Rīga - Dubrovniki - Rīga uz diviem riteņiem!

  • 5 min lasīšanai
Ziemas garajos vakaros, kad tik ļoti gribas sauli, vēl nezinot kāda būs vasara Latvijā, dzima ideja par traku braucienu kaut kur uz dienvidiem, kur vienmēr spīd zemes zvaigzne. Traku tāpēc, ka gribējās attālumu līdz dienvidiem pievarēt ar motociklu. Tik daudz laba bija dzirdēts, lasīts, lai par galapunktu tiktu nosaukta Horvātija. Sēžot un plānojot maršrutus, iezīmējās dilemma – vai nu ātrs un vienmuļš ceļš, vai nu lēns un interesants. Interesants šeit un turpmāk es domāju interesants motociklistiem. Dilemma tika atrisināta tīri latviski asprātīgā veidā – uz turieni pa lēni skaisto, atpakaļ – tad nu rullēsim. Tā arī sanāca. Ar lēni skaisto es domāju maršrutu cauri Krakovai uz Banska Bystricu Slovākijā un Budapeštu, kas turpceļā bija skaistākais posms braucienam ar motociklu. Tad gar Balatona miestiem līdz Zagrebai – vienmuļa, ātra šoseja. No Zagrebas uz Plitvicas ezeriem un tālāk līdz Adrijas jūras piekrastei. Turpceļa lēnais maršruts no Rīgas līdz Adrijas jūrai aizņēma četras dienas ar nakšņošanām Varšavā, Banska Bystricā un Zagrebā. Maršrutā izlēmām tomēr gulēt viesnīcās un moteļos, jo pavadīt dienu uz motocikla un šņākt teltī – nu ir pasmagi, ne? Lai nekļūdītos plānošanā, neviena viesnīca no Rīgas nobūkota netika. Viss tika atstāts pēdējā brīža plānam, kuru atbalstīja mājās palikusī atbalstītāju komanda ar laptopu klēpī un atvērtu booking.com mājas lapu– ja nu kas. Pirmais kas pārsteidza – Polija līdz Krakovai un aiz tās ir divas dažādas valstis! Otrs – Slovākijā ir feini kalnaini, mežaini ceļi un kartē ar mazu punktu apzīmētā Banska Bystrica ir lielisks centrs, - skaista pilsēta ar vecpilsētu, centrālo laukumu, lielu skaitu kafejnīciņām, kuras piedāvā garšīgu slovāku vīnu un mājīgām, tīrām viesnīcām par saprātīgu cenu. Trešās dienas pusdienlaikā iebraucām Budapeštā un sapratām, ka kalnainā Slovākija ar ēnainajiem ceļiem bija paradīze salīdzinājumam ar Ungārijas maģistrālēm un galvaspilsētā valdošo tveici. Ēnā plus 38 grādi noveda mūs līdz apātijai pret skaisto arhitektūru, tiltiem un joņojām tālāk uz kādu no Balatona pilsētelēm, lai uzpildītu vēderus un rastu atpūtu. Pēc urbanizētā Balatona, kurš nekādu īpašo iespaidu uz mums neatstāja – tāda liela Jūrmala 50 km garumā, tikai jūras vietā dūņains, sekls ezers. Ceļš līdz Zagrebai vienmuļš un neinteresants, taču Zagreba mūs sagaidīja ar pāris grādiem vēsāku laiku, kondicionētu viesnīcu un portjē, kurš vienaldzīgi pavadīja ar skatienu pie viesnīcas piebraukušos motociklistus līdz brīdim, kad ieraudzīja mūsu moča numuru. „From Litlavia to Zagreb???”” – basketbola faniem horvātiem viens pīpis vai Sabonis, Marčuļonis un Valters dzīvo vienā valstī vai dažādās! Naksnīgā Zagreba izbrīnīja ar daudzo atvērto restorānu skaitu, kuros var dabūt vienu no garšīgākajām picām pasaulē, īpaši, ja pica ir ar jūras veltēm. Pēc Zagrebas no rīta rullējam uz Plitvicas ezeriem. Nogriežoties no šosejas, pirmais ciems mūs sagaida ar mājām ar ložu pēdām no nesenā kara ar serbiem, kā rezultātā vēl tagad ar serbu atbalstītājiem, - krieviem, horvāti runā tikai angliski vai nerunā vispār, nevis savā, tik ļoti krievu valodai līdzīgajā horvātu valodā. Plitvicas ezeros ir divas ieejas (ulaz). Pirmajā nepiestājām, taču pēc kartēm spriežot neko nezaudējām. Otrā ieeja ir liels stāvlaukums ar biļešu pārdošanas punktiem, bāriem un ēstuvēm. Motociklistiem stāvlaukums par baltu velti, arī vietas ēnā vēl brīvas. Ieejas parkā biļetes horvāti gan tirgo tikai par vietējām naudiņām un nekādas banku kartes. Mums vēl no Zagrebas kunas pilns maks un 220 kunas (22 lati) aiziet par divu pieaugušo biļetēm uz kurām ir parka karte ar visiem piedāvātajiem maršrutiem. Izvēlamies E maršrutu (iesaku), kurš aizņem vismazāk – tikai divas stundas laika, bet iekļauj sevī braucienu ar vilcēju uz augstāko no ezeriem, visas skatāmākās vietas un, noslēgumā, braucienu ar kuģīti atpakaļ uz apļa sākumu. Viss iekļauts cenā. Iesaku ņemt līdzi maizītes un kafiju, jo pie ezeriem, upītēm un ūdenskritumiem skaistu piknika vietu ir papilnam. Var kaitināt ekskursantu daudzums, bet parks ir to vērts, lai apskatītu. Pēcpusdienas ceļš līdz Adrijas jūrai sākumā ir šaurs un gleznains, tad izved uz šoseju ar benzīntanku pirms Zadaras, kurā var dabūt pēdējo garšīgo kafe latte. Pēdējo tāpēc, ka horvātiem jūras piekrastē ir atšķirīgs priekšstats par kaffe latte pagatavošanu, kas vairāk garšo pēc kapučīno. Un tas neskatoties uz Itālijas tuvumu, jocīgi, ne? Ceturtās dienas novakarē, pa ceļam sastopot busiņu ar latviešu numuriem, esam sasnieguši Adrijas jūru, kurā mērcējam savus sakarsušos ķermeņus, pēc kā dodamies skaistās Villa Mediterana īpašniekiem skaidrot, ka esam tie, kam uz 23. jūlijā nakti mājas atbalsta komanda ir nobūkojusi executive suite. Īpašnieks rausta plecus, meklē pa pieraksta lapiņām, klātpieskrējušais oficiants pārprasa vai mēs točna neesam Nakamuru pāris no Japānas. Pārpratumi izbeidzas, kad piebrauc īpašnieka dēls, kurš paskaidro, ka atbalsta komanda istabiņu mums rezervējusi ir pareizajos datumos, taču tikai septembra mēnesim....... Vieni saka rīts gudrāks par vakaru, mēs ar īpašnieka dēlu vienojamies, ka vakars pēc alus kausa ir gudrāks par vakaru pirms tā un rezultātā atklājam, ka kaimiņu mājas saimnieks nav izīrējis vienu istabiņu un tā šonakt stāv tukša.... Prieks maksā tikai 50 eiro, taču pretī ir istaba ar virtuvi ar visiem pričendāliem un ledusskapi un kondicionieri un tv ar 120 programmām, kuras šķirstot arī atlūztam. Kaut arī Horvātija ir sasniegta, esam nobrieduši braucienam uz Dubrovnikiem. Kamēr prātīgā pāra puse šaubās vai ir vērts kratīties vēl 260 km, skaistā puse ir pārliecināta, ka tas ir jādara. Un patiešām, ja brauciet uz Horvātiju, obligāti aizbrauciet uz Dubrovnikiem. Un uz vairākām dienām. Dienvidu gals ir skaistāks, interesantāks, mīlīgāks par ziemeļu galu gan jūras, gan cilvēku, gan dabas, gan arhitektūras, gan izklaižu, gan klimata ziņā. Hotel Lero ir par pieņemamu cenu un īsa gājiena attālumā no vecpilsētas. Mutēm vaļā staigājam pa Dubrovniku piekrasti, vecpilsētu, ostmalu, dzeram vīnu ielu restorānos un skatāmies summer festival, kas katru gadu norisinās Horvātijas burvīgākajā pilsētā. Taču motociklistiem varu ieteikt doties uz Dubrovnikiem nevis pa automaģistrāli, kas tāpat pusceļā izbeidzas bez norādes par nākamo benzīntanku, bet pa ceļu gar pašu jūru, kas no Omišas līdz Dubrovniekiem un atpakaļ ir viens no skaistākajiem ceļiem, pa kādiem ir braukts. Kalni un jūra. Puse dienas paiet gleznainā Miramare pludmalē Hotel Bellevue pakājē. Skaisti! Sestajā dienā izbaudām Splitas apkārtni un viesu namu netālu no Splitas – Podstranā, Hotel Sunce, iesaku. Starp citu, no Splitas ar prāmi līdz Itālijai tikai 8 stundu brauciens. Neaizbraucām. Līdz Krkas nacionālajam parkam ap 30 km. Arī neaizbraucām. Septītajā dienā jau esam izstaigājuši un pajūsmojuši par Trogiras vecpilsētu un aiz Zadaras, izvairoties no maksas automaģistrālēm, esam uzbraukuši uz vēl viena motociklistiem domāta ceļa, kurš burtiski gar pašu jūru ved uz Rijeku. Nu kaut vai moču reklāmas filmē. Starigradā Paklenicā mums Vicko kungs savā villā (Villa Vicko) ir atvēlējis jauku numuriņu. Paklausām arī viņa ieteikumam iebraukt Paklenicas nacionālajā parkā un Starigradā sekojot norādēm uz Veliko rujno uzbraukt divu kilometru augstumā pa asfaltētu šauru celiņu. Iesaku! Skati ir fantastiski. Astotā dienā esam izgaršojuši skaisto ceļu līdz Crikvenica, ko atklājam par labu esam horvātu atpūtniekiem, kuriem patīk ar žogu norobežotas pludmales, pārapdzīvotība, burzma, ielu muzikanti un garas, skaļas promenādes. Vienīgais, kas uzsilda sirdi ir Grah s kobasicoi – pupiņu zupa ar žāvējumiem un desiņu. Nospriežam, ka šeit varējām arī nepalikt. Taču Grand hotel ir pilsētas klusajā galā un, nostaigājušies līki, liekamies uz auss. Jā, hotelim ir garāža, kas šeit nav maznozīmīgi. Devītajā dienā jau esam Rijekā un pirmo reizi esam vīlušies. Pilsēta ir rūpniecisks centrs, nav ne šarma ne auras, kas piemīt kūrorta pilsētām. Viss tik ikdienišķs un parasts, lai neteiktu prasts. Ja vēl salīdzina ar Dubrovnikiem ....... Tik ļoti vairs negribam te uzturēties, ka tai pašā dienā dodamies uz 114 km attālo Ljubljanu Slovēnijā un, bingo, tas ir to vērts. Nepārspīlēšu, ja Slovēnija bija skaistākā valsts ar skaistākajiem ceļiem un skaistākajiem miestiem visā braucienā no valstīm, kurām braucām cauri. Arī Ljubljana ir tīra, sakopta, mīlīga pilsēta, kurā gribas atgriezties. Desmitajā dienā no Ljubljanas dodamies uz mājām pa ātro, vienmuļo šoseju un dienas beigās pēc 860 km garām Grācai, Vīnei, cauri Bratislavai (Slovākijā), Brno, Ostravai, (Čehijā) sasniedzam Katovici Polijas dienvidos. Vienpadsmitajā dienā sitam visus savus rekordus un pēc 964 km 23.00 ieripinām Rīgā. Odometrs rāda pavisam nobrauktus 4981 km. Ko varu ieteikt? Pirmais: braukt uz Horvātiju ar moci vai vispār kaut kur braukt! Otrais: noīrēt Tom Tom Rider močiem. Uzlādēts darbojas līdz 9 h bez pievienošanas aķim! Trešais: Pārāk sīki neko neplānot, visu var atrast, sarunāt, kas ir pat interesantāk! Ceturtais: Nelaidiet garām Dubrovnikus, kuri ir vairāk vērti par vienu nakti! Dārgi gan! Vienīgais iemesls, lai plānotu nakšņošanu laicīgi! Piektais: nebrauciet pa maksas ceļiem – boring!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais