Ole, Andalucia!

29.10.2006
19 min lasīšanai
35 foto

“Saproti, Anadalūzijā šeit ir visa Spānijas kvintesence – buļļu cīņas, flamenco, tapas. Ļaužu dzīves ritms, kārtība un domāšana krasi atšķiras no mūsu, latviešu pierastā. Spānijas garša un fīlings nav tik izteikts ne Barselonā, ne Galīcijā, ne Katalonijā, ne kur citur.” sēžot Granadas Oasis hosteļa mini bāriņā un laiski malkojot aliņu, klausos, ko par visu šo domā vārdabrālis Reinis, kurš Granadā bija tikai iegriezies apostīt gaisu, bet nu jau aizķēries šeit 72.dienu. Jā šī tiešām ir vieta, kur var aizķerties arī vairāk kā par 72 dienām, bet tā kā laiks neļauj, vismaz apņemamies, ka Andalūzija vēlreiz kādreiz jāapmeklē noteikti, jo ar 1 nedēļu nu absolūti nepietiek. Sākās viss ļoti nevainīgi, janvāra sākumā inbox kastē ieveļoties kārtējai mēstulei ar akcijas piedāvājumu no easyjet. Khm, nu kas te tiek piedāvāts? O, Berlīne par 1 EUR, nu kur vēl tādi lētāki reisi? Perspektīvākais cenas un lidojuma laika ziņā šķiet Rīga – Berlīne – Malaga – Berlīne – Rīga variants. Biļešu cenas kāpj ik pa stundai, tāpēc lēmums ir spontāns un ātri tiek iegādātas 2 biļetes lidojumam maija sākumā. Pasažieri: kungs Reinis Šembelis un j-kundze Zane Jēkabsone. Par Spāniju sajēga maza, bet nu nekas – mūžu dzīvo, mūžu mācies – tuvākajās dienās tiek iegādāts kārtējais Lonely Planet sējums un nu pēc kāda laika ir skaidrs, kur dodamies un ko gribam redzēt. 30.04 Nu tas brīdis ir sagaidīts, mugursomas sakrāmētas, ar easyjet tiekam līdz Berlīnei, pēc dažu stundu pauzes tiek padots reiss līdz Malagai, un jau vakarā nolaižoties redzam Vidusjūru. Pirmie iespaidi protams mums ļaudīm, kas tālāk uz dienvidiem par Austriju mūžā nav bijuši, diezgan nekādi. Lidosta liela, gaisa ko elpot maz, viss no karstuma šķiet aplipis, ļembasts riņķī neciešams. Aizbraucot līdz centram esam nosvīduši kā sušķi, kaut arī ir jau deviņi vakarā un galu galā tikai 30.aprīlis. Malagā jau iepriekš ir rezervēts hostelis, tikai protams atliek viņu atrast. It kā līdzi pat ir karte ar aptuveni iezīmētu vietu, kur mūsu hostelim būtu jāatrodas, bet protams viss jau nenotiek pēc plāna, un nākas diezgan pamaldīties. Andalūzijā ir tāds diezgan uzticams valsts dotēts jauniešu viesnīcu tīkls “Inturjoven”, ko ceļotāji ar ierobežotu budžetu var izmantot – 2-vietīga istaba ar ērtībām un salīdzinoši labām brokastīm ne karstākajā sezonā ir pieejama zem 30 EUR. Tiesa gan vismaz Malagas hostelis sākumā šķiet tāds bezpersonisks, atgādina slimnīcu ar baltām sienām un flīzētām grīdām. Nogurums pēc lidojuma ir darījis savu, un mēģinām doties gulēt. Protams, ka telpā ir karsts un logs jātur pa nakti vaļā. Tiek apjausta pirmā zīmīgā atklāsme par spāņiem – sasodīts, mēs 11 vakarā parasti ejam gulēt, bet vietējie tikai tagad dodas ielās tusēt, un tā pamatīgi, ne jau klusām. Un blakus baznīca uzzvana ik pa 15 minūtēm dažādas zvanu kombinācijas. Beigās tomēr nogurums dara savu un diena priekš mums ir beigusies. 01.05 Darba svētki. Laiku daudz netērējam, uzkožam piedāvātās brokastis, kuras, jāatzīmē, priekš hosteļa līmeņa tika novērtētas par ļoti labām esam, un dodamies īsā Malagas apskates gājienā. Braucot no lidostas, kā arī iepriekš ievērtējot internetā bildes, Malaga neatstāja ievērojamu iespaidu – piekrastes pilsēta ar ostu un attīstītu infrastruktūru priekš gulētājiem – ļautiņiem, kas savās ikdienas gaitās ir tā pārguruši, ka atrod par labu esam atvaļinājuma ierobežoto dienu skaitu novārtīties pa piekrastes smiltīm, miesai palēnām gūstot šokolādes vai piedegušas gaļas nokrāsu. Bet kas attiecas uz Malagu – pēc pirmās stundas saprotam, ka mūsu sākotnējais priekšstats ir bijis gana maldīgs. Samērā bezmērķīgi klīstam pa Malagas senāko rajonu šaurajām ieliņām, apbrīnojot Andalūzijai raksturīgo mauru laiku mantojumu, kas Malagā kā izrādās koncentrējas ne tikai senajā mauru Citadelē “Alcazaba”. Tā kā ir 1.maijs diemžēl visi ievērojamie tūrisma objekti ir slēgti un pēc laika secinām, īsti nav piemērotākais laiks uzkavēties Vidusjūras piekrastē – šķiet ka tur visa pilsēta ir izgāzusies lai pavadītu vienu no savām neskaitāmajām brīvdienām. Skaidrs kāpēc pilsētas senais centrs bija tik tukšs – visi gozējas smiltīs. Ļaužu masas ir ļoti iespaidīgas, tāpēc virtuāli nospļaujamies un nolemjam atlikt Vidusjūras ūdensprocedūras citai reizei. Galu galā jau ir pusdienlaiks un mums šodien vēl jātiek līdz Granadai. Veicot primitīvu tirgus izpēti internetā, jau iepriekš tikām nonākuši pie secinājuma, ka Andalūzijā autobusi ir lētāks pārvietošanās veids par vilcieniem. Vienīgi autoostās pastāv specifiska sistēma – katram pārvadātāju kantorim ir atsevišķa biļešu kase. Tātad tev nepietiek, ja zini sava brauciena galapunktu – ir jāzina arī, kāds pārvadātājs tevi līdz turienei transportēs. Virzienos no Malagas uz Granadu un atpakaļ galvenais pārvadātājs ir “Alsina Graells”, kuru pakalpojumus šajā reģionā arī nācās izmantot. Granadas autoosta salīdzinājumā ar analogiem objektiem Latvijā ir gana svaiga un liela – šķiet būvēta salīdzinoši nesen un atrodas diezgan patālu no pilsētas centra. Izmantojot vietējo pilsētas transportu nokļūstam līdz centram, kur pēc kartes vecpilsētā atrodas mūsu hostelis. Tiekam uz galvenās gājēju ielas un pirmie iespaidi ir – ak vai, kur ir policija, ieviesiet tak kārtību, mūs tūlīt apzags, ārprāts kas par ļembastu visriņķī, utml.. Tā kā ir 1.maijs, brīvdiena, piecos pievakarē šķiet ka visa pilsēta ir izgājusi ielās, mazajās, šaurajās Granadas vecpilsētas ieliņās, drūzmējoties pie ielu tirgoņiem, un šķiet ka esam nevis Eiropā, bet gan Marokā. Pastiprinātu uzmanību pievēršot saviem naudas makiem kabatās un mugursomām lēnām spraucamies caur ļaužu masām, līdz nomaļā šķērsieliņā nonākam pie “Oasis bacpacker’s hostel” – saldais ēdiens ikvienam, kas ceļo bez čemodāniem, izlīdzoties ar ne vairāk kā vienu mugursomu. Atmosfēras un arī cenu ziņā šis iespējams tiešām ir vislabākais apmešanās variants Granadā (2vietīgs numurs maksāja 36 eur). Tiesa gan tas ir īpaši pieprasīts – jebkurā gadījumā mums bija nepieciešams pēc 5 dienām atgriezties Granadā un bija cerība, ka tepat arī varēsim uz vietas sarunāt naktsmītnes un rezervējām tikai pirmās 2 naktis. Tas izrādījās kļūdains gājiens. Beļģu džeks, kas sēž recepcijā diemžēl mums palīdzēt nevar – viss aizņemts līdz kliņķim 2 nedēļas uz priekšu. Neko darīt – jādodas medīt naktsmītnes kur palikt pēc 5 dienām. Sākums diezgan mazsološs – visos ceļvežos minētajās vietām pie durvīm izstādīts uzraksts “Compledo”, tātad pilns un brīvu vietu nav. Arī 5 dienas uz priekšu viss pilns. Sestajā pieturas punktā beidzot izdodas izdīkt 1vietīgu numuriņu par 27 EUR uz mums abiem – un akmens no sirds noveļas, ka vismaz nebūs jānakšņo uz ielas. Stāsta morāle – obligāts priekšnosacījums, pirms došanās uz Granadu rezervēt visu ko vien ir iespējams rezervēt. Tas attiecas gan uz naktsmītnēm, gan ieejas biļetēm uz Alhambra kompleksu, bez kā apskates Granadas apmeklējums zaudē 90% jēgas. Alhambra kā cietoksnis ir funkcionējis jau 9 gadsimtā, 13 – 14gs. Alhambra tika papildināta ar vēl joprojām saglabājušos pērli – “Palacio Nazaries”. Ņemot vērā lielo pieprasījumu, dienā kompleksa apskatei tiek pārdotas tikai ~6000 biļetes no kurām ~2/3 tiek pārdotas iepriekš internetā, bet ~1/3 iespējams iegādāties biļešu kasē, kas sāk strādāt 8.00. no rīta. Skaidrs, ka biļetes labāk rezervēt internetā. Mēģinājām to darīt akurāt 1 mēnesi pirms plānotās vizītes – visas biļetes virtuāli jau bija izpirktas… Hostelī mūs vēlreiz informē par jau iepriekš interneta forumos lasīto – ja grib dabūt biļeti uz Alhambru, rindā jābūt jau sešos no rīta, ja esi tikai 7.00, var arī nepaveikties. Tāpat mūs iepazīstina ar hosteļa piedāvātajām ekstrām: “welcome drink” katram viesim hosteļa barčikā, internets pa brīvo, kā arī vakara izklaides programmas – šovakar piemēram mūs sagaida vakariņas indiešu gaumē par akurāt 3.5 eur. Vakars tiek sākts ar hosteļa “welcome drinku”. Piedāvājumā bez dzeramajiem, veicot paviršu “face kontrol”, bārmenis piemiedz ar aci un norāda – ja, kas var dabūt ar šo to uzsmēķējamu, bet kā jau saprati – šoreiz ne tabaku. Šāda ekstra tomēr netiek izmatota, galu galā jūtamies tāpat pietiekami labi. Čekojot internetu notiek kaut kas absolūti negaidīts – aiz muguras risinās dialogs tekošā latviešu valodā. Izrādās neesam vieni. Šovakar hostelī ir riktīga letiņu delegācija – bez mums diviem vēl ir divas meitenes, kas pa Spāniju riņķo jau otro nedēļu, kā arī vēl viens Reinis, kas jāatzīmē ir īpašs Reinis. Reinis Latvijā nav bijis jau četrus gadus. Viņa klejojumu maršrutus vairs nav iespējams precīzi atcerēties, taču Granadā viņš ieradās “uz kādām 4-5 dienām, apskatīties kā te ir”. Pašlaik ir jau 72.diena, un nekādi nesanāk pamest šo vietu. Reinis pilsētas ielās strādā par statuju – Eiropā tā ir samērā izplatīta lieta, kas līdz Latvijai tomēr vēl nav nonākusi. Ieēdam kopā hosteļa vakariņas, kas arī ir ievērības vērtas. Sistēma darbojas sekojoši – katrs paņem kopējā virtuvē savu bļodiņu, iestrebj zupu, tālāk seko otrais ēdiens indiešu gaumē (protams bez gaļas). Kad paēsts gana, visi draudzīgi dodas pie izlietnes un rūpīgi izmazgā savu bļodiņu, lai rīt citiem ceļotājiem būtu ko lietot. Finālā vietējais pavārs apstaigā visus ēdājus ar cepurīti un iekasē 3.5 eur no sejas. Rezultāts – cilvēki laimīgi un apmierināti. Latviešu vakars turpinās – pļāpājam par visu ko. Laikam sevišķi dīvaini ir Reinim, kas pa šīm 72 hostelī pavadītajam dienām tā arī līdz šim netika saticis nevienu mūsu tautieti, bet te pēkšņi vienā vakarā 4 gabali. Tomēr nogurums un arī ielietotais alus dara savu, un vakaram pienāk gals – jāiet gulēt. 02.05 Ceļamies agri, agri – 6 no rīta pēc vietējā laika. Lai tiktu laukā no mūsu 2vietīgās istabiņas, jāšķērso 8 vietīgais dormitorijs, kur apmetusies kaudze ar slovēņiem. Problēma tāda, ka viņu ir daudz un visiem gultas nav pietikušas – vairāki komfortabli guļ arī uz grīdas. Ir tumšs un protams šos indivīdus gandrīz sanāk pamodināt, nu bet nekas – šķiet, ka šie tik nesen ir devušies pie miera, kas Granadā ir tikai normāli, un miegs viņiem ir pašā pilnbrieda stadijā. 6.40 – esam pie Alhambras biļešu kases. Va vells, šeit laikam tirgo biļetes uz Rolling Stones konci – priekšā ir jau vairāki simti tādu pašu kā mēs. Spriežot pēc guļammaisiem rindas sākumā, atsevišķi kultūras mīļotāji šeit ir arī nakšņojuši, lai redzētu vienu no potenciālajiem 7 modernās pasaules brīnumiem (internetā new7wonders.com mājas lapā ir iespējams nobalsot par 7 no 21 objektiem, kas vēl mūsdienās ir saglabājušies, rezultātā 2008.gadā, apkopojot balsis, tiks noteikti Jaunie 7 pasaules brīnumi). Rinda aug ar tempu ~10 cilv. minūtē, un ap 8.00, kad attaisās biļešu tirdzniecības lodziņš cilvēku jau ir kā dubļi – to skaits mērāms ar četriem cipariem. Kad esam biļetes dabūjuši pa ruporu tiek paziņots, ka vēl pavisam ir palikuši 400 biļešu. Cilvēki nervozē un mēģina šmaukties – iefiltrēties bez rindas, kā arī apvārdot pie kasēm stāvošos – “lūdzu nopērciet mums vēl 5 biļetītes”. Negodīgi. Lai visu šo jaukumu tūristu pūļi neapgāztu, cilvēku plūsma tiek strikti reglamentēta pa apmeklējuma laikiem, lai iekļūtu pašā Alhambra sirdī “Palazio nazaries” ir dota ½ stunda laika. Ja nokavē – pats vainīgs. Mūsu biļetītes garantē iekļūšanu objektā no 14.00 – 14.30, tāpēc dodamies ekspedīcijā pa pārējo Granadas daļu. Ievērības cienīgs ir Albaicin rajons, kas jāizbauda ikvienam, kas Granadā ir kaut vai tikai vienu dienu – principā tas ir lielākais un raksturīgākais mauru laika rajons Spānijā, raksturīgs ar līkloču labirinta ieliņām, kas piedevām vēl atrodas kalna nogāzē. Tā kā ieliņas un šauras un nesaprotamas, ir bijuši gadījumi, kad tūristi tiek aptīrīti, bet laikam tas ir noticis tikai vēlās vakara un nakts stundās, un ceļvežos izteiktie norādījumi par nepieciešamību šeit ievērot pastiprinātu uzmanību šķiet velti. Sevišķi iespaidīgs skats paveras no Mirador de san Nicolas – tūristi piepilda savas filmiņas vai digitālās atmiņas kartes ar Granadas, bet galvenokārt ar Alhambras skatiem. Pašai Alhambra apskatei jāvelta vismaz 4-5 stundas, komplekss plašs un iespaidīgs un ne velti pretendē uz vienu no “mūsdienu 7 pasaules brīnuma” statusu. No redzētā esam mēmi un absolūtākajā sajūsmā. Tas ir brīnums vārda tiešākajā nozīmē, piedevām ļoti labi saglabājies. Hosteļa ik vakara izklaide ir klāt. Šoreiz tā ir tapas tūre. 22.00 sarodas gribētāji, pavisam kādi 10, visi amerikāņi un papildus 3 japāņu meičas, kas gan momentā nodalās no pulciņa, jo amīši ir sadzērušies un trokšņaini, gandrīz kā briti Rīgā. Tapas tūrē mūs ved Deiviss – multifunkcionāls amītis, kas pirms kādiem 4 gadiem sapratis, ka uz ASV padarīšanām jāliek lielais nickelbacks un atbraucis dzīvoties pa Eiropu. Deiviss Granadā ir jau 1.5 gadus, hostelī taisa ēst, izpilda visāda veida citus darbiņus un visādi citādi ir apmierināts ar dzīvi – sakot, te publika ir jaukāka un labāka, nav tik daudz sabojāta ar pārmērīgu raušanos pēc materiālām lietām, sekojoši arī dzīvo laimīgāk. Pirmais pieturas punkts – objekts “Vīna māja”. Ņemot vērā, ka pulkstenis ir ~pusvienpadsmit vakarā un rītdien ir darba diena, mēs latviešu darba ļaudis esam manāmi pārsteigti, ka krogs ir pilns kā Jūrmalas vilciens vasaras sezonā. Šis nav vienīgais tāds gadījums – visi tapas bāri ir piebāzti vai tuvu tam. Vēlāk gan noskaidrojām, ka tam ir mazs pamatojums – nākamajā dienā ir Dia de la Cruz (krusta diena), kas ir reliģiski svētki, kuru laikā pilsēta tiek izrotāta ar dažādu puķu krustiem, bet kā Reinis stāsta, visi šie reliģiozie svētki ir tikai tā – lai sirdsapziņa nemoca. Ja te ir kāda svētku diena – burziņš izvēršas sevišķi liels. Ja tā ir parasta diena, kad laika apstākļi ļauj – burziņš ir vienkārši (nevis sevišķi) liels, jaunieši tāpat klīst pa ielām, viens pie otra piesēž, iedzer, uzpīpo, ja kompānija neapmierina, dodas tālāk meklēt citus domubiedrus. Paralēli visam īpašu dzīvīgumu piešķir Tapas bāri, kas tātad ir arī mūsu šīvakara galvenie apmeklējuma objekti. Principā Tapas ir viena no raksturīgākajām Andalūzijas iezīmēm. Šķiet Tapas var būt jebkas – kaut vai pāris olīvas un siera gabaliņš, galvenais ir atmosfēra, kādā tās tiek pasniegtas. Sistēma tapas bāros sekojoša – jāmet kauns pie malas, jāizspiežas līdz letei, jebkādā veidā – ar žestiem, uzsaukumiem latviešu valodā (tas vismaz skan nepierastāk un ir lielāka varbūtība, ka tevi ievēros), u.c. jāpievērš bārmeņa uzmanība, jādabū vīns un tapas, un jāķer mirkļa sajūtas. Jebkāda veida rindas kārtība šeit ir sveša, visu nosaka dinamika – drīkst spraukties priekšā pie bāra letes gaidošajiem, visam vajadzētu būt kārtībā. Amīši ir vēl vairāk sadzērušies, izrādās ka kāds ar kādu dzīvo blakus ciemā utt., burzās un skaļi kliedz – prieks skatīties, bet pēc kāda laika tomēr apnīk, tāpēc pārceļamies atpakaļ uz hosteļa bāru, kur nociemojamies līdz diezgan vēlai naktij – atkal ir latviešu vakars (3 no 6 apmeklētājiem esam latvieši), pļāpājam ar otru Reini, bārmenis smēķē zāli, piekožam tapas, kas gan patiesībā ir paši vienkāršākie un lētāki cepumi. Kāds īrs arī vēlas iesaistīties sarunās – galu galā viņam mūsu tauta ar nav sveša... Starp citu no īra atsauces par latviešiem tikai labas. Tā arī nesapratām, vai tas pieklājības pēc, vai kā? 03.05.06 Ceļamies kā jau ierasts salīdzinoši agri no rīta. Sasodīts – līst. Precīzāk gāž. Kāpēc? Sašutums ir neviltots… Šodien dosimies uz vietējiem augstkalnu laukiem – Alpujarrām. Pa ceļam iepērkam lielveikalā sasodīti lētas preces – ūdeni par 0.2 EUR, vietējā ražojuma kolu par 0.15 EUR. Pārspriežam, ka varbūt investēt kādā litrā vīna, kam pašlaik ir akcijas cena 0.49 EUR, bet šoreiz tomēr nolemjam neriskēt. Nākamais pieturas punkts – Alpujarras, Capileira ciems. Alpujarras ir mazs fantastisks reģions, kas izvietojies Sierra Nevada masīva dienvidu nogāzēs. Sierra Nevada ir augstākais kalnu masīvs Ibērijas pussalā, ar augstāko smaili Mulhacen – 3 481 m. Sniegs tur ir principā cauru gadu un spāņi to arī pēc iespējas izmanto. No vienas puses jau smalki – slēpot vietā, no kurienes dažreiz skaidrā laikā pat Maroku var redzēt. No otras puses – šķiet ka tas nesniedz neko labu Sierra Nevada fantastiskajai dabai. Par laimi šeit no 1999.gada ir Nacionālais parks, kas nodrošina nepieciešamo dabas aizsardzības jautājumu ievērošanu. Sierra Nevada dienvidu nogāzēs kalnu upes laika gaitā ir izgrauzušas iespaidīgas aizas un to malās esošie ~70 mazie baltie ciematiņi ir nodrošināti ar lauksaimniecībai tik nepieciešamajiem ūdens resursiem, arī zeme ir ideāli piemērota lauksamniecībai. Pēc rekonkistas šis bija pēdējais reģions Eiropā, kur mauri varēja oficiāli dzīvot. Diemžēl 16.gadsimtā kristīgās Eiropas zināšanas un pieredze nebija ne tuvu tika attīstīta kā arābiem, kā rezultātā, lai Alpujarrās tiktu nodrošināta veiksmīga irigācijas sistēma, bija nepieciešams katrā ciemā atstāt vismaz 2 mauru ģimenes, kas varētu ierādīt no Galīcijas un Astūrijas ieceļojošajiem zemniekiem gadsimtiem iekoptās mauru lauksamniecībā izmantojamās zemes apūdeņošanas gudrības. Tā rezultātā ir sanācis, ka Alpujarras atgādina vairāk Ziemeļāfriku nevis Eiropu. Šī atšķirība no pārējās Spānijas slēpjas Alpujarras ciemu arhitektūrā – tā ir līdzīga berberu mājām Marokā, Rifa kalos. Mājiņas ir zemas, maziņas, balti balsinātas. Sienu biezums vidēji esot 75 cm, lai vasaras tveicē nodrošinātu vēsumu, bet ziemā pasargātu no vētrām. Par apmešanās bāzi esam izvēlējušies Capileira ciemu 1.4 km virs jūras līmeņa, kas atrodas vienā no gleznainākajām – Poquieira upes ielejām. Pirmais iespaids diemžēl nekāds – esam iebraukuši tieši mākonī, kas uzsēdies uz kalna nogāzes un nemaz negrasās pārvietoties. Redzamība ~30 m, un pašsajūtu ir ievērojami pabojājis vietējā sabiedriskā transporta šoferīša braukšanas stils. Ļoti labi saprotam, ka šoferis šo ceļu mēro vismaz 2reiz dienā un zina no galvas katru niansi, bet nu tomēr – kāpēc tā jālido pa ceļu, kuram vienā pusē nepārtraukti ir 50 – 100m stāvas kraujas. Pie tam ceļš nav no platajiem un ir pietiekami līkumots. Pēc divu stundu braukšanas gribās dīrāt āzi. Biezajā miglā pat hostelīti grūti atrast, kaut gan ciemā ir 1 galvenais laukums un labi ja ducis ielu. Toties katrā trešajā mājā ir ierīkots pa hostelim, b&b, krogam vai vismaz suvenīru veikaliņam. Tomēr šis ir viens no tūristiem pielāgotajiem Alpujarras ciemiem. Pēc mazas piepūles arī hostelis ir atrasts – www.hostalatalaya.com divvietīgs numuriņš ar brokastīm – 32 EUR. Hosteļa īpašnieks vienkārši fantastisks – angliski saprot ļoti vāji, runāšanas līmenis gandrīz nulle. Bet tajā brīdi saproti, ka pastāv arī citi savstarpējās komunikācijas veidi. Nu, kā lai saka – vīrs runāja un visu darīja no sirds, tā lai tu saproti, ka esi nokļuvis vislabākajā vietā 10 km rādiusā. Tā kā pagaidām redzamība ārpusē neuzlabojas, nolemjam ka jāpakāpj zemāk uz kaimiņu miestiņiem Bubion un Pampaneira – varbūt tur migla būs mazāka un skats cerīgāks, jo augstuma starpība ir ~300 m. Cerības piepildās un Pampaneira ciemā laiks jau ir skaidrojies, bet skats uz augšu pagaidām diezgan miglains un bezcerīgs. Iepriekš internetā esam novērtējuši, ka skati Poqueira ielejā ir ļoti iespaidīgi, bet pagaidām varam tikai vietējā suvenīru veikalā aplūkot skatu kartītes un nojaust to grandiozitāti, kas mums patiesībā apkārt paveras. Kā jau iepriekš minēts, šie trīs Alpujarras ciemi ir visattīstītākie no tūristu piesaistīšanas viedokļa – šeit sastopami vairāki izcili suvenīru veikaliņi, kur iespējams iepirkt arī piemēram 2x2m paklājus sākot no 50 EUR. Rīgā līdzvērtīgs (vai pat sliktāks) izstrādājums maksā vismaz 100 LVL. Siekalas tek, bet saprotam ka easyjet mums par šitādas bagāžas vešanu piestādīs trīsciparu rēķinu… Alpujarrās ir izveidots diezgan sakarīgs kājnieku taku tīkls. Fragmentāri ir saglabājušās arī paliekas no vecajiem mūļu ceļiem, kas sendienās savā starpā vijās pa visu Andalūziju. Taku tīkli ir uzskatāmi marķēti, bet ļoti retas ir norādes ciemu teritorijās, kur takas sākas. Tāpat arī raksturīgi, ka bieži marķējumi ir taku malās, bet norāžu šad tad iztrūkst krustojumu vietās. Tāpēc jau laicīgi Granadā tika iegādāts detalizēts ceļvedis, kas tiesa gan maksā 15eur, bet bez šāda veida pavadoņa Alpujarrās diemžēl var dabūt tikai stresu un absolūtu neizpratni par to, kurā virzienā tagad doties. Arī ar visu ceļvedi veiksmīgi aizšaujam garām vajadzīgajam taciņas atzaram (tiesa gan redzamība atkal svārstās 20 – 30m) un rezultātā atpakaļceļš tiek mērots pa salīdzinoši stāvu taku, ko, spriežot pēc augstā fekāliju īpatsvara, intensīvi izmanto vietējie aitu ganāmpulki, kā arī kombinācijā ar lietusgāzēm tiek padota svaiga ūdens tērcīte, kas lejup tek tieši pa taku. Tā kā gāž diezgan nopietni, pēc kādas stundas drēbītēm palēnām sāk cauri sūkties mitrums. Brīdi šķiet ka esam ietrāpījuši ganāmpulkā, aitas blēj kā dullas, bet visbriesmīgākais ka tās nav redzamas – migla ir kļuvusi vēl blīvāka, kaut ko riņķi skaidri var redzēt tikai līdz 5 metriem. Bet kur aitas, tur arī beidzot parādās ciems un varam uzelpot. Visos redzētajos ceļvežos, kā vislabākais barošanas punkts Capileirā ir atzīmēts Ibero Fusion restorāns. Šķiet tā varētu būt – vismaz nekur citur nebijām ēduši tik fantastiski pagatavotu kuskusu. Cenas arī nav no nenormālākajām: 2 otrie + pudele vīna = 22eur. Esam vairāk kā apmierināti. 04.05.06 Mostamies ar pamatīgām bažām par laika apstākļiem. Tomēr pārmaiņas pēc tiekam palutināti ar fantastisku rītu, kad visi mākoņi ielejā ir mums zem kājām. Sekojoši tiek pieņemts lēmums, ka šodien jādodas augšup Apzināmies, ka 1 dienā Mulhacen iekarot būs pagrūti, kaut gan dažādi teorētiķi internetā ir norādījuši, ka tas ir iespējams. Nāktos tikai pievārēt augstuma starpību 2 km. Tāpēc mūsu plāni ir mazliet piezemētāki – galu galā esam tieši atkarīgi no laika apstākļiem, kas šeit var radikāli mainīties 5 minūšu laikā. Kaut arī ir jau maijs un nosacīti dienvidi, šeit tomēr ir pietiekami vēss – naktīs par varētu būt ap 0. Ne velti hostelī ir radiatori, kas vakaros tiek mēreni iedarbināti. Arī rīts ir no dzestrajiem – ēnā varētu būt tā ap 10 grādiem, Spānijai neraksturīgi, bet tomēr jāatceras, ka šī ir pilnīgi atšķirīga Spānijas daļa. Plānojamais pieturas punkts La Cebadilla ir ~1.5 h gājiena attālumā, un šķiet ka šis ir viens no populārākajiem maršrutiem Poquiera ielejā – itin bieži tiek apdzīti dažāda veida nūjotāji. Pārsvarā tie ir ļautiņi, kas drīz sasniegs, vai jau ir sasnieguši pensijas vecumu. Kāds apdzen arī mūs – tie savukārt ir nopietni trekeri bez nūjām, labi noekipēti. Lai jau šie skrien. La cebadilla ir veca, bet vēl funkcionējoša hidroelektrostacija – stipri atgādina Wolfeinstein skatus. Šī ir vieta, kur lielākā daļa staigātāju griežas atpakaļ uz Capileira ciemu, kaut gan noieti tikai 3 – 4 km. Protams vienmēr pastāv izvēles iespējas, un turpinām ceļu augšup. Labi jūtams, ka šeit ir pastāvējusi attīstīta lauksamniecības kultūra – bieži sastopamas senas pamestas mājas un kūtiņas, kas gan nu jau kādu labu laiku stāv pamestas un sabrukušas. Vēl viena savdabīga Alpujarras iezīme ir Acequias – vietējais irigācijas kanālu tīkls. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mauri netika no šejienes izmesti ar lielu pompu, bet tomēr tika saglabāti. Šīs kanālu sistēmas sniedzas līdz pat 2.5 km augstumam, un kā runā kādreiz pat šādā augstumā vietējie nopietni nodarbojušies ar lauksamniecību. Mēs gan tiekam tikai līdz 2.2 km, kad atkal ierodas nelūgtais viesis lietus, kas mērcē lēni, bet konstruktīvi. Arī nogurums sāk parādīties – galu galā esam par ~800m augstāk nekā no rīta. Redzamība ir sarukusi līdz standarta ~30 metriem, un šinī augstumā arī taku marķējums mēdz pazust, tā kā flora ir kļuvusi krietni nabadzīgāka, un augsne akmeņaināka. No miglas iznirst poļu nūjotājs, kas nogroza galvu un saka, ka bez GPS šādos laika apstākļos te nav ko darīt, tāpēc nolemjam griezties atpakaļ uz mājvietu, kamēr neesam kaut kur pazuduši. Pa ceļam sastopam vēl duci nūjotāju, kā arī pāris kalnu kazas, kas šķiet pie tūristiem jau ir gana pieradušas, un pēc 2 stundu kāpšanas no kalna lejā esam mājās. Apetīte kā lopiņiem. No līdzi sataisītajām spāņu maizēm, kas noteikti ir gana labas un veselīgas, jo derīguma termiņš ir vismaz 4.5 mēneši, bet desai 1.5 gads, nez kāpēc saķērām ātrās kājas, tāpēc nolemjam tuvāk iepazīt Alpujarras sabiedriskās ēdināšanas īpatnības. Šoreiz izvēle krīt uz “El corral del castano” vietējā centrālajā laukumā. Saķeram izmēršoku – pasūtot dārza salātus par 4eur, ar domu ka atnesīs mazu šķīvīti, atnes, nepārspīlēju, pannas izmēra šķīvi ar mērenu kaudzīti pilnu ar kāpostiem, tomātiem, puraviem, sīpoliem vietējā olīveļļā. Par 5eur ir pieejami olīveļļā cepti kartupeļi ar dārzeņu piedevām – sākam cīņu ar kartupeļu megašķīvi. “Lido” šāds kartupeļu apjoms tiek izmantots kādām 4 – 5 porcijām. Rezumējot – badā šeit nenomirsi. Arī mājas vīnu ielej kā vajag – no bezetiķešu pudelēm, kas šķiet tiešām nākušas pa taisno no kāda pagraba, un tapas, kaut arī tikai olīvju šķīvītis, tiek piedāvātas kā pilnīgi neiztrūkstoša kopējā rēķinā iekļauta sastāvdaļa. Kopējais vakariņu budžets ar gada pārēšanos un normālu vīna iedzeršanu ~20eur. Secinām – dzīvot šeit var, ar vienām vietējām tradicionālajām vakariņām šķiet var izvilkt par 2 dienas. Vismaz pagaidām tā liekas, bet to jau redzēs rīt… 05.05.06 Rīts otro dienu pēc kārtas riktīgi labs – mums veicas. Šodien plāns pārvarēt tuvējo kalnu grēdu, kur slēpjas mazu ciematu virkne – La Taha – vietējais zīda tirdzniecības centrs viduslaikos. Pašlaik tā nu ir nācies, ka šī ciemu virkne ir mazāk tūristu apmeklēta, līdz ar ko it kā vairāk saglabājusi savu autentiskumu. Kā nu ir patiesībā – ejam skatīties. Pēc vairākām stundām, pārvarot tuvējo kalnu grēdu nonākam pirmajā apdzīvotajā punktā – Capileiria. Jā, šeit vairs nav katrā trešajā mājā hostelis vai bārs, vai abi divi. Šķiet nevienu ēstūzi pat neredzējām. Toties suņi šeit šķiet ir vairāk par pašiem iedzīvotājiem, un būtiski, ka visi ir izcilākie kranči – netika sastapts neviens šķirnes šunelis. Pārsvarā suņi šeit nerej un uz garāmgājējiem noskatās filozofiskā mierā. Ja arī ar kādu esi uzsācis attīstīt draudzības saites, tad viņš tev momentā piemetas par baigo čomu un var vazāties līdzi kaut vai visu dienu – pie mājas durvīm jāņem koks rokās, savādāk vaļā netiksi. Pitres ir lielākā La Taha rajona pilsēta – ietrāpām tiešu tirgū. Nolemjam mazliet iegādāties vietējos auglīšus un dārzenīšus. Mums šķiet sejā rakstīts, ka esam stulbi ārzemnieki, kurus var kāst uz vella paraušanu. Iegādājamies 1 meloni un 2 lielus apelsīnus – saimnieks rāda, ka no mums 1 EUR. Blakus iegādājamies 4 mazus tomātiņus – saimniece arī prasa 1 EUR. Tūristiem tā šķiet ir standartcena. Šeit arī pirmo reizi sastopamies ar Alpujarras hipijiem. Tā runā, ka piemēram pilsētā ar nosaukumu Orgiva šamējie esot īpaši lielos kvantumos, un pārsvarā iebraucēji, kam te iepaticies – un kāpēc lai neapmestos šeit uz patstāvīgu dzīvi. Vispār La Taha ir salīdzinoši dzīvīga vieta – ciemi viens no otra atrodas vidēji 1/2 h gājiena attālumā, ir mazi un bez tūristu bariem. Lielākais ciems ir Portugos – te ir salīdzinoši liela viesnīca, kurā apgrozās nopietni pensionāru tūristu pūļi. Šeit arī kursē autobuss ar kuru mēs teorētiski varētu nokļūt ~10 km atpakaļ, vietā no kurienes uzsākām pastaigu. Tomēr, kad autobuss jau vairāk kā stundu kavējas, nolemjam, ka nu ir gana, un atpakaļ dodamies kājām. Izrādās sabiedriskais var ignorēt grafiku arī šeit. Vakarā hosteļa saimnieks kārtējo reizi pārsteidz ar savu viesmīlību. Mums autobuss atpakaļ uz Granadu tiek padots 6.30 no rīta, sekojoši vakarā saimnieks personīgi mums piešķir ceļamaizi neizmantoto brokastu vietā – katram pa sulas pudelītei, bulciņai un keksiņam. Mīļi. 6.05.06 Agri no rīta esam Granadā. Skriet īsti nav kur, un klīstam pa vietām, kur vēl neesam bijuši. Šodien ir sestdiena un spāņi pilnās ģimenēs dodas brokastot. Ir dikti mīļi vērot, kā veselas ģimenes 3 paaudzēs dodas dzert rīta kafiju vai ieturēties ar churros con chocolate – gariem mīklas virtuļiem komplektā ar kakao vai karsto šokolādi. Vakarā savukārt visas nopietnās ēdināšanas iestādes taisās vaļā ap 20.00. Jau pusstundu pirms laika trinamies ap Meson Gallego Pulpo, kas pēc labu ļaužu sniegtajām ziņām ir jauks Galīciešu virtuves paraugs ar specializāciju astoņkāju un paeljas gatavošanā. Deviņas ādas arī no klientiem neplēš (standarta vakariņas: 2 lieli otrie + vīna krūka sanāca ~25 EUR). Tā kā esam pirmie, mūs apkalpo pats saimnieks – aprunājas, operatīvi krūkā pārlej mājas vīnu, tad apliek priekšautu un raiti sāk grabināties ap katliem un pannām. Dabonam tradicionālās tapas – ceptu zivju asorti. Pie blakus galdiņa džeki piemēram pasūtījuši kaut kādas gaļas, šiem savukārt gaļas produktu asorti. Sistēma izstrādāta, rēķinos arī tas atsevišķi neparādās, pie kā jau esam pieraduši. Šis ir mūsu pēdējais vakars Andalūzijā, rītdien jau dosimies atpakaļ uz Malagu, un vakarā lidosim mājup. Pagājusi kāda stunda un šajā iestādē vairāk brīvu vietu nav (taisnības labad jāatzīmē, ka šeit ir tikai 6 mazi galdiņi). Spānijā tas vispār ir raksturīgi – šķiet, ka mājās ēsts tiek reti un izņēmuma gadījumos. Pēc sausiem statistikas datiem Spānijā starp Eiropas valstīm ir visaugstākais patēriņa līmenis pārtikas produktiem. Un tā ir svēta lieta vakarā ar mīļoto cilvēku, draugiem vai ģimeni iziet ielās, klīst pa tapas bāriem, ieturēties kādā restorāniņā un justies laimīgiem. Tā lai visi redz. Bet nezaudējot patiesumu. Tā arī šķita – ļaudis šeit neraujas par deviņiem ar mērķi nopelnīt pirmo miljonu, nopirkt jaunu auto, platekrāna tv, vai velns viņ zin ko vēl. Šķiet, ka strādāts tiek daudz mazāk kā pie mums, vismaz pilsētās. It kā Eiropas Savienība plānojot tuvākajā laikā strikti reglamentēt siestas, pret ko vietējiem protams ir daudz kas sakāms. Skaidrs ka dažādu ārējo regulu ieviešana vietējo dzīves sistēmu tikai kropļos. Bet skaidrs arī, ka kāds Briselē varbūt grib, lai vietējie vairāk strādātu, rezultātā Andalūzija iespējams pat skaitliskā izteiksmē vairs nebūs nabagāko Spānijas reģionu starpā. Bet dažkārt lietas nedrīkst mērīt skaitliskā izteiksmē. Jā – šeit ir daudz mazāk bagātu, bet ir daudz vairāk laimīgu cilvēku. Un tas ir tas, kas trūkst šeit mums. Skaidrs ka mēs redzējām tikai mazu Andalūzijas daļiņu un pilnīgi apzināmies ka īsto esenci varbūt iespējams gūt tikai Seviļā, kas šoreiz izpalika, bet viens ir skaidrs – šī ir pasaules daļiņa kur kādreiz noteikti atgriezīsimies. Galu galā iepriekš visu plānojot tas arī neprasa tūkstošus. Piemēram šis brauciens ieskaitot lidmašīnas biļetes, naktsmītnes, dzīvošanu un uzdzīvošanu nedēļas garumā, autentisko vīnu un olīveļļu iegādi sev un mājās palikušajiem, veicot sīkas līdz pēdējam detalizētas kalkulācijas, kopā uz diviem izmaksāja 864.35 EUR. Un ne santīma vairāk. Bet iespaidi? Daudz vairāk kā bijām cerējuši!

Ole, Andalucia!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem