Vēsa, miglaina, bet iekšēji silta zeme...

  • 3 min lasīšanai
Ceļojums sākas. Lietuvas un Polijas robežu šķērsojam naktī, pa dienu iebraucam Čehijā. Pēc tam Austrija – spodrā zeme. Neviena Eiropas valsts, kuru man gadījies redzēt, nav bijusi tik sakārtota – nopļautiem mauriņiem, spīdošām mašīnām un gludiem ceļiem. Vakarā esam Austrijas kultūras galvaspilsētā Grācā. Ļooti skaista pilsēta, kurai savs šarms parādās tieši vakarā un naktī. Nākamajā dienā braucam caur Slovēniju, kur ir Postojnas alas. Beidzot nokļūstam Horvātijā. Nu jau var sacīt: ''Vecā, labā horvātu zeme!'' Horvātija mani atkal pārsteidz ar savu vienkāršību, jo tur nav nekādu īpašu ierobežojumu attiecībā uz ceļmalu tirgotājiem. Gribi – pārdod. Vakarā jau esam pie Adrijas jūras. Nāsīs jūtams jūras sāļums. Dienā atpūšamies pie pilsētas Rovinj. Pilsēta – fenomens! Atpakaļceļā uz Slovākiju apskatam Plitvicas nacionālo ūdenskritumu parku, kurš ir lielisks ar saviem ūdenskritumiem – kritumiņiem. Virzoties atpakaļ uz ziemeļiem, iebraucam Ungārijā, apmetamies pie Balatona ezera. No rīta iebraucam Slovākijā. Dienas sākumā ieplānota pelde termālajos baseinos. Ieeja baseinos, kā jau viss Slovākijā, maksāja lēti. Termālajos baseinos (Thermal Pool) ir karsts ūdens – kā karstā vannā. Sāļš un duļķaini brūns. Cik pasakaini ir mērcēties tik karstā ūdenī! Blakus šim baseinam ir baseins ar aukstu, parastu ūdeni, un iekāpt šādā baseinā ir jauka pārmaiņa pēc karstās peldes. No šī brūnā ūdens uz ķermeņa paliek daudz nogulšņu, tāpēc pēc mērcēšanās obligāti ir jāieiet dušā. Izkarsuši un izsvīduši mēs dodamies arvien dziļāk Slovākijā – Augsto Tatru virzienā. Ir interesanti vērot, kā mainās reljefs – no pauguraina uz kalnainu un klinšainu. Mums teica, ka šie pauguri ir tikai tādas kā mazas pumpiņas Slovākijas reljefā, ka LIELIE kalni tikai būs. Pilsētiņā Liptovsky Mikulas iebraucam vēlā pēcpusdienā. Iekārtojušies hotelītī, dodamies apskatīt pilsētu. Pilsētā, iestājoties tumsai, iedegas ļoti krāšņs ielu apgaismojums. Nonākam kādā jaukā restorānā. Pasūtu vienu no slovāku nacionālajiem, īpašajiem ēdieniem – knerķeļus ar mērci un piedevām. Esmu pārsteigts, ieraudzīdams, ko man pasniedz, – ļoti mīkstus maizes gabaliņus un skābu kāpostu tumīgu mērcīti. Maize jāpamērcē mērcē. Mēli var norīt! Ļoti garšīgi. Paēduši iepazīstam pilsētu. Ļoti skaistas ir izgaismotās strūklakas pilsētas laukumā. Ja tām pieiet klāt, tās sāk šļākt ūdeni. Izgaismotās strūklakas iekrāso ūdeni dažādās krāsās. Ļoti efektīgi. Kalni. Ripojot tālāk pa kalnu ceļiem, mūs gaida pārsteigums. Liekas, ka esam nonākuši lielā izcirtumā. Tuksnesī. Atombumbas sprādziena vietā. Prātā nāk dažādi salīdzinājumi: janvāra vētra Latvijā – viegla vēsmiņa, decembra vētra Slovākijā – posts. Acis nespēj aptvert šos mežu izgāzumus. Acīmredzot vētra, metot kūleni, virpuļodama pār kalniem, pieņēmusies spēkā un gāzusies ielejā ar milzīgu spēku. Koki kā sērkociņi sagāzušies, mājas, kuras agrāk atradušās meža biezoknī, tagad stāv tuksnesī. Daudzi jo daudzi meža uzņēmēji esot bankrotējuši. Par postījumiem neviens tolaik nerunāja tāpēc, ka cilvēki nebrauktu uz šiem kūrortiem. Tūrisms apstātos. Viss tika noklusēts. Acis papletuši, braucam LIELO kalnu virzienā. Parādoties pirmo sniegoto kalnu virsotnēm, pārņem varena sajūta. Pacēlāji jau mūs gaida. Var jau arī augšā rāpties kājām, bet mēs neesam tam gatavi. Ieraušamies pacēlājos un traucamies augšā. Pirmā posma augstums neliels – ap 1200 m. Šeit pat neapstājamies, braucam tālāk. Atskatoties redzam milzīgus brūnus pleķus – izgāztos mežus. Šos mežus iztīrošot no sagāztajiem kokiem un visu sakopšot tikai apmēram pēc pieciem gadiem. Otrā apstāšanās vieta ir nopietna. Lieliska, skaista, arī augstums cienījams – 1760 m. Šeit redzamas tikai tādas priedītes līdz viduklim. Viss pakārtots slēpošanai. Bezgala daudz trašu. Esot ļoti bīstamas. Skats pasakains. Pie ēkas, kuras atrodamies, ir ezeriņš ar dzidri zilu ūdeni. Daži mūsu grupas locekļi dodas kājām pakāpelēt pa klinsbluķiem augšup pa kalnu. Arī es, tikai ne pārāk augstu, jo drīz dodos uz augšu – kalna smaili. Nopircis atklātnīti ar attēlu no ēkas, kura ir kalna virsotnē, izlasu, ka tā ir meteoroloģiskā stacija. Uz kalna virsotni mūs ved savādāks, mazāks, sarkans vagoniņš. Vagoniņā jūtos saspiests. Pēc pirmā grūdiena, mans kuņģis apmet kūleni. Jābrauc stāvā klintī. Man nekad nav bijušas īpaši lielas bailes no augstuma un no pacēlājiem, bet šoreiz... Trosi, kas notur mūs, nevar saukt par trosi, drīzāk par trosīti. Kad beidzot tiekam pašā virsotnē, pirmais, ko jūtu, ir aukstums (+5). Brāzmainais vējš padara gaisu vēl aukstāku. Izejot uz platformas, nezinu, kur likties. Acis un smadzenes mēģina aptvert kalnu varenumu. Nav mākoņu… Viss skaidri pārredzams… Kalnu grēda… Lāstekas, sasalušas ap stieņiem, liecina par aukstumu, kāds tur valda… Vispār šo dabas fenomenu nevar izstāstīt, tas vienkārši nav iespējams! Liptovsky Stitz uz kuras mēs atrodamies, paver iespēju saskatīt debesis. Mēs tās varam aizsniegt… Gribēju atvest mājās sniegu no virsotnes, ieliekot to ledusskapī, bet tas izkusa, pirms biju ticis ielejā... sk. ''9 dienas'' Dānija-> http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=3444 http://www.draugiem.lv/?aid=4809274&apg=1#t1


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais