Divas nedēļas Kembridžā
|
Baiba Lukaševiča
|
Jebkura angļu valodas skolotāja sapnis ir nokļūt Apvienotajā Karalistē; bet, ja tas izdodas, apvienojot to ar zināšanu iegūšanu kursos Kembridžā, tad – jūties kā septītajās debesīs.
Kembridža – otra vecākā universitātes pilsēta Anglijā. Man ļoti grūti izprast Universitātes uzbūvi, bet pamatprincips ir sekojošs – universitāte sastāv no koledžām ( 32 Kembridžā), bet pārvaldes funkcijas pilda universitātes parlaments.
Kursu programmu izvēlējos atbilstoši manām tehniskajām vajadzībām un iespējām darboties skolā ar jaunajām tehnoloģijām. Šoreiz mazliet par maniem pārdzīvojumiem, atrodoties šajā jaukajā pilsētā.
Vispirms – iespēja runāt tikai angliski, jo starp apmēram 250 skolotājiem no visas pasaules mēs bijām tikai divas no Latvijas un tik pat kā nesatikāmies. Žēl, ka tagad vēl laiciņš paies, līdz tikšu skolā, jo mēle man ir tā ielocījusies, ka brīžam šajās karstajās dienās murminu kaut ko pie sevis angliski. Satiku kolēģus gan no Eiropas valstīm, gan no Brazīlijas, Argentīnas, Taivānas, Nepālas, Reiunionas, Franču Vestindijas utt. Nepālietis kūlies uz Kembridžu piecas dienas: viena diena kājām, lai tiktu līdz autobusam, kas divas dienas viņu veda līdz starptautiskajai lidostai, tālāk divu dienu lidojums ar pārsēšanos līdz Londonai. Man bija labāk: lidmašīna pacēlās 11.05 (Rīgas laiks), nolaidās 11.20 (Londonas laiks). Tikai 15 min.lidojums!?!.
Autobusa biļete bija pasūtīta jau Rīgā no lidostas, betvajadzēja stundu gaidīt. Laipni palūdzu iepriekšējā reisa vadītāju, vai būtu iespējams nokļūt Kembridžā ātrāk. Biju iepriecināta, izdzirdot pirmo reizi dabisku angļu valodu :”If you smile a bit, why not?” (Ja pasmaidīsiet, kāpēc ne!)Laikam jau manā ģīmī bija redzama visa pārdzīvojumu gamma, vienai ceļojot uz otru Eiropas galu.
Kembridžā ar taksometru mazliet pamaldījos pa pilsētu, līdz atradu vajadzīgo koledžu. Pagalmā pirmo satiku ļoti laipnu sievieti, kas ar smaidu parādīja man turpmāko virzienu. Izrādījās – tā bija holandiete Jolanda, ar kuru bieži komunicējām dažādās situācijās.
Pirmā iepazīšanās ar koledžas teritoriju, „burvju” durvīm (ugunsdrošības noteikumu dēļ), iekārtošanās mazā, bet jaukā istabiņā ar visu nepieciešamo – skapi, galdu, gultu, naktsgaldiņu, dušas-tualetes telpu. Super!
Svētdienas vakars paredzēts kursu dalībnieku pirmajai sapazīšanās tūrei. Kursu vadība noorganizēja pieņemšanu ar mazām uzkodām un viegliem dzērieniem. Iepazinos ar dažiem kolēģiem – no Polijas, Krievijas, Spānijas.Izskatīju kursu programmu – burvīga.
Bez obligātajām nodarbībām savā izvēlētajā programmā, jāapmeklē katru nedēļu divas „Workshop” (man ļoti nepatīk vārds „darbnīca”, bet tā tas tiek lietots arī latviski), reizi nedēļā kopējā plenārnodarbība, reizi nedēļā – kultūras „workshop”. Katru dienu – kultūras programma.
Un tā: iemācījos pāris angļu (vai skotu) tautas dejas; izbaudījām kriketa spēli „Teachers versus Teachers’ teachers”; pasmējāmies par angļu valodas īpatnībām britu un amerikāņu variantos; iepazinos ar Kembridžu; paguvu nokļūt King’s College kapelā uz korāļu dziedājumu (jāstāv bija garā rindā, bet kapela ir ļoti liela, manuprāt vismaz divtik, cik Rīgas Doms.); piedalījos pieņemšanā CUP (Kembridžas Universitātes izdevniecības) grāmatnīcā; izbaudīju rāmo peldējumu laivā pa Kemas upi ( saucas „punting”). Piepildījās mans sapnis – ieskatīties Londonā. Viena diena šai aktivitātei patiešām ir tikai ieskatīšanās, bet es esmu apmierināta. Vienu vakaru veltīju teātra izrādei Londonā – A.Kristi „Peļu slazds”, pasaulē visilgāk spēlētā izrāde; es skatījos to 24 014.reizes izpildījumā. Man ļoti patika ekskursijas uz Īliju – mazu pilsētiņu ar desmito lielāko katedrāli Anglijā; uz Woodbridge (vēl viena maza pilsētiņa ar tipisku baznīcu netipiski labi saglabātu kopš 14.gadsimta); uz Leistonas Abatijas drupām; uz Southwold – piejūras kūrortpilsētiņu, kur biju pārsteigta par angļu īpatnējo jūras „baudīšanu” – cilvēki nepeldējās, nesauļojās, bet izmantoja promenādi, pilsētiņas kafejnīcas, veikaliņus. Patīkams pārsteigums – dzintara veikaliņš un mazs muzejs. Pirmā nedēļa, protams, pagāja futbola gaisotnē, jo kursu dalībnieku sastāvā vismaz trešā daļa bija Spānijas pārstāvju; studentu krodziņš četrus vakarus bija pārpildīts.
Kembridžas ieliņas ir samērā šauras, tāpēc apbrīnoju pilsētas satiksmes divstāvīgos autobusus, kas bez problēmām paņēma jebkuru virāžu. Man netraucēja kreisās puses satiksme, kaut kā nemaz tik ļoti tā neiekrita acīs kā kaut kas neparasts, bet ar riteņbraucēju drošo braukšanu gan nespēju saprasties. Viņiem ir atvēlēta puse šaurās ietves, kā arī var braukt droši pa ielu un viņu – satiksmes dalībnieku tiesības tiek strikti ievērotas. Nedomājiet, ka riteņbraucēji piebremzēs, ja jūs pamanīsieties būt viņiem ceļā.
Diemžēl, neizjutu par stereotipu kļuvušo angļu pieklājību. Pat Ņujorkā mani tik daudz negrūstīja kā Kembridžas vecpilsētā. Par pieklājīgu apstāšanos, kamēr jūs fotografējiet kādu skatu, i nesapņot. Londonā vasarā un nedēļas nogalē labāk nerādīties. Tūristu ka biezs, un atkal mana personīgā telpa tika bieži pārkāpta. Tad jau es arī kļuvu mazliet bezkaunīga un vienu, otru ceļotāju ignorēju.
Ne visai glaimojošos pārdzīvojumus kompensēja patīkamā gaisotne koledžas pasākumos, savstarpējās sarunās. Gribu atzīmēt, ka parasti pie ēdamgalda un lenča laikā studentu kafetērijā vienmēr sagadījos kopā ar apmēram mana vecuma kolēģēm. Līdz ar to pārrunājām pensiju noteikumus Francijā, Vācijā, Dānijā, Beļģijā. Mazliet aizskārām „neatļauto” tēmu – algas. Nabaga itālis pārdzīvoja algas samazinājumu no apm.4000 eirouz 3000 eiro, kas viņu sagaida rudenī. Uz mani skatījās kā uz citplanētieti, kad konvertēju savu „rokas” naudu uz eiro. Kaut ganbiju līdzīgā, bet pretējas vērtības situācijā kolēģu acīs, kad stāstīju, kādas tehniskās iespējas ir manā skolā. Vismaz neviena skola, ar kuru pārstāvjiem pārrunājām šo tēmu, ne tuvu nav nodrošināta kā mūsējā. Runas par manu tehnisko varēšanu paklīda starp kursu dalībniekiem, it sevišķi kad pirmajā „workshop” spēju palīdzēt pasniedzējai tikt galā ar interaktīvo tāfeli, kuru viņa gribēja izmantot tikai kā ekrānu, bet sajauca pogas. Dārgie ropažnieki, novērtējiet mūsu iespējas!
Pēdējais vakars – disko kopējā atvadu noskaņā. Priekš manis par skaļu, jutos jau arī nogurusi pēc divu nedēļu darba, emocijām, pārdzīvojumiem. Nenožēloju ne vienu minūti, ko pavadīju Kembridžā. Iesaku ikvienam izmantot iespēju un pacīnīties par Eiropas finansējuma saņemšanu un piedalīties dažādos projektos, kursos, pasākumos.
