomā – pat iepriekšminētajās ēstuvēs ir atļauts smēķēt... Apkārtnē – veikali, autocentri, viesnīcas un dažādas ražotnes – nevienas dzīvojamās mājas... Pa ielām brīvā gaitā skraida truši. Lielos daudzumos. Tas šokē. Beigās noskaidrojās, ka tie pilda īpašu funkciju – kopj zālienus (!) :) Un patiesi, tur tas bija perfekts! Vakars brīnišķīgi silts! Nopļāpājušies un alu sadzērušies gājām gulēt, lai atkal celtos un brauktu tālāk! 3.diena 18.08.2006 VĀCIJA – BEĻĢIJA – FRANCIJA (Parīze) Šodien bez brokastīm 7.00 jau sēžamies autobusā. Ņemot vērā, ka iepriekšējo nakti bijām nojāņojuši – lielāko ceļa daļu nogulējām. No Beļģijas redzējām tikpat kā neko, bet nu... jo labāk mums. Autobuss jau sēdēja aknās! Robežas smieklīgas – gluži kā, piemēram, iebraucot Saulkrastos – uzraksts „Saulkrasti”, a tur „Francija” – pārbraucot robežu. Un viss! Pat ātrums nav jāsamazina :) Kādus 100 km pirms Parīzes apstājāmies kāju izlocīšanas procedūrai. Tur arī ēstuvītes – kruasāni, bagetes, kēksiņi. Dažādi siltie ēdieni. „Skaistas” cenas! :) Dzirdam pirmos „merci”, „bonjour”, patīkama sajūta... Tikai... nafig te tik auksts?? Ledains vējš, auksts... brr. Iebraucot Parīzē (un te bija silti) – nebeidzams emociju virpulis. Sākotnēji izbraukājām ar autobusu pa La Defense lietišķo rajonu. Grandiozi. Pat kosmiski. Stikla debesskrāpji stutē viens otru, tilti vairāku stāvu augstumā – gan gājējiem, gan braucējiem. To ir grūti aprakstīt. Tieši tikpat grūti – kā pārējo Parīzē pavadīto dienu. Nu sākās (nē, turpinājās) neatbilstības programmai – mūs ārā nelaida :) Seko ekskursija pa Parīzi ar autobusu. Ik pa brīdim fotopauzes. Autobusam pievienojas brīnišķīga gide, kas novadīja ekskursiju 3 stundu garumā. Ar dzejoļiem, skaistiem vārdiem, brīžiem humoru – ļauj sataustīt Parīzes būtību. Sajust to.... Lielie bulvāri, Opera Garnier, Konkordijas laukums, Luvra, Bastīlijas laukums, Notre – Dame de Paris, Luksemburgas dārzs, Invalīdu nams, Eielis, Trokadero laukums, Elizejas lauki, Triumfa arka. Dārgākie Parīzes veikali, restorāni. Alan de Lon apartamenti, Pjēra Rišāra apartamenti uz jahtas. Parīzes 33 tilti. Parīzes Dievmātes katedrālē pārākās sajūtas neguvām, jo milzīgais tūristu pūlis liedza tur kaut ko sajust. Valodu jūklis – dažādu tautību kokteilis. Taču izejot no katedrāles nogāza silts un ļoti stiprs lietus samērcēdams mūs līdz kauliņiem dažu sekunžu laikā. Slēpties nebija kur, tā nu mēs stāvējām zem koka (jēgas nebija) un skaļi smējāmies – jo citu nebija ko darīt :) Pastaigājām pa Parīzes ielām, iegājām kafejnīcā, nobaudījām vīnu.. Iepirkām suvenīrus :) (un ko jūs domājat par pārdevējām, kas veikalā aiz letes pīpē?) 19.00 izbraucām ar kuģīti pa Sēnu. Jau iepriekš apskatīto Parīzi no sauszemes, bija iespēja vērot no otras puses, no apakšas... ļaujoties straumei... Neaprakstāma sajūta. Pēc stundas brauciena ar kājām uzkāpām Eifeļa tornī. (Uz liftiem bija milzīgas rindas, un daudz jāmaksā), domājām, ka torņa otrajā stāvā rindas būs mazākas, taču kļūdījāmies (laika ierobežojuma dēļ nevarējām gaidīt), un pašā virsotnē tā arī nenokļuvām. Taču arī no otrā stāva paveras pasakains skats uz Parīzi – un šis otrais stāvs nav nemaz tik pieticīgs – 668 pakāpieni :) Par Eifeļa torņa Millenium apgaismojumu priecājāmies gan tornī esot, gan stāvot lejā. Tas ir brīnišķīgs! Parīze naktī – tas ir īpaši. Parīze ugunīs... Nopirkām mazu mirgojošu stikla Eifelīti, kas mājās joprojām atgādina par īpašo Parīzi. 22.30 sakāpām autobusā, lai dotos uz viesnīcu (Parīzes rajonā). Grupiņu sadalīja uz trīs viesnīcām. Tikām uz beidzamo – aptuvenais ierašanās laiks – 24.00, jo maldījāmies pa šaurajām ieliņām ar milzīgajām ceļasomām, pateicoties mūsu tik ļoti erudītajam „gidam”, kas nu jau iemantojis iesauku „gids – gideons” :) Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies kaut kur pasēdēt. Bija tik vēls, ka vienīgā vieta, kura bija vaļā – ķīniešu restorāniņš, kas piederēja Ģimenei. Nu ar lielo burtu tāpēc, ka visi tur strādājošie bija no vienas ģimenes – sākot ar vecmāmiņu un beidzot ar mazdēliņu un viņa brālēnu :) Atsaucīgi, mīļi – nu vismaz mums tā likās, protams, pastāv iespēja, ar laipnām sejām viņi mūs ķīniešu valodā norunāja ar pēdējiem vārdiem (jo runāja viņi tikai ķīniešu valodā), taču ēdiens bija izcils un vīns arī garšīgs. Un tās maizītes!!! Rīsu... ar žestiem cenšoties iemācīties ķīniešu valodu – piedabūjām viņus saprast, ka gribam veselu maisu ar tādām, ko grauzt autobusā :) Ap diviem, tīri jautrā noskaņojumā devāmies uz viesnīcu. Arī ķīniešu variants, taču istabiņa jauka, ar mazmazītiņu balkoniņu un skatu uz iekšpagalmu, kas atgādināja mazu paradīzīti – ar palmām, efejām un dažādiem eksotiskiem augiem. Aizmigām ātri, jo nogurums pārspēja pats sevi! 4.diena 19.08.2006 FRANCIJA – SPĀNIJA (Burgosa) Pēc franču stilā ieturētām brokastīm (kruasāns ar džemu) – 8.00 jau visi sēžam autobusā, lai beidzot nokļūtu Spānijā. Jāmēro vairāk kā 1000 km. Laiks aizvien nomācies un drēgns. Besis... Autobuss noriebies, gida nav, ir tikai gids gideons, tātad arī neko nezinām – nedz to – kur atrodamies, nedz to – cikos iebrauksim Spānijā. Nedz to – kas ir tā tur skaistā ieta blakus tai skaistajai upei un milzīgajam kalnam... Nu neko viņš nezināja. Arī autobusa šoferi jau ierēca par viņu... Katrā ziņā viss ceļa nogurums pazuda brīdī, kad šķērsojām Spānijas robežu. Tā gan bija jau nakts, maz ko redzējām. Plaiksnīja zibens pār Pireneju kalniem, lielām lāsēm pilēja lietus. Mākoņi likās tik zemu... vai arī mēs bijām pārāk augstu... Ausis krita ciet, te vaļā... Laba sajūta... Pēc kartes vadoties – aprēķinājām, līdz Burgosai pavisam netālu, bet nu – mums arī 200 km likās tāds sūds vien ir. Aizmigt nevarējām – pārāk liels satraukums. Malkojām sangriju no lielajām termokrūzēm un sapņojām par to, kas mūs sagaidīs. Kad ap pusnakti nonācām viesnīcā – ārā bija labi ja 5-9 grādi plusā. Dvaša redzama – kā pie mums ziemā  Nesaprotamu iemeslu dēļ. Var jau būt, ka viņiem šeit tā mēdz būt pēc negaisa. Tāda tuksnešaina apkārtne... Viesnīcas bārā izdzērām pa vīna glāzei, numuriņā atvērām vēl Francijā iepirktas delikateses (labāk nebūtu vēruši to vienu sieru vaļā) :) un drīz jau devāmies uz čučumuižu. 5.diena 20.08.2006 SPĀNIJA (Burgosa – Madride – Toledo) Agri no rīta izbraucām no viesnīcas uz Burgosas centru. Ņemot vērā, ka pulkstenis rādīja labi ja 8.00 – viss bija slēgts. Taču interesanti bija apskatīt kādu Spānijas daļiņu arī rīta agrumā, kad visi vēl guļ... Skaista, sakopta, tīra pilsētiņa ar dīvainu koku alejām, strūklakām, skaisti apcirptiem krūmiem – dažādās formās. Neskatoties uz to, ka debesīs nebija ne mākonīša – rīt dzestrs – laikam pēc vakardienas negaisa. Kārtējo reizi – nepārdomāti organizētā brauciena dēļ – nezinām ko apskatījām, taču tā bija skaista, balta pils, katedrāle ar milzīgu pagalmu – grandiozi – priekš tik mazas pilsētiņas. Laiks, diemžēl bija tikai pusstunda Burgosas apskatei, taču doma, ka tālāk brauksim uz Madridi – viesa satraucošas sajūtas :) Ceļš fantastisks – kalni, lauki, līdzenumi, olīvkoku audzes... tas viss tika kārtīgi apskatīts un apjūsmots pateicoties tam, ka braucām ar autobusu... taču tam ir arī tik daudz mīnusu... piemēram, pazaudētais laiks... Madridē mums tika dotas 2 stundas brīvā laika, kuras tad arī izmantojām, lai izblandītos pa pilsētu. Dabūjām Madrides pilsētas plānu un vazājāmies kur acis rāda – pa ļoti šaurām un ne tik šaurām ieliņām. Tik ļoti savādāk tur ir nekā pie mums! Tik dienvidnieciski! To nevar aprakstīt! Un palmas! Mēs tās dzīvas vēl netikām redzējuši – tāpēc neizpalika fotosesija pie tām :) Mūs gan nedaudz apbēdināja, stāstot par to, ka tās šeit ir mākslīgi ieaudzētas, un pēc gadiem tās aiziet bojā... klimats neesot tik silts, lai tās te augtu patvaļīgi. (Jāpiebilst, ka šodiena ir patiesi karsta diena!) Kad vēderi sāka kurkstēt, meklējām ēstūzi. Pasūtīju sev steiku ar brī sieru un piedevās avokado ar anšoviem! Nu jānomēģina taču bija! TAVU LAUZIENU! Man atnesa maizīti ar gaļu un brī sieru pa virsu un otru maizīti pārsmērētu ar avokado masu un virsū ķilavas gabalu :) Nu lai Dievs stāv klāt tiem, kas spēj no tā paēst ;) Pēc brīvā laika sekoja ekskursija pa Madridi gida pavadībā! (Ne jau mūsu gida – gideona pavadībā, bet cita gida – tāda gida, kuram muti ciet aizbāzt nevarēja). Vazāties pakaļ gidam īsti nav mūsu stilā, bet nu devāmies līdzi, lai apskatītos ievērojamākas vietas. Par Madridi varētu teikt tā – skaista, grandioza un balta, ar krāšņiem apstādījumiem. Balta tādēļ, ka gandrīz visas celtnes ir baltas – iespējams, tādējādi arī radot to dienvidnieciskuma iespaidu! Ievērtējām Karaļu pili (neiedomājami liela, iespējams, lielākā pils ko nācies redzēt (balta!)) :) Karaļu operas teātris, katedrāli, Saules Vārtu laukumu, kur tūristi čumēja un mudžēja gan izmantojot n-tās kafejnīcas, gan mākslinieku pakalpojumus – no nopietniem portretiem līdz karikatūrām, tāpat arī bariņi stāvēja ap tik populārajiem mīmiem (šiem cepurē jāiemet naudiņa un tad viņi kaut ko parāda). Tāpat arī Karaļu pils parks – brīnišķīgs – milzīgs, precīzi izcirpts labirints. Prado muzejs, Mayor laukums, Gran Via (Lielā iela) u.c. Jāpiemin, ka Madridē ir ļoti interesants ielu izkārtojums, tas atgādina kaut ko līdzīgu eglei – centrālā iela un tad no abām pusēm ielas izkārtotas skujiņā. Nu laika gaitā arī mazliet nomaldījāmies no grupas... tas tā, adrenalīnam :) Tālāk devāmies uz Toledo – seno Spānijas galvaspilsētu, kur sekoja īsa pastaiga pa vakara pilsētu. Pilsēta cietoksnī. Tā to varētu raksturot. No cietokšņa paveras skats uz leju – piepilsētu – simtiem mazu mājiņu, kas atrodas krietni vien zemāk, līdz ar to, lieliski pārredzama. Ielas Toledo ir tik šauras, ka knapi var izmainīties mašīna un cilvēks. Un, protams, kā mēs visi kritām uz nerviem vietējiem iedzīvotājiem, kā tūristu grupa ejot pa priekšu un mašīna garām netiek :) Funny!!! Pēc pilsētas apskates kādā veikaliņā iepirkām sieru un vīnu, lai vakarā būtu kaut kas ņammīgs. Devāmies uz viesnīcu Madrides apkaimē. Kur ieradāmies aptuveni pusnaktī – un bijām atstāti bez vakariņām. Tāpēc bariņā – 6 cilvēku sastāvā, devāmies uz blakus ciematiņu. Viesnīcā mums pastāstīja, ka jāmēro ceļš aptuveni km garumā, taču patiesībā bija vismaz 5 km. Apņēmības pilni soļojām gan pa autobāni, gan pa gājēju celiņiem, kas apstādīti ar ziedošiem vaniļas kokiem un kaktusiem un dekorēti ar izgaismotām strūklakām. Beidzot nonācām ciematiņā, atradām kafejnīcu, kur apkalpojošais personāls darīja visu, lai mēs justos labi :) Nevienu valodu, izņemot spāņu, viņi nemācēja – pat nevienu pašu vārdiņu. Taču viņu vēlme palīdzēt bija tik liela, ka ar žestu palīdzību mums izdevās KAUT KO pasūtīt. Rezultāts sekojošs: katram tika atnests alus kauss ko mēs zinājām spāņu valodā pasūtīt) piena sivēna stilbs, un divos dažādos veidos sagatavoti kartupeļi (cepti sīpolos... ņamzzz...). Laikam nav jāapraksta cik lielas iepletās mūsu acis – gan patīkamā pārsteiguma dēļ, gan šausmu dēļ – kā to apēst UN kāds būs rēķins!!? Pēc karaliskajām vakariņām un salīdzinoši mazā rēķina nomaksas (20 EUR uz cilvēku), bārs uzsauca katram banānu liķieri „čupita” + saldējuma konfektīti (kādu laiku pretojāmies, kad smaidošā viesmīle pienāca un teica: čupita, čupita. Mēs purinājām galvas, jo nesapratām ko no mums grib, pārsteigumu šim vakaram bija gana). Tomēr tas tika atnests ar burvju vārdu „gratis” – kas nozīmē – dāvana! Patīkamu emociju pārpildīti – gan par lielisko pārgājienu, gan vakariņām, un visu redzēto – lieliskā noskaņojumā – devāmies uz viesnīcu. Tas bija brīnišķīgākais kas ar mums bija noticis pēdējo dienu laikā, ko diemžēl, pārējā grupa palaida garām, aizejot gulēt. Tas, protams, cits jautājums, kura grupas daļa ceļoties 6.00 no rīta jutās labāk, ja rēķina, ka mēs aizgājām gulēt pēc 2.00 :) Tomēr tas bija to vērts. Rezumē iepriekšminētajam, kam nav tikpat nekāda sakara ar iepriekšminēto – spāņiem pieņemts no galda visu mest zemē (salvetes, kaulus). Vismaz tajā mistiskajā ciematā, kura nosaukumu neizdevās noskaidrot. Un katrā ziņā – neko nesarežģīt! 6.diena 21.08.2006 SPĀNIJA (Figueres – Costa Brava) Cēlāmies un vēlāmies uz Figeresu. Katalonijā (tas kaut kas līdzīgs kā pie mums – Latgale vai Kurzeme – reģions). Figeresā paredzēta kataloņu mākslinieka Salvadora Dali muzeja – teātra apmeklējums. Muzeja vietā izlēmām pasēdāt kafejnīcā un pabaudīt muzeju no ārpuses :) Arī bija ko redzēt – Olu māja – jeb sarkana māja ar lielām olām uz jumta :) Nobaudījām tintes zivi (Sepia a la plancha) – iesaku visiem, kam garšo jūras veltes, iedzērām pa glāzei vīna un novērtējām nekustamā īpašuma cenas žurnālā, kas turpat blakus mētājās. (Aptuveni 1 milj.EUR, taču minimālā alga 900 EUR – spriediet paši). Nu un tad, apskatījuši Salvadora Dali muzeju :) devāmies uz Costa Brava. Costa Brava piekrastē, kūrortā Lloret de Mar, paredzēts pavadīt piecas dienas. Viesnīca „La Carolina” ar puspansiju. Ierodoties viesnīcā, sākās problēmas grupas kolēģiem ar numuriņa dabūšanu – diezgan iznervozējušies – tikai pēc dažām stundām cilvēcīgi iekārtojāmies istabiņā. Reizēm ir tā, ka cilvēki negrib saprast citus, un domā tikai par sevi, tādējādi radot problēmas, taču šajā tēmā neiedziļināšos. Atliek vēl pieminēt, ka ar radušos problēmu nācās tikt galā pašiem, jo gids – gideons nevarēja komunicēties ar viesnīcas administratorēm – valodu nezināšanas dēļ. Cilvēcīgas līdzjūtības dēļ – bijām visā jezgā klāt, kaut arī ar mūsu istabiņu viss bija kārtībā. Skaists numuriņš trešajā stāvā ar divām terasēm. Uz terases galdiņš un divi krēsliņi... Nopirkām vīna pudeli un no viesnīcas bāra paņēmām glāzes, izkārtojām uzkodas, aizdedzinājām svecītes un baudījām vakaru uz terases. Savā ziņā, bija sapnis sēdēt uz terases – kūrortā – naktī... Pēc kāda laika devāmies apstaigāt naksnīgo apkārtni. Veikaliņi slēgt, ieliņas tukšas, vienīgi šur tur atvērts pa kādam bāram. Vienā no tiem dabūjām kūrorta karti. Ā nu izstaigājām krustām šķērsām, kamēr nonācām pie jūras, kas naktī likās tālāk esam no viesnīcas, nekā patiesībā. Sajutām ļoti raupjās smiltis pludmalē (ko grūti nosaukts par smiltīm, drīzāk akmentiņi), bija tik grūti paiet pa viņām... drīz vien jau pieradām :) Pačamdījām ūdeni... Melns, melns, redzēt neko nevar, tikai tik cik izgaismota pludmale no ielas, kas iet garām... Pēc pastaigas – devāmies čučēt! 7.diena 22.08.2006 SPĀNIJA (Costa Brava) Pēc brokastīm devāmies pētījumos. Viss kūrortā čumēja no cilvēkiem. Viss burtiski atdzīvojies. Ieliņas pilnas ar tirgotājiem, pircējiem, garāmgājējiem un ziņkārīgajiem! Ielu sienas noklātas ar pārdodamām precēm. Veikaliņi viens pie otra. Sākot ar drēbēm un suvenīriem, beidzot ar juvelierizstrādājumiem un pārtiku! Cenas ļoti pieņemamas. Kad tikām līdz jūrai, ārdījāmies milzīgajos viļņos un tik ļoti silto vēju. Sajūsmā pat iegādājāmies piepūšamo matraci, kuru viļņi meta apkārt un... fantastiski! Sauļojāmies, ilgi gan ne, jo nebijām pieraduši pie tik spilgtas saules mūsu mīļās Latvijas klimatiskajos apstākļos. Diena tika veltīta ēšanai, sangrijas dzeršanai, zvilnēšanai pludmalē un vispārējai sajūsmai. Vienvārdsakot – atpūtai pēc garā pārbrauciena. Cik dažādi šeit cilvēki! Kūrorts, kur satiekas dažādu tautību pārstāvji! Gan melnādainie ar baltām pēdām :), gan zilganbalti ziemeļvalstu iedzīvotāji :) Tā pagāja visa diena, un vakars noslēdzās un mūsu terases ar sangriju un dažādām delikatesēm (uzkodām), ko šejienieši sauc par tapām. 8.diena 23.08.2006 SPĀNIJA (Costa Brava) Atkal ceļamies, brokastojam un baudām šejienes labumus. Vakarā paredzēts izbrauciens uz bruņinieku turnīru. Ņemot vērā, ka pirmās dienas puses norise ir aptuveni nojaušama, ķeršos pie dienas otrās puses atstāsta :) Bruņinieku turnīrā visi sēdēja pie gariem galdiem, strēba buljonu un ar rokām plosīja brūni ceptu cāļus. Katram paredzēts pa vienam. Bez jebkādiem palīginstrumentiem – kā viduslaikos. Klāt dzērām rozā vīnu un vērojām šovu. Zāle sadalīta 4 daļās - dzeltenā, zilā, zaļā un sarkanā. Arī bruņinieki attiecīgajās krāsās (katrs pārstāv attiecīgo zāles daļu) + melnais bruņinieks. Bruņinieki izpildīja dažādus trikus + šovi ar zirgiem, cīnījās savā starpā – līdzjutēji fanoja atbalstot savu bruņinieku. Un tad - mūsu zaļais bruņinieks man pasniedza zaļu lakatu. Jāatzīst, ka pirmajā mirklī nobijos, taču pēc tam biju lepna !!! Kad pienāca šova izšķirošā cīņa, bruņinieks paaicināja uz laukuma, iepazīstināja ar karali un karalieni, kuri it kā deva savu svētību. Apsēju lakatiņu bruņiniekam ap roku un tad viņš devās cīņā. MĒS UZVARĒJĀM!!! :) Pēc šova sekoja diskotēka viduslaiku stilā, kurā kārtīgi izdejojāmies. Spēlēja dzīvā mūzika dažādus populārus gabalus, kas bija nozīmīgi un atpazīstami katrai valstij. Piemēram, Krievijai „Kaļinka”, Itālija (neatceros kas) utt. Pēc diskotēkas baudījām flamenko. Tas bija dievīgi. Tikai, manuprāt, lai tā dejotu, ir jāpiedzimst par spāni. :) Diemžēl, Gaitis vakaru līdz galam neizbaudīja, jo mocījās ar stiprām vēdersāpēm. Un visbeidzot – interesentiem – šis vakars izmaksāja 44 EUR vienam cilvēkam. 9.diena 24.08.2006 SPĀNIJA (Costa Brava – Barselona – Costa Brava) Laiks bija apmācies – kā reiz, lai saulaino pludmali nebūtu žēl pamest – devāmies uz auto nomu, kur iepriekšējā dienā bijām uz šodienas 11.00 rezervējuši auto – Citroen C3. Devāmies uz Barselonnu, kas ir aptuveni 80 km attālumā no Costa Brava piekrastes. Par auto īri samaksājām 44 EUR + drošības nauda 100 EUR, kuru pēc tam atdod atpakaļ. Un tā ar detalizētu Katalonijas karti devāmies ceļā. Šķērsojām vairākus maksas ceļus, par kuriem no mums iekasēja kopsummā 8 EUR. Jāatzīst, ka par pieredzējušam autovadītājam bija ko pasvīst. Vietējie brauc haotiski + nezināmi ceļi ar neskaitāmiem tiltiem un viaduktiem – krustu šķērsu, nemaz nerunājot par pašu Barselonu. Problēmas sākās ar auto novietošanu. Tur nemaz nevar tā kā pie mums Latvijā – novietot auto ceļa malā. Lielākoties „parking place” domāti motocikliem, motorolleriem u.tml. Autostāvvietas pazemē - kamēr to sapratām - bijām jau noriņķojuši krietnu laiciņu. Autostāvvietas ļoti dārgas, vēlāk sarēķinot ceļa izdevumus, lielākie sanāca tieši uz šo greznību :) Pirmais apskates objekts bija hospitālis (nemaz nenojautām par to). Iegājām skaistā ēkā, kur iekšā bija kaut kas līdzīgs informācijas centram, gājām prasīt Barselonas karti, galu beigās uz mums skatījās ar lielām acīm :) izrādās, ka tā ir hospitāļa uzņemšanas punkts! Pasmējāmies par savu nezināšanu un devāmies apskatīt šo hospitāli. Tas bija krāšņākais ēku komplekss ko nācies redzēt! No ēkas, caur ēku, caur pagalmiem un nākamām ēkām.. Ar palmu apstādījumiem un krāšņiem parkiem! Turpat pacienti ar sistēmām staigā apkārt! Tur diez vai varētu rasties slimnīcas sindroms – jo vairāk guli, jo slimāks paliec ;) Nekas neatgādināja slimnīcu, turpat vazājās tūristi, publiskās tualetes (ko izmantojām savām vajadzībām) :) Pēc tam aizgājām līdz slavenajam A.Gaudi darbam – Svētās Ģimenes katedrālei, jeb Sagrada de Familia. Apstaigājām apkārt, iekšā izlēmām neiet, jo pirmkārt uz diviem tas maksā 16 EUR, otrkārt, iekšpuse tur ir remonta stadijā. Atradām veikaliņu, kur iegādājāmies karti, un devāmies atpūsties un papētīt karti kādā no ielas kafejnīciņām. Kafejnīcas apkalpotājs jautāja no kurienes esam atbraukuši, ņēmāmies stāstīt, ka no Latvijas un ka diez vai šamais zinās kur tāda atrodas... Nē! Viņš saka, ka draudzene viņam no Latvijas! Heh! Pasaule maza :) Lai tiktu uz nākamo apskates vietu nācās atkal braukt ar mašīnu, un jau atkal maldīšanās līdz nonācām Barselonas centrā. Staigājām pa vecpilsētu tik ilgi līdz sāka kurkstēt vēders. Un nemaz negribu par to runāt... nepaēdām... Īsāk sakot - negribējās tik daudz maksāt par ēdienu. Cenas vienkārši astronomiskas. Ja Costa Brava piekrastē dzīvojām kā karaļi, tad šeit nevarējām atļauties tādu greznību... nu bišku pa traku! Dusmīgi un pikti staigājām, meklējām, zaudējām daudz laika... Cilvēku pārpilnība ielās.. Kustība tuvu nullei. Lika par sevi manīt īgnums. Ap 21.00 devāmies uz Dziedošajām Barselonas strūklakām – skaisto gaismas un mūzikas izrādi. Milzīga cilvēku MASA ieskauj milzīgu, izgaismotu strūklaku, kuras formas un gaismas mainās līdz ar mūziku. Rasinot ar mikroskopiskiem ūdens pilieniņiem tuvāk stāvošos. Tas bija vareni, un atmiņā paliks ilgi. Jaukā vakara noslēguma noskaņā devāmies uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ uz kūrortu. Pēcvārds Barselonai - jutāmies nomocīti, galvenokārt lielo cilvēku pūļu dēļ. Un kas gan noņem vairāk enerģijas ja ne cilvēki... Neesam pārāk pieredzējuši ceļotāji. Mums patīk komforts... Pārgurām arī fiziski – nepārtraukti cenšoties orientēties un atrodoties kustībā. Neskatoties uz fantastiskajām lietām, ko redzējām, atgriezties tur negribētu! Atgriežoties viesnīcā devāmies paēst. BET NU KUR NU! Virtuves visur slēgtas, jo pulkstenis jau rādīja pāri pusnaktij. Dabūjām sviestmaizes, karafi ar sangriju un ierēcām par dienas notikumiem :)) 10.diena 25.08.2006 SPĀNIJA (Costa Brava) Dienu veltījām miegam, tad veikaliem un lietām ko nepaguvām apskatīt. Un galvenā doma, kas jaucās galvā – kā gribētos vēl šeit uzkavēties. Nospriežam, ka noteikti atgriezīsimies..., bet nu ar lidmašīnu :) Dienas otrā pusē aizgājām vēl paķert pigmentu un pēdējo reizi nopeldēties. Fočējāmies, fočējāmies, lai it kā paņemtu līdzi visas sajūtas, sauli, siltumu un to, cik ļoti labi šeit ir! Pēc peldes jau ierasta lieta – aizgājām nomazgāties, jo pār ķermeni pārklājas plāna, balta sāls kārtiņa. Saposāmies vakara pastaigai. Bija doma aiziet klintis un cietoksni, kas tajās atradās – jūras krastā. Tā bija lieta ko neizdarījām pa šīm dienām. Runāja, ka tur krabīši ieskrienas un lec ūdenī :) Tavu negalu - pēkšņi satumsa un sākās negaiss. Zibeņoja. Attiecīgi – līdz klintīm netikām. Nekas, nākamreiz :) No lietus paslēpāmies kafejnīcā, pasūtījām dienišķo (!) sangriju, ko šoreiz pasniedza ar zemenēm, vīnogām, apelsīniem un brīnumsvecīti. Tas bija skaisti! (Katrā vietā sangriju pasniedz un sagatavo savādāk). Paldies! Sēdējām, runājām...un te es atcerējos, kas visas šīs dienas es gribēju paņemt pludmales smiltis līdzi uz mājām. Neskatoties uz to, ka lija lietus un viss bija slapjš (bet silts), gājām uz pludmali, lai paņemtu sauju raupjo smilšu. Protams, tās vairs nebija ne siltas, ne irdenas, kā visas šīs dienas, bet aukstas un slapjas..., bet vienalga, man mājās groziņā tās izbērtas, kurās sasprausti gliemežvāki un vakaros deg svecīte, katru reizi sildot ar atmiņām par sauli, vēju, iedegušiem augumiem un palmām. 11.diena 26.08.2006 SPĀNIJA (Costa Brava) – ANDORA (Andorra la Vella) Uzreiz pēc brokastīm sākām mērot ceļu uz Andoru. Šis ceļš bija brīnišķīgs. Spānijas lauki, milzīgi kalni, kilometrus gari pazemes tuneļi, kas iet caur Pireneju kalniem. Ielejas un Valiras kalnu upe, kas vijas gar ceļu, caur kalniem un ir smaragdzaļā krāsā... Iebraucot Andorā – pundurvalstī – piestājām benzīntankā – visi ķēra un grāba – kaut kas tik lēts nebija manīts (Andora – beznodokļu valsts) :) Pēc vēl neliela tālākā ceļa mērošanas jau atradāmies galvaspilsētā – Andorra la Vella. Brīvais laiks dots deviņas stundas. Domājām – ārprāts – ko darīt tik ilgi šeit!? Jo galvaspilsētai cauri var iziet 15 minūšu laikā. Šausmīgi maza, bet skaista! Pireneju kalni ieskauj pilsētu no visām pusēm. Katras ielas galā – kalns kā siena! Un te sākās piedzīvojumi. Bija sestdiena, bankas slēgtas. A mums tikai American Express kredītkarte. Skaidras naudas nav. Andoras veikali un bankomāti šādu karti nepazīst kā sugu! Pirmās divas stundas pagāja meklējot iespējas noņemt naudu no kartes un aptaujājot cilvēkus par šīm iespējām. Visi rausta plecus un purina galvu. Sākās izmisums. Nekas neatlika kā zvanīt uz mājām un sūdzēties. Labi, ka pie mums Latvijā – kā pie cilvēkiem – bankas strādā :) Par pēdējiem ērikiem nopirkām alu un gaidījām atzvanu no mājām, ar cerību, ka naudu ir izdevies pārskaitīt uz manu ISIC karti kas apvienota ar Parex – VISA Electron. Prieka ziņa pēc kāda laika ir klāt. Paldies vecākiem, ka viņiem guļot pludmalē ir izdevies pārskaitīt naudu. Priecīgi dodamies pie bankomāta, Trīcošām rokām liekam karti bankomātā. Un kā spēriens no gaisa - KĀDS IR ŠĪS KARTES PIN KODS?! Karti nesen iegādājos, un lapiņa, uz kuras viltīgi uzrakstīts kods tika atstāta mājās kopā ar citām lapiņām, kuras tika atzītas par nevajadzīgām ceļojuma laikā. Ar otro ciparu kombināciju man izdevās trāpīt, un nauda tika izdota. Lieki teikt – kā jutāmies. Rezultāts veiksmīgs, un galīgi neplānoti tika iepirkts gan dators, gan DVD atskaņotājs, gan MP3 pleijerītis. Bijām priecīgi līdz mūs, kā jau tūristus, vietējā kafejnīcā, kurā pusdienojām, uzmeta ar pamatīgu rēķinu. Bet nu... viss pie lietas :) Izstaigājām Andorra la Vella krustām šķērsām, kur ielas ir pārbāztas ar veikaliem un tirdzniecības centriem, uzkāpām arī kalnā, pirms nakts pārbrauciena paspējām vēl pakafijot un šo to apēst kafejnīcā, kas likās vienīgā palikusi atvērta. 23.00 autobuss jau gaidīja, lai dotos tālajā mājupceļā. Pārējās dienas (27. – 30.08.2006) Atpakaļceļā vēl paredzēta Strasbūras (Francija) apskate un Drēzdenes apskate (Vācija). Taču nav tur daudz ko rakstīt. Bijām ļoti noguruši un bija jau tik daudz redzēts, ka neko vairs negribējās, kā tikai sakārtot domas un iespaidus „pa plauktiņiem”. Arī laikapstākļi – prom no dienvidiem – stipri līdzīgi mūsējiem! Lija lietus, apmācies un bieza migla - labāk to nebūtu redzējuši. Uzdzina skumjas un gribējās mājās. Protams, iepriekšminētajās vietās bijām, taču tās ne ar ko īpašu neizcēlās, un iespējams, no atmiņas drīz vien pagaisīs. ...BILDES ALBUMĀ! :)

Parīze _ Madride _Costa Brava

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem