It`s the JUNGLE out there!!! .... (atkal mana dienasgrāmata) 1. daļa

  • 8 min lasīšanai
Nu ko, kārtējais ceļojums atkal klāt! Šoreiz uz noslēpumaino sapņu zemi Peru. Gatavošanās pašam ceļam sākās (vismaz man) jau kopš dienas, kad vispār uzzināju, ka uz turieni došos. Apmeklēju gan dažādus ārstus, kas šajā jomā mani izglītoja, paspēju nodrošināties gan pret Malāriju, A hepatītu, dzelteno drudzi utt., pat tetovējumu par godu šim notikumam uztaisīju. Un nu beidzot ir pienākusi diena, kad sēžu jau 6o stundu lidmašīnā pa ceļam uz Limu. 27.09 pirmā diena Jau pl.4.40 nakti (citiem arī no rīta) izbraucām uz lidostu. Sajūta visu laiku tāda... aprakstīt vārdiem to nemācēšu, vienīgais, ko varu pateikt – dīvaina, jo iekšēji sajūta, ka braucu prom uz kādu gadu, kaut būšu prom tik 20 dienas. Divu stundu laikā nokļuvām Amsterdamā, kur bija vēl 3 h jāgaida līdz īstajam Limas reisam. Ziniet, sajūta līdz Amsterdamai vēl nebija tā īstā, kāda ir tagad – esot starp dažādu rasu pārstāvjiem... protams, man jau lielie prieki, jo lidmašīna vien mudž no cilvēkiem, droši vien ar senču – indiāņu asinīm... nevaru vienkārši bez nekāda iemesla no šiem cilvēkiem acis atraut!!! Ceļš, protams, ir ļoti nogurdinošs! Lidojam jau kādas 8h... nesen tik paskatījos ārā pa logu (sēžu lidmašīnas pašā vidū, tā kā pieeja logam tikai tā – no tālienes)... ziniet, vienu brīdi pat var apmulst – par cik lidojam pār Atlantijas okeānam, paskatos lejā – zils, tik pa virs nedaudz mākoņu...paskatos augšā (cik nu vēl augstāk var skatīties) – arī zils...dīvaini, tomēr skaisti!!! Galvenais, ka fascinē šī īpatnējā, savā veidā primitīvā, noslēpumainā un klusā tauta! Nesen aprunājos ar blakussēdētāju Marco no Limas. Džeks pirmo reizi, kopš 16 gadu prombūtnes no Peru brauca mājās no Japānas, kur visu šo laiku dzīvojis. Apstāstīja viņš nedaudz par Peru kā tūristu un indiāņu valsti. Nu viņš jau saka, ka Peru vispār nav bīstama tūristiem, salīdzinoši ar Argentīnu, Brazīliju, Čīli un Japānu [!!!]. Nu tad jau redzēs... kad pati izbaudīšu :D 28.09 otrā diena (pēc LV laika pl.5 no rīta, Lima – pl.21 vēl 27.09) Nu tad tā! Kad līdz Limai bija atlikuši tikai 3000 km ko nolidot, nolaidāmies it kā uz h uzpildīties saliņā Bonaire. Šoks!!! Laikam jau visiem. Izkāpām ārā... TUKSNESIS... nu tāda tveice, toč kā saunā! Saulē kādi +45, nezinu, bet bij tā, ka to 1-2 min gājienā līdz airportam, man jau visas drēbes, kas varēja, bija jau pielipušas pie visa ķermeņa. Pēdējās lidojuma 3h bija mokošas tādā ziņā, ka nevarēju vairs sagaidīt, kad ieradīsimies izslavētajā Peru. Nu un tad beidzot arī klāt – pēc viņu laika pl.18.40, pēc mūsu – pl.2.40 Satikām arī veiksmīgi mūsu „transportieri” Roberto, kas rūpēsies par to, lai nokļūstam visur, kur vēlamies, un kur ir paredzēts. Nu un tagad, t.i. 27.09 pl.21.04 (pēc Limas laika un turpmāk tikai pēc šī laika), taisos beidzot pēc 24h negulēšanas (nu jau 25h) iet izgulēties, jo kaut kā tas miegs nenāca! 28.09 otrā diena (mēs salīdzinoši ar LV laiku dzīvojam vēl pagātnē) Pirmā nakts – grūta...vairāk nevaru pateikt, jo kārtējo reizi mans organisms nespēj pieņemt normāli to, ka atrodos citā pasaules malā, un domā nu, ka gals klāt – dzen no manis ārā visu, ko var (par laimi, viņam tas tik labi nemaz nesanāk), īsāk sakot, nedaudz nomocījos ar nelielu drudzi, bet visā visumā ir ok! Daļai no mums pat pēc 24h negulēšanas šonakt negribējās gulēt...abas ar Jolantu jau pl.4 bijām augšā. Īsi par Limu. Kā mūsu gids Carlos teica – Limā dzīvo aptuveni 8.5 milj iedzīvotāju (tā kā katrs saka savu skaitli, tad nācās izvilkt vidējo). Lietus te nav lijis nu jau kādus 27 gadus, kaut arī gandrīz visu ziemu (kas mums ir vasara), brīžiem arī pavasari no rītiem, citreiz arī visas dienas garumā esot apmācies laiks, un tā kā vilktu uz lietu. Un mitrums – no rītiem pat līdz 95%. Paši apmetāmies tādā kā Limas „ciematiņā” (nezinu kā to īsti LV varētu izskaidrot) Miraflores... 5 min gājienā no Klusā okeāna. No rīta devāmies nelielā „izpētē” pa koloniālo un moderno Limu, apskatot, pēc mūsu gida ieskatiem, nozīmīgākos monumentus. Pateicoties viņam, tagad zināsim kādi izskatās dažāda veida kartupeļi, nogaršojām dažnedažādus augļus, piemēram, rozā banānu, kaktusa augli un vēl visādus brīnumus, kuru nosaukumus vairs neatceros. Pusdienojām vislabākajā vietā Miraflores (iespējams arī visā Limā) – Mango`s restorānā pie paša Klusā. Skaisti!!! Dienu turpinājām ar ekskursiju pa Nacionālo Arheoloģijas muzeju, kur 1.5h laikā apskatījām 3000 gadu ilgo inku un arī Peru kultūru. 29.09 trešā diena Jau no paša rīta – pl.2 cēlāmies, lai tālāk lidotu uz Iquitos, pilsētiņu Peru vidienē, lai pāris jūdzes ar kko līdzīgu laivai paceļotu pa Amazoni. Skats pa lidmašīnas logu, kad lidojām pāri Andiem, tik tiešām bija varens, vismaz es sajutos kā maza niecība lidojot pāri to virsotnēm, jo mākoņi nav pat tik augstu – kalnu virsotnes spraucās tiem cauri – tuvāk saulītei. Nu ko, mīļie lasītāji, esam pašos Amazones džungļos! Bet par visu no paša sākuma. Jau no paša rīta ieradāmies Iquitos... nu temp. Jau +35 toč! No sākuma mūs izvadāja, izrādīja Iquitos pilsētiņu, tādā ļoooti dīvainā 35 gadīgā auto bez neviena paša loga (nu ok, vajadzības gadījumā tos var izvilkt ārā no sienām). Ja godīgi žēl, man to cilvēku (pilsētas iedzīvotāju) – pilsēta ir Tik nabadzīga!!! Kaut gan sava daļa vainas ir arī viņos pašos... daļai varbūt slinkums, citiem – izglītības trūkums. Pēc kāda laika mēs jau „peldējām” pa skaisto, lielo, mežonīgo Amazones upi. 40 km, kamēr nokļuvām tur, kur tagad esam – paradīzē zemes virsū – CEIBA TOPS Nu bļāviens – vēl joprojām, kaut arī diena šajā paradīzē iet jau uz beigām, nevaru aptvert, ka es, parasta latvju meiča, atrodos Amazones džungļos, peldos siltā, zilā baseinā, kur visapkārt mums ir pieejams bezvadu i-nets. Liekās, ka sapnis arvien vairāk piepilda kādu no manām vēlmēm un nu jau – bijušos sapņus, kas jau ir piepildījušies... tik ļoti bail mosties no šī skaistā sapņa augšā, jo sajūta tik tiešām ir neaprakstāma! Šo sapni es nekad neaizmirsīšu!!! Nedaudz vēlāk devāmies arī nelielā ekskursijā pa tropu mežiem. Mūsu gids Armando apstāstīja neiedomājamākās lietas par daudziem šeit augošajiem augiem – gan kokiem, gan citiem floras iemītniekiem. Redzējām dažādas vardes, ķirzakveidīgos, kas arī pie mūsu istabiņas to vien dara kā mūs biedē. Un, protams, arī mērkaķēnus tamarīnus, kuri dzīvojās pa kokiem. Armando gluži kā savā laikā nelaiķis Stīvs Īrvins sajūsminās par katru dzīvo radību + vēl tam visam māk atveidot dažādās putnu u.c. dzīvās radībiņas skaņas. Protams, gribējās jau vēl sastapt kādu anakondu (kas, izrādās, atrodas nedaudz dziļāk džungļos), un foršos papagaiļus, lai gan, sēžot bārā, redzēju vienu milzīgu aras papagaili, kas lidinājās no viena koka uz otru. Neticas, ka tas viss notiek brīvā dabā, mūsu acu priekšā! Pa to laiku, kamēr biju aizgājusi līdz mūsu būdiņai... izrādās, apmēram virs tās vietas, kur es biju sēdējusi, jumta korē bija apmeties neliels čūžiņš. Neilgi pēc tam, kad es jau biju prom, tā nolika milzīgu šķidro kluci tieši blakus mūsu galdiņam. Dīvaini jau it kā ir – tu tur sēdi, tieši virs tevis čūžiņš nedaudz atlaidies, bet pats prom neej... tikai ik pēc kāda laika uzvaktē, vai tas bezmugurkaulnieks vēl ir uz vietas. Mēs jau tur izfunktierējām, kas notiktu, ja viņa tā netīšām gribētu izstiept ķepas...nu nomainīt pozu... :D Nedaudz vēlāk arī pie bāra bija piekāpusi vietējā kapibarra Charley...nu dikti jau jauks un dīvains radījums!!! 30.09 ceturtā diena Jau ceturtā diena šeit, džungļos, bet nu kā nevaram, tā nevaram vēl pierast pie šīs laika joslas – daži jau pamodās ap pl.4, es – pl.5 Sākam jau pierast pie „pēkšņajām” ķirzakām”, kas ieraugot mūs laižās lapās, it kā sakot: „Neēd mani, neēd mani!” Armando pavadībā devāmies uz 40km attālo atpūtas bāzi, kko līdzīgu mūsējai, tik bez elektrības, siltā ūdens, bez nekādām mūsdienu labierīcībām... pat ar sauso WC (tikai laikam šajā gadījumā to vairs nevar saukt par WC :D)... viss ļoti naturāli. Tur arī piekāpj gan lielie aras papagaiļi, zili un sarkani, gan arī mazais tapīra mazulīts, kas pārāk slinks, lai piekāptu parunāties. Tieši blakus tam „hotelim” mežā, kas viņiem ir mūžzaļais tropu mežs, ālējās mazie tamarīni. Nu un tad... pēc kāda 15min gājiena pa mežu, uzgājām ilgi gaidīto indiāņu ciematiņu. Tās sajūtas, ko tobrīd izjutu, neviens nespēs saprast, un aprakstīt tās nevaru, jo nu iedomājaties kā ir, ja cilvēks, kas nekad no prieka vai smiekliem neraud, pēkšņi to sāk darīt pilnīgi ne no kā! Viņi izrādīja mums gan to, kā viņi medī, savas rituālu dejas, ko paši arī pamēģinājām, nu un pašās beigās arī izmantojām iespēju iepirkt kādu viņu veidoto suvenīru... tagad manā rotu krājumā būs gan kaklarota ar anakondas skriemeļiem, gan krokodila zobu. Otrs mūsu lielas šīsdienas piedzīvojums bija doties vērot.. skatīties rozā delfīnus. Tieši tā – neviens nav pārlasījies, un arī es beidzot varu to apstiprināt, ka tik tiešām uz pasaules dzīvo rozā delfīni. Sākumā, par cik mums bija tā kā nedaudz brīva laika, Armando mums deva iespēju paķert piraņas u.c. zivis. Ieveda mūs tādā kā līcītī, izdalīja katram nelielu makšķerīti, kurai uz āķa bija uzmaukts milzīgs gaļas gabals, un aiziet! Tur copē jau pašā iemešanas brīdī, taču zivis ir vai nu pārāk viltīgas, vai arī es sāku zaudēt savas makšķernieces spējas un nevaru laikā piecirst...nu man neizdevās neko noķert. Pie reizes arī saņēmās Sinjoritas lietu – nu tādu 5 min gāzienu. Un tad arī devāmies skaistās rozā radības vērot. Šie laikam ļoti kautrīgi, jo nedaudz tik mums no tālienes ļāva apskatīt savu rozā vēderiņu. Skaistuļi!!! 1.10 piektā diena Šodiena sākās jau ap pl.5, kad vajadzēja doties uz 130 km attālo Exploranapo bāzi. Vienīgais, kas visa ceļa laikā nedaudz šokēja, bija ceļa vidū sācies lielais lietus... šoferim, t.i. laivas vadītājam, priekšā nebija redzams itin nekas, tikai balta siena (nepārspīlējot) un tikai nelielas krasta līnijas pēc kā vadīties. Bet nu kaut kā tomēr laicīgi un veiksmīgi galā nonācām. Otrs lielais pārsteigums un sajēga, ka tā pasaules tomēr ir sasodīti maziņa, bija tas, ka tieši aiz manis laivā sēdēja jauka Amerikas latviete, kas kautrīgi man piebikstīja pie pleca un jautāja: „Es atvainojos, bet vai jūs gadījumā nerunājat latviski?” Kā izrādās, viņas vīrs ir amerikānis, un šī iegājusi tādā azartā pēc Brazīlijas un Argentīnas Amazones apceļošanas, ka šoreiz devusies arī uz Peru. Jauki aptvert to, ka, lai arī kādi latvieši, bet tomēr viņi ir sastopami par uz Amazones upes. Un tad nu pienāca ilgi gaidītais brīdis doties atkal uz džungļiem, tikai šoreiz kāpelēt pa virves tiltiņiem līdz pat 40m augstumam. Vispār jau tiltiņi ir daudz drošāki, nekā biju iedomājusies, un kā rāda filmās – ta tur vienam trūkst apakša, citam nav kur pieturēties. Nē! Šie ir pavisam droši! Žēl jau bija nedaudz par to, ka bija Medium lietus un nevarējām redzēt visus skaistos putnus, kas lietus laikā mēdz paslēpties, un baboon, par ko ļoti pārdzīvoja arī pats Armando, bet nekas! Ja fantāzija strādā labi, tad ar to vien, ka esi tur uzkāpis, absolūti pietiek. Ārprāc!!! Uzkāp pa vienu tiltiņu – esi jau 25m augstumā, tad vēl... vēl... līdz sasniedzam gandrīz 40 m... liekās, ka būtu uzkāpusi koka galotnē... un tad nu atliek tik skatīties uz visām pusēm un domāt, cik patiesībā cilvēki ir mazspēcīgi dabas priekšā. Viss šodienas ceļojums pa džungļiem ilga kādas 3-4h, bet pateicoties iespaidiem, mācoties spāņu valodu un staigājot gandrīz basām kājām pa džungļiem (jo šoreiz neuzķēros uz to, ka kārtējo reizi vajag apģērbties tā, lai insekti nenokož (pirmajā dienā 40 grādu karstumā satuntuļojāmies un no tā nekāda jēga nebija)), izvairoties tikai no dubļu peļķēm... laiks pagāja nemanot! Armando pirms došanās mājup deva mums iespēju apciemot īstu šamani – Juanes. Vēl viens mana sapņa piepildījums! Savējie sapratīs!!! Sākumā viņš mūs iepazīstināja ar dažādiem augiem, zālītēm u.c. lietām, ar ko mēs sev varam palīdzēt džungļos... bet tad!!! Viņš bija ar mieru nodemonstrēt kādu rituālu.. nu teiksim – attīrošo rituālu. Es, protams, pirmā pieteicos par brīvprātīgo! Īsti nezinu, ko viņš ar mani darīja, jo biju pavisam atslābinājusies un tuvu dziļam miegam, zinu tikai to, ka ik pa brīdim viņš pūta man virsū tabakas dūmus, dziedāja neatkārtojamu dziesmu un ar dīvainām lapām (vai nu tabakas, vai vēl nez ko)....tā kā „attīrīja” mani. Tiem, kam tas absolūti neinteresē, arī būs vienalga, arī man ir pilnīgi vienalga, ko citi domā, galvenais šoreiz kā es jūtos! Pēc rituāla jutos kā nirvānā ieslīgusi – iestājās absolūts miers un pārlaimība. Mani pat vairs neinteresēja, ko Armando stāsta! Kā izrādījās, atbraucot atpakaļ, mani pleci, kas vēl no rīta bija tik jutīgi, ka knapi varēju tiem pieskārties, apģērbties un katra lietus lāse, kas pieskārās plecam, bija kā naža dūriens (paspēju saulē pamatīgi apsvilināt plecus). Pamodos no brauciena... ticiet vai nē, bet es ar pleciem varēju darīt visu, ko vien vēlos. Nu nekāda vaina! Protams, nedaudz vēl sūrst, bet tas jau ir vismaz 100x mazāk! Armando man to skaidroja tā, ka rituāla laikā es esot bijusi tik ļoti atbrīvojusies un devusi visu savu enerģiju Juanes, kas tas palīdzēja viņam „sadziedēt” manus plecus. Lūk tā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais