Ar kājām no Ventspils līdz Jūrkailnei, Liepāja

14.08.2010
7 min lasīšanai
13 foto

Atvaļinājumu pavadīt Latvijā izlēmām galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ, sākotnēji bija doma braukt uz rokfestivālu Somijā, tomēr vēlreiz pārskatot ģimenes budžetu, sapratām, ka īsti nevaram to atļauties. Lai kā tur būtu, savas brīvdienas es rūpīgi plānoju, jo šoreiz gribēju vismaz vienu nedēļu dzīvot pati sev. Aiz muguras bija saspringti trīs gadi, kas pavadīti mācoties, esot mammai, sievai un strādājot pilnas slodzes darbā, kad beidzot bakalaura diploms kabatā un darbā iespēja paņemt atvaļinājumu, mēs ar vīru sākām plānot savu nedēļu prom no civilizācijas. Radās arī mērķis: ar kājām noiet pa pludmali no Ventspils līdz Liepājai. Šī gājiena laikā nospriedām, ka ,lai vislabāk atpūstos, jāizslēdz visi mobilie telefoni un nekāda interneta, nakšņošana teltī, izbaudot dabas tuvību. Kā punktiņu uz i, rezervējām uz divām naktīm viesnīcu Liepājā nedēļas nogalei. Tomēr divas dienas pirms izbraukšanas, saņēmu īsziņu, ka atvaļinājums ir atcelts, pirmajā brīdī domāju, ka neizdevies joks, pārlasīju to atkal un atkal, līdz realitāte iesūcās, kolēģis slimnīcā, nav kas strādā. Tajā momentā manī bija visa negatīvo emociju gamma: dusmas, vilšanās, zaudējuma sajūta, gribējās kliegt, un tomēr pēc nedēļas brīvdienās tiku palaista, kā necerētu bonusu manas pēdējās darbadienas 12 stundu maiņa saīsinājās, un es no savas rūpnīcas izspurdzu kā putniņš no krātiņa. Kad pārnācu mājās, mani sagaidīja vīrs, kas it kā pa jokam ieteicās: ’’žēl, ka nevaram izbraukt jau šodien?’’ uz ko es atbildēju: ‘’Kāpēc, gan ne???’’ Ātri sametām somās vēl nesakravātās mantas, piezvanīju radiem, nododot pēdējos norādījumus attiecībā uz dēlu un kaķi, un savu telefonu lepni izslēdzu, manas brīvdienas bija beidzot sākošās. Kad sēdējām autobusā uz Ventspili apspriedām, ka esam tak galīgi traki, izbraucot 19.00 uz pilsētu trīs stundu attālumā no Rīgas, no kuras vēl būs jātiek ārā, tomēr es biežu uzticos savam sajūtām, un tikai retu reizi tās mani ir pievīlušas. Iebraucot jau labā krēslā pārsteidza ļaužu pilnās ielas, visi smuki saposušies bariņos devās centra virzienā, jo izrādās pilsētas svētku pēdējais vakars, bet mēs tieši pretēji ārā no tā, pie tam ātrā uzrautā solī, baisi likās tumšie padebeši un dzirdamie pērkona dārdi. Nonākot pludmalē jau tumsā nedomājām ne mirkli palikt tuvu Ventspilij, tomēr nosteberējot jau pāris kilometrus pa liedagu, ļāvāmies nogurumam, uzsliedami telti kapās ieslēptu starp kūmiņiem. Pirmo nakti gulējām slikti, visu laiku uztraucos vai tikai kāds mūs tomēr nepamana, mūzikas ritmu atbalsošanās no svētkiem pastiprinājās vējam uzpūšot no pareizās puses, satraukumu radīja arī negaiss un lietus, pat patīkamā čaboņa pilēm atsitoties pret telts jumtu, nespēja mani miegā ieaijāt. Jau 7.00 no rīta bijām sakravājušies un tā pa īstam uzsākām savu gājienu uz vēju pilsētu Liepāju. Atklāti sakot nekad īsti neesmu sapratusi cilvēkus, kas uz Spāniju brauc tikai lai pagozētos tūristu pārbāztā pludmalē, kur labi jāpameklē, lai atrastu vietu arī savam dvielītim, ko noklāt, ja pie mums, ir tāds skaistums, un pats labākais gandrīz nav neviena paša, ar ko dalīties visā burvībā. Var sajusties kā Paradīzes dārzā, peldoties kailai un ļaujot jūras viļņiem glāstīt ķermeni, un aizbaidīt rutīnu no laulības dzīves ar pikantu seksu liedaga smiltīs. Tomēr ir jau arī darvas karote medus mucā, kā nu bez tās, laika apstākļi varēja būt labāki. Ja pirmajā dienā, nonākot savā otrajā apmetnes vietā starp Užavas upes ieteku jūrā un Užavas bāku biju iedzīvojusies vieglos apdegumos no saules, savas baltās ādas dēļ, tad naktī piespiedusies vīram drebēju. Vējš purināja mūsu telti, ka likās aiznesīs pa gaisu, lietus gāza tik stipri, ka sitās cauri jumtiņam, kaut arī savu mājvietu bijām iekārtojuši gudri, maksimāli aizvējā, vētra bija spēcīgāka par priedēm, kas mūs centās pasargāt no brāzmām. Nākamā diena nenesa labas ziņas, vējš kaut mitējies tomēr pietiekami nemīlīgs, ka ejot likās noraus visas drēbes, ausis bija tā sapūstas, ka sāka nedaudz sāpēt, un sirdi padarīja smagāku ziņa, ka Rīgā spīd saule un valda karstums. Tajā dienā veicām tikai 8 km, jo nemitīgi bija jāslēpjas no lietus, ja nevēlējāmies gulēt slapjās drēbēs un guļammaisos. Kā vainu mīkstinošu apstākli laika dievu rīcībā var minēt Užavas bākas apskati, kas kā balta kundze atpūtas krēslā sēž pakalna virsotnē un cerīgi veras jūrā, kas zina varbūt arī brīžiem aci uzmezdama uz pludmales smiltāju pie sevis aicinādama ceļiniekus kā mēs. Par šī arhitektūras pieminekļa izpēti samaksājām par abiem 1 latu. Pa vītņu trepēm uzkāpām līdz lampas verandai, no kuras pavērās brīnišķīgs, kaut nedaudz draudošs skats, uz platformas bākas ārpusē gan drosmīgi izgājām, bet ilgi gan tur neuzkavējāmies, jo zinājām, ka vējš mūsu ausis nesaudzēs vēl visu atlikušo dienu vismaz. Kad beidzot izlēmām savu cīņu ar laika dievu labvēlību neturpināt, priežu ieskautā ieplakā uzcēlām telti un devāmies pie miera ar cerību par saulainu rītdienu. Par cerību saka dažādi, citi, ka tā ir muļķa mierinājums, citi, ka tā mirst pēdējā, mums tā nozīmēja izklīdušus mākoņus virs jūras un sārtu saullēktu nākamajā rītā. Sparīgi soļojām uz priekšu, kaut vējš mūs nelutināja, tas sitās tieši sejā, sapūšot ādu tik spēcīgi, ka rādīja apdeguma sajūtu. Cilvēkus jūrmalā tikpat kā neredzējām izņemot vietās, kas tuvu ciematiņiem vai pilsētiņām. Pārsteidza daudzas niknās zīmes, kas izkārtas kāpās brīdinot par privātīpašumu. Skatoties kartē un dabas ainavā izskatījās, ka esam Jūrkalnē, tomēr noiets nelikās nemaz tik daudz, tuvojoties atpūtnieku bariņam es saņemos pajautāt: ‘’Vai Jūrkalne vēl tālu?’’ Sieviete drusku minstinās un atbild: ‘’Kalba Lietuviška’’, kas man liek pavisam samulst, tomēr viena otru sapratām tīri labi, jo viņa norādot virzienā uz priekšu sacīja: ’’Jūrkalne’’. Turpinājām savu ceļu gar stāvkrastu ieskauto pludmali, un sapņojām par siltu zupu. Uz brīdi noņemot plecu grauzošās muguras somas un atkrītot pludmales smiltīs, es atkal sajutos kā putns brīvā lidojumā, ja nu vienīgi nebūtu sasodītā vēja. Bijām ieplānojuši papildināt Jūrkalnes ciematiņā pārtikas krājumus, un ja būs iespēja iedzert kafiju. Vadoties pēc kartes precīzi atradām ceļu, lai nonāktu apdzīvotajā vietā, bet ziņas par vienīgā pārtikas veikala slēgšanu neiepriecināja nemaz, toties bija iespēja kādā viesu namā ieturēt maltīti, tur arī dzima ķecerīgā doma padoties slinkumam un ar autobusu doties uz Liepāju. Tiesa cenas gan šajā krodziņā likās pārspīlētas. Sirdsapziņa sāpīgi ierunājas, tomēr doma par siltu mīkstu gultu ņēma virsroku. Ieslēdzu savu mobilo telefonu un sarunāju ar pasūtīto viesnīciņu, ka ieradīsimies ātrāk, un paliksim vēl vienu nakti kā iepriekš plānots. Par sodu autobusu nācās gaidīt divas stundas, apsēdāmies vientuļajā pieturā un gaidījām, vērojot garāmbraucošās mašīnas. Kaut pa Latviju esmu izceļojusies diezgan daudz, tā īsti Liepājā nebiju bijusi, ja nekaita reizi, kad cauri braucu, lai apskatītu Papi, Nīcas un Rucavas apgabalu. No autoostas uz centru braucām ar piemīlīgo tramvaju, kas atgādina Rīgas 6. maršruta tramvaju, kas, kā krekliņš pēc mazgāšanas nepareizā režīmā veļas mašīnā, sarāvies. Izvēlētā viesnīca atradās netālu no promenādes kanāla krastā (Fontaine hotel), soļojot uz naktsmītni es vēl nezināju, ka Luijam Fonteinam pieder vesela virkne biznesu Liepājā. Mēs palikām tai sauktajā mazajā viesnīcā, bet ir arī lielā: Fontaine Royal. Cena 25 lati par nakti dubultajam numuriņam un spa centra apmeklējumam lielajā viesnīca 150 m attālumā. Pasakot šo cenu daudzi iepleta acis, tik dārgi? Var jau būt, ka arī ir, bet es biju nolēmusi sevi palutināt, un ja brauktu uz kādu citu valsti, kaut vai kaimiņos vienalga iztērētu vairāk. Mūsu naktsmītne bija vienreizēja, vecā mājā ar antīkām mēbelēm iekārtota viesnīca, kas radīja mājas sajūtu, jo visas istabiņu durvis veda uz kopīgu dzīvojamo hali, no kuras pa koridoru varēja nonākt koplietošanas virtuvē un pagalmiņā, kur vakaros vērojot zvaigznes var iemalkot sarkanvīnu vai alu. Liepājā es sajutos kā cita valstī, kurā arī runā latviešu mēlē, šajā pilsētā noteikti rock mūzikas cienītajiem ir gan, ko redzēt, gan arī dzirdēt. Atmosfēra pavisam noteikti atšķiras no galvaspilsētas, un kā par brīnumu var papriecāties, ka tomēr Latviju apmeklē arī tūristi, kas kaut ko grib redzēt, ne tikai paviesoties Rīgas krogos un masāžas salonos ar ekstra pakalpojumiem. Kopumā šajā Dienvidkurzemes pērlē pavadījām trīs dienas, apskatot, gan vecpilsētu, kurā jūtama vēstures elpa, gan salīdzinoši ne tik seno Karaostu. Pirmajā dienā nolēmām apskatīt gandrīz par pamesto pilsētu dēvēto kara ostu, taču nācās nedaudz vilties, aprakstos minēts, ka tur līdzīgi kā Černobiļā redzamas tukšas ēkas, starp kurām kā oāze tuksnesī ir kāda, kurā vēl dzīvo cilvēki. Patiesībā apdzīvotās un neapdzīvotās ēkas, labi, ja ir vienādā skaitā, kaut man likās, ka pirmo ir vairāk. Salīdzinājumā ar laika apstākļiem pārgājiena laikā, Liepāja mūs sasildīja ar sauli un karstumu, ka nonākot ziemeļu fortos sajutos kā Portugāles klinšainajās piekrastēs, ūdens zaigoja zilgani zaļš un viļņi draudzīgi skalojās gar jūrā iegrimušajiem fortiem. Uz mola laiski savu lomu gaidīja makšķernieki, bet mēs beidzot sajutāmies atkal kā cilvēki. Īpašs piedzīvojums man bija Svētā Nikolasa katedrāles apmeklējums, kas atrodas Karaostas sirdī. Tā netikai ir, manuprāt, vien no krāšņākajām pareizticīgo baznīcām Latvijā, bet arī vieta, kur stingri pieturās pie vērtībām. Jau uzraksts četrās valodās pie ieejas dārzā, kas ēku ieskauj, izsaka daudz:’’ Lūdzu neienākt ar ļaunām domām.’’ Kad to izlasīju manī pamodās smaids, tas gan pazuda, jo likās ka šo kultūras fenomenu no iekšpuses man apskatīt neizdosies, jo šortos un īsos svārkos, kā arī dziļos dekoltē tērptas dāmas ienākt baznīcā nedrīkst, tas pats attiecas uz pludmales paģērbu kungiem, es šortiņos un nemaz tik piesedzošā topiņā sastingusi stāvēju pie aizlieguma zīmes, kad kāda laipna krievu tautības kundzīte apsēja man ap vidu garus lakatbrunčus, un piekodināja uzvilkt manu, ja gadījumā paliek auksts, džemperi. Es varēju ieiet katedrālē, es gan neesmu sava ikdienā tik kristīga, bet respekts pret šo vietu un kultūras glabātajiem man radās liels. Dienu šajā Liepājas daļā noslēdzām ar kara cietuma apskati, gan tikai no ārpuses, jo izlēmām tūri gida vadībā neņemt. Autobusā uz centru manī bija neliela vilšanās, ka neieraudzīju pamesto pilsētu, taču kopumā bija apmierināta ar redzēto un sajusto. Vakaru noslēdzām vakariņojot Latvijas 1. Rokkafejnīcas trešajā stāvā, kas patiesībā ir viens milzīgs balkons, no kura pavērās skats uz veco Liepāju. Mēs bijām sabijušies, ka cenas te būs pārspīlēti augstas, bet izrādījās, ka nav tik traki, daža laba vieta arī šajā Latvijas nostūrī ir daudz sālītāka. Savu pēdējo pilno dienu pavadījām kārtīgi izbaudot visu, ko Liepāja mums atvēlēja, aizgājām uz pludmali, pa ceļam apskatos ne mazums skaistu vasarnīcu, meklējām svaigi kūpinātas zivis Pētertirgū, bet neatradām, priecājāmies par Latvijas mūziķiem veltīto slavas aleju un ievērojām, ka vakarā vienā no Fontaine daudzajiem bāriem un klubiņiem uzstāsies dāņu metāla grupa '' Phonomik". Protams nedaudz kremta ziņa, ka tikai nakti pēc mūsu aizbraukšanas Fontaine rokfestivālā, starp citu, par kuru neko nezinājām pirms ieradāmies Liepājā, spēlēs grupa Skyforger, tā pati grupa, kuras izdotie albūmi mājas ir visi, bet dzīvē nav izdevies redzēt, bet tas mums sods par slinkumu, ja būtu darījuši kā plānots, ierastos tieši uz šo notikumu. Tomēr dāņus garām nelaidām, tāpēc ieradāmies uz koncertu divas stundas iepriekš pirms plānota skandināvu uzstāšanās. Laikam tālie viesi bija gaidījuši vairāk cilvēku, jo koncerts sākās ar lielu nokavēšanos, toties apmeklētāji bijām kādi 30. Lai arī biju dusmīga par novēloto sākumu, dusmas pagaisa, kad grupa sāka spēlēt. Un kā uzlikts ķirsītis uz tikko pagatavota kokteiļa bija redzamās krītošās zvaigznes atceļā uz viesnīcu. Nākamajā dienā mēs jau sēdējām autobusā uz galvaspilsētu, domas vēl bija Liepājā, kaut kas tajā pilsētā ir, es pat gribētu tur pārcelties, bet tad atkal sapņus aizbaida skarbā realitāte, skaisti jau tur ir, bet vai darbu tur var atrast?? Katrā gadījumā tā ir pilsēta uz kurieni jābrauc mūza meklēt, jo tieši tur tā uzturas vissvairāk, kas zina varbūt aizsēdējusies rokkafejnīcā, vai arī pārāk saldi apreibusi no vieglās bohēmas, kas Liepājā valda?

Ar kājām no Ventspils līdz Jūrkailnei, Liepāja

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem