visskaistākā dāvana 4

  • 2 min lasīšanai
Rīts pienāk ātri, pat pārāk ātri. Nav tādas īstas saprašanas par to, cik tad ir pulkstenis, tik redzu, ka saulei puse maliņas jau parādījusies. Mēs tiekam saukti uz aploku.Kas tad nu būs, vai govis mācīs slaukt? Nē,mums par godu rādīs, kā govij asinis notecina!!! Mammīt mīļā, man ceļi sāk ļimt, negribu ne tuvu redzēt, kā kādam lopiņam rīkli pārgriež. Tomēr draugs paliek nelokāms, man esot tas viss jāfilmē,viņš fotografēšot. Nu ko tu stiprākam padarīsi? Ieejam aplokā, tur jau gotele saķerta, viens šo tur aiz astes, otrs aiz ragiem, trešajam loks un bulta rokā. Kas tad nu būs, vai šaus pavisam nost? Nē, gotiņai uz kakla uzmet žņaugu, līdzīgi, kā cilvēkiem, asins analīzes nododot, un tad ar bultu veikli iešauj vēnā( varbūt artērijā, kas to lai zina!), apakšā paliek krūzīti- ūuuu, asinis plūst aumaļām. Kad krūzīte pilna, masajs pieliek pirkstu tai vietai, kur asinis tecēja , un,tavu brīnumu, pāris piles, un tas ir viss. Vai viņš kāds burvis? Asiņu vairs ne grama, govi palaiž vaļā, un šī, kājas mētādama, aizskrien prom. Nu labi, tas nu būtu paveikts, bet, ko ar šo krūzi darīs? Kam tas bija vajadzīgs? Atbilde nāk ātriem soļiem mazu nēģerbērnu izskatā. Šiem nav jāmāca, cits caur citu plūkdamies viņi dzer glumo šķidrumu. Lūdzu, lūdzu, nedodiet man to garšot, tikai ne asinis. Bet viņi pat nedomā mūs cienāt.Bērniem un slimajiem asinis esot kā vitamīni, veselie uz tādu dzērienu nemaz nedrīkstot cerēt.Klusa atvieglojuma nopūta no mana drauga mutes, aha, izrādās arī viņam bija bailes.Tā šis pasākums beidzies, tikai vēl kādu laiku mums skraida apkārt bērni ar sarkaniem zobiņiem un nošmulētām mutītem. Tā,nu jau saule ir krietni pacēlusies virs zemes un lopi tiek dzīti ganībās, govis, kazas un aitas- tā ir visa masaju saimniecība, Ak, jā, vēl nedaudz kukurūzas... Prasu, ko viņi ēd, ja lopus kauj ne biežāk, kā reizi nedēļā, un arī tad tikai vienu uz visu apmetni(kopā dzīvo apmēram piecdesmit cilvēku). Atbilde ir vienkārša: no rīta ēd pienu(mīlīši, kā tad var paēst no piena?), pusdienas tiek tikai pieaugušajiem, jo bērni ganos, vakariņās kukurūzas putra. Jā, šitiem ļautiņiem aptaukošanās problēmas nedraud. Skatos, kā bērni iet ganos, un man notrīc sirds, iedomājoties, ka man savu bērniņu, tādu septiņus, astoņus gadus vecu knēveli, vajadzētu sūtīt savannā. Tur taču lauvas klejo un hiēnas, par čūskām nemaz nerunājot. Vaicāju, vai mātēm nav bail. Neesot, viņas bērnus pirms tam apvārdojot, lai nekas slikts neatgadītos. Es nu gan nespētu ne uz kādiem pesteļiem paļauties, ja runa par sava bērna drošību, tomēr šie cilvēki ir citādi... Masaju dzīvē valda kārtība, draugs smej, ka viņš tādu arī pie mums gribētu. Pigu tev, mīļais! Katram vīram ir četras, piecas sievas, katru nakti šis paliek pie citas. Sievai pašai pēc kāzām ir jāuzceļ māja, kur viņa turpmāk ar bērniem dzīvos. Sievietes ir arī tās, kuras nes ūdeni(vismaz desmit, ja ne vairāk kilometrus tālu), meklē malku, taisa ēst, ceļ jaunu māju, kad vecā sāk brukt, cērt akāciju zarus, no kā taisīt sētu ap ciemu utt. Vai mūsu dāmas tomēr nevar justies kā dieva ausī? Es šādu dzīvi negribētu ne par ko. Un ko tad dara vīrieši? Vissvarīgāko darbu - viņi sargā ciemu Tas notiek, sēžot vienīgā tuvumā esošā koka ēnā un pļāpājot jaunākās tenkas, kuras uzzinātas no blakus ciema. Jā, šī pasaules kārtība nav man piemērota, tāpēc paēdam brokastis,aši novācam telti un lecam džipos. Paldies par jauko ekskuriju, paldies, ka bijāt tik atklāti un draudzīgi pret mums, mēs sūtīsim jums bildes,atā, turieties, mīlīši!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais