Honeymoon - Taizeme

02.11.2006
21 min lasīšanai
126 foto

Ievada vietā... Sākotnēji piesēdos pie baltas lapas, lai īsumā ar melnu uz balta uzmestu atmiņas, iespaidus un emocijas, kamēr tās svaigas. Rezultāts pašai necerēti apjomīgs, jo vēlējos Jums uzburt Taizemes atmosfēru, ikdienu un eksotiku, likt sajust burvības garšu un radīt izjūtas, ka esat pabijuši šajā tālajā pasaules nostūrī – paradīzē zemes virsū. Ja kļūst neinteresanti, lasiet ..pa diognāli.. ;) P.S. Kā es varēju aizmirst viesošanos briljantu rūpnīcā?! Rīt pievienošu kādu rindkopu... 1.diena 9.oktobra rīts, lielais koferis sagatavots tālajam ceļam, sen gaidītajam braucienam uz Taizemi. Ceļojumam izvēlējāmies Jēkaba aģentūru. ~15:00 ierodamies lidostā, lai satiktos ar grupu + vēl ierastā uzkavēšanās pirms pasažieru uzņemšanas Turkish Airlains reisam uz Stambulu. 3h ceļā līdz Turcijai paskrien vēja spārniem – lidojam ar ~920km/h, 9400m augstumā, aiz loga -48 C0. Pa ceļam pārlapojam lidostā nopirkto FHM, uzduramies ļoti piemērotam rakstam – „Taizeme, saturies!” Saprotam, ka Taizeme, patiešām mūs gaida, gaida visā savā krāšņumā un eksotikā, sirdī ceram, ka mūsu cerības un gaidas attaisnosies, ka no šī vēl tikko uzsāktā ceļojuma gūsim neaizmirstamus iespaidus un neatkārtojamas emocijas. Stambulas lidostā jāpanīkst pāris stundas, lidojam nakts reisā (9h) uz Bangkoku – Taizemes galvaspilsētu. Pēc Latvijas laika ielidojam 09:00, Taizemē – 13:00 (+4h) Vēl tikai no nostāstiem nojaušam, ko nozīmē uzturēties subtropu klimatā, bet, kamēr pats neesi to izjutis, grūti aptvert. Nu, vai reāli vari iedomāties sevi saunā? Nu, it kā jau jā, taču iedomāties, ka ar saunu jāstaigā ik soli, tā pagrūti?! 2. diena Ierašanās Bangkokā, atpūta pēc garā lidojuma, ārkārtīgi spēcīgās lietusgāzes, vakariņas Silom Village ar nacionālo deju šovu Izkāpjot no lidmašīnas sajutām karsto un mitro gaisu – tropi! Bangkokā pavisam jauna, tikko atvērta lidosta – viena no lielākajām pasaulē, starp TOP 5. Teritorija ārkārtīgi plaša! Samainām dolārus pret batiem, nopērkam iebraukšanas vīzu – 1000 bati (100 bati – Ls1.50). Pasē jāatliek naudiņa izbraukšanai – 500 bati, lai iepirkšanās bumā neiztērējas!  Un dodamies uz Bangkoku – viesnīcu „Bangkok Palace hotel ****”. Ieejot viesnīcas vestibilā pārņem sajūsma - greznas kristāla lustras, karaļpāra portreti pie sienas (karali šajā valstī dievina, viņa ģīmetnes ir ik uz soļa, pat visvienkāršājajās bodītēs un ēstuvēs), strelīciju ziedu kompozīcijas... un, galvenais, tajiešu viesmīlība – vārda pilnā nozīmē – Taizeme ir Smaida zeme – visi bez izņēmuma smaida mums pretim, skan sveicieni „Sa-wad-dee-ka” ar priekšā kopā saliktām plaukstām, ko papildina cieņas apliecinājums – paklanīšanās. Pat uz ielas netrūkst smaidu – taji tādējādi saglabā savu pašcieņu. Iekārtojamies viesnīcā, atpūta pēc garā pārlidojuma, vakarā plānota došanās uz vakariņām Silom Village, ko papildinās nacionālās taju dejas un krāšņie tērpi. Mūs pārsteidz neaprakstāmi spēcīgas lietus gāzes ar spēcīgiem pērkona belzieniem un iespaidīgiem zibeņu zibšņiem (lietus sezona 09.10. Taizemē vēl nav galā). Lūkojoties pa viesnīcas logu pārņem izbrīns – ielas pārplūdušas, automašīnas līdz pus ratam ūdenī, mopēdisti (to te ir vareni daudz) brauc – ūdens līdz kāju ikriem. Visi pārvietojas, dzīve neapstājas. Ieslēdzam TV - CNN ziņo, ka Taizemes centrālajā daļā izsludināts ārkārtas stāvoklis – plūdi, Bangkoka ir D daļā. Mums bija iespēja pabūt valstī plūdu laikā, kas tādos apmēros bijuši pirms 11 gadiem. Beidzoties lietum, ūdens no ielām samērā ātri pazūd renstelēs, dodamies vakariņot. Jāatzīst, ka Taizemē ir patīkami izlīt līdz vīlei, tas pat sagādā baudu, jo gaisa temperatūra visu laiku ir ļoti augsta, gaiss pēc lietus nepaliek nemaķenīt dzestrāks, lietus bijis-nebijis. Un te lietus nekad nesmidzina un nelīņā, te vārda tiešākajā nozīmē gāž un nemanot pārstāj... Lietusgāzes ir īslaicīgas, taču ļoti spēcīgas. Lai arī Silom Village neatradās ļoti tālu, ar busiņu braucām gana ilgi, jo plūdu situācija pilsētā bija palēninājusi satiksmi, radījusi sastrēgumu. Ierodoties pasākuma norises vietā, bija jānovelk apavi – lai dotos zālē un sēstos pie galda, vajadzēja būt basām kājām (gluži kā ejot Budas tempļos). Cienasta laikā noraudzījāmies uz aizraujošu teatriālu nacionālo deju šovu, kuru papildināja ārkārtīgi krāšņi un krāsaini tērpi un maskas. Dejotāju kustības bija atstrādātas līdz maksimumam – prasme izlocīt plaukstas un veidot plūstošas pirkstu kombinācijas, graciozi dejot un tipināt un atveidot kaujas ar zobeniem.... Atgriežoties viesnīcā vēl pasēdējām viesnīcas bāriņā, paklausījāmies dzīvo mūziku (vietējie mākslinieki patiesi labi dziedāja pasaules slavenos hitus). Kad Jānis vēlējās nopirkt cigaretes, nekur nemanījām kādu vietu vai norādi, kur tās tirgotu - bārmenim jautājot pēc paciņas cigarešu, saņēmām norādi paiet maliņā, kur mums pienāca klāt ar zem letes izvilktu kulīti, atraisīja to un ļāva izvēlēties  - iedomājieties normāla apmēra Bangkokas viesnīcā!!! Arī cituviet saskārāmies ar šādu cigarešu tirdzniecību – droši vien tas saistīts ar licencēm un likumdošanu. Katrā ziņā ļoti reti mums uz ielas nāca pretim smēķējošs tajs, piedzērušos taju uz ielas redzējām tikai 1 !!! 3.diena Dodamies pie Zelta Budas, Budas tempļiem un Grand Palace – pusdienas uz kuģīša un pārbrauciens pa Bangkokas upes kanālu, ar vilcienu uz lielāko Bangkokas tirdzniecības centru un vakarā uz augstāko debesskrāpja skatupunktu, un jūras velšu vakariņām. Pārbraucienos pa Bangkokas ielām atklājas neticamas un kontrastu pilnas ainas – pacel acis augšup, lepnas, prestižas viesnīcas („Grand...” „Palace...” „Plaza...”), un burtiski turpat to piekājē nabadzīgo iedzīvotāju uzslietās būdas ar šīferu jumtiem. Sievietes turpat uz ielas cep, sutina un vāra alumīnija kastroļos, cep grillos, - pārdod garāmgājējiem uzkodas, maltītes (dažādus siseņus, žurkveidīgos, vēžveidīgos, zivjveidīgos, un citus gaļveidīgos – pārsvarā visur 99% piedevās rīsi). Greznums un mēslaine vienuviet. Smakas un smaciņas uzpeld ik pa laikam nāsīs. Elektrība te netiek vilkta pa zemi (laikam mitruma dēļ), elektrības vadi iet pa gaisu – te ir elektriķu paradīze . Vērojot elektrības vadu nekārtīgos kamolus un saišķus rodas izbrīns kā šīs lietas te notiekas, bet redz’ gaisma ir un pietiek visiem. Tikai mēs, drošības labad, ejot pa gājēju troturāriem, centāmies izvairīties no vietumis nokarājušiem vadiem. Bangkoka ir netverami liela pilsēta, iedzīvotāju te ir ~14milj.!!!! (ieskaitot visas priekšpilsētas) - salīdzinoši – Latvijā visā valstī ir 2,3milj. Ja ģimenē piedzimstot otrais bērns, uz tiem jau sāk raudzīties aizdomīgi. Dziļos laukos mēdzot arī trešo un nākamos bērnus nereģistrēt, lai izvairītos nosodījuma. Valsts nekādus bērnu kopšanas pabalstus nemaksā – piedzima, nu i priecājies, māmiņ! Ja esot solīds darba devējs, tad varot cerēt uz kādu pabalstu. Satiksme ir ārkārtīgi intensīva, pārsvarā pilsētā ir vienvirziena ceļi – kustība notiek ~4-6joslās, ceļi sabūvēti n-tos stāvos līku ločiem. Neskatoties uz daudzajiem satiksmes dalībniekiem, kustība norit gana raiti, atļautais ātrums pilsētā 80km/h, kas grib ātrāk tikt uz priekšu, brauc ar mopēdiem, tie izlavierē visur cauri, un automašīnu šoferi ar to rēķinās un ciena pārējos. Ātrs pārvietošanās veids – taksometrs TUK TUK – trīsriteņu mocītis ar jumtiņu. 70% autiņu Bangkokas ielās ir Toyota, tad seko Honda, Hyndai, Nissan, Eiropas auto ražotāju pārstāvju markas ir retumis – izdevās redzēt pāris Mercedes, kādu BMW un reti Audi... Satiksme notiek pretējā virzienā, šķērsojot ielu vienmēr bija jāpiedomā, ka vispirms jāpaskatās pa labi  Gaisa piesārņojums ir ļoti liels – daudzi mopēdisti brauc ar sejas maskām, cilvēki, kam darbs uz ceļa – piem. caurlaides punktos, satiksmes regulētāji – visi lieto sejas maskas. Zelta buda atrodas Bangkokas chinese kvartālā – pie ieejas durvīm uzraksts „Please dress respectfully” – jābūt pieklājīgam apģērbam  Zelta Buda ir no tīra zelta un 5 tonnas smags - liela apmēra skaista zelta skulptūra. Mūsu gide Anna (tajiete) pirms došanās pie budas, iegādājās lotosa ziedu un svecītes – tā te pieņemts izrādīt cieņu Budam un aizlūgt. Dodamies pie Guļošā budas un uz tempļiem. Pie ieejas notiek pārliecināšanās, ka pleci ir aizsegti un papēži aizsegti. Atstājam kurpes ārpusē un dodamies pie Guļošā budas – iespaidīgi! Viņš ir 46m garš un 15m augsts. Tempļi ir ļoti grezni un skaisti – krāsaini un mirguļojoši – zelta apmirdzēti! Ļoti interesanta arhitektūra ar spiciem jumta dekoriem, rotāti un greznoti maziem mozaīkas gabaliņiem, maziem spogulīšiem un laistās zeltā. Un orhidejas, orhidejas... te zied brīvā dabā un pilnā krāšņumā. Iepriekš tikām brīdināti, ka, ja ceļā gadās mūks, kas te nav retums, sievietes nekādā gadījumā viņam nedrīkst pieskarties, jo tā ir apgrēcība un tad viņam ir ļoti ilgs laiks jāpavada lūgšanās budam. Nedrīkst arī nevienam aiztikt galvu... Grand Palace ir karaļnams, kur šobrīd karalis nodalītā teritorijā pieņem tikai ārvalstu viesus vizītēs, pārēja teritorija atvēlēta tūristu apbrīnam. Te ir krāsu valstība, viss ir tik daudzkrāsains un spilgts – nami un tempļi un dekori (pūķveidīgi un čūskveidīgi), acīm baudāms skaistums, greznība un bagātība. Dodamies pusdienot uz kuģīša – „zviedru galds”... ļoti aizrautīgi krāmējam uz šķīvja visu pēc kārtas, lai noņemtu provi, taču velti, jo garšas kārpiņas daudz ko neatzīst par labu esam – salkanās un saldenās garšas un smaržas mani nesaista, taču atrodas arī kas pieņemams, lai piesietu dūšu. Tiem, kas ciena īpaši stipru un pikantu, te ir paradīze – čilli mērcītes kādas vēlies, nereti čilli pievienots jau ēdienam, piem. zupiņām, kā rezultātā tās man kļūst neēdamas . Katrā ziņā vēders vairākas dienas bija uz izsaukuma zīmes, nesaprata, kas tiek piedāvāts pārstrādei – daži grupas biedri, sajūtot aizdomīgas „kustības” vēderā, negaidot galējības, iedzēra Imodium kapsuliņu – drošs paliek nedrošs . Daži dabūja vieglas kājas un sliktu pašsajūtu – cits klimats, citas baktērijas... Braucam ar kuģīti pa Bangkokas upes kanālu – vērojam pilsētu un vietējo iedzīvotāju dzīvi un eksistenci. Jā – atkal acīm paveras milzīgs kontrasts – kanāla malās saslietas būdiņas, kur dzīvo nabadzīgākie iedzīvotāji, turpat nopeldas, tur pat veļu izskalo... bet TV kaste katrā namiņā  – tā viņi pavada savas dienas bezrūpīgi, par ko raizēties?! Raža cauru gadu, ziemas sezonas drēbes nav jāpērk, apavi arī nav jāmaina uz siltākiem... Pie katra namiņa izkārtne, lai kanāla braucēji ievēro ātrumu, jo pretējā gadījumā ūdens varētu smelties pāri slieksnim. Turpat sastopam policijas dežūrpatruļu, kas vēro apkārtni, top arī valsts televīzijas sižets par plūdu situāciju Bangkokā. Pēc pārbrauciena dodamies uz Sky Train – ar vilcienu uz lielāko tirdzniecības centru Bangkokā. Iepirkšanās sagādā lielu prieku, jo cenas ir pat ļoti pieņemamas un arī te, tāpat kā uz ielas, var kaulēties  Pēc izvēles – tērpies kādos brendos vēlies par ārkārtīgi draudzīgiem izcenojumiem – Emporio Armani, Versache, Dolce Gabana, Gucci, Ferre, Cherruti ... Visus stāvus pat nepaguvām izstaigāt! Ar TUK TUK dodamies uz viesnīcu. Brīžiem sametas baisi, jo šoferītis, zinot labākos un taisnākos ceļus mūs ved cauri naksnīgajiem vietējo pagalmiem, jo, kā jau rakstīju, satiksme ir ārkārtīgi intensīva. Tas palīdz, jo pēc 10-15min. esam pie Bangkok Palace hotel. Pa ceļam gan pāris reizes vajadzēja piesegt muti, lai nesarītos priekšā braucošo autiņu dūmus – visu laiku elpojām ar „pus plaušu”  Atsveicināmies no šoferīša, - kā jau ierasts, 2 viesmīļi paver mums vestibila lielās durvis, dodamies pārģērbties. Vakarā pastaiga līdz Taizemes augstākajam debesskrāpim - Baiyoke Sky Hotel – atrodas Bangkokas sirdī. Ēkai ir 94 stāvi, interesanti, ka ēkas pamati ir zem zemes 25 stāvu dziļumā. No skatu punkta, kas griežas ap namu, ir pārredzama naksnīgā Bangkoka pa 360 grādiem – debesskarāpju valstība ar miljoniem skrejošu automašīnu gaismiņām, līkloču viaduktiem pilsētas centrā un krāsainām reklāmām. Ar liftu nobraucam līdz 74. stāvam – mūs gaida vakariņas restorānā – atradām vietiņu pie loga, kas viscaur no griestiem līdz grīdai – un Bangkoka visu vakaru mums bija pie kājām. „Zviedru galds” – jūras veltes – tīģergarneles, krabji, lobsteri, kalmāri, vīnagliemeži, vēži u.t.t. Latvijā par šādām vakariņām samaksātu ne mazāk kā Ls50/pers., tur Ls8 – apjoms ko pievarējām gardu muti bija neaprakstāms  4.diena Kokosa audzētava, River Kwai peldošais tirgus, brauciens ar ziloņiem, River Kwai bridge, ar vilcienu cauri džungļiem uz peldošo džungļu viesnīcu Kokosa audzētavā guvām priekšstatu par to, kāds izskatās kokosa zieds, kā tiek iegūts kokosa cukurs, kokosa eļļa, kā tiek gatavoti kokosa cepumiņi, kādus izstrādājumus vietējie veido no kokosa čaulas – somiņas, naktslampas, u.t.t. Vietējā suvenīru, apģērbu un galantērijas tirdziņā notika kaulēšanās līdz galējībām – pārdēvēji, pat nepārvaldot angļu valodu, lieliski tirgojās... uzsit uz kalkulatora cenu, ja Tu rādi izteiksmi, ka prece tomēr neinteresē, jo ir par dārgu, rauj Tevi aiz rokas atpakaļ un piedāvā sastādīt savu cenu – tādējādi, atkārtojot šīs darbības vairākas reizes, iespējams iegādāties lietas pat par 1/3 no sākotnējās cenas . Bet, jāatzīst, ka Taizemē nevalda tāda agresīva tirgošanās uzstājība un uzbāzība kā piem. Tunisijā vai Ēģiptē. Gaidot kuģīti, lai dotos iepirkties uz River Kwai peldošo tirgu, nobaudām tikko plūktu un atvērtu kokosa riekstu pienu – citi dzer un slavē, man tās liekas samazgas! Uzsākot ceļu uz tirgu, tiekam brīdināti, lai uz laivas malām neturam pirkstus un elkoņus – „satiksme” tirgū un pa ceļam uz to ir tik blīva, ka laiviņa traucas garām laiviņai – visaprkārt notiek tirdzniecība – kamēr piestājam pie cepuru tirgotāja, pie mums otrā sānā piebrauc augļu laiva, piedāvā mazos pirkstiņbanānus, mango, melones, dragon fruit, u.t.t. Tik saldus un sulīgus augļus iepriekš nekur nebiju baudījusi – mango paši mutē kūst kā karameles. Dodamies ar laivu atpakaļ, pa ceļam vērojamas ainas no taju dzīves – būdas kanāla malās, gluži tā, it kā kanāls būtu iela. Izžautas drēbes (tās kar katru atsevišķi uz pakaramā un žauj uz striķa kā mēs tās karinām skapī, jo mitrā tropu klimata dēļ drēbes nežūst vai žūst ilgi), šur tur pusdienu katli, slotas, pie katras otrās būdas motorenīte (vienīgais pārvietošanās līdzeklis), gandrīz katrā mājā pa sunim (tie te klīst tāpat kā pie mums kaķi). Pa ceļam redzam kā zied banānkoki - skaistiem dzelteniem ziediem, brīvā dabā zied strelīcijas... Ierodamies uz ziloņu izjādēm  Cauri džungļu ainavām mūs vizina ļoti cēli un lieli ziloņi. Mugurā jutāmies droši. Mūsu ziloņa ganiņš bija ļoti lustīgs un savā nodabā dungoja kādu jautru dziesmiņu, to klausoties vērojām necaurejamos džungļus un baudījām saules starus, vēlāk mums tika piedāvāts arī saulessargs, jo stari te ir ārkārtīgi spēcīgi. Mūsu zilonītis pastaigājās ļoti raiti, jo pa ceļam apdzinām 2 grupas biedru ekipāžas  Pirms finiša, zilonis izbrien cauri upei – labi, ka neizdomāja piesēst un atveldzēties! Taizemē zilonis ir nacionālais dzīvnieks, simbols. Šiem ziloņiem ir liela galva un mazas ausis, pretēji kā Āfrikas ziloņiem (maza galva, lielas ausis). Taizemē ļoti rūpējas par ziloņiem, viņiem ir pat sava slimnīca. Pēc pārbrauciena mums tiek piedāvāta iespēja pabarot ar banāniem mazo zilonēnu, kā arī saņemt masāžu ar ziloņa snuķi – 2-3 spiedieni pa muguru, ceturtais –viegls uzsitiens pa pēcpusi!  Pie River Kwai Bridge ir dzelzceļa stacija, - gaidot vilcienu (reiss 1x dienā), pastaiga pa tiltu, kuram ir nodalījumi, kur patverties, ja gadījumā stāvi uz tilta laikā, kad brauc vilciens  Dzelzceļš vijas cauri Taizemei – tā nosaukums Nāves dzelzceļš, jo Pasaules kara laikā miljoniem cilvēku gāja bojā to būvējot, uz katru vienu dzelzceļa balstu bojā gājusi viena dzīvība – spridzinot, no bada, no infekcijām, no traumām.... Pienāk vilciens, dodamies cauri džungļiem pāris stundu braucienā ... pa ceļam svinam gidemona (gides) Inetas dzimšanas dienu – galdā tiek celts rīsu rums – uzkodās chilli čipsi  Vilcienam visi logi atvērti (brīžiem, kad džungļi paliek biezāki, tie apvij visu vilciena sastāvu – pa logu sitas iekšā koku lapas), pie griestiem griežas propelleri, dzelteni cieti koka beņķi, pie sienām fotogrāfijas / glezniņas no dzelzc.būvniecības laikiem. Ārkārtīgi sievišķīgi slaids kontrolieris pārbauda biļetes un visa brauciena laikā cēli izslīd cauri vagonam vairākas reizes. Omulīgs puisis staigā un pārdod virtuļus ar pūdercukuru un pankūkas – lēti un garšīgi!  Garām naksnīgām un aizaugušām ceļamajām pa šauru celiņu transfērs mūs nogādā laivu piestātnē, kur dodamies uz džungļu viesnīcu. Ārā jau stipri satumsis – visapkārt tumšs, gaismas nav, jo nav elektrības – motorlaivai un jumta prožektors rāda ceļu – braucam ļoti raiti, tomēr šķiet, ceļš ir tāls ... parādās ar daudz mazām gaismiņām (petroles lampām) izgaismoti namiņi, kur piestāj mūsu „taksometrs”. Peldošā džungļu viesnīca ir klāt! Perolejas lampa ir mūsu vienīgā sabiedrotā, lai izpētītu piešķirtos apartamentus. Plata gulta, baldahīns, petroleja, siseņu sisināšana un citas naksnīgo džungļu skaņas... romantika!!! Dodamies uz grupas vakariņām viesnīcas „restorānā”. Pie kopējā galda savstarpēji tuvāk iepazīstamies ar grupas kolēģiem, tas, šķiet, mūs saliedē. Tajiešu alus SINGHA, rīsu rums SANG SOM un līdzpaņemtais viskijs.... maza atpūta šūpuļtīklā un vakars var noslēgties! Apkārtnes džungļu ainavas un skati paliekt intrigai, kad modīsimies rīt no rīta... 5.diena Rīts džungļu viesnīcā, pelde pa mežonīgo upi, THAI pēdu masāžas, ciemos pie tīģeriem. Uzausis rīts džungļos! Apkārt paveras pasakaini skati – dūmakā tīti džungļiem apauguši, stāvi kalni, mežonīga un strauja džungļu upe, ziediem rotāta peldošā viesnīca, masāžas „salons” – zilonis no vietējā ciematiņa nāk uz upi padzerties un paēst. Ēd arī no tūristu rokas – ananāsu un arbūzu mizas. Brokastis. Apsveicam vēl kādu jubilāru ar kokteili pildītu ananāsa auglī un rotātu svecītēm, mēs ar Jāni tiekam sumināti kā Jaunlaulātie savā Medusmēneša braucienā – saņemam skaistu, pārdomās ieslīgušas sievietes skulptūru un piedevā laba vēlējumus. Tiek izdalītas peldvestes, jo tūlīt ar laivu grupa tiks nogādāta 5km uz priekšu un peldētgribētāji palaisti pa straumei atpakaļ uz viesnīcu. Īpašas peldētprasmes iemaņas neprasās, jo straujā džungļu upe pati nes ķermeni uz priekšu, tikai jāpiestrādā pēdējā līkumā , lai laicīgi sāktu rausties uz viesnīcas pusi. Ja kāds nepieķepurosies, tiks ar laivu noķerts un ar airi izķeksēts laukā . Es no šī extrīma atteicos, zinot savu paniku no ūdens, lai tā vietā baudītu tajiešu pēdu masāžu – klusā un mierīgā gaisotnē pēdiņas saņēma neaprakstāmu baudu Mmmm.... Izgājām pastaigā pa vietējo džungļu ciematu. Šeit iedzīvotājiem aizliegts pārcelties uz dzīvi citur, jādzīvo un jāstrādā savā reģionā, valsts viņus atbalsta. Apskatījām vietējo ciemata sākumskolu – lielā nojumē iekārtota klase, gar malām didaktiskie materiāli, plakāti ar burtiem, cipariem, dzīvniekiem. Klases priekšā tāfele, skolotāja pasniedz kādu priekšmetu, apmēram vienāda vecuma bērneļi (~7-8) uzmanīgi klausās. Ielūkojos pierakstu burtnīcā – nu ārkārtīgi glīts rokraksts puisītim bija. Saules peldes, pusdienas, ceļš pie mūkiem, kuri no mazotnes pieradinājuši tīģerus un audzē tos brīvdabas parkā. Pie ieejas jāaizpilda anketa, kurā izcelts vārds DANGEROUS... Jānorāda savs vārds, uzvārds, valsts, @ adrese un ar parakstu jāapliecina, ka apzinies ko dari, ka piekrīti doties briesmās un pats uzņemies par sevi atbildību. Pie ieejas ir arī informācija, ka ieteicams tīģerus apmeklēt neitrālas krāsas apģērbā – nedrīkst būt spilgtas un sulīgas krāsas – oranžo rokassomu atstāju autobusā, oranžās kurpītes pārvelku pret brūnām, lai būtu nepievilcīga ēsma kādam zvēram.  Tiekam brīdināti, ka nedrīkst skaļi izrādīt emocijas, spiegt, kliegt un skriet... Nonākam līdz vietai, kur gulšņā un gozējas vairāki tīģeri – apkārt zilos krekliņos strādā vairāki jaunieši, kas pa vienam aiz rokas pavada tūristus, kuri vēlas nofotografēties ar tīģeriem -acīmredzot viņi ir apmācīti uzturēties ar tīģeriem vienā zonā un zina viņu psiholoģiju un paredz viņu uzvedību. Kopā ar Jāni nevaru doties pozēt – tikai pa vienam (laikam, ja nokož, lai ir kaut viens, kas brauc mājās). Pietupjoties pie pirmā tīģera un noglāstot muguru, tas sāka neapmierināti ņurdēt un griezās ar ķepām augšpēdus – „zilie cilvēciņi” uzreiz steidzami, taču rāmi un mierīgi, bez straujām kustībām, iekārtoja tīģeri ērtāk, piestūma dzeramtrauku un nomierināja, taču es tajā pat laikā tiku mierīgi paņemta aiz rokas un lēnītēm novirzīta sāņus pie citiem tīģerīšiem papozēt. Blakus tūristu bariņam bija eja, kuru nekādā gadījumā nedrīkstēja aizņemt – tai bija jāstāv tukšai, jo, ja kādam tīģerim uznāktu bizdings, viņš pa to instinktīvi mestos laukā – tā bija viņu „izeja”. Kāds tūrists beidzot savas fotoproves un ejot prom, netīšām uzkāpa tīģerim uz astes, labi, ka viss beidzās mierīgi. Nu, ko lai saka, nejutos ne pavisam droši, adrenalīna devu asinīs guvu, biju apmierināta, taču mierīga tikai tad, kad tiku tālu prom.  Vēlu ierodamies kūrortpilsētā – Pataijā. Iekārtojamies viesnīcā Grand Jomtien Palace Hotel. Pa logu laukā jūra, palmas... 6.diena Krokodilu audzētava + šovs, čūsku dīdītāji, Alkazar transvestītu šovs, Vagina show un naksnīgā Pataija – Walking street Krokodilu šovs bija varen’ iespaidīgs... Puisis tracināja krokodilus – vilka tos aiz astes laukā no ūdens, bāza zobos kociņus – pārbaudīja krokodilu reakciju, uz ko pretim saņēma zibenīgu žokļu ciet cērtienu. Bāza mutē galvu, rīklē roku līdz plecam, raustīja aiz mēles, cēla gaisā. Skatītājiem, nu, vismaz man asinis stinga dzīslās no šausmām un no iedomām, kas varētu notikt, ja krokodils šova laikā aizvāž savus žokļus. Taču, visi ekstrēmie paraugdemonstrējumi tika veikti ar vienu krokodilu, kam žokļi tika atvērti un tie turējās vaļā – nekādas reakcijas. Radās iespaids, ka tas ir piebarots, pat pārbarots, sazāļots vai saspricēts. Bet tik un tā nepameta loģiskais saprāts, ka šis aukstasiņu dzīvnieks paliek neprognozējams, ar nevaldāmu instinktu. Beidzoties šovam skatītāji tikai aicināti fotografēties, es atturīgi vēroju notiekošo un neuzdrīkstējos tuvoties krokodilam. Kad puse grupas bija „pāri gājusi” šim zvēram, t.i. drosmīgi apsēdušies virsū un ļāvušies foto zibšņiem, arī es sevi pierunāju, jo kad tad vēl ja ne tagad un kur tad vēl ja ne te – Taizemē. Pēc katra tūrista krokodilu dresētājs ar kociņu pārvilka pāri zobiem, šurpu, trupu – laikam tādējādi pārbaudot reakciju vai dodot kādu signālu, ka jāturpina pozēt. Krokodils nepakustējās ne pa centimetru – neizrādīja nekādas agresijas un pat ne dzīvības pazīmes – man tiešām vairs nebija bailes, ar tīģeriem tad jau bija baismāk! Nolēmām vietējā krodziņā noprovēt krokodila gaļiņu barbekjū mērcītē – garšoja labi, nesalīdzināmi ar citu gaļu. . Krokodilu audzētava atrodas brīvdabas parkā, kur ir miljons gadu veci pārakmeņojušies kauli, imitētas žirafes, glīti krūmāji u.t.t. – staigājot pa skaisto apkārtni, aizklīdām līdz mazo krokodilīšu novietnei – tur viņus tieši baroja – bēra n-tos spaiņus ar zivīm. Tie ārdījās kā traki, droši vien bija ļoti izsalkuši – cits pār cita galvu rāpjoties cīnījās par barību, ar zibenīgu reakciju un neviltotu dzīvniecisku aprītkāri lūkojās mums virsū ... Cituviet par naudu varēja iegādāties spainīti ar gaļu un pabarot krokodilus pašrocīgi. Ierodamies čūsku šovā. Mūs sagaida vietējais gids, runā krievu valodā, stāsta, ka savulaik studējis Maskavas institūtā. Izved mūs cauri čūsku vitrīnām – „eta jadovitaja, eta ne jadovitaja, eta ochenj jadovitaja....”. Neindīgās droši velk laukā un piedāvā apčamdīt un paturēt rokās. Esmu atturīga, taču atkal saņemos drosmes... – top pāris foto! Čūsku šovs bija iespaidīgs, dīdītājs ļoti virtuozs, ar apbrīnojamu reakciju un spēju izvairīties no kobru un citu čūsku izaicinātajiem uzbrukumiem. Ar plēvīti pārvilktā glāzītē tika demonstrēts kā kobra izspļauj kodienā savu indi, kā arī cik daudz pitonam zobu. Tāpat kā pie krokodilu audzētavas izejas varēja iegādāties krokodila ādas izstrādājumus, šeit varēja iegādāties čūsku ādas izstrādājumus par ļoti pieņemamām cenām. Nez’ ko teiktu dzīvnieku mīļotāji, bet sirdsmieru rada tas, ka tie netiek izķerti brīvā dabā, lai nogalinātu un šūtu maciņus un jostas, bet gan audzēti šim un citiem nolūkiem. Bija nopērkami arī dažādi medikamenti, kuru sastāvā čūskas indes vielas, ķermeņa kopšanas līdzekļi, uzlējumi u.t.t. Atpūšamies, vakarā dosimies uz Alkazar transvestītu šovu. Ar taxi – pikapa kastē ar jumtiņu – dodamies uz Pataijas centru lūkoties transvestītu šovu – pie ieejas, skatītāju pūlī ielenkti, gozējas pāris šova dalībnieki – par naudu iespējams uzņemt foto ar sev tīkamāko vai simpātiskāko „sievišķo būtni”. Visas viņas TIK smaidīgas un apmierinātas demonstrē savas formas un tēlus. Pēc signāla visas „dāmas” tiek aicinātas iekšā - tūlīt sāksies šovs. Sēžam VIP ložā - izrāde ir ļoti krāšņa – krāsaini, kristāliem un citiem mirdzošiem akmeņiem rotāti tērpi, greznas diadēmas un kaklarotas, bagātīgi un kupli boa, galvassegas, fliteri, sievišķīgi graciozas kustības, - brīžiem zūd ticamības moments, ka netiekam dullināti, ka tie tik tiešām ir vīrieši (pagātnē). Gadiem lietotie hormoni, pāris plastiskās operācijas (varbūt), make-up, silikoni u.t.t. – šķiet, šiem vīriešiem tiešām ir bijusi kvēla vēlme identificēt sevī visu sievišķo un veikt darbības šīm izpausmēm – pat atstrādāta grācija kustībās un perfekts defilē! Vēl esam ieplānojuši doties uz slaveno - Vagina show (nelegāls). Šo tūristiem piedāvāto pornošovu grūti par tādu nosaukt – izpildījuma ziņā tas ir ārkārtīgi vājš, jaunas meitenes, kurām nav vairāk par 12-15 gadiem, pilnīgi vienaldzīgu sejas izteiksmi, neieinteresēti, ar garlaicību un riebumu sejā ar vagīnu veic neiedomājamus trikus – šauj banānus, bumbiņas, uzpilda Coca-cola pudelītes, velk laukā žiletes, putniņus, pelītes, šauj mazas adatiņas, mēģinot trāpīt balonam, korķē vaļā pudeles un citas neiedomājamas lietas. Un viņas to dara visu dienu non-stop, šovs iet uz riņķi bez apstājas – visu laiku nāk klāt jauni skatītāji, kad izdarības sāk atkārtoties, iet prom ... Erotikas tur nav nekādas. Noskaņojums no šīs vietas iznākot bija gaužām skumjš, pārņem žēlums pret šīm verdzībā esošajām meitenēm. Šovā nedrīkst ne filmēt, ne fotografēt, taizemiešiem ieeja ir liegta. Kā vēlāk pastāstīja gide, uz šo šovu nāk meitenes no Taizemes nabadzīgākajiem reģioniem, maznodrošinātām ģimenēm - trūkuma cietējas, tādējādi vēloties sev nodrošināt iztikas līdzekļus, taču nereti gūst traumas, kas atstāj pēdas uz visu mūžu. Walking street ir centrāla Pataijas iela – naktsdzīve te kūsā pilnā sparā. Veikali atveras ~19-20 un strādā līdz ~04-05. Nekur vienuviet neesmu redzējusi tik daudz prostitūtas. Pilnas ielas, pilni bāri, vilktin velk iekšā, pat ar plakātiem rokās. Pilnas trepes izaicinošu meiteņu un transvestītu –ņem kādu vēlies, diez zin’ vai vēl kaut kur būs tik liela showparāde. Dažu labu transvestītu tiešām var sajaukt ar iekārojamu dāmu – līdz brīdim kad sāk skanēt vīrieša balss. Suteneri pretīm ik uz soļa, nespēj atkauties – izcenojumu lapiņas rokās, pat krievu valodu apguvuši sauc – „..idjom, budet horosho, budet prijatno...”  Dažāda kalibra vīrieši no Eiropas – veci un jauni, resni un kalsni - ar aziātēm pie sāniem – koķetē un „lido...” Ielas malā nopērkams it viss – suvenīri, mākslas darbi, mēbeles, apģērbs, bižutērija, jūras veltes (arī dzīvas), pārtika, THAI masāžas, nu, un pārsvarā sex. Uz ielas krodziņš pie krodziņa, viesmīļi laipni un neuzbāzīgi velk iekšā katrs savā ēstuvē, piedāvā patiešām garšīgas maltītes un apkalpošana ir vienreizēja!!! 7.diena Brauciens ar kuteri uz Paradīzes salu garām Pērtiķīšu salai, THAI pilna ķermeņa masāžas, makšķerēšana, saules un jūras peldes... Dodamies pārbraucienā ar kuteri uz Paradise Island, kūrortpilsēta un tās augstceltnes pazūd aiz apvāršņa. Pa ceļam piestājam Pērtiķīšu salā – to te ir ārkārtīgi daudz – lieli, mazi un pavisam mazi pieķērušies mammai pie vēdera. Viņi jau zina mūsu nolūkus – prasa ēst – mums ir līdzi kaudze banānu un gurķu – mazie mežonīši lec turpat vai mums virsū, rauj aiz rokas, prasa šos kārumus. Rijīgākie nomizo banānus, aizbāž pa vienam aiz katra vaiga un vēl pa vienam katrā rokā, kad dod piekto, neatsakās – noliek vienu zemē, uzkāpj ar kāju (lai citi neaiznes) un apstrādā iedoto banānu.  Nolūkojot, ka ēdamais tiek ņemts no kutera, nadzīgākie ierāpjas iekšā ... – gide jau sākumā ierosināja neatstāt kuterī mantas, jo šie draiskuļi tās var aiznest  Banānu maiss un gurķu maiss iztukšojas pāris min. laikā - šķiet, tāpat visiem nebija gana. Turpinām ceļu uz salu, kas esot neapdzīvota – iespējams, pastāvīgi tur neviens nedzīvo, taču mums priekšā jau vairāki tūristi. Laika gaitā to uzradās ka biezs, taču tas ne pavisam netraucēja baudīt apkārtni, sauli, jūru un citus piedāvātos labumus. Daļa grupas dodas jūrā makšķerēt, pa to laiku baudām izslavināto THAI pilna ķermeņa masāžu - turpat krastā, ar skatu uz jūru un klausoties palmu šalkoņā, mūs izmasē no kāju pirkstu līdz matu galiņiem. Tiek izmasēta, izspaidīta un izvilkta ikviena ķermeņa daļa un katrs muskulītis, šķiet tajietēm piemīt tāds kā dzīvnieka instinkts, t.i. viņas ir tik profesionālas šīs lietas pratējas ar sensitīviem pirkstu galiem, ka uztausta katru problēmvietiņu un „apstrādā” to ar īpašu piepūli un atdevi. Masāža tiek veikta ar īpašu karsējoši atsvaidzinošu mentola ārstniecisko ziedi, ko vēlāk iespējams arī iegādāties. Pēc tam pašsajūta ir kolosāla – pārņem vēlme uz Latviju atvest pāris tajietes un atvērt masāžas salonu  Te tas prieks neko daudz nemaksā 1,5h = ~Ls6, Latvijā =Ls40 (stāsta zinātājs). Drīz jau pārrodas makšķernieki – no loma tiek pagatavotas pusdienas... Atpūta pie jūras turpinās. Kas to būtu domājis, ka saradušies tūristi (austrumnieki – ķīnieši, korejieši u.t.t.) ir tādi cū... Pēc viņiem pludmale paliek piesārņota, mētājas ēdienu kārbas, papīri un citi atkritumi, kas skalojas arī jūrā – fui. Interesanti tas, ka viņi peldēties iet ar visu apģērbu, arī bērneļi, nevienu neredzēju peldkostīmā! Arī pludmales dušās skalojas ar visu T-kreklu - laikam ticība neļauj atkailināties  Pievakarē atpakaļceļš uz kūrortpilsētu. 8.diena Pataijas zemūdens pasaules apmeklējums, atpūta pie viesnīcas baseina, iepirkšanās Pataijas tirdzniecības centros Pattaya Underwater World – iespēja paglāstīt jūraszvaigznes (kā smilšpapīrs) un pabarot lielas oranžas karpas no rokas – sajūtos kā plaukstu mikrosūklīšu masāžas seansā, ļoti patīkami  Tālāk seko ieeja zemūdens tunelī – pārņem sirreālas izjūtas – visapkārt ūdens, okeāna ainiņas ar kuģu vrakiem un ūdenszālēm, peld milzu rajas, haizivis, jūraszirdziņi un citas lielākas un mazākas zivis – citas peldas patstāvīgi, citas masu baros – raibas un krāsainas, indīgas un nekaitīgas. Mūsu apskates laikā ūdenslīdēji bija ielaidušies pabarot haizivis – amizanti! Ar īpašu aizrautību vēroju ainu kā pieparkojas lielā zive, atver savu muti un divas mazītiņas zivtelītes tīra tai muti un žaunas – kā jūras stomatologi  . Citi kolēģi dodas ceļā uz dabas parku, kur notiek arī nacionālais šovs, t.sk. ar ziloņiem, kas rāda savu māku gleznot – piem. zilonis ar snuķi fascinējoši prasmīgi apzīmē T-kreklu, kuru vēlāk izpārdod izsolē... Mēs atgriežamies viesnīcā, lai pieņemtu saules peldes un atpūstos pie viesnīcas debeszilā baseina. Lai atveldzētos no saules stariem, mainām dislokācijas vietu – pasūtām atspirdzinošus kokteiļus pie baseinā iebūvētā bāra letes, tos malkojot viesmīlis mums piedāvā zemūdens vēdera masāžu (gaisa burbulīši traucas laukā letes apakšas) un vēlāk imitētu ūdenskritumu, lai izmasētu muguru  Vakarā ar taksīti uz iepirkšanās centriem. Izbrīna tas, cik daudz taju, izrādot cieņu un uzticību savam karalim, staigā tērpušies spilgti dzeltenos (karaļnama karoga krāsa) krekliņos ar šūtu karaļa ģerboni pie sirds... 9.diena Pēdējie spēcīgās saules stari un palmu ēna pie viesnīcas baseina un ceļš uz lidostu (Bangkoka-Stambula) Taizemes saule ir ļoti spēcīga ... jāuzmanās un jālieto pretiedeguma līdzekļi!!! Grupas kolēģi steidz izņemt uzšūdinātos uzvalkus, kostīmiņus un citus tērpus, kas darināti pāris dienu laikā, citiem pat uzvalks 24h laikā. Taizeme ir ar to slavena, ka šeit pāris dienu laikā iespējams uzšūt ļoti rūpīgus un augstas kvalitātes meistardarbus - to izmanto daudzi tūristi. Klientam tiek piedāvāts izvēlei plašs klāsts dažādu brendu zīmītes ko meistars piešuj ancukam – piem. Emporio Armani, Versache....  . Atvadāmies no vietējās, ļoti jaukās gides Annas, pasniedzam viņai aploksnīti ar dzeramnaudu (starptautiskā praksē pieņemts maksāt 2$/pers. par kopā pavadīto dienu). Anna mums visiem sarūpējusi jaukas un sirsnīgas dāvaniņas – citiem ap roku apsien savirpinātus oranžus diedziņus, kuri ir mūku iesvētīti lūgšanās budam laikā, citiem greznas budas piespraudes) 9h lidojuma atpakaļceļā paskrien ļoti ātri, jo miegs ir ļoti ciešs, salīdzinot ar turpceļu  P.S. Cūkgaļas atkarīgajiem jāpaciešas vai jāizvēlas cita aviokompānija, jo Turkish Airlines to nepasniedz un vēl īpaši to uzsver ar informatīvu uzskates materiālu pie maltītes  10.diena Gaidām reisu Stambula-Rīga, 15:30 ierodamies Latvijā – piezemējamies kā pūciņas Atpakaļbraucienā es, kā emocionāla būtne, saņēmu adrenalīna devu, jo stipro vēja brāzmu dēļ lidaparātu mazliet „mētāja”, kā dēļ pilots palūdza pasažierus piesprādzēties.... Nekur nav tik labi kā mājās! Nobeiguma vietā... Ceļojums attaisnoja visas mūsu cerības, dāvāja eksotiku, dāsno sauli, jūru, kas siltāka kā baseins, smaržas, kas kairina degunu un rosina apetīti, uzdzīvi un vietējo patiesos smaidus! Iepriekš nesapratu tos ceļotājus, kas sūrojās par depresiju atgriežoties no tālām un siltām zemēm – tagad pati par to pārliecinājos. 3-4 rītus modos bez smaida sejā, ar neizskaidrojami depresīvu noskaņojumu – ne ja tādēļ, ka man pietrūktu saule, smiltis vai palmas, vienkārši atgriešanās realitātē bija tik strauja, gadalaiks tik pelēks, ierastā ikdiena tik nomācoša... Vairāk kā nedēļu vakaros 20:00 nāca nepārvarams miegs (Taizemē pusnakts, jo +4h), uz 15-20min. ģimenei „prasīju atļauju” iesnausties. No rītiem 04:00 sāku mētāties pa gultu no sāna uz sānu, jo nenāca miegs. Nedomāju, ka atklimatizācija būs tik ilga. Visi faili galvā bija apjukuši – nesaprata kā reaģēt, jo bija nospiests escape taustiņš un ar Yes apstiprināts vaicājums „Are you sure to return?”. Mēs ļoti vēlamies saglabāt Taizemes dāvāto saulaino sajūtu pēc iespējas ilgāk, jo priekšā vēl tumšais rudens un bargā ziema! Ceru, ka bildes palīdzēs! Taizeme Jums visiem sūta sveicienus!

Honeymoon - Taizeme

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem