It`s the JUNGLE out there!!! .... (atkal mana dienasgrāmata) 3. daļa

  • 5 min lasīšanai
7.10 vienpadsmitā diena Nu vot tad, kad atklimatizācija jau pavisam atgājusi un kuņģī stumt var jau visu pēc kārtas, atkal pienāk pēdējā diena, un šoreiz – Cusco. Paspējām apskatīt vēl pāris svētās inku vietas Sacred Valley un tad devāmies arī uz Urubamba. Daba šeit ir vienkārši baudāma! Visas tās ielejas... inku terases uz kalniem, paši kalni (daži ar sniegotām virsotnēm)... augi, it sevišķi skaistie, ziedošie kaktusi! Nu skaisti! Manējais ir ķīselis!!! Pisac tirgus. Beidzot kkas tāds, kas nav citās vietās! Kkas oriģinālāks. Protams, Kolumbiešu džeki mani savaldzināja ar saviem garajiem, tumšajiem matiem un noslēpumainajām brūnajām acīm... nu nevarēju atturēties kko neiegādāties no viņiem, bet tas ir tā vērts! Smiekli. Sasmējāmies par to, ka drīz mums visiem būs fobija no peruāņu tirgiem, jo nav vairs tāda vieta, kurai neizejam cauri tukšām rokām. Atpakaļceļā ieskrējām nelielā mājas „fabrikā”, kur nogaršojām 2% kukurūzas alko... mmm... tādu es varētu dzert visu cauru dienu! Sauc – Chice (nu kaut kā tā). Iemēģinājām arī pāris inku spēlītes... njā... tā ir civilizācija, kuru es apbrīnošu vēl ilgi – viņi pat savas izklaides iespējas ir izkopuši!!! 8.10 divpadsmitā diena Mainām atkal atrašanās vietu. Šoreiz uz 3835 m augsto Puno. Sākumā jau likās, ka 9h brauciens autobusā būs mokoš bez gala, bet kkā tomēr nemanot tas laiks arī pagāja, jo diezgan veiksmīgi tika brauciena laikā izkārtotas nelielas ekskursijas pa neskaitāmajām inku vietām un muzejiem. Neliels depressions uznāca pie pēdējās apstāšanās vietas – inku muzeja. Pats muzejs atrodas, atļaušos teikt nožēlojamā pilsētelē 100 km attālumā no Puno. Tur mazs puisēns ubagoja naudiņu... it kā jau zinu šitos mazo bērnu viltīgos jociņus vieglāk „nopelnīt” naudiņu, bet šis bija pavisam cits gadījums, kas salauza manu sirdi... mazajam puisītim kkas bija nodarīts ar mazajām rociņām – vai nu 60 – 70% viņa pirkstiņi bija nodedzināti vai arī nokosti!!! Neuzņēmos izpētīt..., bet pats trakākais, ka rētas, traumētās vietas... pat nevar pateikt vai sadzijušas. Galvenais, ka izskatījās, ka vispār nekādu medicīnisko palīdzību viņš tā arī nav saņēmis. Skumji! Pēc 9h un 2 min (ļoooti precīzi) brauciena, beidzot esam Puno. Augstums atkal pārvarēts tikai ar nelielām galvassāpēm. Brīžiem pat šokē tas, ka zinot savu slimīgo organismu, kas vienmēr dumpojās... vispār nekādu nepatiku pret šo ceļojumu neizrāda! Tas priecē! Beidzot pēc 3 dienu „atpūtas” no neta... beidzot tam tiku klāt! Cik jauki parunāt ar savējiem! Prieks, ka visiem visā plašajā pasaulē – Zviedrijā, Ēģiptē, Latvijā un arī Peru iet labi! 9.10 trīspadsmitā diena... kulminācija mūsu visu attiecībās Pirmais rīts, kad gandrīz visi viens otram gatavi rīklē ķerties. Iemesls tam visam ir tas, ka esam pārguruši no agrajiem rītiem un negulētajām naktīm no augstuma. Pat es šonakt pirmo nakti nevarēju gulēt, jo asinsvadi degunā nedaudz pārplīsuši, nāsis iekšā sāp, kad šņauc degunu – nāk asinis un ieelpojot caur degunu, liekās, ka asinsvadi vēl plīsīs! Nakti centos elpot gan caur muti, gan aiztaisot degunu... nu šausmas! Biju tuvu asarām! Par cik daļa no mums jau bija pārliecināti par to, ka negribam vairs nekur doties, sliktākajā gadījumā atlikušo nedēļu dzīvot, piemēram, Iquitos. Es jau biju pilnībā gatava par mūsu domu ziņot Armando... moš pa blatu visu arī nokārtotu. Nu pagaidām – laivā pa Titicaca ezeru sūdzību vēl nav! Paspējām arī apciemot vienu no Titicaca ezera peldošo salu ciltīm (Uros). Nu dzīvošanas loģika tīri interesanta! 1) pati sala ir veidota tikai no meldru saknēm un slāņos saliktām niedrēm, ko ik pēc kāda laika nomaina; 2) ja kāda no ģimenēm sastrīdas, šie vienkārši paņem un savu salas daļu atzāģē nost no otras; 3) ja vēlās spēlēt volejbolu vai futbolu – salas sapludina kopā; 4) ja meita vai dēls apprecoties pārvācās pie laulātā – savu māju šie arī savāc ar visām savām pekelēm. Viss diezgan vienkārši atrisināms! Un vēl kāda ekstra – gandrīz visās būdiņās (pārnēsāmajās) ir arī pieejams TV un radio – enerģiju šie gūst no saules bačām, nu ok, kvalitāte nav sevišķi laba, bet galvenais jau lai bildi rāda! Titicaca ezers tik tiešām ir zilākais ezers pasaulē, ja ņem vērā to, ka zilāku ezeru pa šo neesu redzējusi un ticu visam, kas rakstīts nelielajā bukletā pa šo vietu. Tikai laiks kā vienmēr var būt labāks – tā jau viss būtu ok, ja tikai vējš nepūstu tik auksti! Brrr... Nez vai kāds ticēs, ka 16 grādus pa meridiānu no Ekvadora Jolanta ir saaukstējusies un mans kakls jau arī sāk ziņot par to, ka kkas nav kārtībā. Bet gan jau eikaliptu sauna būs nākusi pa labu! 10.10 četrpadsmitā diena Nakts. Patīkams pārsteigums – siltās pudeles, ko ņemt līdzi gultiņā... it kā jau dīvaini, ka DAmerikā dod tādu siltumiņu, bet saistībā ar to, ka naktis te ir neciešami aukstas – diezgan mīlīgi! Vispār jau atmosfēra šeit – Casa Andina Titicaca Lake viesnīcā ir īpaša – tas tāpēc, ka viss šeit notiek dabas saaudzēšanas gaisotnē – visa elektrība uz saules baterijām, karstais H2O ar jāgaida kādas 5 min līdz vispār nonāk mūsu rīcībā. Nav nekāda trokšņa – tikai tas, ko paši izraisam. Nu medusmēnesim vieta nr.1! Pirmā diena... PIRMĀ DIENA, kad nav jāceļas pēc modinātāja, jāceļ augšā visi pārējie, lai paspējam nomazgāties un aiziet pabrokastot. Bet tik un tā režīms tomēr ir iegājis asinīs – šorīt pat bez modinātāja bijām augšā pl.5.40... bet nu kkā novilkām līdz tiem pl.7. Saule, brūna āda, šūpuļtīkli – beidzot to varam izbaudīt pat augstu kalnos... bet kas par daudz, tas par skādi! Tikai atpakaļceļš nedaudz nogurdinošs – 40% ceļa no 160km – SMILŠU (un Latgalē tad smilšu ceļi ir universālā kārtībā!). Bet dēļ tā relax, kas tika piedzīvots, tas tomēr ir tā vērts! Pirmo reizi nokļūstot viesnīcā – prieks to māju vispār redzēt. Atteicāmies arī no šodienas paredzētajām ekskursijām – kārtējo reizi bija paredzēts vērot akmens krāvumus  Tā vietā – personīgi es, aizgāju uz zālīti, kaut arī ilgi neko te nevar tāpat padarīt – augstums par sevi ziņo! Bet vismaz kkas! Un sauna!!! ĀAAAA!!! Atkal ar eikaliptu! Arī no saunas asinis degunā vairs nav jūtamas... protams, tikai kādu pusstundu... 11.10 piecpadsmitā diena Tā vien sāk likties, ka ar katru rītu bez modinātāja ceļos arvien agrāk – šorīt jau pl.4.45... toties tam visam ir viens plus – redzēju vienu no skaistākajiem saullēktiem savā mūžā – virs Titicaca ezera. Lielākā daļa, t.i. 7h pavadītas mašīnā – ceļā uz nākamo pilsētu – Chivay. Iespējams, būtu šeit jau nonākuši kādu stundu agrāk, ja izbraucot no Puno negadītos tiešā ceļā skolotājiem – protestētājiem, kas dēļ cīņas par augstākām algām, nu samērā lielā ceļa gabalā bija sametuši gan ķieģeļus, akmeņus, stiklus, sadauzījuši pudeles... nu vienvārdsakot – lai arī kā visi to visu nenestu nost no ceļa, izbraukt to nebija iespējams, jo jau kādus 200 m uz priekšu učuki jau meta nākamos akmeņus. Nolēmām labāk atteikties no viena muzeja apmeklējuma un labāk maukt pa apvedceļu... Sasniedzām vienu no augstākajām virsotnēm – 4.910m atzīmi. Augstums sevišķi nebija jūtams, jo tā mīļi sakot, mūsu jaukā gide Andrea pirms lielā augstuma iedeva „pamēģināt” kokas lapas to īstajā lietošanas veidā – zelēt kopā ar pelnu izcelsmes akmeni. Sajūtas.... hmmmm... nu pēc kādām 5 min mēlei bij tāda nedaudz anestējoša sajūta... nu un protams, augstums vairs galvu nespieda kopā... tas arī viss! Nu karstie avoti! Mmm... ja nebūtu apsvilināta visa ķermeņa priekšpuse – būtu pavisam dievišķīgi... bet arī tāpat to varēja tik baudīt un baudīt – masāža...nu pa pirmo! Vakariņas. Nu ko tur vēl piebilst – nu kā vienmēr tik labas, ka nebaidāmies pārēsties  Vietējā mūzika grupas Colca Churis izpildījumā un danči. Mūzika! Labi, ka nopirku CD! Kečua valodā... mandolīnas, bungas, stabules! Tas ir jādzird, lai saprastu! Jau trešo reizi šajā ceļojumā paspēju uzdejot arī ar dejotājiem... laikam jau smaids līdz ausīm, bet tagad tāda eiforija!! COLCA CHURIS!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais