Sardegna (Cagliari)

Liāna Kuzmina 14.08.2010 6 min lasīšanai

Ar Itāliju pirms tam esmu saskārusies vēl divas reizes. Sardīnija bija trešā. Katru reizi tās ir pavisam citas pilsētas, kas sniedz absolūti dažādas emocijas un pavisam savādākus iespaidus. Kāpēc tieši Kaljari tomēr kļuva mīļāka gan par romantisko Venēciju, gan par modīgo Milānu, gan par „māksliniecisko” Florenci? Jo tur es jutos kā daļa no šīs dzīves, nevis kā garām skrienošs tūrists.

Viss sākās ar to, ka mana mīļākā meitene (nepārprotiet, tā ir mana labākā draudzene) devās tur studēt ar slaveno ERASMUS palīdzību. Tā nu mums abām uzreiz tapa skaidrs, ka šā vai tā man ir jākrāj „pusdienu naudiņa” un jābrauc ciemos. Pateicoties iemīļotajam Raynair, ceļojuma biļetes man izmaksāja ap 50 latiem, tāpēc varēju priecāties, ka arī kurpēm un pāris krekliņiem arī pietiks, aaa, un neuztraucaties, arī pusdienas es ēdu kārtīgi. :)

Izlidoju es 12.aprīlī, pirmo reizi lidoju viena, taču bail man nebija, jo lidot esmu pieradusi un arī Briseles lidosta, kurā bija pārsēšanās, 2 mēnešus iepriekš kalpoja kā naktsmājas pa ceļam uz Tenerifi. No lidojuma atceros to, ka pirmo reizi saskatīju no augšas savu māju, bet par cik biju viena, nebija ar ko papriecāties. Bet nu, jā. Tātad... Lidmašīna sāk nolaisties, es,kaut arī ļoti gribējās skriet, labi pazīstot savu draudzeni, saprotu, ka man nav kur steigties, jo viņa gan jau tāpat aizkavēsies, lēnām soļoju uz izeju. Izejot ārā ieelpoju saldeno gaisu, kas piemīt dienvidzemēm (man šī smarža asociējas ar bulciņām), Lizas , protams, vēl nekur nav, taču esmu pacietīga un gaidu. Tad notiek viss kā vajag, šī smaidīga, laimīga, sarkanīgiem vaigiem, jo jau paspējusi noķert pirmos saules starus, mīļo mani bučo, tad saka - skrienam, un mēs fiksi soļojam, lai paspētu uz to pašu autobusu, ar kuru viņa tikko atbrauca.

Centrā izkāpjam ārā un es beidzot varu izbaudīt to ko nesen redzēju fotogrāfijās... kokus koši rozā krāsā uz Via Romas, palazo tipa ēkas, viss kā itāļu filmās. Līdz mājām mēs ejam kājām. Neizpalika arī bez iesvētībām – māja atrodas diez gan stāvā kalnā, es cītīgi soļoju augšup savās augstpapēžu kurpēs, kurās visu dienu nodzīvojos pa lidmašīnām un lidostām, vēl cenšos izpētīt apkārtējās mājas un to, ko katrs audzē, priecājos, kad esam pie sētas durvīm, Liza man saka, ka parasti jāiet no otras puses, kur kalns ir daudz lēzenāks. Ieejot pa sētas durvīm, pagalmā aug citronkoks. Tik forša bija sajūta, kad mēs taisijām ēst, draudzene teica „Aizej, lūdzu, lejā pēc citrona”. Vēl tur auga man nezināms augļu koks, bet es pagaršoju arī to, atgādināja kaut ko starp plūmi un persiku.

Nākamā rītā piecēlāmies ap 10, es jau jutos kā mājas, kamēr meitenes taisa brokastis, es izeju uz balkona un priecājos par visu... par sauli, par ostu, ko var redzēt, par citron un banānkokiem, par skaisto arhitektūru un par to, ka man ir tik superīga draudzene. Pabrokastojām un devāmies uz pludmali. Tik tirkīzzilu jūru es vēl nebiju redzējusi! Kā skaisto pludmaļu bildēs googlē. Pa kreisi skats uz klinti ar „sella del diavolo”. Viss ir skasti, tikai diemžēl, mazliet par aukstu, lai izpeldētos jūrā. Vispār laika apstākļi Sardīnijā ir bīstami, jo ir stiprs vējš, bet saule pietiekami karsta. Vakarā dodamies ballēties ar meiteņu jauniegūtiem itāļu draugiem, kuri man personiski lauza daudz steriotipu par itāļiem – katrs no viņiem bija pavisam savādāks, kā jau mēs visi, neatkarīgi no tautības, protams, saglabājot, sabučošanās tradīcijas un citas itāļiem rakstūrigas īpašības. Jāpiebilst, ka ir otrdiena – viena no daudzajām ballīšu dienām – atelpai ir svētdiena, pirmdiena un trešdiena.

Pārvietojamies mēs ar sabiedrisko autobusu, biļetes cena 1 eiro, un biļete der 90 minūtes visiem autobusiem, no tās kompostrēšanas brīža. Tas atkal liek aizdomāties par mūsu e-talonu sistēmu, kas man, ka autovadītājai jāizmanto ļoti reti, taču sagādā neērtības.

Pilsēta ir ļoti kopta un skaista, gan pa dienu, gan naktī. Naktīs man patika tās smaržas no ļoti daudzveidīgas augu valsts. Bastions arī uz mani atstāja spilgtu iespaidu, varbūt arī tāpēc, ka kāpām tur naktī. Daudz „China town” veikalu, ko iepriekš nekur Itālijā tā pamanījusi nebiju, varbūt nepievērsu tam uzmanību, bet varbūt tas ir kāds jauninājums, jo nesen tāds atvērās arī Rīgā.

Droši vien par tik daudzveidīgu ceļojumu jāpateicās arī itāļu puišiem, jo viņi mūs izvadāja arī pa tādām vietām, par kurām tāpat vien nebūtu ne jausmas – restorāni caur kaut kādiem iekšpagalmiem, viens no tādiem bija kāds neapoliešu restorāns, kurā kamēr gaidījām picas, pasniedza uzkodas, ar kurām man pietika lai paēstu pēc kārtējās nakts ballītes līdz 8 rītā. Skaists parks ar pāviem, kurā ieeja bija pa velti. Kaut kādi vietējie klubi – labi un ne tik labi, atceros kādu klubu, kur bija jābrauc ar māšīnu, jo tas atrādās kaut kur piepilsētā ( es uzreiz iedomājos, kaut kādu Pļavnieku klubu vai ko tādu), kur pie ieejas puiši diez gan ilgi par kaut ko skaidrojās, bet kad tikām iekšā, man likās, ka mūs uz kaut kādu sektu atveda, jo skanēja jocīga bungu mūzika, bet tad izrādījās tas bija tikai Kapoeiras priekšnesums. Taču klubs tāpat bija diez gan apšaubāms. Visbiežāk manis lietotā frāze ballītēs bija „non capisco” (es nesaprotu), ko attiecīgajā stāvokļi es pielietoju vietā un nevietā, bet tad pārsvarā ar to saruna arī beidzās, jo reti kurš „parla inglese”.

Spilgts iespaids palika no vakara, kad mēs devāmies vakariņās, kur bija vairākas studentu asociācijas, kopā ap 100 cilvēkiem, uz pili „Castello San Michele”. Es tajā vakarā jutos kā meitene no filmām – mēs sapucējušās, ap 9 vakarā braucām kalnā pa tādu lokveida ceļu, kur arvien vairāk un vairāk pavērās skats uz pašu nakts pilsētu. Skats bija fantastisks, tev priekšā liela izgaismota pils, bet lejā visa pilsēta. Iespaidu atstāja arī pašas vakariņas, viss tik zolīdi, ap 100 jauniešiem vecumā 20++, sēž pie galdiem runājās, dzer vīnu, ik pa laikam, kāds pieceļās emocionāli pasaka kādu tostu, visi aplaudē, arī uzdzied kaut ko. Es ne vārda nesaprasdama itāliski, priecājos līdzi, ka arī tā atpūšas jaunieši, kā arī šeit visi prata runāt angliski vairāk vai mazāk.

Vēl viena spilgta diena palika atmiņā, kad kāpām no pludmales bieži vērotā „sella del diavolo”. Kāpjot augstāk un augstāk, ik pēc desmit soļiem bija, aaaaah, paskaties tur un tur... jūra saules staros, pilsēta gar piekrasti... bet uzkāpjot līdz pašai augšai, tas skats ir tik ļoti fantastisks, ka tu pilnībā aizmirsti par nogurumu. Tā droši vien bija visromantiskākā vieta manā mūžā, kur es jebkad esmu bijusi. Taču ceļš lejā vairs mani tik ļoti nesajūsmināja, jo bija karsti, ūdens līdzi nebija, un tās ķirzakas visur mani joprojām biedēja. Vakars noslēdzās ar itāļu futbolspēli un skaistu rozā saulrietu mājupceļā.

Mājās man bija jādodas 21.aprīlī, taču vulkāns pagarināja manu ceļojumu vēl par nedēļu. Skaisti! Tas man deva iespēju kopā ar ESN (Europian Student Network) jauniešiem doties divu dienu ekskursijā uz „Wild Barbagia”. Braucām mēs ar 5 mašīnām uz Sardīnijas vidieni – kalnaina vide, lauki ar dzīvnieciņiem, un visu kā piemīt laukos. Pusdienas, vakariņas kā arī naktmājas pie kāda saimnieka, kurš kā vajag laukos mūs sagaidīja mazliet iereibis ar gardu gardu vīnu. Šai vietai bija raksturīgi, ka, ja tev kaut ko piedāvā atteikties tu nevari, tas esot aizvainojums, tāpēc pagaršot vajadzēju visus vīnu veidus, paštaisītu grapu, desas, gaļas, maizi, viss paštaisīts, viss bija ļoti gardi. Ekskursija man bija diez gan garlaicīga, jo itāliski es nesapratu neko, kad gids to saprata, ik pa laikam īsumā pārstāstīja arī angliski, tad kļuva interesantāk. Vakarā bija ballīte, ar ģitāru, dziesmām, dzeršanas pantiņiem utt. Liels bija pārsteigums, kad plkst 2.naktī, kad ballīte pašā vidū, visi pēkšņi sāk taisīties pie miera. Nu neko. Nākamajā dienā, mēs sapratām, kāpēc. Bija jākāpj kalnā, un atkal kā filmās – paslīd kāja akmeņi birst lejā, viena vietā jāpārlec, tad tevi uzceļ augšā un tā. Kad iepriekšējā dienā mašīnā mēs prasījām vai mēs nevaram uzkāpt tur kalnos, mums teica, ka mēs arī kāpsim, mēs domājām, ka tas ir joks. Visiem citiem, bija normāli daudz maz speciāli apavi, bet mēs ar Lizu kediņās. Likās, ka jūtu katru asāku akmentiņu cauri zolei. Bet kāpjot lejā es vienkārši šļūcu, kamēr kāds mani apturēja. Protams, tas skats no augšas ir fantastisks, gribās aizturēt elpu, tāda neaprakstāma eiforija. Galamērķis šim kāpienam uz manu lielu iespaidu neatstāja. Sākumā, pēc liela noguruma bija jāklausās gids, kurš runāja stundu itāliski, man krita ciet acis un bija ļoti grūti nosēdēt, un kopumā tas galamērķis izskatijās pēc Siguldas smilšu alām, tikai no akmens un 100 reizes lielākas. Daudz iespaidīgāki man likās skati kāpot augšā un lejā, ik pa laikam uzdziedāju Lizai arī „ I wanna stay with U an a mountain”. Jā, kāpjot lejā, bija jau tik liels nogurums un bezspēks, sākās šoka stāvokļa smiešanās. Visvairāk žēl, ka šajā ekskursijā nebija līdzi fotoaparāta, šaubos, vai ko tādu es atkārtošu vēlreiz, bet, tas katrā ziņā bija tā vērts.

Nākamajā dienā es devos mājās, un bija žēl, ka vulkāns vairs neko nevarēja darīt lietas labā.

Uzrakstīt gribējās jau sen, un beidzot no maniem izrautajiem gudrības zobiem ir arī kāda jēga. Paldies par uzmanību.