Piecas dienas ar velosipēdu no Kuršu kāpas līdz Stelmužei - ceļa piezīmes

Iveta Glužģe 11.08.2010 12 min lasīšanai 16 foto

1.dienaRīga-Liepāja-Nidasciems

No rīta mosties agri agri ai cik agri, lai pagūtu uz busu Liepājas virzienā ar cerību pierunāt šoferi pieņemt divus velosipēdus. Gandrīz nokavēt, jo no rīta rodas doma iztīrīt ledusskapi pirms nozust aptuveni nojaušamā virzienā uz aptuveni nojaušamu laiku. Un tā nu es, cilvēks, kurš principā uzskata, ka no rīta ir jāguļ, ceļas piecos, lai gatavotu omleti pēc labākajām M. Rītiņa receptēm "Ja jums mājās nekā nav, atverat ledusskapi un izņemat vistas fileju... " Atrodas arī tomāti un čupa zaļumu un, ak jā, olas arī, omlete taču. Tas viss nonāk un pannas plkst. 5:45. Pēc stundas no autoostas aties buss, es joprojām kārtoju somu un cepu omleti. Somā šķiet beidzot ir savietots viss vajadzīgais, pilnīgi droši, ka arī kaudze nevajadzīgā, bet to noskaidrosim ceļa gaitā. Soma sakārtota, omlete gatava, bet man jau pirms desmit minūtēm bija jāsāk ripot. Telts plecā un lidojums uz autoostu pāri krustojumiem neskatoties luksoforiem acīs. Paguvu.

Šoferis ne tikai neiebilst vest abus divriteņus, bet pat palīdz tiem ērtāk iekārtoties. Līdz Liepājai četras stundas. Aiz loga paliek Jelgava, Dobele, Skrunda, Grobiņa un rau jau baltie vēja ķērāji klāt, esam atbraukuši. Buss pilns ar bīčpārtijistiem - viņiem prātā jūra, saule, mūzika un alus. Mums jūra, saule un ceļš. To, ka saules maz nebūs, to sapratām jau izmantojot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Izmaldamies cauri pilsētai, uzlipdamies ar ūdeni, daudz ūdens, ūdens par maz nekad nebūs. Uztaustām veloceliņu, nu var izslēgt visu pasauli, ceļš sācies. Kā jau Latvijā, veloceļš smuki izripina mūs līdz pilsētas robežai un pārtop par apgrauztas šosejas malu. Labi, galu galā Akautkurš tur no Liepājas uz Lietuvas robežu nav tas satiksmes pilnākais haivejs Latvijā. Ceļš kā jau armijai būvēts, taisns kā stiga, tikai bez meža, pēc kura sākam ilgoties jau pēc pirmajiem divdesmit kilometriem.. Vējš, draugaļa, tieši sejā, saule - tieši turpat.. Pēc stundas sajūta, ka galva vārās, bet plāns ir līdz vakaram tikt līdz robežai, tāpēc pāris saujas ūdens matos un ceļš turpinās, joprojām taisns, saule joprojām bez apžēlošanas iespējām, draugaļa joprojām tieši sejā.

Muitnieku baznīca, vienkārša balto silikātķieģeļu dzīvojamā mājā, kurai piebūvēts pusstāvu augsts tornītis un voila, ir tapusi baznīca. Nīcas baznīca vispār bez torņa toties ar piebūvi skatuves māksliniekiem. Rucavas tornis sarkans kā kurzemnieču brunči un altāris ozolā griezts. Rucava gan maskējas mežā un ceļa rādītāju teiktajā 42. km tās pilnīgi droši nav. Starp baznīcām saule, ceļš un beidzot ieslēgts kondicionieris - mežs un pat upe, kura paņem pirmo sviedru devu. Kā jau pirmajā dienā - kājas, kājas, rokas, rokas un, lūk, jau robežas tornis pavīd starp priežu galotnēm. Braukt tālāk līdz Sventoji vai palikt Nidasciemā? Tiek pieņemts lēmums nakšņot Nidas ciemā - tie tikai nieka 4 km no ceļa uz kartes. Kamēr atrodam izeju pie jūras četri pārtop par astoņi un pat četri km pa ceļu, kas ir kaut kas vidējais starp smilšu bedri un veļas dēli nav tas pats, kas 14 km pa asfaltu, bet griezties atpakaļ būtu muļķīgi, tāpēc uz priekšu pakaļ dakterim. Šķiet visa piekraste ir aizslēgta un atslēga ir nolauzta, bet beidzot tiek pamanīta sprauga privātmāju nocietinājumos un pāri pļavai, pāri smilšu kalnam un varam ļauties jūras dvesmai. Pievienojamies leišiem, kuri sacēluši mājas gandrīz vai jūrā iekšā, mūsējā gan atšķirībā no viņu nav stacionāra, bet šonakt varam nakšņot ekskluzīvā lokācijā - liedagā. Savādi daudz cilvēku gan nekurienes vidū, kas pēc būtības ir Nidasciems. Ekskluzīvajai lokācijai piedien ekskluzīvas vakariņas - desmaizes un baltvīns no Rucavas veikala krājumiem. Absolūta romaņtika - saulriets, viegli viļņi un viegls vīns (kurš gan mūsu pašdarbības rezultātā ir tapis vēl vieglāks, ar dāsnumdāsnu ūdens piedevu) - noķiķinam un pirmās dienas nogurums ņem virsroku, aizmiegam, lai pamostos no tā, ka vējš grib savākt mūsu māju ar abiem mums piedevās, virs jūras negaiss plosās. Nekas, tiek atrasti nopietnāki mietiņi un māja vējam netiek atdota.

2.diena Nidasciems - Kuršu kāpa

Rīts gan atnācis ar vēju, ar pērkonu, bet bez lietus. Ai, miegs tik salds, bet jādodas ceļā pirms saule sāk iznīcināt visu dzīvo. Iepriekšējās dienas + pāri trīsdesmit kaut kā nekārojas vēlreiz izdzīvot. Alleluja, ceļš līdz šosejai pa greideri sen neredzējušo inženiertehnisko būvi, kā jau dodoties atpakaļvirzienā, ir sarāvies. Robeža, kura izskatās tik noskumusi, aizvērtām acīm, noraugās garām slīdošajās ēnās un, kā izrādās, esam nokļuvuši uz maksas ceļa, bet no meža neviens ārā nelec un naudu neprasa. Uz kartes iezīmētos veloceliņu pagaidām gan nemanām, bet šoseja no apgrauztas kā uz burvju mājienu ir pārtapusi par priecējoši gludu izstrādājumu. Garām paslīd Būtiņģes termināļa baltās ievārījuma bundžas un Velo Route 10 ir klāt, vēl mirklis un ir klāt arī Sventoje. Atgriešanās civilizācijā šoks, tik daudz lietuviešu vienkopus es neesmu redzējusi kopš bērnības ģimenes izbraucieniem uz Jūras muzeju. Viņu tiešām ir daudz un viņi visi ir vasarnieki, jo pati pilsētele ir kempings, pilnīgi visa – zaļi, zili, dzelteni krāsotas 70. gadu kempinga mājiņas. Sajūta, ka esam pārcēlušies laikā un vietā. Tā jāizskatās amerikāņu kempingam pēc padomju filmu radītajiem priekšstatiem. Perfekts tā iemiesojums realitātē – manuprāt pietrūkst tikai amerikāņu 70. gadu ševroletu , Uldaprāt – žiguļu, lai taptu par ideālu padomju ēras atpūtas bāzi. Un visas šis 70. gadu estētikas vidū deviņstāvu dievnams un altārgleznu tapšanas stadijā. Prātā iešaujas doma, ka tie deviņi stāvi ir kempings mūkiem, jo pati baznīcēniem pieejamā telpa aizņem labi, ja pusi visas ēkas tilpuma. Veloceliņš veikli izripinās no koka būdiņu labirintiem un viegli viegli nogādā mūs Palangā. Braucēju, ka biezs un puse no viņiem nomas riteņu lietotāju, un trīs ceturtdaļas braucēju vāciešu, kāpēc viņu tik daudz uzzināsim tikai vakarā jau dzerot alu Kuršu kāpās kafejnīcas teltī, pagaidām cenšamies izvairīties no sadursmēm. Draugaļa pierimis un ir atrasts veids kā aizbiedēt sauli – atliek tikai ieziesties ar pretsaules losjonu. Ja ieziežos tikai es – top mākoņains, ja ieziežamies abi – apmācas un sāk līt.

Palanga sagaida ar pirmo lietusgāzi un karuseļiem. Mīl lietuvieši karuseļus no sirds, turpmākajā ceļā sastapsim vēl vismaz piecus karuseļu plačus, atsakāmies tomēr no domas palūkot pilsētu no putna skata, izstaigājam molu. 70. gadu sajūta turpinās, jo ik pa brīdim pāri liedagam atskan megafona pastiprināta balss, kura informē par drošības noteikumiem pludmalē un pieejamajām atrakcijām. Sirsnīgi bez gala. Salīdzinot ar Palangu mūsu Jūrmala ir elegances un stila iemiesojums, bet tas netraucē izbaudīt promenādi. Vēl viena lietusgāze, kura tāpat netraucē mums turpināt ceļu pa velotaku uz Klaipēdu. Ik pa brīdim smidzina, bet ceļš ir gana skaists, lai par to neiespringtu.

Pilsētā iebraucam ar vieglu izsalkuma sajūtu un vēlmi sameklēt vietu, kur šo sajūtu remdināt. Top atrasts tūrisma informācijas centrs, kurš par brīnumu vēl ir atvērts, bet šķiet meitene īsti neizprot, kas ir budžeta ēdinātava, iedod vecpilsētas kartīti un aizsūta mūs uz Berga bazāra ekvivalentu. Tas lai paliek vācu tūristiem, mēs atrodam pagalmiņu, kurā iesildās grupa, tiek skaņoti instrumenti, vingrinātas balsis un ekselenta virtuve par saprātīgu maksu. Koncertu gan nesagaidām, vēl kārojas atrast pilsvietu un pārcelties uz Kuršu kāpu. Jā, jā Klaipēdai nav pils, bet ir pilsvieta, brustvēru ietverta, ar pils ostu, un tas viss atrodas praktiski līdzās ostas teritorijai, ja pavisam precīzi, tā ir ostas teritorija. Un te prātā ienāk Rīgas osta, kuru sargā kā vecmeita savu nevainību, atšķirība jūtama un ne Rīgai par labu nāk salīdzinājums– šeit osta dzīva, ar restorāniem, cilvēkiem un pat daudzzvaigžņu viesnīcu ar skatu uz veco pilsostu, kura pilna visu izmēru un formu buru un ne tikai laivām. Par simbolisku samaksu pārceļamies pāri Kuršu marei, nu jāsameklē vieta mājas būvniecībai – lēmums doties uz priekšu, gan jau kaut kas acīs iekritīs. Kad nokļūstam līdz cilvēku radītajai kāpai, saprotam, ka tā tik trausla, ka negribas ar savu māju izjaukt šo līdzsvaru. Tā nu minamies tik uz priekšu, garām pazib norādes - vīriešu pludmale, sieviešu pludmale, ģimeņu pludmale, nūdistu pludmale, viss sadalīts, taciņas saliktas pāri lielajam smilšu kalnam un vienas tādas taciņas galā vasaras kafejnīcas telts, kurā nolemjam uzjautāt, kur te varētu telti uzsliet pārāk netraucējot bioloģisko daudzveidību. Kafejnīcas saimnieka vārdiem runājot – mozhno vezde, no nelgzja (tulkojums tiem, kas piemirsuši kr. val. - varēt var visur, bet nedrīkst), bet uzzinājis, ka uguni kurt negrasāmies, dod visnotaļ derīgus padomus, par kuriem patencinājuši un uzzinājuši, ka kafejnīca darbojas līdz brīdim, kad saimnieks iet gulēt, dodamies realizēt tos dzīvē. Pēc kāda pusotra kilometra ieraugām savas Pūkpriedītes, kuras aicināt aicina, lai to ielokā taptu māja, ne nu gluži no sprunguļiem, kā Ī-ā, bet gana viesmīlīga, kaut gan viesmīlība jāsadala ar skudrām, bet bez tām nu nekādi. Atstājam mantas mājā un dodamies atpakaļ, jāpagaršo taču leišu alus.. Ai, kas par vakaru tas izvēršas, galu galā esam vienīgie klienti un tā pļāpās ar saimnieku pie alus un ķiploku grauzdiņiem stundas aizrit nemanot. Un gluži nemanot mainās nākamās dienas plāns – ja bija doma aizripināties līdz muzejam palūkot delfīnu izrādi, tad nu šis plāns tiek nolikts maliņā, jo saimnieks izstāsta par mirušajām kāpām, kurās, viņš pats gan nav bijis, bet kuras esot nu ļoti skaistas un, ja šeit Smiltaines tuvumā pludmales ir sadalītas, tad tālāk ir sovsem sovsem dikij pljaž (pavisam pavisam mežonīgs liedags). Ap vieniem beidzot atvadāmies, uzzinām, ka kafejnīca sāk savu darbu tad, kad saimnieks modīsies, un dodamies nakts melnumā Pūkpriedītes meklēt un pēc pavisam neilgas maldīšanās atrodam gan. Otrā ceļa diena ir noslēgusies.

3.diena Kuršu kāpa – Klaipēda

Rīts ir klāt. Vēl tik rīta tēja/kafija, somas atstājam pie viesmīlīgā leiša, kura vārdu tā arī neuzjautājam, un vieglā ekipējumā dodamies pētīt Kuršu kāpu. Delfīni un pingvīni lai paliek citai reizei, mūsu ceļš uz otru pusi. Veloceļš vienkārši pasaka – izvijas gar kāpām, garām izdegušajam spoku mežam, cauri Pinus sylvestris L. mežiem. Pretsaules losjons tiešām strādā – saule nomierinājusies, droši vien kaut kur citur upurus meklē. 20 kaut kurā kilometrā vajadzētu būt jūras kraukļu kolonijai, bet norādes nekur nemana, labi, lidojam tālāk garām Jodkrantei, partijas uzdevums sameklēt tās „nu ochenj krasivije kopas”, kurām slavas dziesma tika dziedāta vakar vakarā.

Viņam bija taisnība – mēness ainava, smilšu kalni, vēja dziesma.. Kāpas, kuras apēdušas visu savā ceļā, piecas paaudzes cilvēku, kuri bēguši no tās līdz padevušies. Skaistums tā tīrākajā izpausmē. Bez vārdiem. Sāk parādīties autobusu vesti tūristu bari (joprojām ¾ vāciešu ), tas kā signāls mums – atpakaļ uz ceļa. Atpakaļceļā Jodkrante ar tās kalniem un downhill 50 km/h (sveiciens Tour de France vīriem), patencinām saimnieku par somu pieskatīšanu, un atpakaļ uz prāmi. Teorētiski ir doma noķert vilcienu uz Šauļiem. Kur Klaipēdā dzelzceļa stacija nav ne mazākās nojausmas, bet vai tad tas ir šķērslis? Staciju atrodam un ieminamies tajā tieši laikā, lai pamātu ar balto mutautu pēdējam vagonam, kurš pazūd aiz līkuma.

Saule pavisam nobijusies no mūsu krēma un atsūta lietu, bet, tā kā cilvēks nav veidots no lietusūdenī šķīstoša materiāla, tikai noskurināmies un pakustinot pelēkās šūniņas tiek sameklēts pirmais ceļā pagadījies viešbūtis un prasīts, kur šeit var pa lēto pārlaist nakti. Sajūsmas vērts ir tas entuziasms ar kādu mazu ekskluzīvu viesnīciņu dežurējošie administratori steidz palīdzēt izmirkušiem, mazliet ceļa apņurcītiem budžeta ceļotājiem. Rezultātā ar no telefona grāmatas izplēstu karti rokā, kurā iezīmēts Klaipeda in Your Pocket sameklēts off-centra viešbūtis, dodamies meklējumos. Tagad mēs zinām kāda izskatās ne tikai Klaipēdas vecpilsēta, bet arī Purvciems, Teika un Jugla. Cerība, ka tur varētu atrasties viesnīca, vēl ir dzīva, bet vai tur būs kāds brīvs numurs ir neziņas miglā tīts, bet, kas neriskē, kā zināms, pat cerības uz šampanieti pazaudē. Šampanieti mēs nedabūjam, bet luksa divistabu numuru par smieklīgiem 140 litiem gan.

Tā riņķojot pa Kuršu kāpu un Klaipēdu svelmei mijoties ar lietu noripināti gandrīz 100 km, kājas brēc par savu eksistenci, bet jāaiziet vēl ekskursijā uz Akropoli. Mjā, tādā veikalā es vēl nebiju bijusi, ja saliekam kopā Spici, Alfu, Olimpiju un vēl kas nu mums skaitās tie milzveikali, ir tad labi, ja puse no Akropoles sanāktu. Viss, pēdas piesaka streiku, laiks doties pie miera mūsu 90jos gados iekonservētajā luksa numurā Klaipēdas Purvciemā.

4.diena Klaipēda-Šauļi-Rokišķi

Šodien būs vilcienu diena, tāpēc laisks rīts, kurš galu galā aizved mūs nu jau pa pazīstamo ceļu līdz Klaipēdas dzelzceļa stacijai – šoreiz vilciens mūs gaida un baltie mutauti var palikt kabatās. Pēc dažu minūšu nervozēšanas mūsu zirdziņi arī dabū oficiālu atļauju ceļot dzelzceļa vagonā, jo izrādās vilcienā ir ierobežots skaits riteņu vietu un būtu bijis vēlams tās rezervēt iepriekš (tā aiz auss liekamā viela pārdomām turpmākajiem braucieniem un braucējiem). Toties zirdziņus sagaida īpaši norīkots puisis, kurš viņus palīdz iecelt, jo trepes tik stāvas, ka pat pašiem, lai ietiktu vagonā, nepieciešamas zināmas alpīnisma iemaņas. Sliedes dun, ainava aiz loga mainās un pēc pāris stundām klāt Šauliai – šeit vēl pēc pāris stundām būšot vilciens tālāk – uz Rokišķiem, kas šodienas mērķis ar tālāku skatu uz Stelmuži. Izmantojam šīs pāris stundas, lai izpētītu pilsētu. Pilsēta, kuras acis ir noskumušas un nogurušas, klejojot pa ielām tas jūtams, varbūt vainojams karstums, bet nē – tā tomēr bezcerība, kas gaisā. Meklējam saules pulksteņus, vienu atrodam uz savādas baznīcas sienas – tā tik atjaunota, ka pazaudējusi savu elpu, tīra, gaiša, bet neelpo. Pulkstenis uz sienas rāda vietējo laiku – starpība ar to, kas dzīvo uz rokas – kādas stundas četras. Ceļš kā magnēta vilkts aizved un Velosipēdu muzeju, vieta, kur var sapņot neaizverot acis. Ja aizvērs, tad šķiet pārcelies, un jau esi kaut kur posmā Klaipēda-Vladivostoka, vai klejojot kaut kur pa Āfriku savā pasaules apceļošanas tūrē, uz ceļa pilnīga brīvība – tikai tu, ceļš, tavs nogurums, pārsteigums un pilnas acis prieka... Elpa aizrāvusies, bet mums laiks atgriezties stacijā, tieši laikā, lai ieraudzītu, kā pienāk tramvaja vagons, kurš izrādās ir vilciens. Vēl pāris stundas ceļa, vēl mazliet skrejošo ainavu aiz loga un esam klāt. Pēc kartes šodien veikts vislielākais attālums, spidometri gan rāda tieši pretējo, dienas beigās nepilnus 30 km tie rādīs.

Rokišķi – kabatas izmēra pilsētiņā, izrakstītiem slēģiem, kaltiem baznīcas vārtiem, muižu, kura saimnieka acīm noraugās uz galveno laukumu, klusu un pēc zāles smaržojošu. Maiznīca, kura iekārdina ar tikko ceptas maizes smaržu, izvēlamies kūku un jāripo tālāk, lai, vēl pirms saule norietējusi, sameklētu vietu naktsmītnei, šķiet jāsamierinās ar domu, ka tikt līdz Stelmužei tomēr netiksim. Izmaldamies, pa kartē neiezīmētām takām, līdz atrodam daudz maz gludu papuves malu. Mēnestiņš, čigāniņš pār laukiem lūkojas, odi nozum miega dziesmu – rīt būs gara diena.

5.diena Rokišķi – Stelmuže – Daugavpils

Pamosties ar ceļa prieku, ar smaidu apseglot zirdziņu un atpakaļ un šosejas, kā izrādās nemaz tik trauksmainas, kāda tā šķita iepriekšējā vakarā. Piejūras līdzenās takas nu pārtapušas Austrumlatvijas (Lietuvas) augstienē, ceļš gar un pāri un apkārt pakalniem izvijas. Garšīgs ceļš, izbaudāms un pēc mirkļa jau klāt Obelai (Ābeļi, manuprāt, tā skaistāk skan) ar baznīcu kalna galā un vīriņu, kurš uzrodas nez no kurienes un pēc īsas sarunas latviešu/lietuviešu valodā (viņš - lietuviski, es - latviski) tiekam iekšā, lai kārtējo reizi pieredzētu, ka pat necila āriene katoļu baznīcās spēj slēpt īstu brīnumu, kas cilvēku rokām radīts. Patencinām vīriņu un laižam no kalna lejā, kur kalna piekājē brūnā zīme uz muzeju rāda. Rīts vēl pavisam jauns, muzejs tik pēc divām stundām vērtos vaļā, bet atkal nez no kurienes uzrodas šoreiz sieviņa un uzjautā, vai mēs muzeju vēlamies aplūkot, kam, protams, seko apstiprinoša atbilde. Pēc brīža esam nodoti muzeja saimnieka rokās, vīra, kurš ar šim rokām izveidojis muzeju, kura mērķis ir sic „lietuviešiem rādīt/atgādināt, ka viņi ir lietuvieši”. Apbrīnojams mūža darbs, apbrīnojams lepnums par savu tautu un vēsturi. Klusa iekšēja nopūta un ceļš pāri pakalniem tālāk rit. Ja tic tam, ko saka ceļmalas lielā karte, katrs otrais pakalns ir pilskalns, kas visnotaļ ticami skan. Kilometrs pēc kilometra pazūd zem riteņiem. Rokišķu kūka pazūd mūsu vēderos pēc, šķiet, vislielākā kalna pievarēšanas, spēki atjaunoti, ceļš rit, kaut kur mežos paslēptu Marijas parādīšanas vietu nolemjam tomēr nemeklēt, tikai īsa pietura, lai kārtējo 18. gs. koka sakrālās arhitektūras paraugu palūkotu Imbradas ciematiņā, bet, ak vai, šodien pirmdiena, un iekšā aci neizdodas iemest.

Pietura pie Stelmužes pagrieziena, Uldis smaida un berzē rokas un, kad uzsākam šos 10 km uz Stelmuži, saprotu, kāpēc – tik skaistu ceļu vēl nebiju nekur sastapusi – viegli un līgani augšā un lejā, pa labi un kreisi, līkumi kā cilpas apvijas ap kokiem un mājām kā dejā. Dziesma, ne inženiertehniska būve. Deja, ne asfaltēta ceļa lenta. Šādi virpuļojot klāt arī nekurienes vidus saukts par Stelmuži – koka baznīciņu, kurā, ak, atkal netiekam iekšā, šoreiz pie durvīm uzraksts, kurš vēsta, ka durvis slēgtas ēkas avārija stāvokļa dēļ. Kā kaķis ap krējuma bļodu apkārt tik nostaigāju, bet viens krējums pikucis tiek arī manai kaķa dabai – ozols, kurš bija sens jau tad, kad krustneši ienāca šajās zemēs, un kurš savus zarus pleš turpat, baznīcas piekājē un jautājums, kurš šeit bija pirmais un svarīgākais nerodas. Vēl tik pavisam dīvaina celtne nekurienes viducī, kuru nodēvējam par Vergu torni, tā mūsu interpretācija par uzrakstu Vergu Božis lietuviski un laiks atgriezties dzimtenē. Turpat Stelmužē meža vidū mazmazītiņš robežpostenītis, kurš klusi, klusi piemiedz mums ar aci, kad braucam garām.

Latvija sagaida ar smilšu ceļu un dārziņu koloniju pierobežas mežos. Secinu, ka manam zirdziņam smiltis nu nav tas pie sirds ejošākais ceļa segums, uzkalni un nokalni turpinās, bet šoreiz vairs nevaru ar smaidu uz lūpām lidināties, šoreiz stūre uzmanīgi jāizvada cauri smiltīm un akmeņiem, tas krietni samazina vidējo ātrumu, bet uz priekšu virzāmies, jāvirzās, tuvākais mērķis Sventes ezers. Kaut kur tur mežos tas ir, privātmāju žogu ieskauts, brīžiem pavīd caur kokiem, bet klāt bez atslēgas tikt nevar. Smilšu taka garām Egļu kalnam (nē, nē, ja gribat, varat mani tajā nest, bet pati es nekāpšu), lēni un uzmanīgi, vēl tik pāris pagriezienu un ezers pienācis pie ceļa, vai ceļš pie ezera, vai viens pie otra ziņkāres dzīti un nu tik nomest drēbes ļaujoties veldzei. Sāk parādīties cilvēki, kuru klātesamības trūkumu absolūti nejutām šajās pāris dienās, šķiet esam pietuvojušies civilizācijas perēklim, vēl tik pāris avārijas situāciju uz šaurā apgrauztā ceļa un esam uz Daugavpils apvedceļa ar skatu uz pilsētu, kura gozējas upes krastā, aicināt aicina tā un ļaujamies aicinājumam, nevar neļauties. Pārvērtusies tā kopš pēdējo reizi manas kājas mina tās ielas un ausis tvēra tās tramvaju dziesmu, bet joprojām skaista tā. Vienkāršs zvans Agnesei, lai uzjautātu kādu ēstvietu D-pilī viņa ieteiktu, pārtop par naktsmājām. Mazais loks pa pilsētu un vakars izvēršas par patiesi sirsnīgu sarunu pavadītu ingveralus degustācijas pasākumu, spridzinošu dušu un mīkstu gultu (paldies, Silvija un Rūdolf!). Visgarākā diena uz ceļa ir sastapusi tās cienīgu vakaru, patiesi. Rītdiena jau būs vilciena dunas pilna – lielais dzelzs zirgs vizinās mūsu mazos divriteņu zirdziņus atpakaļ uz Rīgu, ceļš būs noslēdzies.