No Āfrikas ekspedīcijas dienasgrāmatas

  • 3 min lasīšanai
  • 19 foto
24.jūlijā mēs ar Vitu pa Machame maršrutu sasniedzām Āfrikas augstāko virsotni Kilimandžāro (5896 m), bet pāris dienas vēlāk kopā ar Inesi, Dinu un Jāni iekarojām Ol Doinyo Lengai - Āfrikas vienīgo pašlaik aktīvo vulkānu. Te daži jauki iespaidi, kas fiksēti mūsu ceļojuma dienasgrāmatā: 18. jūlijs Vienpadsmitos vakarā izsoļojām uz Āfrika zemes Darā – sultāna Majida dibinātajā pa pusei arābu, pa pusei afrikāņu metropolē. Bet ne tik strauji! Daļa no mūsu ceļabiedriem jau drūzmējās pie vīzu saņemšanas lodziņiem .. lai gan ne gluži pie lodziņiem. Imigrācijas ofiss bija mūsu pirmā saskarsme ar kontinentu, kurā daudz kas ir savādāk. Viss bija iekārtots lieliski – gar sienu rindā izvietoti kādi pieci vīzu izsniegšanas lodziņi, aiz katra sēž vēlīgs ierēdnis un gaida kārtējo klientu. Bet visi klienti nez kādēļ stāv jocīgā bariņā zāles vidū. Jo, raugi, gar lodziņiem maršē omulīgs melnādains vīrs (turpmāk to vairs nerakstīšu, jo viņi VISI te ir melnādaini), kurš pienāk palaikam pie kāda no ielidojušajiem un uzprasa pasi un skaidru naudu, pēc izvēles vai nu 50 USD vai 50 EUR (un kāda gan tur starpība) un tad ar visu šo bagātību iet pie kāda no lodziņiem. Tad pase pa iekšpusi ceļo uz kādu citu lodziņu, no kura enerģisks vīrs laiku pa laikam baksta ar pirkstu stiklā, norādot uz kādu no pūļa, ko viņš atpazinis pēc pases foto. Nē, ne tu, tu, tu, jā jā - tu. Tas nozīmē, ka izraudzītajam jādodas pie lodziņa, lai iegūtu savu digitālo foto. Tad viņš var atgriezties pūlī un gaidīt tālāk, līdz omulīgais ierēdnis mēģinās viņu atkal izskaitļot un atdot pasi ar vēl silto vīzu. Viss process risinājās nosvērti un mierīgi, bez steigas. Laiku pa laikam omulīgais vīrs nevarēja atrast, kam pasi atdot. Tad sākās publiska apspriešana, kam tad īsti tā varētu pierenderēt. Toties, kad pase bija rokā, izrādījās, ka tā vairs nevienam nebija jārāda. Pasu kontroles būdiņā ierēdnis garlaikoti māja ar roku, sak, welcome to Tanzania. 19. jūlijs Autoostā diemžēl angļu valoda maz palīdzēja. Saraksta arī nebija. Kaut kas aptuveni par reisu laikiem bija minēts pirms pieciem gadiem izdotajā Raugh Guide – mūsu šī brauciena ceļvedī. Beidzot biļešu tirgotājs rādīja sēdvietu shēmu, kurā visas vietas jau bija izstrīpotas. Mums bija jāsēž atsevišķi, pie kam reiss bija pēc pusstundas un vajadzēja jau iet uz iekāpšanu, bet Vita taču vēl bija viesnīcā. Tad izpalīdzīgais taksists strauji iejaucās un sāka kaut ko komunicēt svahili valodā. Parādījās cits reiss, gluži tukšs un pēc pāris stundām. Tas jau bija daudz daudz labāk Pusdienas pauzē piestājām ātrajā ēstuvē, kur lodziņā pasūtīju kaut kādu vietējo ēdienu ar dārzeņiem un gaļu. Gaļas vietā izrādījās tikai pašķidra mērce. Pieprasīju gaļu un man uz šķīvja uzmeta divus apvārītus kaulus. Neko no tiem nokost tāpat nevarēja. 20. jūlijs Vestibilā parādījās Saimons ar pavāju maza auguma puisi, kurš tika stādīts priekšā kā mūsu kalnu gids Klements. Padomājām, ka viņš laikam pirmo reizi kalnos un mums nāksies viņu krietni pieskatīt, lai kas nenotiek. Tad sākām apspriest praktiskas detaļas, piemēram, vai mums būs pārtika un dzeramais, un ja jā, tad cik daudz. Saimons lepni paziņo, ka mūsu iemaksātā naudiņa ir izmantota lietderīgi un ka viss mūsu ekspedīcijai ir sagatavots. Vai mēs gribot redzēt sarakstu? Protams! Saimons izklāja mūsu priekšā kvītij līdzīgu lapiņu, uz kuras ar pildspalvu lieliem burtiem bija uzrakstīts SUPERMARKET 50 000 TZS. Tas izskatījās tik pārliecinoši, ka nolēmām sīkākās detaļās vairs neieslīgt. Kādās ceļa krustcelēs mūsu džips apstājās un Saimons paziņoja, ka laiks uzņemt pārtiku un nesējus. No tirgotavām, kas čekā laikam bija apzīmētas ar visaptverošo nosaukumu SUPERMARKET, tika nestas kastes un grozi. Kad atgriezāmies džipā, mums tajā vairs nebija vietas. Visi tumšādainie puiši, kas bija piedalījušies pārtikas nešanā, nu bija jautri sakāpuši auto. Saimons īsi paskaidroja - viņam licies, ka ar 2 nesējiem būšot par maz, tādēļ viņš esot mums nolīdzis piecus. Tā kā viņš bija nolīdzis vēl arī gida palīgu, tad plānoto trīs pavadoņu vietā nu mums bija septiņi. Jautra kompānija - nepazudīsim! Kamēr braucām cauri banānu plantācijām, sāku apsvērt, kā un kad es puišiem pateikšu, ka nauda man paredzēta tikai trim cilvēkiem. 23. jūlijs, Vita raksta: Jāložņā virs aizas ap visādām sastingušas lavas figūrām. ..Un vispār, kā tie nesēji stiepj tās mantas - uz galvas, tad vēl kannas rokās. Nesaprotu, kā viņi spēj pārvietoties pa slīpumu, nevis paši pieturoties, bet gan turot tos grozus, maisus un kannas. Laikam var uzskatīt, ka mums paveicies ar pavāru, jo pa ceļam nākas redzēt, kā daži steigšus ar papīra ruļļiem dodas aiz tuvākā akmens. Varbūt pavāram nebija ziepju, varbūt ūdeni tējai pasmēla te pat no upītes. Kas zina, varbūt tā ir atmaksa par to, ka šiem kungiem kalnā tiek stieptas tik nepraktiskas lietas, kā saliekamie krēsli un galdi. Nudien šaubos par to nepieciešamību.. 24. jūlijs Nakts bija patīkami mierīga - vēja gandrīz nebija, salu nejuta. Sākām kāpt, pagājām garām augšējam teltīm un ap vieniem bijām uz takas. Taka bija diezgan stāva un putekļaina, smalkajās nobirās varēja viegli izslīdēt. Kā jau tam jābūt pēc visiem cūcības likumiem, viens no mūsu lukturīšiem atteicās darboties. Tas, protams, padarīja vienmuļo kāpienu nedaudz interesantāku. Es gan centos turēties vienā ritmā ar Vitu, tomēr laiku pa laikam sanāca nepamanīt kādu akmeni vai iedobi. Vairāk kārt aizķēros un zaudēju līdzsvaru - labi ka bija nūjas, ar kurām vienmēr gadījās tumsā kaut kam uzdurties un savākties atpakaļ uz takas. 24. jūlijā 8:15 stāvējām Uhuru jeb Brīvības virsotnē. Swahili valodā to dēvē par Kilemakyaro (Dievu kalnu), no kā vēlāk arī cēlies līdzšinējais Kilimandžaro nosaukums. Izritinājām līdzpaņemto Latrijas karodziņu. Pāri rietumu ledāja malai virs mākoņiem skaidri varēja saskatīt Meru vulkānu... Pievienotajā galerijā dažas skaistākās bildes no šī ceļojuma. Daudz daudz vairāk bilžu esiet laipni lūgti skatīt www.adventures.lv Kaspars un Vita


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais