Tatru valdzinājums-2.

  • 3 min lasīšanai
  • 51 foto
SLOVĀKIJA-ORĀVICAS AKVAPARKS. Turpinu kavēties pagājušās vasaras celojuma atmiņās,kuras vakar pārtrauca negaiss,kā rezultātā nācās izslēgt datoru(neņemiet ļaunā!). Un tā,nākošais rīts uzausa dūmakains,bet silts.Izbradājāmies pa Rabas upi,mans kaislīgais makšķernieks pa to laiku noķēra nelielu ālantu,kuru ar sālīti un pipariem apēdām brokastīs.Izmazgājām matus,pieņēmām dušas,un jutāmies kā no jauna piedzimuši.Parunājāmies arī ar kempinga saimnieci,kura diezgan labi zināja krievu valodu.Viņa teica,ka arī Polijā izjūt ekonomisko krīzi(varbūt tādēļ cenas bija tik draudzīgas),bet pie mums Latvijā jau esot daudz trakāk. Mūsu turpmākais ceļš veda uz Čužnas pāreju,kas atradās 64 km attālumā.Ap pusdienlaiku līgani ielīgojam Slovākijā. Urrā!Kalni!Atkal kalni!Tos ieraudzīt man bija liels prieks. Tā kā Slovākija augstu kotējaS AR SAVIEM TERMĀLAJIEM BASEINIEM un akvaparkiem,tad arī mēs bijām nolēmuši vienu apmeklēt,konkrēti Orāvicas Akvaparku. Kamēr meklējām ceļu,kalnu pamalē lēnām brieda tumši mākoņi,un jo tuvāk Orāvicai,jo tumšāks kļuva.Bažīgi raugoties debesīs,spriedām,ka varbūt tomēr aizies garām.Bet neaizgāja jau gan!Pa diezgan šauru asfaltētu ceļu nolīgojām no kalna un skatam pavērās strauja kalnu upīte un ilgi gaidītais Termālais akvaparks. Cena 12 eiro no cilvēka uz trim stundām.Apmeklētāju daudz,ģimenes ar bērniem un cilvēki mūsu gados un vēl vecāki,.Tomēr publika bija samērā mierīga,ne kā Līvu akvaparkā-spiedzieni un šļakatas pa gaisu!Te visi mierīgi sēdēja siltajos baseinos,vai peldēja pa āra baseiniem.Temperatūra baseinos +36 līdz 38 grādi. Kamēr peldamies,negaiss arī klāt!Sāk zibeņot un spert arvien trakāk,lietus gāž aumaļām,un uz kalnu fona tas viss ir diezgan ekstrēmi!Ļaudis,arī mēs,metamies iekšā slēgtajos baseinos,un tur kļūst tik biezs,ka var ar ķeseli smelt!!! Tad izlemjam labāk pa to laiku iestrēbt siltu gulašzupiņu,kura maksāja lētāk kā pie mums,bet garšoja labi! Pa to laiku,negaiss aizrībināja tālāk.Pēc trīs stundām nomazgāti balti atgriežamies mūsu busā. Oravas upīte,nemaz vairs neliekas maza,plata duļkaina straume,griezdamies traucas starp kalniem! Nav pārāK tālu līdz nākamajam apskates objektam-senlaiku pilij ORAVSKI HRAD,kuru ieraugām jau pa labu gabalu visā krāšņumā un varenībā.Diemžēl muzejs jau slēgts,tādēļ turpat esošajā ciematiņā Oravski Podzamok arī meklējam naktsmītni. Pēc pāris kilometriem ceļa malā ieraugām burvīgu vietiņu vareno kalnu ielenkumā- te netrūkst avotiņa,kur muti nomazgāt,Dievmātes statujas,kur Dieviņu pielūgt,sirdsmājiņas,kur dzīvi apcerēt,un galda un krēslu,kur maltīti ieturēt. Kā izlasām turpat esošajā kartē,šī ir atpūtas vieta zaļajiem tūristiem,kuri nūjo pa kalnu takām.Viena taka iesākas turpat aiz sirdsmājiņas un ved kalnā. Neviens mūsu naktsmieru netraucē,ir klusums,miers un diženie kalni visapkārt,kuru tuvumā jūties tik mazs un niecīgs! ORAVSKI HRAD.VLKOLINEC. Nākamais rīts atkal uzaust dūmakains(mājās palikušie vēstīja,ka Latvijā saule pa zemes virsu,izrādījās tā bija vienīgā īsti siltā vasaras nedēļa pie mums pagājušajā gadā). Bet mums šis laiks ir tieši piemērots ekskursijām.Kamēr brokastojam,piebrauc busiņš ar vietējiem strādniekiem,kuri ieradušies atjaunot mājiņas krāsojumu.Slovāku valodai mijoties ar krievu,viņi mums iestāsta tuvāko ceļu uz Liptovski Maru,kur neesot jāmaksā ceļa nodeva.Uz Liptovsy Maru,gatavojamies braukt nākamajā dienā. ORAVAS pils rakstos pirmo reizi minēta 13 gadsimtā,tā atrodas 112 metru virs Oravas upes līmeņa.Tā atjaunota 15 gadu garumā un 1968.gadā atvērta apmeklētājiem.Nu to var saprast,pils bija iespaidīga,man ;loti patika! Pa vītņu kāpnēm gan pilī,gan gar pils ārsienu izstaigājam visus septiņus līmeņus.Ar to saprašanu gāja pagrūti,bet aptuveno jēgu nojaust varēja.Ekskursantu grupas sekoja viena otrai ik pa pusstundai.Bija padomāts par pārsteiguma momentiem.Ieejot kādā zālē-pēkšņi atskanēja Mocarta Mazā nakts mūzika divu jaunu mākslinieču izpildījuma.Kādā citā zālē,loga ailē,viduslaiku tērpā tērpta daiļava lasīja grāmatu.Dzīva vai lelle?Nācās aptaustīt!Viņa par to pasmaidīja,ne jau mēs vienīgie tādi neticīgie Tomi! No pils augšējā torņa pavērās brīnišķīgs skats uz kalniem,upi un ciematu lejā.Tālu tālu lejā varēja ieraudzīt arī mūsu mobīlīti un plostus,kuri gatavojās laisties lejup pa upi.Tā kā šādu nobraucienu izbaudīju iepriekšējā Slovākijas braucienā,tad šoreiz nebraucām. Kad nākam no pils apskates,visi apakšā esošie kioski jau atvērti,var patukšot makus un sapirkties pinumus(nopirku burvīgu puķu galdiņu!!!)un apgleznotus šķīvjus,tie gan bija dārgi!Turpat bija arī čūsku dīdītājs ar savu pitonu.Gludenie un rāpojošie nav mana stihija,tādēļ pa fiksam tinos prom,bet citi gan pafotogrāfējās.... Ružomberokas dienvidos,grūti pieejamā vietā kalnos atrodas slovāku unikālā koka arhitektūras paraugvieta,UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā VLKOLINECA. Uz to veda šaurs asfaltēts ceļš,kur divas mašīnas varēja samainīties ar grūtībām.Braucot augšā nedaudz smidzināja,un mūsu busiks sāka buksēt,paspruka pa dažam spiedzienam,bet tomēr lēni augšā uzlīdām. Te pacēlumā skaistas kalnu ainavas fonā izvietojušās 45 guļbūves ēkas.Neparasta un romantiska vieta.Šeit savienojas senatne un mūsdienas.Vieta -no kuras negribas iet prom..Tā mani paņēma.(TAGAD RAKSTOT TIRPAS NOSKRĒJA...gribētos tur vēlreiz būt..) Ak,Vlkolineca,tu mežonīgā, Tu ,vieta pirmatnīgā, starp kalniem augstajiem, kā miera mājas tu man atmiņā un paliksi tu tā!!!!!! Lietus pierima.No mākoņiem izlīda saule,apstarojot burvīgo ainavu visapkārt...Lēnām un nesteidzīgi baudījām šos mirkļus,ik pa laikam padzeroties no spirdzīgā avotiņa,kas tecēja ceļa malā.pasēžot uz soliņiem,un stiprinoties ar tikko ceptu plāceni,nopirktu kādā no mājiņām,kur izvietoti nelieli veikaliņi Apceļojot Slovākiju,noteikti neaizbrauciet garām Vlkolinecai.Daļa manas sirds pieder tai.... Ar vakara sauli,nolaižamies no kalniem pie milzīgā ezera LIPTOVSKI MARA,tas gan vairāk atgādina jūru.Gar malām visā garumā izvietojušies kūrorti ar pludmalēm,jahtām un laivām.Ik pa gabalam redz arī makšķerniekus. Mums izdodas atrast foršu klusu vietiņu pie ezera,kuru iecienījuši makšķernieki.Kaimiņos mums tāds pat mobīlītis ar vietējiem,ar kuriem ātri nodibinām draudzīgas attiecības.Uzcienājam viņus ar melno balzāmu,viņi mūs ar savu stipro 50 grādīgo tēju.Mans makšķernieks,pa to laiku jau copē!Kamēr runājam,mūsu makšķerīte viegli iegrimst-jā,galā ir!Karpa!Pēc brīža vēl viena!Un tad vēl!Loms bag\ātīgs-5 karpas un smuka līdaciņa. Vietējie šokā!Viņiem jau otrā diena pie ezera un nekā.Bet makšķeres,ui,cik krutas ar visu elektroniku un speciālo ēsmu.Kaimiņiene pat atskrien ar fotoaparātu un steidz lomu bildēt.Savukārt kaimiņš prasa ēsmu uz kuras ķeram.Sakām-maize,viņš negrib ticēt! Sanāca garšīgas vakariņas ,kuras nevarējām pieveikt vienā reizē,atstājām vēl brokastīs un nākamā dienā izvārījām arī zupiņu. Jau pēc pusnakts likāmies uz čuču,un atkal bijām pārsteigti par klusumu apkārt...... Turpinājums sekos.......


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais