Kā mēs braucām Alpus lūkoties!:))

  • 8 min lasīšanai
  • 18 foto
Sveiki, visiem ceļotmīļiem, un arī nemīļiem! Sirds ir tik pilna, ka jutu nepieciešamību dalīties piedzīvotajā un pārdzīvotajā, jā.. uhh... Tātad, kādā jaukā rudens dienā mēs ar draudzeni SG nospriedām, ka jālaiž uz Austriju, uz kalniem. Mums pat bija ielūgums no iezemieša, kurš ļooti vēlējās mūs redzēt savā pusē, pirms braukt skatīt mūsējo. Tika solīta mājiņa 3 km augstumā alpos, brīnišķīgi dabasskati, labākais vīns un viskijs uttutt! Saņemot šādu piedāvājumu ir grēks atteikties, manuprāt. Tā nu ātri vien pielādējām somas un devāmies stopot. Stopošanu tradicionāli sākām Ķekavā, jo, ja visi ceļi ved uz Romu, tad, tik pat labi, visi ceļi ved caur Ķekavu. Protams, iepriekš iepirkām Melnā balzama krājumus, gan sev pa ceļam, gan arī kā ciemkukuli, cigaretes un mazliet kotlešu. Ziniet, ir ļoti svarīgi uzsākt kaut ko tik nozīmīgu ar mierpilnu meditāciju vai omulīgu kotlešu ēšanu uz šosejmalas soliņa, klāt piedzerot balzāmu. Šīs abas ir vienlīdz labas darbības, lai garantētu labu iznākumu ( da jebkam )! Ar pavisam mazu atkāpi paskaidrošu, ka mūsu mērķis bija sasniegt Insbruku, jo tur mūs sagaidītu Hanss ar mašīnu. Ceļojuma pats sākumiņš nebija diez ko aizraujošs, tāpēc to posmu, kurā mēs nokļūstam līdz Bauskai, es izlaidīšu. Arī Bauskā ļoooti ilgi ( kādas divas stundas ) nenotika pilnīgi nekas, izņemot dziesmas, dejas un ik pa brīžam kādu lamuvārdu ceļmalā. Un tad notika TAS! Beidzot apstājās fūre! Ātri iecēlām iekšā sevi un somas un apjautājāmies, līdz kurienei tad dosies. Laipnais puisis atbildēja, ka līdz Insbrukai. Nē, nu ziniet, tas bija kaut kas krimināli kolosāls. Man daudzreiz dzīvē ir ļoti veicies, viskaut kas vizualizējies, bet nu šitā te - nekad! Protams, ka mūsu priecīgajai histērijai krietnu brīdi nebija robežu. Izrādījās, ka kopā brauc trīs mašīnas no vienas firmas. Tad nu braucām karavānā, katra savā mašīnā. Pirmajā naktī, ko pavadījām Polijā, tika nosvinēta mana dzimenīte. Šis pasākums gan vienam no jaukajiem šoferīšiem beidzās liktenīgi, jo nākošajā rītā viņa auto apturēja Polijas ceļu policija, ar visām no tā izrietošajām nelabajām sekām. Bet, lai arī pārdzīvojām un jutām līdzi viņa ķibelei, mūsu ceļš virzījās uz priekšu. Nākošās dienas vakarā jau bijām uz Čehijas robežas. Tur mūsu pilotiem bija atkal jātaisa lielā pauze. Ta kā mums piektdienas pēcpusdienā bija domāts būt Insbrukā, bet mūsu šoferi teica, ka Insbruku sasniegs tikai piektdienas vakarā, tad es nospriedu, ka varam nokļūt tur ātrāk, neieturot pauzi kopā ar viņiem, bet stopojot tālāk. Tā nu ap 11 vakarā kājām šķērsojām Čehu robežu un, elpojot biezo miglu, kas cēlās no upītes, stopojām un stopojām..... Pēc samērā ilga laika apstājās busiņš. Šoferītis gas likās tāds dīvains, bet dikti gribējās tikt uz priekšu un viņš teica, ka braukšot līdz Zalcburgai, un tas priekš mums būtu bijis baigi ideāli. Bet nekā ideāla visā šajā akcijā beigās nebija, jo netālu no Prāgas, dīvainis paziņoja, ka tālāk nebraukšot, jo esot noguris un brauks uz hoteli gulēt. Bijām izmestas 4 no rīta kaut kādā tankštellē. Bija šausmīgi auksts un vispār baigā dusma uz to nelieti, kurš mūs šitā ievazāja galīgā neceļā. Nu ko darīt, saģērbāmies siltāk, nomedījām karstu kafiju, izpētījām karti un sākām darboties. Darbošanās vainagojās ar to, ka jauks vācietītis mūs aizvizināja 15 km tālāk, uz vietu, kur sadalās autobāņi: uz Austriju un Vāciju. Šajā apriņķī mēs veicām vairāku kilometru pastaigu pa bāni, turklāt stopojot ( protams bezcerīgi ), tāpēc, pilnīgas mūļķības šobrīd liekas agrāk dzirdētais info, ka uz bāņa gājējus uzreiz savāc policija, nemaz nerunājot par stopotājiem. Mūsu tārīta extrēms bija tiešām ļoti ekstremāls, bet neizsauca nekādu interesi policijai. Ap 8 sapratām, ka nekas mums nesanāks un ka jāzvana mūsu puišiem, lai savāc mūs, kad brauks garām. Piezvanījām, izskaidrojām apmēram, kur atrodamies un trīs stundas gaidījām kafūzī uz laimīgo atkalredzēšanos. { Pa to laiku mūs apspēra rumāņu banda, kas okupēja visu bāra leti un manā degungalā ievilka savās melnspalvianajās nāsīs 2 eiro, ko biju nolikusi kā samaksu par tēju.} Tomēr cerētais neizdevās, jo viņi mūs neatrada. Bijā uzlīdušas uz nepareizā bāņa, kas nešķērsoja viņu ceļu. Atkal klīdām pa bāni, šoreiz pareizajā virzienā, bet ar kājām. Pareizais virziens bija pilsēta Plzeņ, samērā netālu no Vacijas robežas. Ieklīdām atkal kārtējā benzīntankā, uzzīmējām uz lapiņām PLZEŅ un skraidījām pa to tankštelli ta ka dullas, jo tur bija vairākas iebrauktuves un izbrauktuves. Bet visiem bija baigais poffigs un neviens, protams, nebrauca uz PLZEŅ. Pēc kādām pāris stundiņām pie mums piečāpoja benzīntanka darbinieks, kurš izrādījās krievs. Izsūdzējām viņam bēdas un viņš teica, ka lai mēs pagaidot līdz trijiem, tad šefs parasti braucot mājās un viņš varēs mūs aizvest kādu gabalu Plzeņ virzienā uz kādu lielāku pārkingu. Līdz trijiem bija palikusi nepilna stunda. Nolēmām gaidīt un cerējām, ka tas šefs tiešām aiztīsies trijos. Sakritām čupiņā turpat izbrauktuves maļā un knosījāmies. Nolēmām, ka vajag pameditēt. To arī darījām. Nezinu, kā meditēja SG, bet es vienkārši sarunājos ar Dievu. Es teicu, ka atkal sajēdzu, ka visu ar saviem spēkiem nevaru panākt un ka esam galīgā izmisumā. Ka nesaprotam, kāpēc mums tā neveicas, kāpēc mūs neaizturēja tajā brīdī, kad izlēmām pamest mūsu šoferīšus uz robežas! Un galu galā, izjutu tiešām absolūtu padevību. Teicu Dievam, lai notiek Viņa prāts un ka paļaujos uz viņu par visiem 100%. Kad atvēru acis, SG vēl bija „tālu projām”. Ņēmos viņu fotografēt, no dažādiem rakursiem. Pa to laiku jau bija pienācis plkst. 3. Pie mums pienāca mazais krievu strādnieks ar lielu ukraini ( kā noskaidrojām ). Apjautājušies cik mums ir naudas benzīnam un izdzirdējuši, ka varu dot 10 eiro, viņi ta ka drusku minstinājās, tomēr beigās teica, ka aizvedīšot mūs līdz lielam pārkingam. Viņi mūs aizveda baigo gabalu, kādus 70 km, tāpēc, ņemot vērā, ka vēl bija jābrauc atpakaļ, tad diez ko viņi tur nesapelnīja. Paldies viņiem! Pārkings tiešām bija diezgan liels, ar padaudz mašīnām un padaudz pašausmīga izksata padauzām. Labi, ka bijām ar lielām somām, fotokameru un samērā plancīgās drēbēs. Jo, ja tām daiļavām rastos kaut mazākās aizdomas par konkurenci, mēs dabūtu riktīgi! Nu, baigās "rožas", vārdu sakot. Pārkings dikti smirdēja pēc čurām, tāpēc ilgi nestaigājām ap mašīnām, vienkārši noparkojāmies atkal pie izbrauktuves ar saviem plakātiem un gaidījām „īsto”. Ilgi nebija jāgaida, īstais mūs savāca, pa ceļam pabaroja un padzirdīja un Plzeņā parādīja, uz kuru pusi mums jākāto. Metās tumšs, kad sākām stopot uz Vāciju. Taču viss notikās un baigi fiksi nostādinājām fūrīti līdz Nirnbergai. Jā, līdz Nirnbergai mēs būtu tikušas, ja SG pasei visas zvaigznītes būtu vienādas un ja bildē viņa neizskatītos drīzāk pēc savas mazās māsas, nekā pēc sevis. Respektīvi, uz robežas tikām aizturētas, paldies Dievam, vismaz šoferi atlaida. Domāju, ka tas cilvēciņš vairs nekad neņems stopotājus. SG pasi un dosjē pētīja kādu pusstundu, manējo mazliet mazāk. Taču mantas izkratīja mums abām. Smieklīgais fricis, uzvilcis ādas cimdus, rakās pat pa mūsu biksīšu maisiņu, taču samulsa pie aploksnes ar uzrakstu „Intai”, kur biju ielikusi ikdienas ieliktnīšus. Vienkārši, man omīte uzdāvināja naudiņu dzimšansdienā. Tā kā vesela ieliktņu kaste aizņemtu lielu vietu somā, tad aploksnīte man šķita lielisks risinājums. Jā, ja gribat samulsināt vācu robežsargu, varat izdarīt ko tādu. Ar to arī kratīšana beidzās. Un tā, pēc 9 vakarā bijām jau Vācijas pusē un prātu vienkārši žņaudza apziņa, ka mūsu letiņi jau ir Insbrukā. hanss nemitīgi zvanījās un sūtīja sms ar tekstiem, esmu Insbrukas stacijā, gaidu jūs, kur jūs esat, blablabla, jau bija galīgi sakritis uz nerviem un arī viss kredīts bija notērēts ,pateicoties viņam. Man bija baigais besiens, bija atkal slapja migla un aukstums un vienīgais autiņš ,kas apstājās, brauca uz Berlīni, nu galīgi garām! Nezinu, cik ilgi stāvējām, bet es ierosināju braukt mājās. SG aktīvi protestēja un es arī par sevi brīnījos, jo man nav raksturīgi padoties, bat kaut kā jau Latvijā bija iedīgusi tikko manāma sajūta, ka kaut kas nav īsti riktīgi ar šo plānu doties uz Austriju. Izklāstīju SG visas savas izjūtas un pārdomas un viņa man beigās piekrita. Norunājām, ka dosimies atpakaļ, bet obligāti caur Prāgu. Turklāt somā bija liela pudele ar Melno, kas nu tika lietots mūsu atdzīvināšanai. Interesants fakts, ka atkal šķērsojot robežu, atkal tika pētīta SG pase, kādas 10 minūtes. Secinājums, laikam fričiem nav tāda termina, kā „datu bāze’. Bet tas nu tā, jo galvenais, ka pēc liktenīgā lēmuma pieņemšanas, mums sāka kolosāli veikties. Tikko sākām stopot, tā noķērām mašīnu. Karstasinīgu poļu jaunekli, kurš vismaz 30 reizes minūtē lietoja vārdu „kurva” un ļoti nervozi stumdīja un ņukāja savu cepuri. Pēc maza gabaliņa mūs palūdza izsēsties, jo viņš esot pazaudējis kolēģi un jābrauc uz robežu apgriezties, bet, kā arī apsolīja, tā tiešām pēc 5 min. mūs atkal savāca. Bet nu bija nomierinājies un palicis šausmīgi jauks. Tiešām, Rafaels bija nesavtības kalngals, jo pats gulēja krēslā, kājas sacēlis uz stūres, lai mēs ar SG varētu kārtīgi izgulēties viņa spaļņikā. Ā, un esot vārījis arī zupu, bet to es palaidu garām, jo aizmigu drīz pēc iekāpšanas. Ar Rafau joprojām uzturam sms kontaktu, baigi foršs džekiņš! Mēs atradāmies 10 km no Prāgas centra. Rafaels teica, ka iepējams būs grūti tikt tuvāk, jo fūres tur nedrīkst braukt ( apvedceļš ), bet vieglie varētu nestāties principā. Bet tas jau mūs nekavēja. Uzzīmējām atkal kārtējo plakātiņu, kas šoreiz saucās „Praha Centrum” un sākām darboties. Pusstundas laikā noķērām holandieša fūri, kas mūs aizvizināja gandrīz līdz centram!!! Līdz metro bija jāiet kādas 15 minūtes. Pa ceļam jau noskaidrojām, ka vēsi var braukt bez maksas, ko arī darījām. Ap plkst. 2 sestdien ( izbraucām no LV trešd. ) ieraudzījām Prāgas vecpilsētu! SG sāka lēkāt, aurot, spiegt, nu visādi izrādīt savu sajūsmu. Mans prieks bija tikpat milzīgs, tikai bez decibeliem. Pirmo sameklējām Kārļa tiltu un secinājām, ka Prāga pārbāzta ar tūristiem. Uz K-tilta pat nebija kur kāju spert. Nolēmām piekāpt vēlāk un sākām bezmērķīgi klaiņot, bolot priekpilnas ačteles uz visām pusēm. Sapirkāmies paiku un devāmies pāri Donavai pa citu tiltu, jo ieraudzījām mīlīgu, parkainu pussaliņu Donavā. Tur, pašā salas spicītē pavadījām lielisku atelpas brīdi, ieturot pusdienas, uzprišinoties un vienkārši vērojot lieliskās ainavas pāri upei un cilvēkus, kas pastaigājās mūsu tuvumā. Kad sāka krēslot, gājām aplūkot Pārdonavu. Domājot par to, kur pavadīsim nakti, mums bija dažādas idejas. SG teica, ka būtu forši satusēt ar kādiem vietējiem, es atkal iedomājos, ka varētu atrast kādu feinu, čehisku krodziņu un vienkārši tusēt līdz rītam. Liktenim bija savi plāni. Pēc neilgas pastaigas SG vērsa manu uzmanību uz faktu, ka mums seko divi forši džekiņi. Atskatījos, secināju ka varētu būt gan forši, gan bīstami. Gājām tik tālāk, bet šie izrādījās fiksie, vienā brīdī vienkārši izlēca acu priekšā. Sākām runāties, Puisieši izrādījās francūži, no Parīzes. Arī ceļojot, tikai šoreiz ne ar stopiem. Uzzinājuši mūsu stāstu uzreiz piedāvāja naktsmājas, jo viņu draugs, vietējais, esot aizceļojis un atstājis lietošanā dzīvokli. Tā kā viņi arī daudz ceļojuši ar stopiem, tad ļoti labi izprotot mūsu situāciju. Es, protams, apjautājos, vai viņi nav maniaki. Viņi teicās neesot, viss ok. Vakrs izvērtās jautrs. No sākuma nobaudījām čehu alu āra kafejnīcā, visu laiku aktīvi pļāpājot. Pēc tam viņi ( Nežs un Leons ) aizveda mūs uz it kā vienīgo kafūzi Prāgā, kur var legāli pīpēt gandžu. To tur arī visi darīja, izņemot mani un SG. Tā vietā piedāvājām bāra viesiem noprovēt Rīgas Melno. Tie tik acis vien bolīja, bet teica, ka esot baigi labā dzira. Nu bet, kā gan savādāk – pati labākā!:)) Pēc tam virzījāmies uz māju pusi. Man bija tik labs garīgais, ka uz ielas aicināju svešiniekus dejot melanholisko valsi. Jā, forša sajūta, būt kaut kur, nezin kur, ar nezin ko un ka viss ir tik forši!!! Prāgā pavadījām 2 dienas un naktis. Laiciņš bija burvīgs, 20 grādi vismaz. Tikai svētdien pēcpusdienā sāka līņāt. Bet mās paglābāmies restorānā. Nu tādā riktīgi krutā, kur ofociantiem ir melnas vestes un tauriņi, un kad ielej sulu glāzē, tad viņi aizliek roku aiz muguras. Nu tiešām dikti smalka iestāde, kā secinājām, vienīgie apmeklētāji bija ārzemnieki. Mums joprojām bija Melnais, tāpēc ēdienkarte sastāvēja pārsvarā no ābolu sulām. Tikai Prāgā atklājām, ka Melnais balzāms ļoti labi garšo ar ābolu sulu. Un galvenais, ka nevienam neinteresēja, ka dzeltenā ābolu sula paliek melna, un ka mēs tur kaut ko lejam klāt no lielas pudeles un paliekam arvien jautrākas. Tas tiešām bija tik mīļi! Pēc tam plūcām rozes pašā centrā un dziedājām „Āvu, āvu baltas kājas”. Šķiet, ka visiem baigi patika. Bet vispār jau tobrīd bija vienalga. Saplūktās baltās rozes aizvedām saviem franču bumbuļiem, kuri par to bija vienkārši ekstāzē. Laikam Francijā nav pierasts, ka meitenes dāvina ziedus puišiem. Tovakar skatījāmies „Zirnekļcilvēku” franču valodā. Brīžam ar SG izdomājām savu tulkojumu, jautrs veids kā pavadīt laiku. Nu ja, un tas bija pēdējais vakars Prāgā, ar garšīgām vakariņām, labu franču vīnu un naksnīgām pļāpām. Ir sanācis šausmīgi gari, tāpēc, tiešām apsveicu un pateicos, ja esi izlasījis līdz galam! Jāpiebilst, ka „to be continued”, jo mājupceļš arī bija superīgs piedzīvojums, bet tā aprakstu ievietošu mazliet vēlāk un ar vēl bildēm! Šeit tikai dažas bildītes ar mūsu jaunajiem franču draugiem un kas parāda mūsu lielisko omu!:))


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais