Integrēšanās centieni Sīrijā
|
Ilona Sābera
|
No lidostas trijos naktī mani atved eiropeiska izskata sieviete ar saviem sīriešu dēliem, kas pieņēma savā mašīnā mana apjukušā skatiena dēļ. Priekšā sēdošais sīriešu puisis angliski nemāk, bet aizved līdz manis nosauktās adreses mājas slieksnim un laipni atvadās: “Welcome to Syria!”
Par gaiļu dziesmām ātrāk modina saucieni uz lūgšanām: “Allāhs ir vienīgais Dievs,” un diena var sakties. “Damasco e’ bellissima durante il ramadan!/Damaska ir tik skaista ramadāna laikā!” jūsmoja mans Itālijā studējošais sīriešu draugs. Mana pašreizējā arābu valodas skolotāja Hažar(a), savukārt, satraucas par karsto laiku un to, kā viņa gavēņa laikā dosies uz darbu. Ramadāns sākas nākamnedēļ.
Manas divstāvu mājas pirmo stāvu reizēm apciemo 4 cm garas, ūsainas vaboles. Arī ar šiem ienaidniekiem jau kopš bērnības būs jācenšas sadzīvot. “Tā ir veca sīriešu māja,” lasīju brīdinājumus epastos pirms ierašānās. Vecajā sīriešu mājā trūkst remonta, interneta un veļas mašīnas, kā arī ūdens noteiktās dienas stundās tiek atslēgts, taču tai ir pozitīva aura. Mājas saimnieks ar mani runā daudz un tikai arābiski un nākamajā dienā pēc manas ierašanās atved pusdienās picu. Es katra teikuma beigās zinu māt ar ar galvu un atbildēt: “Tamam, tamam (labi – arābiski).”
Otrajā vakarā ilgas pēc Eiropas, izolētības un analfabētisma izjūta ņem virsroku. Zvans uz Itāliju un jauka saruna ar traku semiotiķi. Miers tomēr netiek atgūts. Kas ir šajā kultūrā tik aicinošs, kas tomēr neļauj integrēties? Atskārstu, ka sobrīd jūtos kā mājās tikai Itālijā.
Facebook ir viena no bloķētajām interneta lapām Sīrijā, tomēr veiklais puisis interneta kafejnīcā laipni ievada vajadzīgos datus un apvedceļš ir vaļā. Internets mājās tehniski nav pieejams lielākajai daļai Sīrijas iedzīvotāju. Valdības kontrolē ir ne tikai informācijas brīvība, bet arī ikdienas dzīve. Ieročiem bruņoti vīri ir pie universitātēm, stacijām un citiem stratēģiskiem punktiem. Manā majā bieži viesojusies policija, jo ārzemnieki no Couchsurfing raisa aizdomas. Reiz šeit it palicis puisis, kurš bijis Izraēlā. To neizskaidrojamā veidā uzzināja drošības dienesti, puisi izraidīja no valsts, un visus, kam bijusi saskarsme ar viņu, nopratināja (tajā skaitā taksistus). Prezidenta un viņa tēva plakāti ir sākot no univesitātes sienām, ielām un veikaliem līdz mašīnu stikliem un šķiltavām. Lielais brālis mūs vēro.
turpinajums:
http://semiotikespiezimes.wordpress.com/2010/08/07/integresanas-centieni-sirija/