Neliels izceļojums pa Ungāriju un Rumāniju.

  • 6 min lasīšanai
  • 117 foto
Gadu atpakaļ biju nolēmusi aizceļot Ungāriju apskatīt, bez kāda konkrēta plāna kur tieši braukt un ko skatīt. Kad viens paziņa tur Ungārijā uzzināja, ka braukšu pieteica noteikti apciemot arī viņu. Tad nu tas arī bija vienīgais zināmais lielums manā apmēram 10 dienu ceļojuma plānā. Sākumā domāju ar stopiem braukt, bet kās sestais prāts man ieteica nejokot ar likteni un vienai neklejot pa Plijas ceļa malām. tad nu nopirku Ecolines autobusa biļetes Rīga-Budapešta-Rīga (ar to brīdi ceļojumam iezīmējās konkrēti sākuma un beigu datumi). Sakravāju somā telti, guļammaisu un citas nepieciešamās mantas, saprintēju visādas kartes un devos ceļā. Pirms autobusa atiešanas no Rīgas autoostas, draudzene man iedāvināja Lonely planet grāmatiņu par Ungāru valodu. Tā kā biju pirms braukšanas nedaudz paskatījusies valodas pamatus, tad ceļā braucot neko mācīties vairs negribējās, gribējās galvu atbrīvot. tomēr palasīju dažas sadaļas, kas saucās „useful tips” (noderīgi padomi), un šo to no tā arī vēlāk ceļojuma laikā novēroju dabā. Ceļš autobusā garš un paveicas, ja ik pa laikam nav blakussēdētāja, tad var pasnaust stipri ērtākā pozā. Ierodos Budapeštā ap vieniem naktī. tagad jātiek no autoostas uz vilcienu staciju, tā kā biju izlēmusi solīto apciemojumu īstenot vispirms un tad arī dabūt dažas konsultācijas tālākajiem klejojumiem. Tātad man 3.00 naktī jābūt vilcienam uz Karcagu –pilsētiņu Ungārijas austrumos kādus 120 km no Budapeštas. Pie autoostas puikas ar mani gatavi runāt visādas valodās (dāņu, franču ungāru...) tikai ne angliski. tad nu operēju ar tiem dažiem ungāru valodas vārdiem, kurus nakts vidū spēju atcerēties. noskaidroju ar kuru autobusu varu tikt uz dzelzceļa staciju. iekāpju autobusā un cenšos ar vadītāju sarunāt biļeti (atkal jālieto vietējā valodā, vai vismaz kas līdzīgs tai). tikko tiku pie biļetes tā uzrodas kontrolieris, kurš izrādās bija turpat autobusā jau tad kad iekāpu, pārbaudīja biļetīti un kļuva par draugu un visu ceļu kaut ko man stāstīja. Centos no viņa noskaidrot kad man ārā jākāpj, lai uz dzelzceļa staciju tiktu, bet šis tik smaida un māj ar galvu. nolēmu, ka jābrauc līdz kādai vietai, kas pēc centra izskatīsies un tur jākāpj ārā un jāmeklē, jo stacijai šķiet bija jāatrodas pie centra. te pēkšņi kontrolieris ņem manu somu, mani aiz rokas un kāpj laukā no autobusa mani velkot sev līdz – izrādās esam pie dzelzceļa stacijas. Šams noliek somu un pamāj stacijas virzienā, priecīgi pateicos viņam un dodos uz staciju. pulkstenis apmēram 1.40, vilcienam jābūt ap trijiem – liekas veiksmīgāk vairs nav kur un varēšu pat vilcienā pagulēt, lai no rīta ap 6.00 iebraucot Karcagā, var pilnu krūti baudīt jaunos iespaidus. Esmu pie stacijas, visas durvis ciet, un atkal neviens ar mani nerunā angliski. Ungāriski nekas labāks par jautājumu „stacija slēgta? „man nesanāca tobrīd, taču jautājums izrādījās neproduktīvs – guvu tikai atbildi „Jā!”, kas man galīgi neviesa nekādu skaidrību. baigu beigās gājēju tunelī atradu arbūzu tirgotāju, kurš man ungāriski ilgi skaidroja, ka staciju atvērs piecos. Vēl tagad nesaprotu to mistiku kā var būt vilciens uz kuru netiek, jo stacija slēgta un peronam piekļūt var tikai caur stacijas ēku. Tā kā izvēles nebija un nācās gaidīt līdz pieciem, tad sameklēju turpat tunelī spēļu automātu kebabnīcu, kur bija elektrības kontakti un piesēdos, lai gaidītu savas 3 stundas vilcienu. paņēmu alu , saslēdzu lādēties telefonu un sēdēju, vēroju vēlos klejotājus. Pie manis pienāk onkulītis, tāds bez zobiem, bet tīri pieklājīgi ģērbies – rāda uz manu alu un ar jautājošu sejas izteikti rāda paceltu īkšķi, uz ko es ar smaidu atbildēju, ka viss ir baigi labi (parādīju īkšķi pretī un pamāju ar galvu). Onkulītis aizgāja un pēc brīža atgriezās ar diviem aliņiem, vienu sev, bet otru man. Tikai tajā brīdī atcerējos, ko pa ceļam lasīju savā grāmatiņā – ungāri uz pirkstiem skaitot sāk skaitīt ar īkšķi, nevis rādītājpirkstu, tātad vīriņš man prasīja ne jau vai viss ir OK, bet vai gribu 1 alu. Tā nu viņš kļuva par manu draugu uz nākamajām 2 stundām,. lieki piebilst, ka angliski viņš nerunāja un arī manus ungāru valodas centienus neatzina par saprotamiem. parādīju viņam savu izprintēto vilcienu sarakstu un apvilku vilcienu nedaudz pāri pieciem no rīta uz Karcagu. Tad nu piecos onkulītis ņēma manu somu un aicināja doties uz staciju. Mazliet pārsteigta, mazliet uzjautrināta sekoju mazajam vīriņam, kurš stiepa manu smago somu. Stacijā biju laimīga, ka onkulītis līdz – kasē angliski nerunā, uzraksti visi ungāru valodā, turklāt tā kā mana pieturas nav gala pietura, tad pat onkulītim bija grūtības noskaidrot, kurš perons un vilciens man vajadzīgs (uz biļetes nav norādes par peroniem un nav arī vilciena gala stacija rakstīta). Beigās veiksmīgi iekļuvu vilcienā, pateicos onkulītim, uzdāvināju viņam Latvijas alu un ieņēmu vietu kupejā. (Tur vilcienos vagoni sadalīti nelielās kupejās, kur var sasēsties 6 vai 8 cilvēki). Nostutēju somu stūrī, pati uzgūlos tai virsū, uzliku modinātāju minūtes 20 pirms laika, kad man jābūt galā un likos gulēt - biju krietni sagurusi gaidot. Kaut kas mani pamodināja no snaudas, atveru acis - tur puspliks čigāns glauda man celi. Pati brīnos par savu reakciju, bet tā vietā, lai nobītos, vienīgā doma man bija „nu taču netraucē gulēt!”, un es aizspēru čigānu pa kupeju, uzkliedzu viņam pāris dusmīgus latviešu vārdus un atkal aizmigu. Nākamā reizē pamodos no modinātāja un kupeja jau bija pilna ar dāmām. Karcaga atrodas tipisku Ungārijas stepju vidū – mistiski līdzenas vietas, pat varētu teikt plakanas. Pilsētiņā atradu kafejnīciņu un nosūtīju sms paziņam, ka esmu ieradusies (problēma man ar to manu ZZ, ka neļauj man ārvalstīs veikt zvanus, būs laikam jāmaina operators). Tā nu nākamās 2 dienas nodzīvoju tipiskā ungāru pilsētā - izstaigāju vietējo muzeju un citas ievērojamākās vietas, paklausījos ungāru dziesmas, nobaudīju gardus vietējos ēdienus un dzērienus. Kad sāku posties tālākajam ceļam, mans paziņa man teica, ka vispār jau tas būtu ļoti nesolīdi, ka es tik tālu atbraukusi, nepārbraukšu robežai (no Karcagas līdz Rumānijas robežai ir kādi 60 km šķiet) un neapciemošu parējos zināmos ļaudis. Atlika man tikai pateikt, ka varbūt jau varu arī tajā virzienā braukt, jo konkrētu plānu man tāpat nebija, kad Šandors jau visus sazvanīja un visu saplānoja manā vietā, tādā veidā iezīmējot manu brīvdienu tālāko maršrutu. No Karcagas uz Rumānijas ciematiņu Korošfo braucu ar privāto mikroautobusu, kuri pārvadā pasažierus starp Budapeštu un Bukaresti. Patiesībā ļoti ērts pārvietošanās veids – iepriekš sazvana un sarunā vietu un laiku, kur mikriņš paņems cilvēkus (no Cluj Napokas līdz Budapeštai atpakaļceļš, t.i. apmēram 370 km, man izmaksāja apmēram 10 Ls) un tad izliek tevi tev nepieciešamajā galapunktā. Es arī šoreiz izvēlējos braukt pa nakti, lai pārbraucienu var izmantot gulēšanai. Ap pieciem no rīta biju ciematiņā, kur dzīvo nākamais apciemojamais, sūtīju sms ar domu, ka izlasīs, kad pamodīsies un iekārtojos uz ilgāku gaidīšanu, bet jau pēc minūtēm 10 man bija pakaļ un veda dzert kafiju uz māju. Pēc rīta kafijas un dušas tēvs aicināja pie bagātīgi klāta brokastu galdu. Pirms sākām ēst, tētis man prasa: ”kafiju, tēju, palinku?”, uz ko es ar zināmu pārsteigumu saku, ka ir tak tikai 7 no rīta, vai tad kāds tik agri lieto alkoholu. Tēvs man saka – nu tu tak ēdīsi, tad var vienu glāzīti apetītes rosināšanai, veselu pudeli jau nemaz man nedošot. Ungāru cilvēki, it īpaši vecāka gadu gājuma, palinku (vietējais, pašdarinātais alkohols ar stiprumu ap 50º) iecienījuši kā aperitīvu pirms maltītēm. Ungārijas pierobežas rajonos uz visām pusēm no tagadējās Ungārijas robežas, dzīvo ļoti daudz ungāru, pietam daudz pierobežas ciematiņos ungāru īpatsvars ir pat 95%. Pēc ciematiņa izpētīšanas, kur īpaši iespaidīga bija ungāriem tik raksturīgā baltā baznīciņa, kur viss interjers sastāv no smalkiem sarkaniem izšuvumiem un kokgriezumiem, tālākais ceļš veda pār kalniem uz apmēram 2 km attālo Stanu, pie nākamajiem draugiem. Te nu man veicās atkal, jo manu smago somu stiepa spēcīgais ungāru puisis, bet es varēju klimst riņķi priecādamās par puķītēm, un dabas skatiem. Stanā, kuru sasniedzām pēc dažām skaistām stundām, pavadīju atkal 2 dienas. Te saimniekiem pieder kādi 25 zirgi, ar kuriem visiem bij jāiepazīstas. Apkārtne te ir ļoti skaista – klīdu pa mežiem un laukiem abas dienas. Tālāk ar vilcienu devos uz 40 km attālo pilsētu Cluj Napocu, kur dzīvo nākamais mans draugs. Pilsēta diezgan paliela, un, protams, bez skaistās vecpilsētas ir arī jaunākie dzīvojamie rajoni, kuros nekā īpaši pievilcīga nav. Vecpilsētā ļoti daudz skaistu, senu ēku. te man tika noorganizēta ekskursija gan pa kultūras objektiem, gan labākajiem krogiem. Paciemojusies atkal 2 dienas, posos atpakaļ uz Budapeštu, jo to nemaz vēl nebiju paspējusi apskatīt. Ar tādu pašu privāto mikriņu kā iepriekš, devos ceļā uz lielpilsētu. Budapešatā noliku somu autoostas manu glabātuvē un devos sirot pa vecpilsētu. Apskatīju visu, ko iesaka zināmākie ceļveži, kā arī atradu kādu vietu, kuru biju netīšām uzgājusi internetā, bet nezināju konkrētu atrašanās vietu - viduslaiku pagrabu labirintus. Tagad tur izvietotas arī mākslas ekspozīcijas, bet kopumā ļoti iespaidīga vieta – apmēram 1500 m pagrabu sistēma, kur saliktas gaismas, lai radītu noslēpumainības efektu, dažādi trokšņi un skaņas, un pašā centrā – sarkanvīna strūklaka, kur var smelties cik nu gribas. Izstaigājusi vecpilsētu, devos uz autoostu pēc somas, jo glabātuve darbojās, ja nemaldos tikai līdz 18.00, tad ar visu somu devos atpakaļ uz naksnīgo Budapeštas vecpilsētu. Autobuss bija ap vieniem naktī – tā, ka bija vēl laiks izbaudīt izgaismoto pilsētu. Tā nu ceļojums tuvojās beigām – devos uz autoostu, kur sagaidīju autobusu (starp citu izrādījās, ka ir iespējams nepirkt atpakaļ biļeti iepriekš – uz vietas pie autobusa čaļi no stjuartēm sarunāja biļetes pat par lētāku cenu, protams, te nav garantiju, bet tas atbrīvo improvizācijai). Tad nu virzījos uz māju pusi pārņēmusies ar daudz pozitīvām emocijām. P.S. Tieši šai braucienā man viens no draugiem piedāvāja saorganizēties un braukt pēc gada uz Transilvāniju, kur viņi priekš manis noorganizēs ceļojumu zirga mugurā. Nupat šādu izjādi realizēju, un septembrī gribu atkal, bet tas jau ir cits stāsts :) (tā brauciena apraksts sadaļā "Rumānija") :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais