gandrīz Šveice (tikai Bohēmijas un Saksijas)

  • 6 min lasīšanai
  • 35 foto
Man patīk kalni. Gan ziemā, kad var ar slēpēm laisties lejā. Gan arī vasarā, kad baltās sniegotās virsotnes kontrastē ar koši sārtajām rododendru pļavām. „Treknajos” gados braucām staigāt pa Austrijas un Šveices Alpiem. Šogad meklējām kādu tuvāku un lētāku ceļojumu. Izvēle krita uz Sudetu kalniem Čehijas un Polijas pierobežā. Klāt vēl pieķērām Saksijas Šveici. Braucām divatā ar mašīnu. 1.diena Pievakarē dodamies ceļā, izbraucam no Jelgavas ap plkst. 17 un pēc divām stundām esam Kauņā, tur paēdam vakariņas (cepelīni – ņam, ņam) un dodamies tālāk. Priekšā gars ceļš – nakts brauciens cauri Polijai. Arī naktī ne vieglo auto, ne arī lielo tālbraucēju uz Polijas ceļiem netrūkst.. Smagie gan joņo – pa apdzīvotu vietu (drīkst uz 50km/h) mēs braucam uz 70 km/h, lielā fūre aiz mums taurē, midžina ar uguņiem un vēl apdzen! Agrā rītā sasniegta Wroclava, tad uz bāņa – uin aiziet! Vēl pāris mazie kalnu ceļi un apm. Plkst. 11 esam sasnieguši galamērķi – Čehijas kalnu kūrortpilsētu Špindleruv Mlyn. Iekārtojamies viesnīcā Westend hotel, pāris stundas atgūstam spēkus un pievakarē apskatām pašu pilsētiņu. Šeit mēs pavadīsim četras naktis. Pilsētiņa ir neliela. Gandrīz katrā mājā – viesnīca vai viesu nams, restorāns vai picērija. Katrā ziņā sameklēt apmešanās vietu un vietu, kur paēst vakariņas nav problēmu. Mēs izvēlējāmies ēst vietās, kur pasniedz čehu nacionālos ēdienus, jo picas un pastas var dabūt visur. Ēdiens un arī čehu alus ir labs – gan garšas, gan arī cenas ziņā. 2.diena Šodien esam nolēmuši iekarot Čehijas augstāko virsotni Šņežku (1602m). Varianti ir vairāki – varam braukt ar mašīnu uz citu pilsētu un tad kā japāņu tūristi ar pacēlāju augšā un lejā. Varam ar autobusu uzbraukt augstāk kalnos un tad pa zilo taku pastaigājoties aiziet līdz virsotnei. Mēs izvēlamies grūtāko variantu – „Old Bucherov path” – turp un atpakaļ apm. 25 km. Pirmie 6 km samērā stāvi. Pēc pirmā asfaltētā kilometra ceļu nomaina skujām klāts meža ceļš, tad šaura akmeņaina taka. Apkārtne kļūs aizvien akmeņaināka un mežonīgāka, skats pāri ielejām plašāks un iespaidīgāks. Beidzot pirmais posms pievārēts. Papriecājamies par skaisto skatu no atpūtas laukuma un dodamies tālāk. Turpmākie 4-5 km būs vieglāki – samērā lēzeni. Lai arī augstums ir tikai apm. 1470, apkārtnē izskatās kā tundrā – purvājs, mazi, nīkulīgi kociņi, vietām nelielu priedīšu audze. Pēdējie 1.5 km ir stāvākais un grūtākais kāpiens – ceļš ir šaurs, nelīdzens un akmeņains un pilns ar cilvēkiem, kas dodas gan augšup, gan kāpj lejā. Beidzot esam augšā! Tā īsti darīt te nav ko, apejam apkārt, pāris bildes, un dodamies atpakaļ. Atpakaļceļam izvēlamie citu maršrutu. Sākumā ir labi – ceļš brīžiem ved nedaudz augšup, nedaudz uz leju. Bet pēdējie apm 5-6 km jau liekas pa daudz – visu laiku uz leju pa diezgan stāvu akmeņainu taku. Zābaki sāk spiest. Par sevi liek manīt veca ceļgala trauma. Līdz beidzot – urrā! – esam viesnīcā! Vēl tikai nomazgāties, tad vakariņas un gulēt! 3.diena Pamostamies, laukā līņā smalks lietutiņš. Paēdam kārtīgas brokastis (zviedru galds ar samērā plašu izvēli un pēc vēlēšanās arī viens no četriem siltajiem olu ēdieniem). Šodien brauksim uz Adršpašsko klinšu parku. Uzstādam navigāciju un dodamies ceļā. Navigācija mūs veiksmīgi izved cauri vairākām pilsētām un pēc 50 km esam klāt. Samaksājam par mašīnas stāvvietu (80kronas pa visu dienu), nopērkam biļetes (60 kronas katram pieaugušajam) un ejam iekšā. Izskatās skaisti – neliels ezeriņš, klinšu stabi kā no zemes izauguši, taciņas, strautiņš. Interesantākajiem klinšu stabiem doti nosaukumi, - pastaigājam pa Gotisko ceļu, nonākam Ziloņu laukumā, apskatam klinšu kapelu, sasveicinamies ar Birģermeistaru un viņa sievu, izlienam cauri Peles alai. Izstaigājot un izkāpelējot visu parku pienāk vēla pēcpusdiena, braucam uz viesnīcu. Šonakt Māte-Daba sagādājusi izrādi – gaismas šovu „negaiss kalnos” . Pusi nakts rūc un zibeņo. Atliek stāvēt pie loga un smaidīt. :) 4.diena ataust saulaina. Zila debess, spoža saule. Pēc brokastīm dodamies meklēt Elbas jebšu Labes sākumu.(Kad vēl Latvijā sastādīju maršrutus, man bija grūti sameklēt, kā angliski saucas Elbas izteka. Jāmeklē „Pramen Labe”). Šoreiz izvēlamies vieglo variantu. Pirmo posmu uzbraucam ar pacēlāju Medvedin. Tālāk neliels gabaliņš jāiet pa asfaltētu ceļu, kas nav visai interesanti. Toties vēlāk – ļoooti skaisti skati uz klintīm, nelielo Pančavas upīti un ūdenskritumu. Var manīt, ka šis maršruts ir populārs – ceļā satiekam gan pavecus pārus, gan ģimenes ar maziem bērniem, gan jauniešu grupas. Neliels kāpums mijas ar kritumu, un taisniem gabaliem. Salīdzinot ar pirmās dienas gājienu – viegla pastaiga. Labes izteka izveidota kā īsts tūrisma objekts – te ir gan to pilsētu ģērboņi, kuriem cauri tek Labe (Čehijā) un Elba (Vācijā)., gan atpūtas vieta un informācija, gan ar aku atzīmēta upes izteka. Nomazgājam mutes Labē, padzeramies, apēdam kādu līdzpaņemto augli un dodamies atpakaļ. Pa citu ceļu, protams. Līdz Špindleruv Mlyn 10.5 km. Kādus 2 km no iztekas Labe „lec” no kalna lejā – tas ir ūdenskritums, kas vairākās kaskādēs sasniedz 250m augstumu. Skati – brīnišķīgi!. Ejam lejā pa kalnu taciņu, blakām čalo upe, uzēdam mellenes. Šīs dienas bilance – patīkama pastaiga, 18 km, skaisti skati, daudz bilžu, saulē apdeguši pleci. 5.diena Šodien braucam prom no Špindleruv Mlyn uz Saksijas Šveici. Lai nav jāpērk vinjete braukšanai pa bāni, navigācijai liekam sameklēt mazos ceļus. Tas arī lieliski izdodas. 182 km pa maziem un ļoti maziem ceļiem, apkārt pilsētām prasa divas ar pusi stundas. Esam Hrensko. Mūsu mērķis – lielākā dabīgā klinšu arka Eiropā Pravčická brána. Internetā esmu sameklējusi maršrutu – apm. 15 km kājām + 1.5 km ar laivu pa Kameņecas upi. Noliekam auto stāvvietā un sākam soļot. Sākumā jāiet gar šosejas malu, pēc apm 1 km nogriežamies uz meža ceļa, kurš ved augšup. Esam uzņēmuši pamatīgu tempu. Un pēc nepilnas stundas kāpiena ieraugam klinšu arku. Izskatās iespaidīgi. Samaksājam 75 kronas (jeb 3 eiro) un izstaigājam ierīkotās pastaigu takas un skatu laukumus apkārt arkai. Skati ir katras iztērētās kronas vērti. Izpriecājušies un safotografējuši ejam tālāk. Noskaidrojam, ka laivu piestātne jāmeklē ciematā Mezna. Ejam pa lēzenu, gandrīz taisnu taku gar klintīm. Iet ir viegli un 5 km attālais ciemats Mezni Luoka sasniedzams ātri. Informācijas centrā (neliels kiosks uz stūra) sieviete gados pietiekami labā angļu valodā sīki izskaidro kā atrast laivu piestātni. Gar šosejas malu jāiet līdz Mezni, un tad aiz viesu nama neliela taciņa ved lejup. Eja un ejam, un ejam! – cik dziļi tad tā Kameņecas upe ir! Beidzot ieraugām tiltu. Pārejam pāri un ejam gar upes malu. Kameņeca ir mežonīga – lieli klinšakmeņi, sakrituši koki, augsti klinšu krasti. Laivu piestātne. Atkal 3 eiro un kāpjam laivā. Laivinieks – liels vīrs čehu un vācu valodā stāsta jociņus. Mūsu zināšanas šajās valodās ir nekādas, tomēr, zinot krievu valodu, čehiski nojaust var. Brauciens ir jauks – laiva lēni slīd, apbrīnojam apkārtējās klintis, laivinieks noorganizē arī ūdenskritumu. Pēc minūtēm 20 piestājam Kameņecas labajā krastā un jākāpj ārā – „kungiem pa labi, dāmām pa kreisi, sievasmātēm taisni”. Vēl nedaudz jāpaiet un esam pie mūsu mašīnas.. Hrensko ir pie pašas Čehijas – Vācijas robežas, un abpus ceļam saceltas tirgus būdas. Aizgājām apskatīties – vienas vienīgas ķīniešu preces un ķīnieši arī tirgo (un mēs cerējām uz čehu suvenīriem!) Varam braukt tālāk, uz viesnīcu Saksijas Šveicē. 6.diena Pamostamies. Līst. 15 grādi. Nav sliktu laika apstākļu, tikai jāsameklē piemērots apģērbs un varam braukt uz Konigsteinas cietoksni (festung Koenigstein). Lietus pamazām pāriet, bet aukstums gan paliek. Cietoksnis uzcelts kalna galā, redzams jau pa gabalu. Nopērkam biļetes, paņemam arī audiogidu (pieejams daudzās valodās). Cietoksnis ir būvēts un pārbūvēts daudzu gadsimtu garumā. Interesantākais – aka, kura izbūvēta 15xx gadā dzeramā ūdens ņemšanai 152m dziļumā. Un tika šim mērķim izmantota līdz 1967. gadam. Un pārtikas un vīna pagrabs, kurā bijusi lielākā vīna muca – ar ietilpību 240 tūkstoši litru. Uz pēcpusdienu laiks noskaidrojas, sāk spīdēt saule un kļūst siltāks. Cietoksnis ir apskatīts, izlemjam vēl aizbraukt uz miniatūru parku. Tādā esam bijuši gan Briselē, gan Lugāno, patika. Aizbraucam uz Stad Wehlen, ar kuģīti pārceļamies pāri Elbai un ejam uz miniatūru parku. Vīlāmies, pat ļoti. Tās dažas pilis miniatūrā vēl kaut cik izskatījās, bet klintis – nu galīgi nekas. Mierinājumam pilsētiņas centrā apēdām garšīgu saldējumu. 7.diena atkal ir silta un saulaina. Šodien mūsu plānos ir skaistākais balkons Eiropā – Bastei. Var manīt, ka populārs tūrisma objekts – mašīnu un cilvēku daudz, daudz arī kafejnīcu un suvenīru veikaliņu. Paskaties pa labi – skaisti. Paskaties pa kreisi – vēl skaistāk. Lejā Elba met savus līkumus. Pāri upei kalnā varens slejas Konigsteinas cietoksnis. Upes līkumos satupušas mazās pilsētiņas ar dakstiņu jumtiem un vecām baznīcām. Izstaigājām visas takas un taciņas. Papildinām fotoalbumu ar skaistām bildēm. 8.diena braucam uz Drēzdeni – Saksijas galvaspilsētu, sauktu arī par Ziemeļu Florenci. Drēzdenes vecpilsētā ir skaisti atjaunotas vecās ēkas – baznīcas, pilis, un turpat blakus – sociālisma laika klucis – „kultūras pils” . Daudz kur notiek būvdarbi. Mēs pastaigājām pa pilsētu, apskatījām Frauenkirche baznīcu, uzkāpām tās tornī. Bijām Cvingerā, porcelāna muzejā. Pēc kultūras programmas pastaigājām arī pa veikaliem, neliels šopings un tad jau arī viss. Braucām uz mājām. Atkal nolemjam braukt cauri Polijai naktī, jo tad tomēr satiksme tur ir krietni mazāka nekā dienas laikā. Apmēram 1300 km un “home, sweet home”.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais