Aostas ieleja, Itālijas Alpi

Rolands Ramiņš 14.08.2010 4 min lasīšanai

Ceļojums sākas ar Air Baltic lidojumu Rīga - Zenēva - esam nolēmuši, ka tā ir tuvākā vieta, lai pēc nosēšanās tiktu ar auto līdz Alpiem Itālijas pusē. Pēc kartes esam izpētījuši, ka attālums līdz mūsu noskatītajai apmešanās vietai - Itālijas kalnu kūrortam Courmayeur ir ap 110 km, un izrādās, ka karte mūs nav pievīlusi. Lidostā dodamies pēc sava rezervētā auto, kur autoīres darbiniece mums piedāvā auto, kas īsti neatbilst tam, kas it kā bija pasūtīts, bet beigās jau izrādās, ka mūsu Nissan Notte ir ideāls auto kalnu apceļošanai, lai gan mūsu jau tā nelielās 2 ceļojumu somas knapi ietilpst tās bagāžniekā, bet galvenais, ka iekšā ir, un uz priekšu!:) GPS mūs ved uz tuvāko šoseju, kas ved Alpu virzienā, tomēr pamanāmies paskriet garām kādam pagriezienam un tas izrādās liktenīgi - tā vietā, lai trauktos pa šoseju, dabūjam lēnā garā izbraukt cauri visai ženēvai, bet par cik mums nekur nav jāsteidzas, par to īpaši neskumstam - tieši otrādi, par cik sievai tā ir pirmā reize šajā pilsētā, pie reizes aplūkojam pilsētu. Kad nu beidzot tiekam uz šosejas, nepaiet ilgs laiks, kad sākam just kalnu tuvumu, līkumojam pa ceļu, kas ved arvien augstāk kalnos un tad jau pēc kāda brīža tuvojamies Monblāna tunelim, par kuru droši var veidot Discovery raidījumu - prātam neaptveramās būves. Tunelis savieno Franciju ar Itāliju un ir 11,6 km garš un ir izcirsts Monblāna kalnā. Pēc liela ugunsgrēka, kas tajā plosījies vairākus gadus atpakaļ, avarējot vairākām mašīnām un prasījis 12 cilvēku upurus, drošība iebraukšanai un kustībai unelī uzlabota - mašīnas tiek laistas ik pēc 20 sekunžu intervāla un braukt nedrīkst lēnāk par 50 un ātrāk par 70 km/h, pie tam jāievēro 150 m distance - īsti nav saprotams, vai tas tiek kādā veidā kontrolēts, bet lai nu būtu...kad beidzot izbraucam otrā pusē, izrādās, ka mūsu galamērķis turpat vien ir, dažu minūšu brauciena attālumā. Pamatīgi gāž lietus, apgrūtinot mūsu iespējas pajautāt pareizo ceļu garāmgājējiem, jo GPS mūs spītīgi noved kādā vieta, kur no mūsu viesnīcas nav ne vēsts. Kad trešais riņķis caur mazo pilsētiņu ir izmests, un aptaujāti 3 vietējie iedzīvotāji, kuri nesaprot ne vārda angliski, pamanam kādu iebrauktuvi, kurai jau 3 reizes esam braukuši garām, un mūsu viesnīcu iebrauktuves galā. Visas vietas mazajā autostāvvietā aizņemtas, taču viesnīcas saimnieks laipni pārvieto savu Mini Cooper, un vieta mūsu Nottei atrodas. Viesnīcu apsaimnieko itāļu pāris - Patrīcija un Alessandro, kas protams, padara visu palikšanu ļoti mājīgu un ar personisku piesitienu - iepazīstamies pie registrēšanās un tiekam sirsnīgi uzņemti viesnīciņas iemītnieku pulkā. Dodamies uz savu istabu un iekārtojamies - viesnīca ir tipiska kalniem, vienkārša, bet mājīga - ir viss, kas vajadzīgs labai atpūtai, un pats galvenais - ar fantastisku skatu uz kalniem ,kuri šeit ir rokas stiepiena attālumā. Slēpotājiem, kas katru ziemu pavada šādos Alpu kūrortos, tas nešķitīs nekas īpašs, bet mums, kas šādos kalnos esam pirmo reizi, skats liekas elpu aizraujošs.:) Virsotnēs redzams sniegs, kas augusta sākumā šķiet gana eksotiski. Arī lietus pārstājis, un dodamies izpētīt mazo pilsētiņu. Neko daudz gan nepaspējam apgūt, jo esam izsalkuši, tāpēc atrodam pirmo pēc skata " garšīgo" picēriju un dodamies vakariņās-picas ir īsti itāliskas, un arī apmeklētāji ir vietējie, tātad esam trāpījušī pareizi! Kārtējo reizi pārliecinamies, ka jo vairāk vietējo, jo ēdiens garšīgāks un nav orientēts uz tūristu pievilināšanu, jāizvairās no vietām ,kurās pieejams " tourist menu". Pēc vakariņām nav vēlēšanās pēc kādām aktivitātēm, dodamies uz viesnīcu, kur degustējam vietējo, Aostas ielejā darināto vīnu, un dodamies pie miera.

Nākamajā rītā pēc brokastīm metamies virsū viesnīcas saimniekam, lai stāsta, ko šeit var darīt un kas būtu jāapskata, un viņš ar lielu labpatiku mums sniedz veselu gūzmu informācijas un apgādā ar kaudzi karšu, bukletu un citas informācijas. Nolemjam pirmajā dienā doties uz Val Veny, kas ir viena no vietējām kalnu ielejām, kas piemērotas staigāšanai un Alpu skatu baudīšanai. Braucam ar auto pa līkumaino uun kalnu skatiem pārbagāto ceļu augšup, līdz mašīnām tālāk ceļš ir liegts un jāsāk kājāmgājiens. Ceļš ved augšup kādus pāris kilometrus, kuru laikā iespējams izbaudīt visu Alpu krāšņumu - klintis, kalnu upes, ūdenskritumus utt. Pārējie gājēji gan izskatās tādi nopietni ekipējušies - kalnu zābaki, mugursomas, dažiem nūjas utt, mēs ejam parastā apgērbā, kājās parastas botas un nejūtamies nekādā veidā sliktāk kā pārējie...Pēc šo pāris kilometru pievārēšanas nonākam pie jaukas kafejnīcas, kurā atpūšas visi kalnā kāpēji un kur iespējams izbaudīt Alpu pļavas skatus un fotoaparātā nofiksēt krāsu spēles - pļavu zaļo, debesu zilo, un sniega balto. Pēc neliela brīža uzsākam atpakaļceļu pie savas Nottes, un saprotam, ka ceļš, kas veda augšup, lejā kāpjot, ir pieveicams 3 reiz ātrāk un nemaz nav tik garš, kā likās. Atlikušo dienas daļu veltam pilsētiņas apskatei - caur to ved galvenā iela - Via Roma, kurā sakoncentrēti gan brendīgie, gan vienkāršie veikali, kuros tāpat cenas stipri pārsniedz " Eiropas vidējās", tāpēc ar iepirkšanos neaizraujamies, un izbaudam saulrietu pilsētiņas centrālajā laukumā, paēdam vakariņas un dodamies uz viesnīcu.

Nākamā diena - pēc saimnieka ieteikuma dodamies uz citu ieleju - Val Ferret, kuras svarīgākais tūristu piesaistes punkts ir gaisa tramvajs, kas uzved 3,6 km augstumā - sanāk gan gaidīt kādu stundu, kamēr sagaidam savu kārtas numuru, lai dotos augšup. Vagoniņi līdzīgi kā pie mums Siguldā, toties skati neaizmirstami un iespaidīgi. Jo augstāk braucam, jo aukstāks paliek, līdz virsotnes tuvumā termometrs rāda +6 grādus, tātad T-kreklā gluži nav ieteicams braukt.:) Kad ierodamies virsotnē, visapkārt kalnus klāj sniegs, un skati ir iespaidīgi.

Pēc gaisa tramvaja ekskursijas dodamies tālāk izpētīt šo ieleju - nonākam pie neskaitāmiem kempingiem, kas slejas kalnu upes krastā, kur iespējams arī pamakšķerēt upes foreles. Izstaigājam iespējamās tūristu takas, izbaudam kalnus visā to krāšņumā, un tad atgriežamies viesnīcā. Apmeklējam vietējos suvenīru un pārtikas veikalus, lai apgādātos ar suvenīriem un vietējiem sieriem un vīniem, kas tomēr kaut kādā veidā garšo savādāk nekā pārējās Itālijas produkti, vismaz tā liekas:)

Par cik esam nolēmušī visu tā jau īso atvaļinājumu nepavadīt vienā vietā, nākamajā rītā startējam ceļā uz Turīnu - tuvāko no Itālijas lielajām pilsētām, kas atrodas ap 150 km attālumā. Pa ceļam iebraucam Cogne, kas ir vēl viens Alpu ciematiņš, kur iespējams baudīt skaistus Alpu skatus un izbraukāt kalnu ceļus, kur vienā pusē civilzācija, otrā pusē aiza...un fantastiski skati.

Turīnā GPS mūs vadā apkārt pilsētai, un brīdī, kad jau liekas, ka nepareizāks maršruts vairs nevar būt, izved mūs taisni uz viesnīcu. Iekārtojamies, un dodamies īsā apkārtnes apskatē, kas saistīta ar gastronomiskām interesēm, bet tad saprotam, ka ir iestājusies siesta - visi sevi cienošie ēdināšanas iestādījumi ir slēgti no 14:30 līdz 19:00...nākas gaidīt, līdz restorāni atkal atveras, un tad tiekam pie vakariņām, kuras gan itāļu izpratnē sākas labi ja ap deviņiem.:)

Nākamo dienu veltam pilsētas apskatei - apstaigājam pilsētas centru, kur sakoncentrētas itāļu viduslaiku arhitektūras ievērojamākās vietas un tad jau arī ceļojums ir galā. No rīta sēžamies mašīnā un mērojam ceļu atpakaļ uz ženēvu - kopumā 260 km, kas gan pārsvarā ved pa ātrgaitas šoseju, bet varam izbaudīt vēlreiz kalnu skatus un tad jau esam atpakaļ izejas punktā. Tikai, braucot vēlreiz cauri Monblāna tunelim, saprotam, cik ļoti mums ir paveicies turpceļā, jo automašīnu rinda Francijas pusē izskatās vismaz 2 stundu garumā...