Augsto Tatru alas.

  • 2 min lasīšanai
  • 97 foto
Skaista ir kalnu daba. Mēs jau 4 gadu braucam visa ģimene, 2 lieli un divi bērni (8. un 11.gadi), pa kalniem. Jau otro gadu apmeklējam Augstos Tatrus Polijā. Kalni ir atšķirīgi, kurā mēnesī brauc. Jūnija sākumā kalnus dažās vietās klāj sniegs, bet jūlijā sniegu var redzēt tikai nedaudz. Par kalnu skaistumu un varenību varētu rakstīt un rakstīt, bet es gribu pastāstīt pa alām, kas atrodas šeit. Braucot pa 958 ceļu uz Zakopani, pa ceļam ir vieta Kiry, Dolina Koscieliska. Novietojam mašīnu stāvvietā uz visu dienu 10zl. Nopērkot ieejas biļetes parkā, pieaugušajiem 4,40zl, bet bērniem 2,20zl, turpinām ceļu pa zaļo taku. Blakus tek kalnu upīte, pēc lietus ūdens ir daudz un straume liela. No upes nāk patīkams dzestrums pat jaka prasās mugurā, tālāk no upes atrodoties jakas jāvelk nost. Pēc gabaliņa ir dažas alas, bet nekas īpašs, turpinām ceļu. Ceļš ir gluds, vietējie šeit pastaigājas ar maziem bērniem, jo šeit var droši izbraukt ar ratiņiem. Vēl gabaliņš un atdalās ceļi, norāde ir uz alu, kura ir 500 m gara, bet šeit jāmaksā 3 zl. Nolemjam nākot atpakaļ apskatīsimies, jo pārējās alas vēl atrodas uz priekšu. Ceļš turpinās gar upi, pasakaini skati, no kalna tek straumītes uz upi. Blakus ir klintis. Beidzot pēc 1h 30 min esam nonākuši, kur ceļš ved uz alām, pirmajā vietā vilšanās, ceļš ciet, neliela ala. Ejam tālāk varbūt ir cits ceļš un ir . Cilvēki stāv rindā, lai tiktu augšā, jo jāpieturas pie ķēdes, lai tiktu augšā. Nolemjam kāpt, uzkāpjam un turpinām ceļu kalnā augšā. Kārtīgs kalna ceļš. Uzkāpjam un atkal ceļi dalās sarkanā un melnā. Stāvam un domājam, kur iet pirmāk. Vietējās meitenes saka, ka labāk ar bērniem ir iet pa sarkano taku. Tā arī darām. Ieraugam alu. Skats varens. Puika ielien uz saka, ka var tikt arī tālāk pa alu. Secinām, ka lukturīša nav. Ir tikai mobilais telefons, bet gaismiņa maza. Kā lukturi jāizmanto fotoaparāta zibspuldze. Lienam pa alu saliekušies, bet iespaidīgi. Izlienot ārā ejam uz otru alu. Šeit alā priekša iekšā ir vesela skolēnu grupa. Meita, 1,30 m staigā nesaliekusies, vietām arī mēs varam iztaisnoties. Atrodam caurumu, par kuru var redzēt pretējo kalnu un uzleju stāvu krauju. Šī ala vēl iespaidīgāka. Lienam pa alas ejām un priecājamies par skaistajiem skatiem. Alā ir vēss un mitrs. Ejās ir nelielas peļķes, sienas arī mitras un no augšas nopil pa lāsītei, bet tas ir sīkums. Alu ejās pat ir uzzīmēts ceļš ar bultiņu, lai neapmaldītos. Izejot no alas mūs apņem siltums. Esam tādā azartā, ka nolemjam, kāpt augša pa melno taku, lai redzētu tur alu. Šeit ala tikt nav tik viegli, nelielu gabalu, jākāpj turoties pie ķēdes. Mēs lielie domājam ko darīt, tad bērni bija izlēmuši, ka jākāpj augšā, jo viņi grib redzēt alu. Vīrs paliek ar somu, es ar bērniem ejam, lai varētu uzkāpt. Pārsteigums, lai alā tiktu, jākāpj pa trepēm lejā. Beidzot esam alā. Aizraujas elpa, ja būtu gluda grīda, varētu rīkot balles. Ala ir ļoti liela un iespējams ir palīst uz priekšu, kur nespīd gaisma no ieejas cauruma. Nelielu līkumu izmetam, cik ļauj mūsu „lukturītis”, bet visu izstaigāt nevarējām. Gribās atgriezties un papētīt vairāk. Dodamies atpakaļ pa to pašu ceļu, kā tikām iekšā. Atrodoties ieejas caurumā paveroties apkārt pavērās neaprakstāms skats. Atpakaļ ceļš līdz mašīnai aizlido ātri, jo atrodamies vēl alu iespaidā, ka nolemjam nemaksāt un to alu neapmeklēt. Visi, kas grib apmeklēt šīs alas, neaizmirsties lukturīti.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais