Rabata un Fesa - pavisam citāda Maroka

04.11.2006
9 min lasīšanai
55 foto

Patiesībā nu jau šķiet, ka daļa atmiņu izplūdušas, taču droši vien ir vērts novest stāstu līdz galam. Pēc pāris stundu brauciena no Casablancas nonācām Rabatā - Marokas galvaspilsētā, lai arī tā nebūt nav lielākā Marokas pilsēta. Šeit bijām krietnā pēcpusdienā un ceļvedī noskatītās viesnīcas vairs nevarēja piedāvāt mums visiem brīvas vietas palikšanai. Lai arī viesnīcu pilsētā bija daudz, šī bija pirmā reize, kad īsti nevarējām vienoties par izvēli - palikt lētākā vai mazliet glaunākā viesnīcā. Mums ar draugu arī nauda sāka tuvoties galam, tā ka mēs bijām par lētāku variantu, jo vanna numurā nebija mūsu prioritāte. Beigu beigās mazliet pieverot acis uz citu īgnumu devāmies uz lētāko. Nenormāla čivināšana - meklējot viesnīcu uzduramies kādam nelielam laukumam, kurā blīvi sastādīti kādi mums nezināmas sugas koki, kuru zari ne mazāk blīvi droši vien slēpj miljonu putnus - tos nevar redzēt, tikai čivināšana, kas līdzinās kakafoniskai sīkoņai un čiepstēšanai tiešām miljons balstiņās. jocīgi. starp kokiem izvietoti kafejnīcas galdiņi, pie kuriem sēž apmeklētāji nepievērsdami uzmanību putniem. dzeram alu. tas šeit maksā mazliet lētāk - 18 dirhamus. un ir diezgan brīvi nopērkams kafejnīcā. vietējie gan te dzer savu saldo tēju un balto kafiju. man jau vairākas dienas ir interese, kā gan viņi spēj vairākas stundas nosēdēt kafejnīcā dīki lūkojoties garāmgājējos un izdzerot tikai tasi tējas vai kafijas. par mums gan oficiants ir tīri priecīgs :) vakarā dodamies uz vecpilsētu - medinu. šī ir mazliet savādāka - cilvēku daudz, bet tie nav uzmācīgi, nepiedāvā par katru cenu ko nopirkt vai kaut kur aizvest. arī piedāvātais preču klāsts ir savādāks - bodītēs netirgo ādas izstrādājumus un citus suvenīrus, bet gan vietējiem domātas rūpniecības preces, pārtiku - riekstus, žāvētus augļus, dateles un olīves. Šur un tur tirgo jocīgu maizīti ar aknu pildījumu. Tā kā esam nākuši uz medinu ar domu pavakariņot vietējā restorāniņā, tad esam izsalkuši. Kādu brīdi klīduši pa meidnu saprotam, ka restorāniņu neatradīsim, jo medinā ielu nosaukumi ir tikai pāris vietās. Padodamies jocīgo maizīšu vilinošajai smaržai. Baltmaize līdzīga pabiezam lavašam, pārgriezta šķērsām - tajā sapilda turpat acu priekšā apceptas aknas ar sīpoliem. Dažviet tirgotāji liek maizē arī rīsus un aknas - katram sava recepte. Šo ēd pat tie, kuri saka, ka aknas neēdot - slavē. Arī man šķiet garšīgs, lai arī tādu veselu es apēst nevarētu, tādēļ nokožos pa gabalam tikai no drauga pīrāga. Diez, kā šo ēdienu sauc?! Vienojamies, ka šo pilsētu varam apskatīt arī ne kopā - no rīta dodamies, kur katrs vēlas. Mēs sākumā dodamies uz medinu, kas naktī bija tik dzīva - tagad tā dus - ielas sedz dīvains pīts jumts, caur kuru spīd saule - ļoti fascinējošs skats; tajās ir maz cilvēku, sētnieks dzenā putekļus no ielas malas uz otru. Ejam garām acīmredzot skolai - ārprāc, kas par aurošanu - šķiet Latvijā tāda bļaušana varētu būt, ja klasē būtu noticis kas ārkārtējs - izcēlusies panika. Bet tur šķiet šāda aurošana ir normāla, jo skan no lielākās daļas klašu - nospriežu, ka par skolotāju marokāņu skolā negribētu strādāt. Meklējam kafejnīcu, kas aprakstīta grāmatā. Maldamies pa kasbahu, pa mazām ļoti skaistām ieliņām ar baltām mājām un spilgti zilām durvīm. Kafejnīcas terasi redzam uz kāda augstāka jumta, bet ieliņu, kas turp vestu nevaram atrast. Izejam uz krastmalu - īpatni viļņi skrien līcī, kas piekļaujas pilsētai - redzam Sale - kādreizējo pirātu galvaspilsētu, tagad Rabatas priekšpilsētu, kas esot viena no tās skaistākajām vietām. Piekrastē ir kapi ar tūkstots kapakmeņiem. Atmetuši ar roku kafejnīcas meklējumiem, ieklīstam Andalūzijas dārzā - ļoti skaists un kluss nostūris, lai gan atskaitot aurojošos skolēnus, pagaidām vēl viss ir kluss. Maroku ir vērts redzēt rītos, kad tā vēl nav modusies, tā ir pavisam citāda kā zumošā pilsēta vakaros - daudz skaistāka man likās. Un nav nemaz agri jāceļas, astoņos, deviņos vēl ielas ir gana tukšas un klusas. To esam secinājuši izejot rīta pastaigā vairākās Marokas pilsētās. Paēdam brokastis kādā spāņu krodziņā (pēc 2 dienām mēs būsim Spānijā! - nodomāju). Es pirmo reizi sajūtos nogurusi no Marokas - zinu, ka vēl jāredz Fes, to ļoti gribu apskatīt jau spriežot pēc aprakstiem ceļvedī vien. Brokastis ir lieliskas un lētākas, kā par tām būtu samaksājuši marokāņu ēstuvē. Dodamies apskatīt pilsētu. Maldoties pa kasbahu nepieejamās kafejnīcas meklējumos, esam zaudējuši daudz laika. Mums ir plāns jau pēcpusdienā doties prom, tādēļ ir jāapskata pilsēta ātri. Mauzolejs un Hassana mošeja ir iespaidīga vieta - galvenokārt tādēļ, ka laukumā ir desmitiem simetriski izvietotu kolonnu, kas rada jocīgu sajūtu. Šī ir ļoti veca vieta, mošeja ir nepabeigts minorets, kas tā arī nekad nav bijusi līdz galam uzcelta dažādu kataklizmu dēļ. Tur arī mauzolejs, kurā apbedīts Muhameds 5. un Hassans 2. - telpā ar marmora zārciņiem sēd kāds vīrs, kurš visu dienu lasa korānu - viņš neliekas traucēts par nemitīgo tūristu plūsmu. Es nefotogrāfēju - man šķiet, ka nedrīkst. Pie ieejas godasardzes vīri zirgu mugurās prasa naudu. Pirmo reizi mūžā redzu godasargus, kas ne tikai nesēž kā sastinguši, bet vēl stiepj roku un lūdz samaksāt - es izliekos nesaprotam. Aiz vārtiem saķeram mazo taksīti un dodamies tālāk. Šeit neliela atkāpe par taksīšiem: Marokā ir divu veidu takši Petit un Grand. Petit jeb mazie ir pārsvarā Fiat Uno (veci kā pasaule), kuros ņem 3 cilvēkus. Tāds visai smieklīgs braucamais un ir labi ar taksistu jau laikus vienoties, cik tad maksāsiet par nokļūšanu līdz gala mērķim - cena parasti tiek saukta par cilvēku - ir vērts to noprecizēt, lai nav pārsteigumi. Rabatā mums paveicās arī tā, ka gadījās braukt ar taksistu, kas veda mūs pēc skaitītāja - jāmaksā bija uz pusi mazāk, kā bijām viņam teikuši maksāt. Tas bija vienīgais godīgais marokānis, kuru ceļojuma laikā sastapām. Tātad pēc skaitītāja braukt ir daudz lētāk. Grand taxi nozīmē, ka tajā uzņem 6 pasažierus. Nedmājiet tikai, ka tas ir mikroautobuss - tas ir Mercedes 90 (arī bezdievīgi vecs) vai kas līdzīgs - tajā sēžas divi cilvēki viens otram klēpi priekšējā sēdeklī un četri aizmugurējā. Šeit būtiski atzīmēt, ka vienmēr tiek nosaukta cena par pasažieri, kas nozīmē, ka cena ir jāreizina ar 6 vai jāgaida līdzbraucēji. Doma ir tāda, ka jāmaksā ir par sešiem pasažieriem un tad, ja to nevēlaties (nepasakāt šoferim), tiks ņemti vēl citi pasažieri, kas tad attiecīgi sēdēs jums klēpī, jo vietas ir sešas :) Mēs ar mazo taksīti devāmies uz Chellah - vecas drupas netālu no Rabatas centra - nevar pat īsti pateikt, kā drupas tās ir, jo tur šķiet ir bijis viss, kas vien var būt - vecs romiešu amfiteātris, nez cik cietokšņi, pilis un kapenes. Ar vārdu sakot īpatns drupu kopums, kur ir gan minorets ar stārķa ligzdu, gan jocīga velvju zāle un kapenītes aizgājušiem valdniekiem. Un skaistākie ieejas vārti visā Marokā. iespējams... un pustūkstotis kaķu :) atgriezušies centrā satikām pārējos - viņi bija bijuši Sale un Muhameda 6. rezidencē jeb pilī. Vēlāk apskatījām bildes - mazliet nožēloju, ka nepaspējām aizbraukt uz Sale - maldīšanās medinā mums bija laupījusi šo iespēju. Nekas, nākamreiz :) Nu ko - ceļā uz Fesu. Pārbrauciens bija garš - vilciens meta lielus līkumus. Tā Marokā ir dažu vilciena maršrutu nepatikšana, ka tas izbrauc lielu loku uz augšu un leju pa iekšzemi, tādejādi ceļā pavadītais laiks ir divtik ilgs kā attālums kartē. Taču Fesu mēs sasniedzām. Šī pilsēta mūs sagaidīja ar uzmācīgiem gidiem un nedraudzīgu valodu uz ielu plāksnītēm - šeit karti varēja salocīt un iebāzt somā, jo visi ielu nosaukumi ir arābu valodā un cerības ko saprast ir mazas. Mana cerība atrast pēc ceļveža apraksta izvēlēto viesnīcu ātri izdzisa, jo operatīvi atrast to nevarēju, savukārt biedri bija noguruši un ātri gribēja iekārtoties viesnīcā, kādēļ nevilcinādamies piekrita kāda gida piedāvājumam iekārtoties netālu esošā hotelī, lai arī man šī doma nepatika, jo ceļvedī šī viesnīca bija aprakstīta kā ne nu gluži labākā izvēle. Toties tajā bija viesmīlīgi tarakāni, kas mūsu ceļabiedrus izklaidēja lielāko nakts daļu :) Mūsu numurā saudzējošā režīmā neviens nebija ielaists un mēs pavadījām daudzmaz mierīgu nakti. Biju mazliet uzmetusi lūpu - ja jau mēs priekšroku dodam gidiem, lūdzu - es ar savu karti vairs neuzbāzīšos. Iekārtojušies viesnīcā devāmies ceļā uz vecpilsētu bez kartes un tikai pēc ilga laika atskārtām, ka esam aizgājuši lielu gabalu uz otru pusi. Medinu sasniedzām, kad bija jau satumsis - Fesa ir liela pilsēta, tajā ir divas medinas - vecā un jaunā, turklāt tā ir izpletusies arī tālu aiz medinu robežām. Šeit ir lielākā medina, kādu bijām redzējuši - tai ir vairāk kā desmit vārtu, kur katriem ir savs nosaukums. Pa kādiem no tiem bijām nokļuvuši medinā, bet nebūt ne tūristu apmeklētā vietā - ielas platums ir tāds, ka var izmainīties knapi divi cilvēki, absolūts labirints. Ātri vien mums uzrodas vairāki sekojoši bērni, kas mēdās un atdarina mūsu gaitu un kustības, pieaugušie neslēpti lūr un brīnās par mums. ir mazliet bailīgi. īsti nezinu kā mēs izkļūstam no šī labirinta, bet vienā brīdī esam ļaužu pārpildītā medinā un meklējam izeju. vakariņojam skaistā restorānā, ko iesaka ceļvedis un iepriekš to bijām noskatījuši jau garāmejot. šis ir jauks vakars, kad visi kopīgi pārrunājam iespaidus, jo rīt pusdienā jau dodamies prom. dzeram vīnu, ēdam labu ēdienu un jūtamies labi. mazliet sliktāk jūtas vīrs, kas gaida mūs ārā. restorāna saimnieks jau vairākkārt ir pienācis apjautāties, vai tas tiešām nav mūsu gids, jo pēc pilsētas noteikumiem, tad viņš mums ir jālūdz iekšā un restorāna saimnieks paēdinātu viņu uz mūsu rēķina. bet tas nav mūsu gids - vismaz mēs nevienam neesam lūguši palīdzību orientēties pilsētā un neviens mums tādu nav sniedzis. rēķinā gan uzrodas neizskaidrojams pieaugums (iekļauts vīna cenā), taču vakars ir bijis jauks un mēs nestrīdamies ar īpašnieku. no rīta dodamies uz medinu no jauna - mums jau pulksten vienos jādodas prom taču jāredz ādu krāsotavas. bez tā no Fesas nedrīkst aizbraukt. Lai kur dodamies nevaram atkauties no gidiem. Šeit mazliet par gidiem - Fesā tos ir ieteicams nolīgt, taču jābūt uzmanīgiem. Fesa ir vienīgā pilsēta, kur gidi ir oficiāli organizēti no pilsētas vadības puses - tos var atrast speciālos kantoros vai sastapt populārākajos apskates objektos un tie prasa 150 dh par pusi dienas vai 250 dh par visu dienu neskatoties no cilvēku skaita grupā. Oficiālos gidus var atpazīt pēc ielaminētas identifikācijas kartiņas, ko viņi nēsā pakārtu kaklā un labprāt bāž degunā. Lai arī oficiāli, tomēr ir vērts iepriekš vienoties, ko viņi saprot ar vārdiem pus diena un pilna diena - cik tas ir stundu. Ir arī neoficiālie gidi, kas gan nav ievērojami lētāki (parasti stundeti), kurus it kā neesot ieteicams izvēlēties, jo nav nekādas drošības, ka viņi jums parādīs visas būtiskākās apskates vietas un stāstīs par tām patiesību. Vēl esot labi vienoties ar gidu iepriekš, cik ir laika un ko grib apskatīt - vislabāk atzīmējot apskates objektus kartē. Gids Fesā ir ļoti noderīgs, jo kā jau minēju, ielu nosaukumos nav iespējams orientēties un pilsēta ir ļoti liela. Taču mēs iztikām bez gida, jo tas, kuru it kā bijām sarunājuši iepriekšējā vakarā, no rīta pēc mums neieradās, jo viņam mūsu piedāvājums 50 dh par stundu garu pastaigu uz ādu krāsotavām likās netaisns. Tādēļ turp devāmies paši. Tuvojoties medinai gan mums uzmācās jauni gidu bari, no kuriem patiesībā bija grūti tikt vaļā pat pasakot, ka mēs viņiem neko nemaksāsim. Taču medinā jau atrast vajadzīgo bija visai viegli, jo ielās ir izliktas kartes ar apskates objektiem un mazas norādītes ar simboliem, kurām var viegli sekot. Un ādu krāsotavu var meklēt arī pēc ožas, jo tā smird pa gabalu. Šeit medina atkal citāda - netirgojas tik traki kā Marakešā (vai arī es jau biju pieradusi), taču tirgotāju daudz - ari ēzelīši nes lielas nastas pa šaurajām ieliņām. Netālu no krāsotavas sākam lūkoties pēc kāda gida, kas mūs varētu uzvest uz kādas mājas jumta, lai varam krāsotavas apskatīt no augšas, kā rekomendē ceļvedis. Tādu šeit ir daudz, viņi piedāvājas paši un kā apgalvo ceļvedis, uz terasi var nokļūt samaksājot nelielu naudiņu 10-20 dh par grupu. Par 20 dh arī vienojamies ar pirmo puisi, kas piedāvā mums parādīt ceļu (vēlāk gan viņš apgalvo, ka 20 dh grib no katra cilvēka, ko mēs ignorējam un atkal sanāk kašķis). Viņš ved mūs ātri pa mazajām ieliņām - knapi tiekam līdzi. Jo tuvāk krāsotavām esam, jo vairāk cērt ciet elpu, līdz nonākam pie ieejas, kur elpu burtiski aizrauj un jāspiež ciet deguns. Paejam tai garām un iejūkam pūlī, vēl mazliet un dodamies iekšā kādā mājā, pa mazām trepītēm augšup, līdz esam uz jumta. Skats ir neizstāstāms. Tas ir jāredz pašiem. Un tā laikam ir spilgtākā mana Marokas vīzija, aizveru acis un tādu es atceros Maroku arī šobrīd. Dzeltens, balts, brūngani sārts un melns... lielās flīzētās bedrēs viņi mērc ādas, žauj tās saulē.... ūdens tek kā no ūdenskritumiem no caurumiem, kas agrāk šķiet ir bijuši māju logi. Man liekas tas tik dīvaini un nereāli. Skatam paveras arī pilsētas jumti - tūkstošiem satelīta anteņu. Ārprāc - grūti aprakstīt šo sireālo sajūtu - tepat pie kājām ir gan 16. gadsimta tradīcijas, kuru vienīgās izmaiņas ir skārušas krāsvielas ķīmisko (agrāk viņi esot krāsojuši ar dabiskajām krāsvielām - tagad krāso ar ķimikālijām) sastāvu un tur visapkārt ir 20. gadsimta sasniegumi - tūkstošiem satelīta anteņu uz noskrandušu māju jumtiem. Uz terases, kur skatāmies uz krāsotavām, ir ādas izstrādājumu tirgotava - ļoti daudz skaistu lietu, bet maksā divtik cik pilsētas pārējos veikaliņos. Vīrs, kas man piedāvā ļoti skaistu somiņu novērtē mani par augstu un paprasa cenu, ko nevēlos maksāt. Viņš ir gatavs tirgoties, bet es neielaižos - nokaulētā atlaide var mani ievilināt un likt nopirkt preci par cenu, kas tik un tā ir pārāk augsta. Un kur galu galā es iešu ar tādu oranžu āfrikāniski izrakstītu somu... Vienīgos iepirkumus veicam veikalā pilsētas centrā, kur var nopirkt tās pašas lietas, ko tirgū, tikai bez kaulēšanās par fiksētām cenām, kuras ir krietni zemākas kā tirgū (ekspermentālā kārtā es tirgū nopirku čībiņas un nokaulēt tās līdz veikala cenai , kuru biju iepriekš veikalā noskaidrojusi, man prasīja nervus un laiku, pārdevējs meta lūpu un demonstrēja neapmierinātību un visādi citādi man tas sagādāja tikai nepatīkamas izjūtas, kur pretī veikalā šāda cena tika piedāvāta bez kādas tur tielēšanās). Nopērku skaistu šķīvi, dažus nieciņus mājās palikušajiem un dodamies uz viesnīcu, lai ar smagajām somām plecos dotos 6 h ceļā uz Tangieru, no kurienes ar prāmi atgriežamies Eiropā - Spānijā.

Rabata un Fesa - pavisam citāda Maroka

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem