It`s the JUNGLE out there!!! .... (atkal mana dienasgrāmata) 4. daļa NOBEIGUMS

  • 6 min lasīšanai
12.10 sešpadsmitā diena Iebraukšana agri no rīta (pl.6.30) uz „Cruz del Condor”, lai varētu apjūkot kanjonu no tā labākā punkta. Protams, nav jau Lielais Kanjons, bet tik un tā tas ir un paliek kanjons! Iemesls kāpēc vispār devāmies uz turieni, bija vērot lidojam majestātiskos kondorus. Kā izrādās – kondori ir kkas līdzīgs maitas putniem, nevis ērgļiem (kā es to visu laiku biju domājusi)... bet lieli gan! Spārnu atvēziens (aizmirsu kā tas īsti bija LV, bet domāju, ka sapratāt mani) ir līdz pat 3 m... un dzīves ilgums, attīstība vispār ir diezgan līdzīga cilvēkam, ir tikai viena atšķirība – tie ir putni!!! Gaidījām jau varen ilgi viņa (kondora) uznācienu, jau no pl.7.50... ar tēvu pat uz klints kā kondori uzsēdāmies...gaidījām... nu it kā kkas maziņš un balts pašā apakšā, t.i. 1 km zemāk tur planēja, bet tā īsti tomēr nevarēja saprast. Un tieši tad, kad visiem jau apnicis gaidīt un daudzi jau atmetuši cerības – skaistais milzis pēkšņi izlīda it kā ne no kurienes. Visu mūžu esmu apbrīnojusi lielos kalnu valdniekus (protams, vairāk gan tie bija ērgļi, bet šitie daudz neatšķirās)! Brīžiem likās, ka viņš par mums visiem tikai ņirgājās – nogaidījām 1.40 h un te pēkšņi viņš izšaujas debesīs, arvien augstāk...augstāk... un pazūd tālēs zilajās! Atpakaļceļā jau redzējām kondoru pāri planējot debesīs virs preinku, inku u.c. terasēm kanjona iekšienē. Sniegs...tādu arī atpakaļceļā uz Arequipa atradām (kalna, ceļa maliņā). Pikošanās prieki pabaudīti un lielais nogurums līdz pat Arequipai. Ar Jolantu nolēmām noriskēt un aiziet nelielā ekskursijā (nu tā 1h) pa Arequipas centru vienas pašas. Pilsēta...pagaidām, salīdzinājumā ar pārējām, šķiet vissakarīgākā (Cusco nav tālu no pirmās vietas), tīrākā un mierīgākā. Tikai viena bīstama padarīšana, kas laikam nav izbēgama, ir ceļu (ielu) šķērsošana... bez skriešanas un bļaušanas neiztikt! 13.10 septiņpadsmitā diena Nu nakts, maigi sakot, mokoša – beidzot dabūju visu vīrusam nepieciešamo baktēriju devu, „pārķēru” to no Jolantas... un nu mokas ar drausmīgām kakla sāpēm, sliktu dūšu un nespēku! Par laimi, iesnas tikai tādas nelielas! Vulkāni. Majestātiskie vientuļnieki. Lai arī daži no tiem vēl aktīvi, toties vilinoši! Tāda „neliela” ekskursija pa Arequipas klosteriem, katedrālēm un baznīcām... vienīgais, ko varu pateikt – indiāņu mākslinieki brīžiem pat var konkurēt ar dažiem pasaules klases meistariem! – ne tikai altāru grebšanā, bet arī gleznošanā u.c. mākslas darbiem! Juanita. Vēl viena vēlme piepildīta! Tik daudz bija lasīts par viņu.. un te nu viņa ir! -20 grādu aukstumā – divās stikla kastēs. Pat esot viņai blakus, kaut arī gaisma pavisam švaka... tomēr tik un tā var iedomāties, cik skaista viņa bijusi... lai arī kā viņa nav tikusi nogalināta, tomēr mirusi kā inku princese – majestātiski... bez sāpju pazīmēm nevienā ķermeņa daļiņā! Cieņa viņas priekšā milzum liela, jo viņa bija viena no tām, kas upurējās visas savas tautas labā. Santa Catalina klosteris. Arhitektūra! Oriģinalitāte! Nu labi, šoreiz piekritīšu, ka spāņiem šajā ziņā savs talants ir! Viss klosteris kā maza pilsētiņa – pat ar ielu nosaukumiem! ... nu vismaz šīm mūķenēm pavisam četrās sienās nav jāpaliek, kaut arī noteikumi brīžiem pat stingrāki ir bijuši, nekā citos klosteros... šeit liekās, ka dzīve viņām kaut nedaudz krāsaināka un pilnvērtīgāka bijusi! 14.10 astoņpadsmitā diena Škrobe par to, ka viena riebīga saaukstēšanās neļauj komfortabli un jauki izbaudīt atlikušās ceļojuma dienas! 9 h nomocītas busiņā, ceļā uz Nasku. Ceļš tīri interesants -> labajā pusē vai nu klintis (vulkāniskas izcelsmes) vai arī smiltis...smiltis...daudz smilšu...tuksnesis..., kreisajā pusē Klusais. Prieks. Sajūsma par to, ka beidzot esam labi ja līdz 100-200 m.v.j.l.. BEIDZOT var elpot!!! 15.10 deviņpadsmitā diena Naskas noslēpums – Naskas līnijas. Kkas neizprotams... vilinošs! Rītu izbaudījām pietiekoši, pirms došanās lidojumā paspējām gan pasauļoties, pagulēt... pat filmu par Nasku iesākām skatīties! Lidojums. Pilots – ērglis (kā Arnis teica). Nosēdināja mani blakus pilotam... un aiziet! Nu...līnijas... brīžiem likās, ka būtu bijis daudz labāk apskatīt tās nelidojot apkārt, bet iespaidi tik un tā – nu tādi dīvaini... ar daudz jautājumiem, apbrīnu, vēlmi pieskarties. Pilots. Kā jau mačo – parādīja mums arī rozi (līniju, vienu no līniju zīmējumiem), nu tip tādu kā ekstru. Sajūtas būtu bijušas vēl labākas, ja no lielās kratīšanas nepaliktu slikta dūša. Vēl nedaudz un pilotam būtu seju pievēmusi! Bet visā visumā – man patika! 3h brauciens uz Paracas. Viesnīca. Pa pirmo! Paša okeāna krastā. Folkloras danči, nu gluži kā mūs gaidījuši! Tikai neliela sirdssāpe par to, ka jau rīt ceļojumam beigas. Nu labi – mājās jau gribās. Jau sen gribās... bet tomēr! Te nodzīvotas, t.i. Peru nodzīvotas jau 20 dienas... 20 dienas!!! Peru bija mūsu mājas, un nu viss! Atkal aukstā LV... slapjā, aukstā LV! Kaut arī mājas un ģimene, ... bet slapjā, aukstā LV! 16.10 divdesmitā diena Nu ko, pēdējā diena skaistajā Peru! Iespējams (bet neesu par to diezgan pārliecināta), šonakt virs manis lidinājās kāds Malārijas ods (nu ok, ods ar Malārijas infekciju), nu intuīcija tā teica..., bet, par cik biju no viņa noslēpusies zem segas, vecais pārdomāja... aizgāja labākas asintiņas pameklēt. Pēdējā ekskursija šajā ceļojumā – „kruīzs” pa Kluso, vērot putnus un roņus (jūras lauvas). Nu neteikšu jau, ka visp dzīvē pavisam tuvu būtu redzējusi kādu kruīza kuģi, taču šie jau nu tiešām tādi nebija – parasti 25-30 vietīgi „kuterīši”. Nu ko, devāmies ceļā! Pagadījāmies „nelielā” čehu bariņā ar čehu gidi...tā kā īsti to info, ko viņa stāstīja, nesapratu. Bet nebija arī sevišķi liela vajadzība! Šoks! Par to, ka salas (kas tur cik milj gadu jau pastāvot – esot paši pirmie kalni) – pilnas ar visdažādākajiem putniem – albatrosi, kaijas (laikam), pelikāni, pingvīnveidīgie un kondori!!! Nu labi, no tā jau tas lielais šoks nebija..., bet no guano gan. Jā, tieši tā – GUANO! Gluži kā filmā Eiss Ventura 2... tagad nebrīnos, kāpēc Džims Kerijs tajā filmā nepārtraukti viebās! Guano...tās nav tikai sikspārņu kakas, tās ir arī citu lidveidīgo kakas... vēl pietam lielā daudzumā, it īpaši uz šīm salām! Smirdoņa! Labāk neprasiet! It īpaši tad, kad laiva, es atvainojos, „kruīza” kuģis tik ļoti sašūpojās, ka atliek lūgt Dievu – nepievemt blakussēdošajām čehietēm klēpi. Par ko man nemaz nebūtu īpaši žēl! Piedodiet! Roņi (jūras lauvas)...arī kā lauvas – visu salas iemītnieku karaļi – tā arī uzvedās. Nu nav nekāds brīnums – uz salas viņi ir lielākie iemītnieki. Un guļ...tad pakasa ausi... rūc... pa cilvēkiem nekāda interese... jau šos eksotiskos radījumus atskatījušies, var bez kompleksiem vāļāties tālāk... nu, vai arī mēģināt ar viļņu palīdzību savu masu uzcelt uz klints :D Pusdienas. Vienas no labākajām visā ceļojumā (nu jau vairs neatceros, cik reizes šāda veida tekstiņus esmu teikusi). Carlos mūs aizveda uz vecu hasiendu – San Jose – savā laikā šeit dzīvojusi varena ģimene ... ar tūkstošiem vergu un tagad, kā noprotu, vergu pēcteči te saimnieko (visi melnie)... atvēruši tādu kā nelielu hotelīti ar restorānu. Ņammmm... 17.10 divdesmit pirmā, pēdējā diena Mājupceļš. Laikam jau mums noveicās ar to, ka lielākā daļa lidojuma paiet naktī, t.i. braucam visu cauru nakti... un vēl no rīta nedaudz. Līdz ar to nakti noguļam kā nakti un no rīta ceļamies kā parasti, protams, izgulēties jau nevar kā horizontālā gultā, bet tomēr! Nosēšanās. Trauma uz kādu laiciņu. 30 min pirms nosēšanās Amsterdamā, pilots paziņoja, ka jau otrās pacelšanās laikā no Bonaire (salas, uz kuras nolaidāmies pēc 3 h lidojuma), esot kkas noticis ar vienu no bremzēm un nolaišanās būšot nedaudz grūtāka kā parasti, nu viņš skaidroja – nedaudz straujāka bremzēšana. Vispār jau būtu bijis labi, ja viņš vispār neko nebūtu teicis. Man, cilvēkam ar ļooooti izteiktām fantazēšanas spējām nu tādas lietas sāka nākt prātā – šasijas noplīsīs, lidmašīna sāks šļūkt bez riteņiem, ietrieksies lidostā utt. Bet tad atcerējos, ka man takš tagad ir savs „sargs” uz kājas (spalvas un stirnas pēdu nospiedumi simbolizē drošu ceļu)...tādā veidā sevi nomierināju. Nosēšanās bija tik klusa kā vēl nekad... ja neskaita abu mazuļu nepārtraukto raudāšanu. Bet nu... nu labi! Ja godīgi, tad prieks, ka tā nosēšanās tomēr sanāca tāda „mīksta”... bet nu stresiņš jau par nosēšanos Rīgā vēl ir – nu neliela trauma, kā sacīt jāsaka. Vēl tieši 50 min līdz mājām! Sajūtas?! Dīvainas... nu teikšu tā, kādi mani secinājumi: Ceļojums tik tiešām bija izdevies – paspējām 20 dienās apskatīt Paru gan Z, D, A, R. Nu visu labumu! Nu labi – tās 20 dienas tomēr ir par daudz un savā ziņā arī pietiekoši, jo pietiek arī visu apskatīt...to svarīgāko. Piepildīju milzum daudz savu vēlēšanos – gan pabūt indiāņu ciemā, izbaudīt šamaņa rituālu, iemērkt kājas Klusajā okeānā, salīt lietus mežos (džungļos) līdz ādai, staigāt basām kājām pa džungļiem... āaaa jauki! Redzēt Maccu Picchu. Vienīgais, ko nepaspēju – biju nolēmusi, ja jau esmu Latīņamerikā, vajadzētu iemācīties dejot salsu. Nu ok, tā kā jūtu, ka šī nav pirmā un pēdējā reize šajā kontinentā, gan jau vēl paspēšu. Atpakaļceļā ienāca doma prātā, par cik spāņu valoda tāda skaista, skanīga, šajā valodā runā gan Amerikā (Latīņ), gan Eiropā, moš aiz gara laika sākšu to mācīties. Bet pagaidām to tikai izsaku kā varbūtību! Peru. Lai arī nabadzīga valsts – man patīk! Nu un, ka visi brīdina par uzbrucējiem un nedrošību uz ielām... es paspēju būt daudzās pilsētās un to daudzajos nostūros, kur pat vietējiem neiesaka iet.. nu labi, nestaigāsi jau apkāries ar dārglietām, izaicinot noziedzniekus, bet katrs sev pelna iztiku kā māk!  un, lai arī visi uzbāžās – nopērc to, nopērc šito... nu man patīk tā valsts tā vai šitā! Kaut sit mani nost! Nezinu, kas tieši, bet patīk! Pat nedaudz skumji braukt mājās! Bet LV ir un būs manas mājas! Kā teicu Armando, džungļi bija un ir mana kaislība un nevis – kādreiz tas būs mans sapnis atgriezties, bet tas IR mans sapnis atgriezties! Kā teicis savulaik Ž.P.Sartrs: „Peru ir sagrābis manu dzīvi, lai pārvērstu to savējā. Rakstot to visu un atceroties, es vairs nemanīju, ka eksistēju, ka eksistēju nevis vairs sevī, bet viņā; ikvienas manas kustības jēga atradās ārpusē, tur, man tieši pretī – viņā; es vairs neredzēju savu roku, kas vilka burtus uz papīra, pat ne teikumu, ko rakstīju, - bet aiz tā, otrā pusē papīram, es redzēju sevi džungļos, kur turpināju šo kustību, es vienoju eksistenci. Džungļi bija un ir manas esības jēga (viena no), tie bija atbrīvojuši mani no manis pašas. Ko es tagad darīšu? Galvenais – nekustēties, nekustēties... Ak!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais