Lefkada - viena no skaistākajām salām Eiropā!
|
Guna Kviese
|
Lefkada ir viena no daudzajām Grieķijas salām, tā atrodas valsts rietumos un ir vienīgā sala Grieķijā, kas savienota ar bīdāmo tiltu ar sauszemi, atliek vien šķērsot kanālu, kas atdala Aitolokarnania krastu un salu.
Eiropas brīvprātīgā darba darītājam ir zināmas priekšrocības arī ceļojot, tas ir bezmaksas naktsmājas gandrīz katrā valsts nostūrī. Arī Lefkadas salā ir nobāzējies bariņš brīvprātīgo, kas šoreiz laipni piedāvā matracīti, uz kura atpūtināt nogurušās miesas pēc aktīvi pavadītas, saules svelmes pielietas dienas vienā no skaistākajām salām Eiropā. Varu droši apgalvot, ka kalnainā Lefkadas sala ar daudzajām pasakainajām pludmalēm, dienvidnieciskajiem ciematiņiem un kalnu ieskautajiem ceļiem ir skaistākā, ko pagaidām esmu redzējusi, tiesa gan – neesmu jau redzēju īpaši daudz salu, bet viss jau vēl priekšā.
Visam ceļojumam tika ieplānotas pavisam piecas dienas, no kurām gandrīz trīs tiek pavadītas salā, pārējās paredzētas, lai nokļūtu turp un atpakaļ.
Ceturtdiena.
Diena iesākas pavisam laiski pieceļoties Volos pilsētā, kur tad arī es mitinos kā brīvprātīgais. Šodien organizācijā streiks, tāpēc nav nepieciešams īpaši jautāt pēc brīvas dienas. Laukā un istabā valda nenormāls karstums, bet pie tā jau it kā ir pierasts. Salieku mantiņas somā – dvielītis, paladziņš, sauļošanās krēms, zobu birste un šādas tādas drēbītes – un jau lēnā solī braši soļoju uz autoostas pusi, lai ieņemtu savu liktenīgo 42. sēdvietu un pēc 2,5 stundu brauciena sajustu sejā svelmaino Tessaloniku gaisu un satiktu savu ceļa biedri Eriku, kas ir brīvprātīgā no Itālijas. Dodamies nolikt manu ceļa somu un pēc tam aplūkot pašu lielo un visnotaļ burvīgo Grieķijas otro lielāko pilsētu. Diena paiet kā saunā, jo termometra stabiņš pamanījies uzskriet līdz 42 grādiem. Tiesa gan īpaši daudz arī neapskatām, jo ir jau nemanot pienācis vakars, pēc aukstās caffee Frappe dodamies uz māju pusi un visnotaļ pozitīvu vērtējumu un slavas vārdus šoreiz saņem gaisa kondicionieris, kas neskopojas ar aukstā gaisa padevi. Vakariņas un miegs pēc garās un tveicīgās dienas garantēts.
Piektdiena.
Diemžēl miegs nebija viss garantēts, bet nu kaut kā jau rīts tika piemocīts. No autoostas ved buss uz Lefkadu, ceļā tikai piecas stundas, liekas diezgan daudz, bet pats ceļš ir nu ļoti skaists, jo ved caur kalniem un laiks paiet ja ne nemanot, tad vismaz diezgan ātri, vismaz karstums busā nav jūtams. Nu bet lieta tāda, ka jau visu dienu busā nepavadīsi. Ap plkst trijiem dienā piezemējamies Lefkadas autoostā, sagaidījušas vieno no brīvprātīgo mājas iemītniecēm Alīnu no Rumānijas, dodamies nolikt smagās ceļas somas, lai jau dotos ievērtēt pirmo pludmali – Milos Beach, ko īpaši iecienījuši kaitsērferi, kuru tad pludmalē arī ir neapkratāmi daudz. Vējainā pludmale ir tieši tas, kad bija nepieciešams mūsu sakarsušajām dvēselēm- atveldzē gan ķermeni, gan izgaiņā domas. Varētu tā stundām sēdēt un vērot viņus darbībā. Aina kā no kinofilmas. Liekas mazliet nereāli. Hmm. Diezgan reāli gandrīz dabūjušas pa galvu ar kaitu, tad arī dodamies atpakaļ, lai satiktu citus brīvprātīgos, to skaitā arī divas latviešu meitenes. Vakarā izgājušas goda aplī pa pilsētas galveno ielu, mazliet pasēdējušas ostā, tad arī atgriežamies mītnes vietā, jo liekas, ka karstuma ziņā šī bija pilnīgi noteikti viena no karstākajām dienām manā mūžā. Mazliet uzo un aukstas dušas... salds miegs uz matracīša pie atvērtām balkona durvīm...
Sestdiena.
Pieceļamies, kad modinātājs jau neskaitāmas reizes cenšas ziņot, ka ir jau plkst deviņi. Laiks jaunais dienai. Ātras brokastis un ārā no mājām. Šodienu pavadīsim ar vienu no latviešu meitenēm Agnesi Kathisma beach. Lai gan uz pludmali ved autobuss, daudz vilinošāka šķiet doma par stopēšanu, gan jau kāds paņems trīs meitenes. Iepirkušas vietējā bodītē dienišķās pusdienas, tad jau arī dodamies uz ceļa pusi. Nepaiet ne ilgs laiks, kad jau kāds pārītis apstājas un laipni aizvizina uz apmēram 15 km attālo pludmali. Saule, jūra un vasara. Skaisti. Visu dienu tad arī aktīvi pavadām pludmalē. Pludmales vienā malā ir klintis, kuras tad arī aktīvi tiek izmantotas, lai slaidi vai ne tik slaidi ielidinātos dzidrajā un vilinošajā ūdenī. Daži ekstrēmisti tad arī bijanolēmuši parādīt savu drosmi lecot no diezgan augstas klints ne tik dziļā vietā. Gods kas godam, visi drosminieki ielēca, lai gan bija daži, kam tas process prasīja diezgan ilgu laiku. Lielākais skaistums tomēr pludmalē ir apslēpts – tās ir alas aiz klintīm. Ar Agnesi tad arī dodamies tās atklāt. Lai gan esmu nu ļoti švaka peldētāja, ūdens liekas tik drošs, ka saņemos un nopeldu priekš manis neraksturīgi garus gabalus, un tas viss tik tādēļ, lai redzētu to skaistumu, ko savādāk nesasniegt. Fantastico!!! Alās gan ir nelielas straumes, ūdens siltums mainās ik pa brīdim no patīkami auksta uz tikpat patīkami siltu. Un tā ūdens krāsa...Vakara pusē gan sasniedzam alas no augšas, no klinšu puses, lai uzņemtu dažas fotogrāfijas, lai ir kur paveldzēties atmiņās aukstos ziemas vakaros. Lai diena izvērstos vēl neaizmirstamāka, ļaujos, lai Agnese pierunā mani nolēkt no klints. Nekas jau tas diži sarežģīts neliekas, protams, ja lielākās bailes nav pakļūšana zem ūdens.Vienmēr licies, ka neuzpeldēšu. Jā, saule labi cepina uz klints. Cenšos saņemties. Lai vieglāk, Agnese piedāvā lēkt kopā, sadodoties rokās. Pēdējā brīdī gan izrauju roku un Agnese ielec viena pati. Tajā brīdī gan nodomāju, ko pie velna es te daru. Nu ja, ar otro mēģinājumu, Agnesei izdodas paraut mani līdzi un ar skaļu vai klusu (kas tad to lai zina) kliedzienu ielidoju ūdenī. Katrā ziņā – tas bija to vērts. Kārtējo reizi Fantastico!!!
Pēc saulē uzkarsušu maizīšu un izkusuša siera maizītēm, nolemjam sākt mājupceļu. Ar paceltu īkšķi tad arī kādu brīdi gaidām, līdz apstājas divi puiši, kas tad arī visnotaļ laipni aizgādā līdz pat mums nepieciešamajam pārtikas veikalam, jo jāiepērk pusdienas rītdienas ceļojumam, jo kā jau pie svētdienas viss būs ciet. Nopērkam kaut ko visnotaļ mistisku un dodamies mājup. Pēc piedzīvojumiem bagātas dienas pludmalē ar spēkiem ir tā, ka to nav. Pēc aukstas dušas tomēr saņemamies un aizejam uz pilsētu, šovakar plānā brīvdabas teātris, tiesa gan grieķu valodā, lai gan liekas, ka domu daudz maz saprotam, tomēr jokiem smiet līdzi nesanāk, vien kautri pasmaidot. Ievērtējušas, ka mazie grieķu bērni ir visnotaļ talantīgi, dodamies ievērtēt un izjautāt pāris nomu firmu, jo rītdienas plānā ir noīrēt skūterīti un doties. Kaut kur. Europacar sola tikai par 10 eiro par dienu. Tad arī nolemjam, ka šī būs mūsu rītdienas pirmā pieturvieta.
Bezspēkā atkal atlūstam uz matracīšiem....
Svētdiena.
Jau atkal kādu laiku modinātājs tiek veiksmīgi ignorēts, bet nu tomēr – aktīva diena priekšā. Pēc brokastīm lēnā solī dodamies uz EuropaCar pēc mūsu noskatītā skūterīša. Hmm, šodien jau cena uzkāpusi par diviem eiro, bet pag, pag, varak.... he, beigās dabūjām tomēr par 10 eiro kā bija solīts. Bet viņiem te tāds netikums, ka iedod ar gandrīz tukšu bāku. Tā kā nākamā pietura benzīntanks kaut kur tur. Pie stūres sēžas Ērika, viņai tomēr ar šiem braucamajiem mazliet lielāka pieredze nekā man, pirms kāda laika braukusi apmēram 10 minūtes. Un tad jau matiem vējā plīvojot dodamies ceļā... ok, tomēr uzliekam ķiveres, negribas palikt uz asfalta.
Pirmā un vienīgā iepriekš ieplānotā pieturvieta ir ūdenskritums pie Nidri ciema, ko tad arī veiksmīgi un bez neplānotas piezemēšanās uz asfalta sasniedzam. Patīkams vējiņš braucot, bet piestājot secinām, ka ir nenormāli karsts un bez pretiedeguma krēma nu nekādi, arī šorti tiek uz laiku iemitināti ceļa somā. Līdz ūdenskrituma kājām jāiet apmēram kādi 350m metri, ceļā sastopam tādus pašus mazliet saules nomocītus ceļotājus. Varam tikai iztēlē iztēloties, cik iespaidīga ir šī vieta, kad saule nav pazudinājusi daļu no ūdenskrituma varenības. Taisnības labad jau jāsaka, ka esam nedaudz vīlušās, saule savu darbiņu paveikusi godam. Pēc pēdu atveldzēšanas pasakaini aukstajā ūdeni dodamies atpakaļ pie mūsu skūterīša, lai veiktu nelielu fotosesiju un ielūkoties jau pus izjukušajā salas kartē.
Pēc citu ieteikumiem nolemjam doties uz Vassiliki beach. Diemžēl mēs laikam šiem ieteikumiem nepievienosimies. Nelikās nekas īpašs, iespējams, kad vējainā dienā pludmalē sapulcējas šo pludmali iecienījušie sērferi, domas mainītos, bet laikam ne šodien, tik vien kā izpeldamies, lai nedaudz atgūtu spēkus un izlemtu, kurp doties tālāk. Nolemjam doties uz salas skaistāko pludmali Porto Katsiki, lai gan mums neieteica turp doties ar mūsu izvēlēto transporta līdzekli, izlemjam, ja jau esam šajā salas galā, varam arī izmest nelielu līkumiņu un ļauties visnotaļ līkumainajiem kalnu ceļiem.
Un tā, traucies ar mega ātrumu, dodamies te kalnā augšā, te lejā, te pa labi, te pa kreisi, brīžiem sejā sitas tveicīgs vējš, bet ceļš izvēršas diezgan jautrs – gan skatu dēļ, gan pārējo ceļa satiksmes dalībnieku dēļ. Mazs ieteikums – pirms pamest kaut cik izmēros nelielu ciematu, pārbaudīt degvielas rādītāja atrašanās vietu. Tā nu braucam un domājam, izvilksim vai neizvilksim, līdz nonākušas kaut cik ar dažām mājām bagātā ciemā, nolemjam apvaicāties pirmajā ceļa kafejnīciņā, vai tuvumā tomēr nebūtu kāda degvielas uzpildes stacijai līdzīga iestāde. Diemžēl nē, bet, pat nepaguvušas lāgā saskumt, mums tiek izteikts vilinošs piedāvājums iegādāties mums nepieciešamo degvielas daudzumu. Jauki! Kamēr gaidām, uzsitam nelielu klačiņu ar bārmeni, kas mums uzsauc nu ļoooti garšīgu caffee frappe, kas ir tieši tas, kas nepieciešams pēc mūs pieveiktā ceļa gabala. Visi kopīgi izrēķinājuši, cik mums nepieciešams, lai aizkļūtu līdz pludmalei un atpakaļ līdz pilsētai un atdoto braucamo ar tikpat tukšu bāku, kā saņemot, piepildām bāku tieši līdz pusei. Iesmejam par augstāko matemātiku un dodamies prom. Tālāk diezgan ekstrēms ceļš – bedrains, kalnains un līkumains. Bet galapunkts – Porto Katsiki – par visiem 100 un pat vairāk procentiem to vērts. Tiešām skaistākā pludmale, ko manas acis līdz šim pamanījušās saskatīt. Vienkārši nav vārdu, mazumiņš bildēs... Pavaļājamies pludmalē, izpeldamies, nobaudām mūsu mistiskās, vakar iegādātās pusdienas, kas saules ietekmē kļuvušas vēl mistiskākas. Tik pasakaina vieta, ka negribas doties prom, bet diemžēl, kas jādara, tas jādara, tomēr negribas ar mūsu braucamo tumsā attapties tuvējā grāvī. Pēc divu stundu brauciena ar šādiem tādiem visnotaļ maziem piedzīvojumiem, izmaldījušās cauri pilsētai, braucot pa vienvirziena ielu pretējā virzienā, galu galā esam taču Grieķijā, par brīnumu ar tukšu bāku smaidot atvadāmies no mūsu šīs dienas braucamā. Ir jau vakars. Nogurums tāds, ka no kājām gāž nost, bet tomēr pēc aukstas dušas saņemamies un aizejam vēl līdz pilsētas centram, lai iegādātos šādas tādas lietiņas ceļojumu kolekcijām. Bet pirms gulētiešanas vēl viens darbiņš stāv priekšā – jāsaraksta un jāsakrāso pilsētu nosaukumi, jo plāns rīt apmēram 400 km garo ceļu līdz Tessalonikiem veikt ar autostopiem. Guļot vēl sajūta kā traucoties pa kalnainajiem ceļiem, vismaz jauka pārmaiņa pēc iepriekšējās nakts, kad likās, ka vēl joprojām peldu un garām braucošo mašīnu skaņas sānielā ir kā tauvojošie lieli devītie viļņi.
Pirmdiena.
Kā pie jaunas nedēļas modinātāja skaņas septiņos no rīta vairs netiek ignorētas. Ceļamies un veļamies, jo gribam būt uz ceļa pirms karstās saules, bet par laimi šodien diena pamanījusies būt mazliet mākoņaina. Lai gan saņemam ieteikumus sākt stopēt aiz tilti, pirmo ceļa zīmi ar uzrakstu PREVEZA velkam ārā no somas jau pirms tilta. Doma jau diezgan laba, jo pavisam drīz apstājas viens vīrietis un ar mūsu plašajām grieķu valodas zināšanās tiekam diezgan tālu, mazliet aiz Prevezas, kur velkam ārā nākamo ceļa zīmi IOANNINA, te gan jāpastāv ilgāk, apstājas gan vairākas mašīnas, bet diemžēl tās dodas uz citu pilsētu, jo ceļš, uz kura stopējam, tālāk sazarojas divos virzienos. Pēc kāda laiciņa pamanāmies nostopēt kādu slimnīcas darbinieku, kas dodas uz mums vajadzīgo pilsētu, ja nemaldos, tad tie bija mazliet zem 100 km, tā kā iekārtojos aizmugurējā sēdeklī, atšķirībā no Erikas pamanīju, ka šoferītis mazliet knābā. Lai gan ceļi diezgan kalnaini un līkumaini, mierinu sevi ar domu, ka kafija, ko šoferītis malko, viņam nāks tikai par labu. Tiekam izlaistas nedaudz pirms Ioanninas diezgan labā vietā, lai turpinātu iesākto. Turpinām un viena no pirmajām mašīnām apstājās, tā arī bija mūsu dienas lielākā veiksme, jo ceļa gaitā diezgan lauzītā grieķu valodā secinām, ka mums visiem viens kopīgs ceļa mērķis – Tessaloniki. Pasakains ceļa gabals – kalni, grieķu valodā izteiktas domas, grieķu roks un regejs lielā skaļumā, oranžā fanta, smiekli un nebeidzams prieks, kad tieši plkst 13:00 tiekam izlaistas no mašīnas pilsētas centrā. Vien nosmejam par vakardienu, kad krāsojot ceļa zīmes Erika bija diezgan satrauksies par to, vai izdosies, un es vien mierinot teicu, lai neuztraucas, jo tieši 13:00 būsim Tessalonikos. Jā, mazliet doma spēka un ir ok. Pēc nelielas atpūtas pie Erikas tomēr nolemju vēl noķert kādu autobusu uz Volos. Ar nelāgu domu kabatā, ka autobuss, uz kuru gribu paspēt, būs pilns, tiešām piepildās, tas sasodītais domu spēks. Bet nu jau atkal man šodien palaimējas, jo puisis pie kases iesaka mazliet uzgaidīt, jo ir diezgan liels skaits rezervāciju vien, un tā nu mazliet pagaidot, atkal tieku pie savas 42. sēdvietas autobusā un laimīgi pārgurusi uzsāku pēdējo ceļa posmu uz mājām, lai atvērtu savas brīvprātīgās mājas durvis jaunām atmiņām bagātāka...
