Pohod Camp Vodenca - Svinjak :))

  • 4 min lasīšanai
  • 4 foto

Augstumu starpība no Bovecas (434m) līdz Svinjaka virsotnei (1653m) - sanāk kādi 1219m. Ņemot vērā, ka kempings ir upes ielejā, no kempinga - vēl vairāk. Ceļš turp: ~3h, atpakaļ 1h 45min :)

Jāņa ideja, kuru realizējam Ervīns, Kaspars un es. Puiši jau no rīta noskaņojuššie tur rāpties. es sadomāju piebiedroties tik pēc kanjoninga, kad sapratu, ka citu īpaši gudru alternatīvu dienas pavadīšanai nav.

Aprīts neliels kusaks baltmaizes, izdzerts puslitrs alus, 3x apmeklēta tualete un esmu gatava ceļam :D

Sākumā gandrīz netieku puišeem līdzi. Domāju, pēc cik ilga laika pārvērtīšos par čīkstuli, kurš lūgs visus pagaidīt. Alus klunkšķinās pa vēderu, +26grādos saulē kāpienā augšup tas pārāk nepalīdz. Dzert gribas jau pēc pirmajiem soļiem, bet tā kā man līdzi tikai puslitrs ūdens, domāju pieciesties. It kā jau Kaspars ir solījis dalīties ar saviem līdzpaņemtajiem 2l ūdens (1,5l no kuriem vispār esot bezmazvai neparedzētiem gadījumiem), bet anyway domāju pietaupīties, lai nav ik pa 5min pa krūmiem jāskraida.

Kad nonākam līdz Kal ciematam, ieraugām zīmi - "Svinjak 3h". Manas cerības par vieglu pastaigu sagrūst kā kāršu namiņš. Cerības nevieš arī uz kāda stabiņa uzzīmētā alpīnisma zīmīte. Taka arī apzīmēta ar sarkano/melno krāsu.. Ceļš sadalās un nez kāpēc aizduram pa kreisi - atrodam cietoksnīti - pafočējamies, ievelkam elpu, paskatāmies uz virsotni, kas nešķiet īpaši tuvāk kļuvusi. Sākam meklēt ceļu tālāk un saprotam, ka esam atnākuši kkur ne tur, jo jāiet gabaliņš atpakaļ, lai tiktu atpakaļ uz vajadzīgo taku. Rēķinam, ka ~0,5h ir "zaudētas" un ceļš pagarinās vēl par 0,5h. Nju labi - skats no cietkošņa smuks utt, tā kā gluži zaudējumos to noraxtīt nevar.

Tālāk pa priekšu eju es. Kaspars vislaik elso pakausī, tamdēļ pielieku soli. Ervīns arī tālu neatpaliek. Uz stāvumiem pamanu, ka puiši paliek tālāk, bet nu principā drīz atkal ir blakus. Kad sasniedzam vienu no 4ām korītēm atskan Ervīna "Tu laikam gribi mani nobeigt". Izrādās puišiem jau ūdens krājumi gandrīz pusē, knapi tiekot man līdzi. Apsolos šos pagaidīt uz līdzenākajām vietām un saku, ka vajadzēja takš iepriek teikt - es savukārt visu laiku biju domājusi, ka es tur pa priekšu baisi velkos.. Man vnk kkā pa stāvākajiem posmiem vieglāk ātri uzskriet augšā un uz lēzenākajiem paiet lēnāk, puišiem laikam otrādi. Problēma tik tā, ka lēzeno posmu attiecība pret stāvajiem ir 1:100. Kkur pusceļā atrodu meža avenes. Arī man nav viegli - ūdeni sāk jau gribēties, bet nedzeru, jo redzot kā tukšojas Kaspara krājumi un saprotu, ka turp-atpakaļ nepietiks. Tāpēc vēljolielāka veldze ir pāris atrodamās avenītes - kaut arī mazas un diezgan sausas :)) Turpinām kāpienu - vēl viena kore un atkal kāpiens nākamajā paugurā. Satieku kādu sievieti, kas sabiedē ar kkādu sienu pa kuru esot jārāpjas līdz pašai augšai. Bailēm lielas acis un jau redzu sev acu priekšā gludu akmens sienu, kur bez virvēm un cērtes vispār nav ko iesākt. Bet ceļu turpinu. Taciņa kļūst līkumaināka un stāvāka - puišus kādu brīdi neredz - nolemju šamos bik pagaidīt. Sagaidu redzamības attālumā un eju tālāk. Pēc kāda laika sagribas ēst - paeju labā tempā uz priekšu, lai nesanāk viņiem pēc tam mani gaidīt un apsēžos paēst. Pāris kumosi sezama sēkliņu batoniņa un apetīte remdēta. Puiši tikai tagad nonākuši redzamības attālumā. Pafočēju skatus augšup, lejup. Ervīns paiet garām ar domu paēst, kamēr mēs kāpsim viņam pakaļ. Es pēc brīža domāju, ka jādodas tālāk - Ervīns un Kaspars vēl paliek bik iekost. Domāju paiet mazu gabaliņu, bet pēc kādiem 100m sākas kāpjamais gabals - nu bez pieturēšanās ar rokām uz priekšu vairs nekā. Bet nekādu sienu it kā neredzu. Taka kļūst arvien stāvāka un stāvāka - apkārt labāk brīžiem nemaz neskatīties - iedomājoties, kas notiktu, ja tā pa īstam paslīdzētu kāja un sāktu kkur slīdēt drebuļi uznāk. Pieturēties īsti nav kur un lejupceļš ir ļoti labi un tālu redzams.. brrr..

Brīžiem iedomājos, kā būs kāpt lejā ar manām rimi 5,50 vērtajām sandalītēm. Vēl pāris stāvāki kāpieni. Sāk šķist, ka tā sieviete tiešām būs kko samuldējusies, jo visur ir tīri normāli kāpjams. Ieraugu pēdējā paugura virsotni ar akmeņu kaudzīti - vēl tikai daždesmit metru augšup un virsotne jau redzama. Nejūtu vairs ne nogurumu, ne slāpes - redzu tikai virsotni. Domāju - puiši jau ir divatā - gan jau kkā viņi tiks kkur- nespēju vairs piespiesties un viņus gaidīt - acīs ir tikai virsotne :)) Un jā - pēc brīža un pāris kāpieniem esmu jau augšā - 1653m. :)) Pafočēju vispakārt. Te pūš vējš un karsti toč nav. Svilpju, kliedzu, lai kāpj augšā - ka te VAR sasniegt virsotni, un ka tā ir TIK tuvu. Diez vai mani kāds dzirdēja. Drusku zem manis ap virsotnīti lidinās pāris planieri. Pēc kāda brīža parādās Kaspars un vēl pēc kāda arī Ervīns. Vēl pāris fočenes, atziņa, ka labāk tomēr saviem spēkiem uzkāpt 1653metros nekā tapt uzvestai 2200metros ar vagoniņu, Ervīna atziņa, ka viņš laikam esot sasniedzis to vecumu, lai maksātu par to, ka viņu kalnā uzvestu ar helikopteru un otra atziņa par to, ka Everestā viņš toč nekāpšot, un varam doties atpakaļ.

Ervīnš vēl lūko ceļu uz nākamo virsotni turpat tālāk, mani gan šāda ideja vairs neaizrauj. Ar bažām domāju par to nelielo bikucīti ūdens, ar kuru man jātiek līdz pašai apakšai (Kal ciematā redzēju ūdenskrānu - pa ceļam gan nekur). Kāpiens lejup ir pavisam viegls un ātrs - brīžiem tik kājas jūtas it kā būtu atsevišķi no ķermeņa - kā no vates - ja kāpjot augšā vēl tos muskuļus varēja atslābināt, tad kāpjot lejup tie visu laiku jāsasprindzina. Pāris reizes paslīdu, vienu reizi smuki nobrāžu kājas uz kkāda grants/veco lapu paklāja, bet nu nekas nopietns. Pēc mana lūguma uztaisām pauzīti - padzeram, es iztīru lapas un smiltis no sandalēm un varam turpināt ceļu. Lejā arī gribas iet pa priekšu, bet nu puišīem iet ātrāk un man tiešām visu laiku jācenšas ātrāk un ātrāk, lai viņi man neietu garām (nez kāpēc izdomāju, ka man arī lejā vajag pirmajai :P ). Tad vēl uztaisu 5min pauzīti pie ūdenskrāna Kal ciemā - mazgāju kājas, dzeru un dzeru un dzeru :) Sāk rasties arī izsalkums - pusbatoniņš to sezama sēklu uz šito slodzi tiešām nav nekas. Celis arī sāk par sevi atgādināt tā kā īstais laiks atgriezties nometnē :)

Un jā - un atziņa, ka jācenšas būtu kkad iekarot vēl kādu virsotnīti :) vimaz vienu katru gadu taču tā kā vajadzētu, ne?



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais