Frankfurte am Main - divas dienas nefokusā
|
Ēriks & Edīte Pinnis & Siksnāne
|
...Tā nu sanāca, ka, ziemā, 2009.-ā gadā, klīstot pa Ryanair mājas lapu, noķēru biļešu izpārdošanu pa visu Eiropu uz pavasara pusi. Ilgi kalkulējot izdevīgākos datumus, kas darba grafikiem netraucē, ar Inci (manu ilggadīgo sirdsmīļoto meiteni), par kopējo summu 5,60 LVL, aizsitām biļetes uz Frankfurti un atpakaļ, ar sekojošiem datumiem: 09.02.2010. uz turieni, 11.02.2010. atpakaļ, t.i. uz divām diennaktīm.
Ir ok, laiks sagatavoties pāri acīm, sāku vākt visādu info par to Frankfurti, palasīju „Draugos” citu stāstus par to pilsēteli, no kā varēju secināt – vai nu pēdējais sūc, vai būs baigi labi. Secinājumi intrigu tikai uzdzina, tas forši. Tikai dažas dienas pirms izlidošanas, aizsitu booking.com, par 96EUR divām pers, uz divām diennaktīm viesnīciņu pašā Frankfurtes centrā ar lepnu nosaukumu „Hotel Union”, kura pati sevi bija nodēvējusi par trīszvaigžņu. Bet par to vēlāk... Vispār to viesnīcu izvēlējāmies tāpēc, ka tā atrodas ELEGANTĀ vietā: 300m no lidostas autobusa (jo atpakaļ jābrauc jau četros naktī), viss pārējais, ko bijām ieplānojuši apskatīt, ir 2 km rādiusā, tā kā nekādu galvassāpju par tramvajiem, metro, un citām vācu dārgajām izvirtībām.
Autora piezīme: atturīga dzīvesveida piekritējus, vai citus ar morāli norūpētus cilvēkus bŗīdinu: viena vai otra tēze jums liksies nepieņemama, jo laikus paziņoju, ka mēs uz turieni devāmies ar pusotru domu: Pirmā doma: Ļoti labi atpūsties no visa, kas palicis Tēvzemē, t.i. pamatīgi iedzert, un otrā pusdoma: ja paveiksies ar veselību, tur kaut ko arī ieraudzīt. Jāsaka, plāns izdevās pilnībā.
Pienākusi izlidošanas diena, Rīgā -17C, Vācijā sola ap -1C. Mūsu ekipējums uz diviem: divas mazas mugursomas, kurās atrodas trīs mobiļņiki (priekš kam tik daudz, pats nesapratu), GPS navigācija (neies jau ar kartēm krāmēties), universāls lādētājs, bloks ar L&M (abi esam baigie pīpētāji), jaunākais „Kas Jauns” žurnāls, kaut kāda krustvārdu mīkla un VISS. Uz abiem 495 EUR +30 LVL. Neaizskaramā rezerve uz kredītkartes.
Iegāžamies lidostā tā laicīgi, uzpīpējam, ejam uz ieeju rentgenam savus īpašumus atrādīt. Visapkārt baigākie bari, laikam visi kaut kur baigi brauc, tā secinām. Pienāk rinda tuvāk rentgenam, un saprotam, kāpēc tāds bardaks: mūsējiem lidostas muitas darbiniekiem, izskatās, jauns šovs prātā, jo šamie izdomājuši jauku atrakciju: visiem tupeles jāvelk nost, un kopā ar somām jāstūķē iekšā rentgenā. Tad zeķītēs vai vienreizējās čībās caur detektoru, un otrā pusē savas zandales varēja dabūt atpakaļ. No malas izskatījās jancīgi.
Tikuši tam visam cauri, grozāmies TAX FREE zonā. Nezinām, ko iesākt, līdz čekingam vēl gandrīz stunda. Iešaujas prātīga doma: aiziet uz kafūzi iešaut pa simtiņam, lai ātrāk laiks paiet, un galvā labākas domas rodas. Domāts – darīts. Kafūzī pasūtam pa sotokam, puisim aiz letes ir tikai „Absolut”, tas pats plauktā sasilis. Ince, pati būdama bārmene, labsirdīgi aizrāda, ka pat uz pudeles ir rakstīts, ka šis dzēriens jālieto atdzesētā veidā, uz ko šis "marsietis" nedaudz samulsa, bet visas labās domas beidzās tajā brīdī, kad tika pasniegts rēķins: Par šiem diviem simtiņiem bija jāmaksā vairāk nekā14 LVL !!! Nu tad es ar sarkasmu pateicu visu, ko par to kantori domāju, un paprasīju, lai iedod kādu citrona šķēli uzkodai, ko šis arī iedeva, piebilstot, ka par to arī principā jāmaksā, bet nu viņš uzsaucot. Labi, sū ar viņu, izmaucām to silto suslu, un velkamies tālāk uz savu čekingu. Tur, tieši blakus mūsu izejai, samniekoja mīļā, labā "LuLu" pica. Noliecu galvu viņu priekšā, cenu tabula tieši tāda pati, kā pilsētā. Nokapājām katrs pa pāris šķēlēm picas, garīgais atkal uzlabojās.
Nu tur tālāk lidmašīna, nekā īpaša, vienīgais, intereses pēc ieslēdzu GPS. Diezgan iespaidīgi, ātrums 886 km/h, augstums 11500m, planējam pāri kalniem, ceļiem, sādžām, dīķiem mežonīgā ātrumā, nabaga aparāts 3D režīmā nespēja sekot līdz notikumu gaitai.Tikai bija neērti ar to verķi rīkoties, lai aparāts noķertu signālu, tas bija jātur piespiests pie iluminatora. Bet tā, visiem silti iesaku šo aparātu ņemt līdz, ja nav pašiem, gan jau kāds aizdos. Lidmašīnā visu laiku zināji kur atrodies, un cik tālu vēl jākratās, pilsētā vispār – priekš kam tās kartes, kurās, jo vairāk, nekas nav saprotams? Ja kaut kur jātiek, ievadi tikai galamērķi un soļo kur šis liek!
Nu labi, pēc 2 st piezemējāmies Hahn lidostā, kas atrodas vairāk, kā 100 km no pašas Frankfurtes, faktiski vēl gandrīz 2 st, jākratās autobusā. Biļete vienam degunam vienā virzienā 12 EUR. Iesaku salīdzināt ar lidmašīnas biļetes cenu! Lidostā padzērām draņķīgu kafiju, autobusā iekšā, un prom uz frontes līniju – Frankfurti!
Ārprāc, kā tas milzīgais buss nesās! Trīs joslas, ne tās platākās, divas fūras viena ar otru cīnās, buss pa trešo, gandrīz spoguļus aizķerot, tiem garām. Par vācu bāņiem vispār nerunāsim... Baigākie ātrumi, viss ņigu – ņegu, it kā bardaks, bet īstenībā viss ļoti disciplinēti, var just, ka friči pie lieliem ātrumiem pieraduši. Prieks bija redzēt, kā 3. Golfs bez emocijām tā, uz 160 km/h paiet garām... Kaut arī neteiktu, ka tur visi ceļi ar gludekli gludināti, bet: tādas kvalitātes ceļā kā Vidzemes vai Jelgavas šoseja – viņiem limits 140 – 160 km/st (tas ziemā, pieļauju, ka vasarā vēl vairāk), pie mums – paši ziniet... Bet tas tā...
Tātad, ap 16:00, pēc vietējā laika,ierodamies Frankfurtē, velkam ārā ieročus, t.i. GPS, ievadām hoteļa koordinātes. Ok, viss pareizi, līdz adresei 300m. Nu ko, jāiet padoties viesnīcai, vajag taču redzēt, kur pampsim. Pa ceļam jau sākām šaubīties, vai tā tiešām ir Vācija, jo tikai katrs 4 - 5-ais līdzinās eiropietim. Visvisādu sugu un pasugu cilvēciņi klaiņo pa ielām, bodēs aiz letēm vispār neredz neviena „baltā”. Bet, neskatoties ne uz ko, šajā multinacionālā pilsētā uzreiz jūtamies kā savējie, iefiltrējāmies tajā pelēkajā masā ar apziņu, ka gan jau arī letiņiem te sava vietiņa atradīsies.Nonākam pie adreses, speramies savā Tadž-Mahalā iekšā. Pārsteigumu nav, recepšenā laipni smaida nenosakāmas nacionalitātes kalpotājs. Velkam ārā savus booking papīrus. Jā, viss ok, jūsu atslēgas, marš uz liftu, septītais stāvs, kaut kāds tur numurs. Iesperamies iekšā... Nu tā... Labi, ka vismaz tīrs... Second hand skapis, gulta, 26 cm TV, laikam pirkts izgāztuvē pa 10 EUR. Aiz sienas duša, vanna, pods, tad vēl glāze, pelnutrauks, divi dvieļi, 2 ziepes, vecs galdiņš, sačakarēts biroja krēsls, un ļoti auksts. ...Āā, skaidrs, logs vaļā, pietaisījām ciet, lai telpa uzsilst. Un tas arī tur bija viss. Pie griestiem viena ekonomiskā spuldzīte. Ar svecītes jaudu. Atcerējos, ka gaitenī bija daudz jaudīgāka. Nospļāvos, un spuldzītes samainīju. Novērošanas kameras tā kā nemanīju.
Sametuši istabiņā savas somas, ejam izdibināt pasauli. Pirmā doma – Kaut ko iekost, pavazāties pa pilsētu, saprast, kur ir Šhophing iela, krogi, etc... Baigi gribējām kaut kur nopirkt izslavētās Frankfurtes desiņas, ne mazums par tādām stāstīts un dzirdēts. Īstenībā neatradām nevienu.... Tuvākā vieta, kur tādas var dabūt, izrādās, ir tikai Latvijas „Statoilā”. Vismaz pēc nosaukuma. Toties labs atradums bija Frankfurtes mazās ieskrietuves, kur par saprātīgu naudu (1,5-2 EUR) varēja iegādāties mega burgerus (tiesa, aukstajā variantā), ar fantastiski garšīgu maizi, feinu gaļu un pārbagātu panējumu. Un arī auksti viņi arī bija supersātīgi. Kopumā tie atgādināja LV klasisko kotlešmaizi ar maizes vāku, tikai 5X lielāku + vēl viss cits, kas tur iekšā sastūķēts.Oki, paēduši, turpinājām vazāties tālāk, meklējot slaveno Seil straase, vajadzēja taču saprast, kur nākamajā rītā iesim šopingot. Atradām, vazājāmies pa to ielu, visapkārt Stockman-veidīgi veikali, tikai 3x lielāki.Iegājām vienā, otrā, secinājām, ka tur, patiešām, "darbiņš" būs tikai nākamajā dienā, toties uznāca nežēlīga doma kaut ko iedzert. Vienā tādā hipermārketā, kaut kādā 4.-ajā stāvā atradām „krodziņu”, kur saimniekoja divi itāļi. ...Bija diezgan grūti viņiem ieskaidrot, ka mēs gribam nevis „solo”, ne „dubble”, bet konkrēti „quatre” vodku katram. (Kas tāpat pēc Vācijas standartiem sanāk 80 gr). Ar mokām tiem jocīgajiem itāļiem to paskaidrojuši, šie beigās izsniedz mums tās sasodītās glāzes ar 80 gr šņabi katram, un blenž uz mums, ko tad darīsim. Nu, saskandinājām ar Inci, izrāvām pildījumu kā ogu, uz ko tie itāļi noelsās un uzdeva jaut.: „Are You from Russia?” –„Nē, mēs no Latvijas!” –lepni paziņojām, samaksājām 14 EUR un pazudām...
...Vazājāmies pa to Zeil strāsi, iegājām vēl kādā krogā, atkal, ar mokām, ieborējām mūsu vajadzību pēc konkrēta daudzuma alkahola, nevis pāris pilēm, un sākām vērtēt cik tas mums sāk izmaksāt... Secinām, ka šitā turpinoties, mums nekāds šopings var nesanākt, jo ātri iestāsies bankroc. Daudz ekonomiskāk būtu nopirkt veikalā pāris pudeles un pjanku turpināt viesnīcā. Sākām meklēt kādu bodi, kur to visu dranķību varētu iegādāties... Staigājam, skatāmies, bet neko līdzīgu šmigas vai pārtikas bodei neredzam. Sākam taujāt iedzimtajiem, lai kaut ar pirkstu parāda, kādā virzienā jāiet. Uz jaut., kur jums būtu šmigas un paikas bode, viens paraustīja plecus, otrs parādīja ar pirkstu uz makdonaldu, trešais atbildēja, ka kaut kur tepat esot jābūt, bet lāga nezinot kur tieši, ceturtais daudz maz iedeva koordinātes, pasakot, ka 500m stream, and then 100m to right. Tur tad arī būšot. Oki, velkamies norādītajā virzienā, it kā atnākam, bet no bodes ne vēsts. Taujājam vēlreiz. Viena kundzīte arī pasaka, re kur, šitajā mājā, tikai pagrabstāvā. Pēc uzraksta spriežot, norādītā māja ir konkrēta dažādu zīmolu lupatbode, bet nu labi, speramies iekšā. Novelkamies pagrabā, un tik tiešām – vienā pusē metro stacija, pretim bode, daļēji atgādinot nelielu "rimčiku". Oi, johaidī, kas pa cenām: 0.7l pildījumi par 30-40 EUR, gāzēts minerālis vispār deficīts. Beigās atradu kaut kādu gāzūdeni par 4,50 EUR litrā. Tālāk vandījāmies pa tiem šmigas plauktiem, beidzot atradu „Jeļcinu”, 0,7L pa 7.5 EUR pudelē. Super, uzreiz paķeram 4 pudeles, vēl kaut kādas uzkodas un no bodes ārā. Vēl tikai varu piebilst, ka svaiga liellopa gaļa tur maksāja 27 EUR/kg. (Kā vēlāk noskaidrojam, visas lielās pārtikas bodes atrodas pārsvarā priekšpilsētās, kur vietājie reizi nedēļa aizbrauc, piekrāmē pilnu mašīnu, tad 7 dienas miers) Nu laimīgi velkamies atpakaļ uz viesnīcu, bet vispār nelielas dusmas uz to pilsēteli bija... Visi restorāni pilni, viss tur notiek, nekādas krīzes vai citas nepatikšanas... Tauta tur vārās savā sulā, kaut kādas globalizācijas vai sasilšanas problēmas tiem vispār neeksistē. Protams, apzinos, Frankfurte ir Eiropas finanšu galvaspilsēta, kāposts tur ne pa jokam apgrozās, bet tik lielu labklājības līmeni es vēl nekur netiku redzējis. Saucamajā krīzes laikā...
Tiekam atpakaļ savā viesnīcā, jauns pārsteigums: istaba nav palikusi īpaši siltāka. Radiators pa 2/3 auksts, pa 1/3 remdens. Atrāvām vaļā visus termoregulatorus, sākām tempt "Jeļcinu", lai ātrāk sasildītos. Pēc kādas stundas, intensīvi dzerot, secinām, ka vismaz ārējā temperatūra neparko negrib celties. Tā kā jau diezgan krietni ir paņemts uz krūts, izlemjam, ka jāiet pie recepšena uz razborkām. ...Tomēr kādam siltumam ir jābūt arī 3-zvaigžņu viesnīcā. Nobraucam ar liftu lejā, tur tieši vazājas viens turks, sevi dēvēja par galveno adminu, turklāt runāja krieviski. Izteicām savas pretenzijas. Šis sāka mūs gudri mācīt, kā tur krāni jāgroza, ka pa visu Eiropu esot sabūvējis n-tās viesnīcas, nekad, nekur nav bijušas tādas problēmas, īsāk sakot baigais speciālists, bet mēs "garīgi" nedaudz atpalikuši. Paskaidroju, ka arī mēs neesam gluži idioti ar baltām rociņām no Hiltones klana, un kaut ko jēdzam apkures sistēmās, un kuras kādreiz būtu arī jāatgaiso, uz ko šis teicās tomēr mūs pamācīt, kas tādās reizēs ir darāms, un visi devāmies uz numuriņu. Ar svarīgu ģīmi grozīja tos termostatus, līdz beidzot kapitulēja, atzīdams, ka mums ir taisnība, un piesolīja, ka pacels temperatūru visai viesnīcai, lai kaut kāds siltums tiktu līdz mums. Nu jau laipni atvadamies, tad šis pēkšņi, viltīgi blendžot, noprasīja: „A vi što, zģes pjoķe?”, uz ko atbildēju: "jā protams, a kas pa prob"? Šitais atkal: „A što vi pjoķe?” Nu, attaisīju vaļā skapi, kur visā savā greznībā drūzmējās vairākas „Jeļcina” pudeles. Šis blenza, blenza, tad attaisīja vaļā muti: „A mņe daģiķe?”. Nu bet protams, jādod jau ir, vai ta žēl, siltums tomēr vajadzīgs. Tā nu šis ar mums iztempa vairākus kokteiļus, viltīgi sāka Incei miegt ar aci. Bet nu viss oki, tikām no viņa vaļā, uz atvadām tikai palūdzu koordinātas kaut kādam neformālam Frankfurtes vecpilsētas krodziņam, kur tūristi īpaši nerādās, t.i. izbaudīt īstu vācu atmosfēru. Nu, šis tur nosauca adreses, ievadīju GPS-ā datus. Jāvelkas uz turieni 1,6 km. Gājuši? Gājuši. Izveļamies uz ielas, streipuļojam norādītajā virzienā. Pēc kādiem 300m, saprotu, ka mums ir lielas problēmas. Tā visa sasodītā pjankošana ar turku adminu, Inci ir galīgi no sliedēm izsitusi ārā. Redzu, ka nekāda lielā gājēja vairs nav, kur nu vēl krogā sēdētāja. Un ar katru minūti situācija pasliktinās. Nu ko, jāiet vien atpakaļ uz viesnīcu un cilvēciņš jāliek čučēt. Atpakaļ pusi ceļa gāja pati, pēc tam bija jau nesama. Nu neko, aiz padusēm stiepu tālāk, protams, arī ne pa jokam lamādamies, kā tā var pierīties. Aptuveni 50m līdz mūsu viesnīcai, mūs apturēja vācu vārds „Halt!” Trijiem brašiem vācu praporiem (t.i. policistiem), neiepatikās mūsu uzvedība publiskā vietā, un tie izlēma ar mums iepazīties personiski. (Tas viss notikās ap 23:00). Nu tur tā un šitā, pases, jūs no kurienes, uz kurieni, kapēc, kas par prob, utt. Ince komā šūpojas, parunāt vispār nevar, es vēl kaut ko nedaudz mēģinu saprast, un cenšos paskaidrot: tā un tā, neliela avārija, nedaudz pārdzerts, cenšamies nokļūt atpakaļ uz viesnīcu, beigta balle. Nu, šitie tomēr tādi stingrāki, varbūt tomēr ātros vajag vai uz policiju lietas noskaidrošanai, īsāk sakot laist vaļā negrib. Mēģināju pēdējo trumpi: izvilku savu TV mediju preses karti (tā man, paldies Dievam, angliski rakstīta), kaut ko vāvuļoju par Frankfurtes labo tēlu medijos, uz ko tad brašuļi atsējās, piebilstot, ka šonakt gan, vairāk, nevajadzētu pjankot. Tikām no viņiem vaļā, aizstiepu Inci uz numuriņu, tā tur arī gultā iegāzās, nepamodusies. Bet pašu joprojām dīda nemiers – atbraukuši uz Vāczemi esam, laiks iet, bet atļauties pampt nevaru – kaut kas tomēr ir jāapskata. Iešāvu vēl alkaholu, nosvempos lejā, un klīdu pa naksnīgo pilsētu viens pats, foto mākslu taisīdams. Man tur pašam izveidojās nelieli "filmas" pārrāvumi, bet vienu lietu atceros perfekti. Vienā mirklī baigi sagribējās kādu kafiju ar bulciņu. Ieklīdu mazā kafūzītī, pasūtīju kafiju, bulciņu. Lielās naudaszīmes man bija krūšu kabatā, kaut kāda sīcene biksēs. Kaut kā negribējās zīmēties ar simtniekiem, izvilku no biksēm ārā visu sīceni, noskaitīju, samaksāju. Pāri palika daži centi. Nu, tā ar bēdīgu sejas izteiksmi sēžu pie galdiņa, cepurīte šķība uz galvas, katrā ziņā, izskatījos samērā nožēlojami... Vienā momentā jūtu – kāds mani rausta aiz elkoņa. Pagriežos, skatos, oficiantīte, secinot, ka esmu nabadzīgs, nelaimīgs ārzemju bomzītis, sniedz man papīra maisiņā vēl pāris sakaltušas bulciņas, sakot: saprotu, ka nekas svaigs tas nav, bet varbūt tomēr jums garšos, etc, etc... No sākuma gribējās pateikt ko ļoti rupju, tomēr pēc pāris sekundžu pārdomām izplūdu smaidā, pateicu ko līdzīgu „Thank You very much, and welcome to Latvia”, + vēl kaut ko tmldz, paņēmu tās maizītes, aiz stūra izsviedu un vilkos uz viesnīcu gulēt.
Agri no rīta pamostos, visas trubas deg, Ince pat nav pakustējusies, un laikam arī ilgu laiku nekustēsies. Paskatījos skapī, tur tikai tukšas pudeles. Laikam biju vēl metis pa lampu, naktī atgriežoties viesnīcā. Plkst. ir ap 8:00. Oki, iešu sirot tālāk pa pilsētu. Ēst, dzert vajag, jārīkojas ātri. Novilkos lejā, nogāju aptuveni 20m vienīgā, zināmā Frankfurtes pārtikas veikala virzienā, kad ievēroju maziņas veikala durtiņas, caur kura stiklu es ieraudzīju dvēseles stāvoklim tik ļoti tuvas lietas. SASODĪTS!!! Izrādās, ka tepat ap stūri, kārtējā turku veikalā, ir pieejams viss! Cigaretes, ēdamais, trauki ar dzeramo, pat suvenīri utt. Baigā dusma uz pasauli uznāca, ka vakar izķemmējām pusi pilsētas, meklējot sev šādus labumus, kas, izrādās, ir nākamā mājā aiz mūsu Tadž-Mahalas. Fiksi sapirkos visu organismiem nepieciešamo, tad atpakaļ uz viesnīcu. Sākās remonta process. Uzlāpījos diezgan ātri, tad centos Inci pie samaņas dabūt. Ar mokām pamodināju, piespiedu „padzerties”, uztaisīju karstu vannu. Tālāk jau rehabilitācija aizgāja ātri vien....
Pēčāk, visa pārējā diena aizgāja ātri, reizē vienmuļi un interesanti... Izdragājām visas bodes, cenrādis smieklīgi mazs, lai neteiktu, ka nekāds. (tiesa, trāpījām uz grandiozajām pavasara atlaidēm) Visam – lupatām, elektronikai, suvenīriem utt. cenas par 70-80% zemāks kā Latvijā.(Piem: pēdējās modes bikses ar visiem brendiem - 12 EUR, attieciigi brendota kokvilnas siltā ziemas jaka - 19 EUR, par veļu un citiem sīkumiem vispār neizteikšos). Paralēli aizlaidām uz Main tower, tur, brīvā dabā paskatījāmies uz Frankfurti no 220m augstuma, samaksājot par to prieku 8 EUR no katra. Paklīdām vienkārši pa pilsētu lai būtu ko atcerēties. Iespaidi sekojoši – divas dienas tur ir ko redzēt, pēc tam jau sāk palikt garlaicīgi. Šopingam (īpaši atlaižu brīžos), tā ir ideāla vieta, viss tur ir lētāk nekā Poļu tirgū. Izņemot pārtiku, šmigu un servisu. Ja vēlaties pilsētas kultūrvēsturi paskatīties, tā ir diezgan garlaicīga, sintētiska pilsēta, ar nelielu vecpilsētas rajonu un daudziem muzejiem, kuros tomēr ir vērts iebāzt degunu. Bet tas jādara skaidrā prātā, ne tā kā mēs...
...Jau piekusu rakstīt, galvenais jau ir izstāstīts, varu tikai pateikt, ka mājās nākamajā naktī tikām veiksmīgi, galva vairs tik ļoti nesāpēja, pāri palika vēl kādi 60 EUR, kurus Latvijā veiksmīgi nodzērām. P.S. Litrs Hennesy V.S.O.P, Hahn lidostā maksāja tikai 28 EUR.
Cenas:
Ryanair biļetes divām personām turpu-šurpu: 5,60 LVL
Autobusa biļetes divām personām turpu-šurpu 48 EUR
Viesnīca uz divām diennaktīm centrā: 96EURJa kādam vajag sabiedrisko transportu, tad dienas karte 4 pers. visam trsnsportam maksā 8 EURDzeriet viesnīcā, nevis krogosLa sevi normāli apģērbtu visam gadam, šopingos vajag ap150 EUR
